Brīvība būt pašam 03.09.2013

Mūsdienu pasaule šobrīd ir posmā, kad cilvēks nereti ir kā skrūve lielā mehānismā. Un tā viņš arī jūtas. Ir radīti mehānismi, kas tur cilvēkus nemitīgās bailēs- bailēs par eksistenci( vai man būs darbs, vai pietiks naudas, ko samaksāt, vai varēšu atmaksāt kredītu( turklāt šo kredītu sistēmu pati pasaule arī apzināti radījusi ), vai tikai mana veselība ir kārtībā, vai manā ģimenē viss labi, vai es pats esmu piemērots sabiedrības prasībām. Bailes ir instinkts- pirmkārt jau izdzīvošanai, otrkārt instinkts nepalikt vienam, būt piederīgam, vienalga, kam- ģimenei, kolektīvam, tautai, reliģijai utml. Un cilvēks, lai to iegūtu, piemērojas vairākuma prasībām- tai sistēmai, kura noteiktā vietā ir. Labi, ja cilvēka būtība atbilst sistēmai, bet, ja ne- rodas konflikts, pirmkārt, pašā cilvēkā no nespējas realizēt savas iekšējās vajadzības, vēlmes, iespējas, un otrkārt, konflikts veidojas arī cilvēkam ar to kopienu, kurai viņš pieslējies – t. i. sociālais konflikts- kad cilvēks vēlētos dzīvi pēc sava iedomātā scenārija, bet grupā ir cits viedoklis. Ko tad šādā situācijā darīt- kā cilvēkam nezaudēt savu personību un reizē sadzīvot ar  dabas dotajiem instinktiem, saglabāties kā bioloģiski, psiholoģiski un sociāli veselai personībai. Savā esejā mēģināšu paanalizēt jautājumu par to, ko nozīmē cilvēkam būt brīvam šodienas apstākļos.

Jau nosaukumā izvirzīju apgalvojumu- brīvam būt nozīmē būt pašam. Tātad- ieskaties, draugs, sevī- kas tad tu īsteni esi. Iepazīsti sevi, tikai tad varēsi apzināt brīvību. Un ceļš uz sevis iepazīšanu laikam gan skatāms ķēdē- iedzimtība, audzināšana, izglītība, profesija…dzīve sabiedrībā un attiecības tajā.

Iedzimst- kas tad… Saka, ka kaut kādas gēnu kombinācijas, rakstura iezīmes…es pieturos pie atziņas, ka iedzimst cilvēkam viņa uzdevums šajā zemes dzīvē pakāpties kādu kāpienu augstāk savā garīgajā attīstībā. Esmu karmisko uzdevumu izpildes teorijas piekritēja. Arī dzimtas karmas nolikto uzdevumu atrisinātājs var kļūt cilvēks. Droši vien šajā sevis izzināšanas posmā būtu vajadzīga palīdzība- varbūt astrologs, varbūt ģimenes albūms un sarunas ar vecākiem, vecvecākiem, ciltskoka pētīšana…, varbūt numeroloģija. Un ļoti svarīgi būtu arī zemapziņas atbrīvošana. Labi tas izdodas liela apdraudējuma vai izmainītā apziņas stāvoklī. Cilvēkā atveras tas zināšanu lauks, ko ar prātu nevar izdomāt…informācija mēdz atnākt simbolu veidā kā jaunrade.

Viņa ir mainīga- varā un karā miecēta, slānīta, skalota. Mīlestībā auklēta, kopta. Burvju vārdiem un burvju dzirām dzirdīta, auglību liegusi, cerību sniegusi. Viņa bez mātes augusi, pļavā zāli plūkusi dzemdību sāpēs, un Dievam spēku lūgusi, bērniem maizi ubagodama. Viņa Sibīrijas aukstajās ziemās salā rokas sildījusi pie uzvārītas konservu bundžas un Ziemsvētku vakarā sasalušus kartupeļus saldajā vārījusi un ēdusi. Viņa nometnes biedrus nodevusi, lai savu labklājību un badu apmierinātu. Mazākos brāļus un māsas no augoņiem ārstējusi un, ganos ejot, kājas asinīm rugājos badījusi. Viņa nošauto ebreju mantas savā mājā atnesusi, bet savu dēlu no nošauto kaudzes naktī izvilkusi, cilvēcīgi apglabāt gribēdama. Un tagad viņa ir ūdenī iegrimusi- akmeņu krastu izbridusi un dzelmē pie sevis pabijusi. Viņa pa kurmja alu zemē lodājusi un cīņas arēnu kārojusi. Viņa ir viegli pa virsu dzīvojusi un tikai dziļumā lietas glabājusi. Patiesība.

