„.. bet lielākā no tām ir mīlestība.” 01.08.2013

Uz pasaules ir tik daudz labu cilvēku. Tādu, kuri paši sevi uzskata par labiem, un tādu, kurus arī citi uzskata par labiem. Labiem cilvēkiem piemīt tādas par labām uzskatītas rakstura īpašības kā, piemēram, izpalīdzība, labsirdība, gribasspēks, pienākuma apziņa, atsaucība, gudrība, inteliģence, pieklājība u. c.

Tad kāpēc arī šie cilvēki slimo, piedzīvo nepatīkamas situācijas, jo – viņi taču cenšas darīt labu, dzīvot godīgi, palīdzēt citiem?

Meklējot atbildes Lūles Vīlmas, Sergeja Lazareva un Valērija Siņeļņikova grāmatās, nonācu pie atziņām par mīlestību.

Kad kādu reizi S. Lazarevs savai pacientei skaidrojis, kāpēc ar viņu notiek tas, kas notiek, paciente secinājusi:

– Viss ir aplam sarežģīti, ļoti grūti visu saprast.
– Viss ir neticami vienkārši, – atbildēju viņai – visu, ko esmu rakstījis, iespējams vispārināt dažās frāzēs:
1. Visur un vienmēr saglabāt un vairot mīlestību uz Dievu.
2. Visā redzēt un mīlēt Dievu, sajust Dievišķo gribu.
3. Nemeklēt vainīgos.
4. Pieņemt pasauli un cilvēkus tādus, kādi tie ir. Pasaule no mīlestības ir radusies, piepildās ar to, aiziet mīlestībā un pati kļūst par mīlestību.

S. Lazareva secinājums ir, ka ..viss, ko stādām augstāk par mīlestību uz Dievu, pakāpeniski dod negatīvas sekas. Es sapratu, kamdēļ mēs parādījāmies šajā pasaulē, kamdēļ dzīvojam. Tamdēļ, lai uzkrātu mīlestību uz Dievu, lai, izmantojot visu cilvēciskās laimes paleti, vairotu Dievišķo savā dvēselē.

Gan S. Lazarevs, gan L. Vīlma runā par trim garīgās attīstības (apziņas) līmeņiem uz zemes.

S. Lazarevs:

Kā noteikt, vai dvēsele ir pieķērusies laicīgajam vai ne? Ļoti vienkārši – pēc agresijas. Tieši tā ir signāls, ka dvēsele sākusi piesaistīties laicīgajam.

Pirmais Zemes laicīgais līmenis: ēdiens, seksuālais apmierinājums, māja, īpašums, nauda.

Ja cilvēks ar dvēseli tam pieķērās, dvēsele kļuva alkatīga, nīstoša un aizvainojuma pilna. Un visi labumi viņam bija jāzaudē, lai attīrītu dvēseli.

Laicīgā otrais līmenis – attiecības ar tuvu cilvēku, mīlestība pret viņu, pienākuma jūtas, viss, kas saistīts ar darbu, sabiedrisko stāvokli utt.

Tam pieķēras garīgāki ļaudis.

Kārdinājums pieķerties ģimenei, sabiedriskajam stāvoklim, iemīļotajam darbam un vēlēšanās reaģēt ar agresiju, kad tas viss tiek sagrauts, ir daudz lielāka un tiek bloķēta ar smagām slimībām, traumām un nelaimēm.

Dotības, garīgās īpašības, gudrību un likteni es saucu par laicīgo labumu trešo līmeni. Reizēm cilvēks, paceļoties pāri pirmajam vai otrajam līmenim, nāvējoši pieķeras trešajam, slimo un mirst. Slimības: onkoloģija, epilepsija, izkaisītā skleroze, Parkinsona slimība, psoriāze un astma.

Kārdinājums pieķerties gudrībai ir maksimāls. Kad tas notiek, rodas vislielākā augstprātība.

Lūle Vīlma arī runā par trim līmeņiem, katrā no tiem kā būtiskāko izceļot aizvainojumu:

I  Ja cilvēks vēlas laicīgās bagātības, viņa aizvainojums sakrājas kā fiziskā ķermeņa slimības.

II  Ja cilvēks vēlas dvēseliskās vērtības – mīlestību, cieņu, godu, uzmanību, rūpes, izpratni, maigumu utt., aizvainojums sakrājas kā dvēseles slimības: psihiska nelīdzsvarotība, neirozes, psihozes. Ja šīs enerģijas tiek apspiestas ar iegrožošanu, pieklājību un inteliģenci, pašiedvesmu vai medikamentiem, rodas krūšu kurvja orgānu un audu slimības.

