Bezpalīdzības mācība 29.11.2023

Bezpalīdzības mācība ir ticības Dievam attīstība, risinājuma meklēšana, jo Dievs mūs nekad neiedzen stūrī, Viņš vienmēr piedāvā mums izvēles un sniedz Savu palīdzību, kad nepieciešams. Tas nozīmē, ka bezpalīdzības situācijās svarīgi ir paļauties uz Dieva gribu, pazemībā to pieņemt, un ieklausoties savā sirdī, meklēt risinājumu.

Dievs nekad mūs neiedzen stūrī. Dievs zina, ka vismaz viens risinājums pastāv, bet parasti tie pat ir vairāki. Dievs nesaka mums priekšā ko un kā darīt, lai atrisinātu problēmu, jo Viņš vēlas, lai mēs paši domājam, esam atjautīgi un radoši risinājuma meklēšanā.

Piemēram, bezpalīdzības situācija darbā, kad termiņi deg un nevar visu paspēt. Padalīšos pieredzē par līdzīgu situāciju darbā daudzus gadus atpakaļ, kad biju garīgā ceļa pašā sākumā. Manis vadītais uzņēmums sniedza pakalpojumu komercsabiedrībai, lai palīdzētu sagatavot projekta pieteikumu struktūrfondu piesaistei. Visa konsultantu un atbalstošā personāla komanda strādāja, lai laikā paspētu sagatavot projekta pieteikumu. Diemžēl darbi neveicās kā iecerēts, un visi palikām darbā pa nakti, lai tikai darbu pabeigtu laikā, bet arī tas nepalīdzēja un nākamajā dienā nevarējām projektu iesniegt norādītajā laikā.

Es ļoti pārdzīvoju, ka darbi nevedās tā kā bija iecerēts, jo zinājām, ka nauda visiem gribētājiem nepietiks, ka tā tiks piešķirta rindas kārtībā, tāpēc bija tik svarīgi paspēt rindā būt pašā sākumā. Pēdējās stundas līdz iesniegšanas termiņam man likās, ka skrēja ātrāk nekā parasti. Pēdējās minūtes skrēja vēl ātrāk nekā parasti. Jutos bezpalīdzīga, ka nespēju situāciju izmainīt un nāksies pievilt klientu. Brīdī, kad noteiktais iesniegšanas termiņš pienāca, t.i., pulksteņa rādītājs pārgāja pāri noteiktajam laikam un es sapratu, ka esam nokavējuši, manī iestājās tāds atslābums un miers, ka visa mana seja un mati pārvērtās. Es paskatījos spogulī un sevi nepazinu, cik skaista biju, arī kolēģi ienākot pie manis kabinetā vaicāja, kas ir noticis, ka esmu pārvērtusies sejā – kļuvusi neparasti skaista. Laiks sāka kustēties pavisam lēni, es paspēju dažās minūtēs izdarīt to, ko nebiju varējusi izdarīt vairāku stundu laikā. Es brīnījos par sava darba efektivitāti kā tā izmainījās brīdī, kad kļuvu pavisam mierīga un situāciju atstāju Dieva ziņā.

Ar vairāku stundu nokavēšanos klients iesniedza projekta pieteikumu un mums par pārsteigumu projekts bija pirmais iesniegtais projekts, jo arī citi konsultanti, kas gatavoja projektu pieteikumus saviem klientiem, nebija paspējuši darbu paveikt laikā. Tas bija neticami, bet Dievs mums palīdzēja, jo redzēja ar kādu atdevi un cik godprātīgi mēs strādājām.

Vēl pastāstīšu citu gadījumu no savas dzīves, kas arī norisinājās laikā, kad biju garīgā ceļa sākumā. Es mācījos augstskolā, lai iegūtu otro augstāko izglītību un psihologa diplomu. Pašās beigās mums bija jākārto valsts eksāmens. Gatavojoties valsts eksāmenam, man bija jāizlasa ļoti daudz literatūras, bija ļoti daudz eksāmena jautājumu un biļešu. Es biju no kārtīgajām studentēm, kas centās apgūt visu tik labi cik iespējams. Es visu brīvo laiku pavadīju mācoties, bet redzēju, ka tik lielu apjomu nespēšu paturēt savā atmiņā. Jutos bezpalīdzīga, ka nespēju visu apgūt un atcerēties. No visām biļetēm es biju apguvusi kādus 70% varbūt arī mazāk, tagad vairs neatceros, bet es atceros, ka apzinājos, ka varbūtība, ka varu izvilkt biļeti, kuru ne tik labi pārzināju, bija augsta. Eksāmena dienā biju pavisam mierīga, jo zināju, ka esmu izdarījusi maksimumu, ko varēju pēc vislabākās Sirdsapziņas. Pirms ieiešanas eksāmena telpā lūdzu palīdzību Dievam, sakot, ka es izdarīju maksimumu, ko spēju, ka Tu taču to redzēji! Es izvilku biļeti, kuru zināju un ieguvu augstāko novērtējumu.

Pēc tam es domāju, kas notiek eksāmena laikā, kad tiek vilktas biļetes. Tā taču ir laimes spēle, kādu biļeti tu izvelc? Kāds to sauks par veiksmi vai neveiksmi. Tikai tagad es zinu, ka veiksme un neveiksme ir atkarīga no mums pašiem, jo mūsu darbus vēro Dievs. Mēs varam ar vārdiem un darbiem apmānīt citus cilvēkus, bet mēs nevaram apmānīt Dievu, jo tikai Viņš redz, kas patiesībā notiek mūsu sirdīs, cik godprātīgi mēs veicam savus pienākumus.

