Bezjūtīguma ietekme uz garīgo veselību 12.04.2021

Bezjūtība ir sirds nocietināšanās jeb mīlestības avota aizvēršanās, kas rodas no problēmas paciešanas, iekšēji dusmojoties uz problēmas izraisītāju, pieņemot, ka problēmu nav iespējams risināt. Bezjūtība attīstās no stresa bailes “mani nemīl”, kas bloķē cilvēka spriestspēju. Cilvēkam piemīt tik daudz saprātīguma, cik atvērta ir viņa sirds mīlestībai, t.i., cik lielā mērā cilvēka dvēsele palikusi baiļu neskarta. Lielākā vai mazākā mērā bailes „mani nemīl” piemīt katram. Baiļpilni cilvēki ir vai nu sirsnīgi muļķi, vai bezjūtīgi gudrie. Abi ir viena veseluma divas robežas.

Sirsnīgs muļķis dzīvē virzās uz priekšu, neredzot, ka iet aplamā virzienā. Viņš palīdz citiem, cik vien pietiek spēka un prašanas, tādējādi kompensējot savu primitīvumu.

Bezjūtīgs gudrais ir cilvēks, ko dēvē par zinošu, kam ir skaidrs, ko viņš grib, kurš dodas turp, kur viņam jāiet, bet viņš nerēķinās ar citu cilvēku jūtām. Šos cilvēkus sabiedrībā mēdz dēvēt “lai sasniegtu savu, iet pār cilvēku līķiem”. Tas gan nenozīmē, ka šie cilvēki kādu nogalina fiziski. Šis izteiciens nozīmē, ka šie cilvēki bezjūtīgi sasniedz savus mērķus, nerēķinoties ar citiem cilvēkiem, jo viņš nejūt citu cilvēku jūtas, bet ja nepieciešams, viņš var dot pavēli nogalināt to, kas iestājies viņam ceļā.

Cilvēka prāts vada dzīvi uz priekšu, bet bezjūtība velk atpakaļ. Šīs pretējības cilvēkā pamazām raisa iekšējo lūzumu – depresiju. Bezjūtīgais prāts izraisa karu paša dvēselē jeb citiem vārdiem sakot, bezjūtīgais prāts sabojā cilvēka garīgo veselību.

Bezjūtīgi gudrie cenšas iegūt pēc iespējas labākas zināšanas, vēlas kļūt inteliģenti, bet citi šos cilvēkus par inteliģentiem sauc nelabprāt, jo novērtē tikai viņu izglītības līmeni, bet nejūt šī cilvēka dvēseliskumu jeb cilvēcību.

Bezjūtīgs gudrais izceļ savu gudrību vai otra muļķību. Parasti šos cilvēkus pārējie īpaši neciena, jo viņi paaugstina sevi, pazemojot citus. Viņi nesaprot, ka, pazemojot citus, viņi pazemo paši sevi. Bezjūtīgs gudrais, pazemojot citus, vēlas izjust atvieglojumu, bet patiesībā piedzīvo smaguma izjūtu, un tas viņu kaitina.

Bezjūtīgs gudrais, domājot, ka viņa spējas netiek novērtētas, lai pierādītu savu varēšanu, sāk pārvarēt šķēršļus kā tanks, kas brauc visam pāri, neskatoties, kas ir apakšā. Šis cilvēks smagi strādā, neņemot vērā sava ķermeņa iespējas.

Viņš pret savu ķermeni izturas kā īpašnieks pret savu īpašumu, neapzinoties, ka ķermenis nav viņa īpašums, bet gan viņa labākais draugs, kas ar sāpēm vai slimībām signalizē savam labākajam draugam par to, ka viņš kaut ko dara vai domā nepareizi.

Pret savu ķermeni nedrīkst izturēties tā, kā vergturis izturas pret vergu. Mīliet savu ķermeni kā vislabāko draugu! Jūsu ķermenis jūs nekad neapmānīs, tas ar saviem signāliem centīsies jūs paglābt no daudz lielākas nelaimes.

Cilvēku, kuru pārņēmusi ideja būt gudram, inteliģentam un cienījamam, kurš kopš bērnības cītīgi strādājis šī ideāla vārdā, nespēj savu nemanāmi progresējošo nejūtīgumu uztvert kā pataloģiju. Prāta darbīgumam un racionalitātei ir robeža- cilvēciskums, kuru pārkāpjot, cilvēks kļūst par mašīnu. Mašīna var būt skaista un noderīga, taču tai nav sirds un jūtu. Cilvēks, kas pārvērties par mašīnu, saglabā veselību un izturību līdz noteiktam brīdim, bet tad notiek lūzums. Cilvēks mašīna nejūt savus stresus, jo viņš tos ir nomērdējis savas inteliģences vārdā. Šāds cilvēks riskē kļūt par narkomānu, jo, ja kaut reizi narkotikas pamēģinās, viņš vairs nespēs no tām atteikties. Ķermenis pieprasa relaksāciju un mīlestības izjūtu. Narkotikas to šķietami nodrošina visīsākajā laikā, tieši tāpēc ļoti daudzi biznesmeņi, politiķi un citas augstas amatpersonas slepeni lieto narkotikas vai citas apreibinošas vai nomierinošas vielas.