Līst un līst…pilieni virknējas līnijās- raustītas, kliedētās, tikai paralēlēs vien…Ūdens- gaisā, debesīs, zemē. Dvēselē. Mainīgos ritmos, dejās, burbuļu spēlēs…Zābaks- un šļaksts, akmens- un šļaksts- un vēl, un vēl…putni steidz ligzdās.

Gaiss norimst, ūdens pielijusī migla blīvējas starp krūmu zaru pirkstiem- taustoties rīta smērcē. Ložņa. Nāk milži un liliputi, aļņi un lāči. Nāk samuraji un nindzjas, un zemgaļu dzemdinātie vilkači caur purviem, svilpj sen izšautās lodes, klaudz zobenu šķinda- viss vienuviet- elsās un trokšņos…sviedros un asinīs. Zvani un vārnu ķērcieni, soļu dimda un zaglīgu soļu čuksti- viss vienā kamolā, ritmā…es-tu-es-tu-es-tu……

Tajā naktī pie ezera es ieraku savu vienu pusi ezera krasta smiltīs, bet otru atstāju ūdenī. Un mēģināju saprast, vai sajust, kurai no pusēm ir labāk. Smagums krūtīs vai viļņošanās, tukšuma aizpildīšana vai tīrīšanās, nekustīgums vai viegla pacelšanās. Dīvaina bija tā sajūta- kā uz pusēm pārlocītai papīra lapai, kuras vienu pusi miecē smiltis, bet otru ūdens ceļ uz augšu.

Audzināšana ir faktors, ko cilvēks pats droši vien arī izvēlas, jo ir izvēlējies atnākt tieši pie tiem vecākiem, pie kuriem atnācis. Tātad- kaut ko iemācīties un iemācīt. Visu laiku savstarpēji, mijiedarbībā. No mazākās vienības- es- uz lielāku- ģimene. Jo mīlošāki ir vecāki- jo pašapzinīgāks un paļāvīgāks ir bērns. Jo valdonīgāki vecāki- jo kompleksaināks un bailīgāks, pakļāvīgāks bērns, jo nevērīgāki vecāki, jo patstāvīgāks bērns. Jo vienkāršāki un sirdsgudrāki vecāki, jo gudrāks bērns. Visu laiku kādas kombinācijas.

Izglītība ir nākamais posms cilvēka attīstībā. Sistēmu veidošanas, pārbaudes, pieņemšanas, maiņas posms. Vēlos par to parunāt sīkāk, kā to šobrīd redzu un izprotu.

Pasaule sastāv no pretstatiem, kuri vienojas kaut kamī vienā

Saule- mēness

Diena-vakars-nakts-rīts=diennakts

Pavasaris-vasara-rudens-ziema=gads

Iņ-jaņ=cilvēks

Sistēma-haoss=attīstība

Ja sistēma un haoss ir attīstība, tad kaut kam vecajam ir jāiet bojā, lai rastos jaunais.

Sistēma ir pasaules uzbūvē, arī haoss. Haoss- nepiesaistīta enerģija. Cilvēkam- jaunrade, idejas. Sabiedrībai- jauns redzējums, modelis. Kustība ir visu laiku- vecais iet bojā, rodas jaunais. Enerģijas nezūdamības likums.

Sistēma ir it visā- daba, lietas, parādības, sabiedrība, cilvēks. Bet pastāv arī brīvā enerģija, kas var veidot mutācijas jeb kaut ko nebijušu. Vispirms tas veidojas apziņā- ja var cilvēka, tad var arī kosmiskajā. Ja tas ir apziņā, tātad tas jau enerģijas līmenī eksistē.

Viss ir saistīts. Pirms varēja rasties sprādziens, bija jābūt sistēmai, kodolam. Tas, kas bija ārpus tā- haoss. Sprādziens rada vairākas šādas noslēgtas sistēmas, kuras sabrūkot rada jaunas. Apvienojoties tās veido jaunas sistēmas, kuras atkal sabrūk un atkal apvienojas= tā ir pasaule. Attīstībā. Arī atsevišķs cilvēks tāpat, noteiktas cilvēku grupas tāpat.