Vēl viens bezpalīdzības pārbaudījums bija, kad Sokrata tautskola organizēja I.Brīvdabas konferenci “Kā ikdienā dzīvot pēc Sirdsapziņas?” Tā kā tā bija brīvdabas konference, tad ļoti svarīgi bija laika apstākļi, kurus mēs nevaram ietekmēt. Laika prognoze bija pavisam slikta, solīja spēcīgu lietu. Arī dalībnieku skaits nebija tik liels kā gaidījām, bet es jutos, ka esmu izdarījusi visu, kas bija manos spēkos, atstājot rezultātu Dieva ziņā. Laika apstākļi tieši konferences dienā uzlabojās, nedaudz uzlija, bet tā visu dienu spīdēja saule. Arī dalībnieku skaits bija pietiekams, lai visi justos komfortabli un mājīgi. Pēc tam padomāju, ja dalībnieku skaits būtu bijis krietni lielāks, tad mājīguma sajūta pazustu. Droši vien tieši tāpēc Dievs uz konferenci atveda tos cilvēkus, kuriem tur bija jābūt un tādā skaitā, lai visi justos brīvi un nepiespiesti.

Nākamajā dienā pēc konferences man Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā bija jāvada Mīlestības rituāls. Jutos pavisam mierīga, neskatoties uz to, ka visu dienu stipri lija. Es pilnībā atstāju Dieva ziņā cik cilvēki atbrauks, jo ar prātu apzinājos, ka tādos laika apstākļos braukt uz rituālu diez vai kāds gribēs. Dievs mani pārsteidza, jo atbrauca daudz cilvēku, knapi visiem pietika vietas zem nojumes. Es mainīju rituāla veikšanas scenāriju, jo rituāla laikā ļoti stipri lija, bet manuprāt tas izvērtās vēl daudz spēcīgāks nekā biju domājusi. Laika apstākļi palīdzēja katram cilvēkam ielūkoties savā sirdī un atvērties mīlestībai.

Mani secinājumi attiecībā uz bezpalīdzības mācību:

1. Ja tu visu esi darījis no sirds pēc vislabākās Sirdsapziņas, tad tev nav jābaidās par rezultātu. Rezultāts būs tāds kādu to vēlas Dievs, jo tikai Viņš zina kam un kāpēc jānotiek tā kā jānotiek. Galvenais dari tik labi cik spēj ar mīlestību.

2. Ja sirdī tev ir sajūta, ka esi visu paveicis tik labi cik varēji (uzsveru vārdus “tik labi cik varēji”, jo citi var labāk, bet Dievs neprasa no tevis to, ko var citi. Dievs gaida, lai tu izdari visu pēc vislabākās Sirdsapziņas), tad tavs prāts būs mierīgs un tu izjutīsi iekšēju mieru.

3. Tavuprāt slikts rezultāts var beigās izrādīties labs rezultāts, jo cilvēki ne vienmēr spēj noteikt pareizos kritērijus kā vērtēt rezultātu. Tas, ko kāds uzskata par sliktu rezultātu, beigās var izrādīties ļoti labs rezultāts, skatoties uz to no pavisam citas puses.

4. Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, jūtas drošībā. Cilvēks, kas paļaujas tikai uz sevi, agrāk vai vēlāk piedzīvos bezpalīdzības situāciju un izmisumu.

5. Attīstot ticību un paļāvību uz Dievu, cilvēks nekad nejutīsies bezpalīdzīgs, jo viņš vienmēr zinās, kam lūgt palīdzību.

6. Palīdzību Dievam vai Augstākajiem Spēkiem ir jālūdz, jo Dievišķais likums nosaka, ka palīdzēt drīkst tikai tam, kas to lūdz.

7. Dievs un Augstākie Spēki ir žēlsirdīgi, sniedzot mums palīdzīgo roku grūtā brīdī, bet mums pašiem tā ir jāpaņem. Ja mēs tikai uz palīdzīgo roku noskatāmies, tad palīdzību mēs nevaram saņemt.

8. Cilvēks nevar būt bezpalīdzīgs, jo vienmēr viņam līdzās ir Augstākie Spēki un Dievs.

9. Bezpalīdzības situācijas ir tests vai eksāmens, kad Dievs pārbauda tavu ticību un paļāvību uz Viņa gribu.

10. Bezpalīdzība norāda, ka vēl neesi izmantojis visas iespējas. Domā, domā, domā… risinājums ir, tikai tas jāizdomā.

11. Bezpalīdzība veicina radošā potenciāla attīstību, kas ir labs rezultāts. Tāpēc bezpalīdzības labā puse ir attīstība.

12. Bezpalīdzība ir atjautības pretpols. Ja izjūti bezpalīdzību, tas nozīmē, ka pienācis laiks būt atjautīgam, kas savukārt veicinās tavu attīstību.

Kopsavilkumā galvenais secinājums: bezpalīdzība nav slikta, jo tā dod iespēju tev paskatīties uz pasaulē notiekošo no pavisam cita skatu punkta, ieraugot Dieva dotās iespējas, kurām līdz šim nebiji pievērsis uzmanību, kas savukārt veicinās tava intelekta un garīguma izaugsmi.

Autore: Elvita Rudzāte