Jo nejūtīgāks kļūst cilvēks, jo viņa fiziskais ķermenis ir veselāks līdz brīdim, kamēr tas salūzt. Jūs noteikti esat satikuši cilvēkus, kurus var uzskatīt par veselīgiem, jo viņi neslimo, bet tad pēkšņi tas saslimst ar smagu slimību. Ja cilvēks lien vai no ādas ārā sabiedrības labā, pret savu ķermeni izturoties kā pret mašīnu un uzņemoties pārāk lielu slodzi, cilvēks var nokļūt dvēseles krīzē, ko sauc par depresiju. Šādi domājošu cilvēku var piemeklēt arī smagākas slimības, piemēram, vēzis. Bezjūtīgs cilvēks ir atmērdējis savas jūtas. Ja cilvēks, kas atmērdējis savas jūtas, vēlas darīt labu, tad viņš nesāpīgi pārcieš aukstumu un karstumu.

Cilvēks kļūst bezjūtīgs, ja viņam derdzas sveša muļķība un viņš nevēlas ar to nekādā veidā saskarties. Bezjūtīgums var rasties arī ģimenē starp vīru un sievu, kuri kopā dzīvo tikai bērnu un pienākuma pēc, kopīga īpašuma dēļ vai nevēloties, lai citi par viņiem domātu sliktu. Dvēseles rēķinu noslēgšana (garīga šķiršanās) ar partneri viņa dzīves laikā nozīmē bezjūtu kopdzīvi.

Sieviete, noslēdzot garīgus rēķinus ar vīrieti, norobežojoties no viņa, kļūst depresīva vai agresīva. Sieviete depresijas stāvoklī skumst, cieš, mokās, jūt izmisumu. Viņas mīkstie audi – muskuļi, saistaudi un taukaudi zaudē tvirtumu un kļūst ļengani. Sievietes dzimumorgāni kļūst nokareni un noslīdējuši. Sievietes kauli kļūst trausli, locītavas mazliet ļoganas, mugurkauls nosēžas.

Vīrieša, kurš ieslīdzis depresijā, kauli kļūst vāji un mīksti. Kauli var pat sākt atmiekšķēties un deformēties. Ķermeņa vājākā vieta vīrietim, kurš noslēdzis garīgus rēķinus ar sievietēm, ir mugurkaula starpskriemeļu diski. Ja vīrietis netic sev, viņa skelets zaudē stiprumu. Vīrietis ir dzīvojis uz sievietes rēķina, kura viņam nodarījusi sāpes, tādēļ viņš vairs nevēlas dzīvot kopā ar viņu.

Cilvēks depresīvā stāvoklī nemitīgi saņem dzīves sitienus no visām pusēm. Upurēdams sevi, viņš no šiem sitieniem var zaudēt spēkus. Fiziski tas izpaužas kā starpskriemeļu disku saplacināšanās un nodilšana. Vīrietim depresijas stāvoklī taukaudu parasti ir maz, muskuļi ir sažuvuši un ļengani. Vīrietis, lai nemaisītos sievai pa kājām, labāk realizē sevi darbā vai noslēdzas vientulībā. Salīdzinādams sevi ar citiem, viņš pārliecinās, ka sievai ir pamats viņu uzskatīt par nekam nederīgu vīru.

Ja cilvēks visādos veidos nospiež savu depresiju, viņš kļūst bezjūtīgs. To sauc par apātiju. Apātija ir vienaldzība pret visu dzīvo un tas jau ir ļoti bīstami gan priekš cilvēka paša, gan priekš sabiedrības.

Ja esi sevī pamanījis bezjūtību, tad pienācis pēdējais brīdis sākt darbu ar sevi. Darbs ar sevi nozīmē savas dzīves analīzi, neapgūto mācību izprašanu, stresu atbrīvošanu ar piedošanu, pazemību un pateicību par to, ko Dievs ir dāvājis, atverot sirdi mīlestībai. Cilvēks, kas mīl, nekad nebūs bezjūtīgs. Cilvēks, kas mīl, nekad nevienu nesāpinās. Viņš skatīsies problēmai acīs, to nenoliegs, bet meklēs vislabāko risinājumu. Nav tādu problēmu, kuras nevarētu risināt. Ir tikai problēmas, kuru risinājums nav tūlītējs.

Pastāv teiciens: “Katram pašam savs krusts ir jānes”. Šis teiciens nenozīmē, ka problēma ir nerisināma. Šis teiciens nozīmē, ka problēmu iespējams risināt ar pazemību un lielu pacietību. Ikviena garīgā prakse, kas atver sirdi mīlestībai, palīdz risināt ikvienu problēmu, lai cik smaga tā nebūtu.

Lai atbrīvotos no bezjūtības, vispirms ir jāatbrīvojas no stresa bailes “mani nemīl” un jāizprot, ka mūsu prāts ir radījis bezjūtību. Tikai jūtas spēj cilvēku darīt laimīgu. Panākumi vai sasniegumi nevar cilvēkā radīt laimes izjūtu. Emocijas, kuras izdzīvojam panākumu brīdī, spēj radīt prieku, bet tas ir īslaicīgs, un tad cilvēks turpina sevi izdzīt, lai sasniegtu jaunus panākumus. Tāpēc vienmēr padomājiet par savu dzīvi, vai tā nevirzās bezjūtības virzienā? Nekad nav par vēlu mainīties, lai kādas kļūdas mēs būtu pieļāvuši. Mums vienmēr ir iespēja kļūt laimīgiem pašiem savā sirdī, neieliekot laimi apkārtējo rokās. Mīlēt sevi, citus un dzīvi ir brīnišķīgākais, ko cilvēks savā dzīvē var piedzīvot. Un nav neviena cilvēka uz pasaules, kuram tas būtu liegts. Viss ir atkarīgs tikai no cilvēka paša, un nevis no apkārtējiem apstākļiem.

Autore: Elvita Rudzāte