Skolā ar cilvēku notiek tieši šis process- haosu nomaina sistēma. Diemžēl mūsdienu skolā ir tendēta cilvēku ielikt tikai vienas sistēmas rāmjos, nevis atrast katram savu. Izglītība orientējas uz zināšanu un faktu apguvi , nevis uz sevis izpratni, sava iekšējā potenciāla apzināšanos un tad virzīšanos uz to, kur vislabāk var izpausties un piepildīt savu būtību un esamību.( par krusta simboliku) .

Būtība– cilvēka iekšējais potenciāls, personības ego un augstākais Es,rakstura īpašību kopums, šajā un iepriekšējās dzīvēs pieredzētais, kas izpaužas jaunradē

Esamība– realitāte, cilvēks apkārtējā vidē, saskarsmē, sabiedriskie procesi.

Harmonija būtu tiekšanās uz viduspunktu, centru

Par izglītības alternatīvu runā Šteiners. „Audzināšanas māksla, balstīta cilvēka būtības sapratnē”.

Profesija ir posms, kurā tad nu vajadzētu atklāties tām sistēmām, kuras sev par vēlamām pieņēmis vai atklājis cilvēks. Tā var būt statiska, ilgu laiku vienveidīga, nemainīga sistēma, rutīna, kad cilvēks savā garīgajā attīstībā apstājas, lai gan viņa potenciāls ir daudz lielāks. Ja ir šāda situācija, cilvēks var garīgi saslimt. Tāpēc ir nepieciešama maiņa- vai darba, vai uzskatu, vai rakstura, vai apstākļu utml. Varbūt ir pareizs mūsdienu viedoklis, ka cilvēkam ik pēc 5 gadiem dzīvē kaut kas jāmaina. Gribu piebilst- vai jāpalūkojas uz vecajām vērtībām no cita redzes punkta.

Darba dzīve neizbēgami ir dzīve sabiedrībā. Arī mājsaimniece tomēr gribot negribot ir saistīta ar sabiedrību dažādās vietās- veikalā, sadzīves pakalpojumu vietās, pasākumu apmeklējumos, iestādēs utml. Šodien izplatīta ir pozīcija, kad cilvēks ir nemierā ar sabiedrisko, valstisko uzbūvi. Veidojas konflikts starp cilvēku un sabiedrību.

 Ārējais  konflikts nekad nav lielāks par iekšējo.

”Konflikts pastāv tādēļ, ka cilvēks atrodas konfliktā ar sevi, konflikts būtībā ir starp statisko un dzīvo pašā cilvēkā. Sabiedrība ir cilvēka ārējā izpausme. Cilvēka konflikts ar sabiedrību slēpj iekšēju konfliktu. Šis iekšējais un ārējais konflikts pastāvēs tik ilgi, kamēr netiks atmodināta augstākā gudrība.”/ Krišnamurti/

Augstākā gudrība ir garīgā attīstība. Katram sava, neatkārtojama, kurā cilvēciskais un dievišķais saplūst harmoniskā veselumā.

Kā tad nokļūt pie augstākās gudrības? Un kur to meklēt? Prātā, pieredzē, emocijās, jūtās, sajūtās, domāšanā?

Atkal atgriezīšos pie Visuma tēmas- ja reiz kodols ir sašķīdis neizmērojamās vienībās, tad viena no tām esmu es, otra tu un tā līdz bezgalībai. Bet kodols taču viens- tātad katrā no daļām ir veselais. Tātad sevi iepazīstu caur citiem. Tikai kā? Man jau ilgāku laiku likās, ka otrā mēs pazīstam tikai to, kas ir pašā. Ja cilvēks stāsta par kādu tev pazīstamu cilvēku- viņš stāsta patiesībā par sevi- jo tas, ko viņš pazīst, ir tas, ko viņš pazīst, par ko ir domājis vai ko izdzīvojis. Un prāts ir šis pieredzes rezultāts.

Tāpat, ja kādas īpašības pamanām cilvēkā stiprāk kā parasti- vai nu pozitīvi vai negatīvi- visdrīzāk tās piemīt pašam. Šobrīd vēl neizprotu- kāpēc , ja viss ir visā, ir īpašības, kuras neatpazīstam.(varbūt jāveidojas situācijai, varbūt apstākļi nav tādi…)

Tātad konflikts. Tas, kas patiesībā arī virza attīstību. Tikai risinot konfliktu- vienalga, iekšēju vai ārēju, visbiežāk, kā jau teicu, tie ir saistīti- var notikt attīstība, izaugsme.