III Ja cilvēks vēlas garīgās vērtības, viņš noteikti uzskata gudrību par garīgumu un sāk mācīties. Šāda pacelšanās jeb garīgās izaugsmes vajadzība kļūst par vēlmi pacelties pāri kādam vai kaut kam, un, ja viņš sasniedz savu vēlmi, rodas vēlme kļūt par priekšnieku. Iespējams, ka pacelšanās pārvēršas iedomībā.

Gudram cilvēkam sabiedriskā pozīcija ir vitāli svarīga, un nokrišana no tās var viņu pat novest līdz nāvei. Ja viņš nopietni uzskata sevi par garīgi labāku nekā citi, tad viņš nokrīt un salūst.

Sabiedriski augsta pozīcija ir vēlēta, tāpēc tā ir nedroša. Daudz drošāka ir ar darbu saistīta pozīcija, kas ļauj ar zināšanu un pieredzes palīdzību būt labākam nekā citi.

Tam, kurš pozīcijas iegūšanas vārdā vēlas parādīt, ka viņš ar savām garīgajām spējām ir labāks nekā citi, krišana ir laba mācība. Vienam šī mācība atnes saprātu, citiem atņem pat tās saprāta paliekas, kas bija.

Nevēlēšanās atzīt savu muļķību spiež mācīties, mācīties un mācīties, lai apliecinātu, ka citi, viņu nogāžot, ir muļķi un paliks tādi arī turpmāk. Viņa galva kļūst par atkritumu maisu, kuras vāks kādu dienu vairs nav aiztaisāms.

Šādi rodas smadzeņu slimības, no kurām vissmagākās ir garīgās slimības. Tas ir vistrakākais, kas ar cilvēku var notikt.

Vienalga, kāda slimība cilvēku paņem no šīs pasaules, tās tomēr ir mācību stundas beigas un došanās starpbrīdī.

Ja gars dodas projām, cilvēks ir kļuvis par dzīvnieku, un tas ir vienīgais solis atpakaļ attīstības ceļā. Tāpēc no sajukšanas prātā vienmēr jābaidās visvairāk.

Ja pašreiz domājat, cik daudz jums ir bijis visādu iespējamu vēlmju, tad varat saprast, cik daudz jūsos ir atkritumu. Un arī nevēlēšanos, kas arī ir vēlmes. Vēlēties labo un nevēlēties slikto būtībā ir viens un tas pats. [..]

Cilvēka pazīme ir spēja domāt. Tas, kurš saka, ka dzīvnieki vispār nedomā, kļūdās. Dzīvnieki ir izveidoti dzīvības saglabāšanai un attīstībai; cilvēks – dzīves tālākai attīstīšanai. Dzīvniecisks domāšanas veids attīsta horizontālo enerģiju jeb materiālo pasauli, cilvēciskais domāšanas veids – tieši pretēji – vertikālo enerģiju jeb garīgo pasauli. Šādi gan cilvēks, gan dzīvnieks ir viens otra skolotājs.

S.Lazarevs runā par to, kas var palīdzēt cilvēkam katrā no garīgās attīstības līmeņiem.

Tā kā cilvēks radās kā zarna un galveno informāciju viņš līdz šai dienai uzņem ar zarnu traktu, ēdiens ir ne tikai daudzveidīgas informācijas avots, bet arī cilvēka garīgo informatīvo struktūru pārmaiņas svira. Tajā ir zāļu medicīnas jēga. Īpaši liela loma ir augiem. Jo tuvāk augs atrodas zemei, jo lielāka tieksme uz augšu, uz kosmosu. Informācija par atteikšanos no piezemētā līdzsvaroja cilvēka garīgās struktūras, bloķēja dvēseles pieķeršanos piezemētajam, un tas palīdzēja fiziski izveseļoties. Taču te ir viens svarīgs moments.

Labākās zāles – tie ir augi, tie iedarbojas ne tikai uz cilvēka fizisko ķermeni, bet arī uz viņa garīgajām struktūrām.

Kad cilvēka dvēsele pieķeras pirmajam vai otrajam laicīgā līmenim, tad ir iespējama izārstēšanās.

Pieķeršanos trešajam līmenim, tas ir, pieķeršanos spējām, garīgajām īpašībām un liktenim, kā arī to bloķējošās slimības, tas ir, onkoloģiju, epilepsiju, izkaisīto sklerozi, Parkinsona slimību, psoriāzi un astmu, augi bloķēt nespēs.

