Ar savu otro pusi esot attiecībās, uzskatīju, ka ļauju sievietei ar mani kopā esot justies patiešām brīvai – atbalstu, kā vien spēju, viņas aktivitātēs, cenšos rūpēties par finansiālo pusi, nepieprasu man par prieku darīt lietas, ko viņa ikdienā nedara un kas īpaši nesagādā prieku (piemēram, gatavot ēst), aicinu un iedrošinu viņu sākt īstenot savu dzīves aicinājumu utt. Uzskatīju, ka lai nu kuram, bet man jau noteikti nav problēmu, ar brīvības došanu savai otrajai pusei.
Viss it kā bija labi, līdz vienā brīdī sākās savstarpēji saspīlējumi un nesaprašanās, ar apvainojumiem manā virzienā, ka es visu gribu tagad un tūlīt, ka es neļauju elpot (viņai arī parādījās spiedoša sajūta krūtīs) un viņai ir nepieciešams vairāk laika sev. Viss tas ko, manuprāt, es jau dodu, izrādās, ka visvairāk pietrūkst.
Centos, kā nu mācēju, izprast sarežģīto sievietes loģiku. Paralēli šim visam, kaut gan abi neesam kristieši, laimīgas sagadīšanās dēļ sanāca nonākt katoļu baznīcas saderināto kursos, kurā vairākas nedēļas gājām un pildījām dažādus uzdevumus un savā starpā pārrunājam visdažādākās tēmas, kā arī katru reizi ar saviem pieredzes stāstiem dalījās kāds pāris, kas kopā laulībā pavadījuši daudzus gadus, ar savu piemēru parādot, ka pat vislielākajiem pretpoliem ir iespējams izveidot ilgstošu un laimīgu laulību.
Iepriekš aprakstītās problēmas kulminācija bija pirms pēdējās saderināto nodarbības. Pats muļķīgākais šādā situācijā ir saprast, ka es nesaprotu, ko es nesaprotu. Aizveru acis un domās teicu: “Es esmu izdarījis visu, ko es spēju saprast, un šobrīd nezinu, ko no savas puses varu vēl darīt savādāk. Tu esi brīva un neesi mans īpašums.”
Nodarbībā notika brīnums. Viena no sarunu tēmām bija tieši par brīvību attiecībās. Par šo tēmu runāja kāds katoļu klostera mūks. Mani pārsteidza, ka mūks, kurš dzīvo celibātā, un ir bez laulības praktiskas pieredzes, zina par laulību daudz vairāk nekā lielāka daļa, kam ir šāda pieredze. It kā viņš nepateica neko sensacionālu, kas nebūtu jau iepriekš teorētiski zināms, bet, tieši klausoties viņa stāstījumā, man pēkšņi viss kļuva skaidrs, kur es pieļauju kļūdas un kāpēc kopā ar mani var justies otrs cilvēks nebrīvs. Un kas pats interesantākais, ka sapratne tajā brīdī radās vairāk nevis prāta loģikas līmenī, bet gan sajūtu līmenī. Un saspringums un siena, kas bija uzaugusi starp mums abiem tajā brīdī pēkšņi pagaisa un pašam bija sajūta, ka kāds būtu smagu akmeni no manis novēlis.
Nevar dot brīvību, bet tomēr uzlikt nosacījumus, jo agri vai vēlu šie nosacījumi tiks pārkāpti un tam, kas tos uzstādījis, būs jāviļas. Tas būtu kā putnam, kas radis brīvi lidot uz Āfriku un atpakaļ, piesietu kilometru garu striķi, un teiktu, ka tu taču esi joprojām brīvs, vari joprojām lidot, bet tālāk par kilometru gan vairs ne.
Brīvība ir nevis no kaut kā, bet gan uz kaut ko. Brīvība ir balstīta kopīgās vērtībās, uz ko abi ir vienojušies tiekties. Ja, piemēram, otrai pusei ir vajadzīga visa nedēļas nogale laikam sev (piemēram, lai gleznotu), tad, zinot, cik tas otrai pusei ir būtiski, jādod šī brīvība bez konkrētiem uzstādījumiem (piemēram, ka glezna jāpabeidz dienas laikā). Piemēram, ja kopīgā vērtība, uz ko abi tiecas, ir stipra un laimīga ģimene, tad katra puse savā brīvībā, darot savas lietas, spēj uzņemt pozitīvo enerģiju, un tad to izmantot kopīgam mērķim, kas abiem ir svarīgs. Nelaimīgs un nebrīvs cilvēks nevar palīdzēt citiem. Un labākā dāvana sev par doto brīvību ir pēc tam redzēt blakus laimīgu un starojošu sievieti.
Brīvība nav, ka katrs dara, ko grib (piemēram, tā saucamās brīvās attiecības). Dotā brīvība vienlaicīgi ir arī liela atbildība, jo doto brīvību nedrīkst izmantot, lai jebkādā veidā otru sāpinātu.
Ir pagājis kāds laiks kopš tās dienas un šodien draudzene atzina, ka jau kādu laiku jūtoties brīva ar mani kopā. Savukārt tas darbojas arī uz otru pusi. Secināju, ka arī es pats pirmo reizi mūžā jūtos brīvs attiecībās.
Tomēr ir iespējams vienlaicīgi būt attiecībās un justies brīvam!
sending...