S. Lazareva secinājums:

Tas, ko mēs absolutizējam, padarot par mērķi, izņemot Dievu, mums jāzaudē.

Par mērķi nevar būt ne vien ticība cilvēkiem un apkārtējās pasaules augstākajam taisnīgumam, bet arī ticība Dievam. Tas man bija pārsteigums. Mīlestība var kļūt par mērķi, ticība – ne.

Labāk būt ateistam, kurš Dievu nepazīst un apvainojas vienīgi uz citu cilvēku, nekā ticīgajam, kas uz pārbaudījumiem atbild ar aizvainojumu pret likteni un Dievu.

Tātad, jo augstākas mīlestības jūtas, jo mazāk cilvēkā ir pretenziju, jo lielāka izturība pret šo jūtu pazemojumu, jo cilvēks ir tuvāk Dievam.

Gan S. Lazarevs, gan L. Vīlma, gan V. Siņeļņikovs raksta par konkrētām cilvēka rakstura īpašībām, ko ierasti vērtējam kā pozītīvas, skaidro, ko tā vai cita īpašība tev māca. Man nešķiet svarīgi to atreferēt savā darbā.

Atziņa, kas atnāca pie manis, lasot autoru darbus – katrā no mums ir gan labais, gan sliktais. Tāpēc jau mēs esam šeit uz Zemes.

L. Vīlma

Ja esat dzīvi, tad jums ir nedaudz vairāk nekā 50% labā un nedaudz mazāk kā 50% sliktā.

Ja jūs to neatzīstat un arvien turpināt gribēt labu, tad jūs palielināt labo un to līdzsvarojošo slikto. Jūsu labais ātrāk pārsniedz kritisko robežu nekā sliktais, un rezultātā ir vājprāts. Ja turpināt iznīcināt slikto, sliktais pieaug, jo jūs iznīcināt arī labo, ko uzskatāt par slikto. Rezultātā ir arvien smagākas fiziskas ciešanas dzīves notikumu un slimību izskatā.

S. Lazarevs

Strūklaka vienlaikus ceļas augšup un laižas lejup. Jo lielāku mīlestību izjūt cilvēks, jo lielāku zemes laimi viņš var saņemt un ar jo lielāku sāpi tā jākompensē.
Ja strūklaka izsviež ūdeni uz augšu, tam neizbēgami ir jākrīt arī lejup. Tas, kas cenšas nodalīt pretišķības, sāk neieredzēt lejupkrītošo ūdeni un pielūdz augšupejošo ūdeni. Bet patiesībā, lai priecātos par skaisto strūklaku, nevajag cīnīties ar lejupkrītošo ūdeni, – vajag tikai laikā piegādāt jaunu ūdens devu.
Daži baidās, ka ūdens kritīs lejup, un tāpēc samazina strūklakas augstumu.
Daži jautājumu atrisina vēl vienkāršāk – sēž pie peļķes. Peļķē ūdens nekur nekrīt, attiecīgi strūklakas arī nav.
Lai paceltos pār slikto un labo, vajag koncentrēties uz mīlestību, un jo intensīvākas ir mīlestības jūtas, jo vieglāk savienot jebkurus pretpolus.
Mēs saņemam Dievišķo enerģiju, tā pārvēršas par mūsu garīgajiem un materiālajiem labumiem, bet pēc tam enerģija pakāpeniski sāk kristies. Mēs esam pieraduši nožēlot krišanos, t.i., zaudējumus, meklēt un neieredzēt vainīgos.
Bet patiesībā vajag tikai nodrošināt, lai nepārtraukti nāktu klāt jaunas enerģijas porcijas, un iegūsim skaistu strūklaku. T.i., nožēlas un aizvainojuma vietā vajag iemācīties mīlēt.

Tagad arī vārdi par mīlestību, ko apustulis Pāvils saka savā vēstulē korintiešiem, mani uzrunā pavisam citādāk, kā vēl pāris gadus atpakaļ.

¹ Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. ² Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. ³ Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. ⁴ Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. ⁵ Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. ⁶ Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. ⁷ Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. ⁸ Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. ⁹ Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. ¹⁰ Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. ¹¹ Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. ¹² Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. ¹³ Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. 

 Autore: Egita

Izmantotā literarūra:

L. Vīlmas grāmatas, V. Siņeļņikova grāmatas, www.dziedava.lv. (S. Lazareva grāmatu citāti).