Krišnamurti:

„Lielajā vairumā no mums mīt spēcīga vēlme kaitēt, nodarīt sāpes otram vai nu ar vārdiem, žestiem vai dziļāk; tā ir izplatīta un biedējoši patīkama vēlme. Citu sāpināšanu izraisa vēlme netikt sāpinātam; citu sāpināšana ir pašaizsardzības veids.

Cik viegli ir sāpināt otru cilvēku , un cik daudz labsirdības prasa otra nesāpināšana! Mēs sāpinām citus, jo paši esam sāpināti; mēs esam daudz cietuši no pašu konfliktiem un ciešanām. Jo lielākas ir iekšējās mokas, jo lielāka dziņa būt ārēji vardarbīgam. Iekšējs nemiers mudina atrast ārēju aizsardzību; un, jo cilvēks vairāk aizsargājas, jo stiprāk uzbrūk citiem.”

Vēlme nodarīt pāri ir dziļi instinktīva. Mēs krājam aizvainojumu, kas sniedz īpatnēju sparu, darbības un dzīvības izjūtu, un uzkrātajam jāizpaužas caur dusmām, apvainojumiem, noniecināšanu, nepiekāpību un to pretstatiem. Aizvainojuma krāšana padara nepieciešamu piedošanu, caur kuru var apzināties, kas patiesībā ir šīs bailes, un patiesība atbrīvo mūs no tām. Tikai ar gribu atbrīvošanās nav iespējama.

Divi visizplatītākie konfliktu rašanās cēloņi ir bailes, ka mani nemīl un dusmas. Stress bailes, ka mani nemīl . Vecāku prasīgums pret bērna sekmēm skolā, pret viņa uzvedību rada un uztur šo stresu. Bailes mani nemīl rada vēlmi izpatikt citiem, neļaujot mīlēt sevi.”

”Ja cilvēkam neizdodas izpatikt, tad viņā rodas cits stress- neapmierinātība, ka nekas nenotiek tā, kā pats grib. Cilvēku nomāc domas, ka nevienam viņš neko nevar izdarīt pa prātam, tāpēc viņš nemanot nonāk pie pārliecības, ka dzīve ir bezjēdzīga. Šis stress rada prasīgumu pret sevi un citiem. Cilvēks kaut ko baidās neizdarīt perfekti, jo tad viņu nemīlēs.”/E. Rudzāte/

Dusmas ir stress, kas sastopams, manuprāt, visbiežāk un laikam gan ir kopā ar Bailes, ka mani nemīl. Ir ikdienas dusmas kā mirkļa emocija, ar kuru var tikt galā, vienkārši pasakot- es esmu dusmīga. Bet ir dusmas, kurām daudz veidolu- vilšanās, aizvainojums, sarūgtinājums, greizsirdība, skaudība. Lielākoties dusmojamies bez vainas apziņas, savām dusmām meklējam un atrodam attaisnojumu. Parasti gribam gari raksturot savu dusmu cēloni, attaisnot tās, izskaidrot. Un tieši šī vārdiskā izskaidrošana uztur mūsos dusmas, tā ir kā vairogs, lai mēs nevarētu paskatīties paši uz sevi- kādi tad mēs paši īstenībā esam. Ka mēs gaidām godināšanas un glaimu- ja nesaņemam- dusmojamies, esam vīlušies, sarūgtināti. Pie savas neveiksmes vainojam kādu citu. Šāds aizvainojums, ja tas ir ilgstošs, ir jāārstē. Un labākais, kā to darīt, ir piedošana. No dusmām nevar atbrīvoties ar gribasspēku, bet gan tikai ar piedošanu, kura iespējama vienīgi tad, ja varam savā sirdī atvērt līdzjūtību un žēlsirdību. Savukārt to var tikai tad, ja saprotam, ka mūsu aizvainojums ir mūsu iekšējā lieta. Kas tad īsti mani aizvaino? Tas, ka citi nedomā par mani tā, kā man gribētos? Bet tie citi, domājot par mani, īstenībā domā par sevi- un tev nebūtu tas jāattiecina uz sevi. Piedod sev, ka tu esi uzņēmis šādu stresu un piedod cilvēkiem- viņi pasauli tajā brīdī saprot tā un ne citādi.

Bezjēdzības izjūta arī ir stress, kas mūsdienās bieži sastopams. Tas izpaužas kā gaušanās par dzīves problēmām un atteikšanās tās risināt, sastopoties ar neveiksmēm vai pretestību. Tas ir stress, kas nozīmē, ka cilvēks pārdzīvo, ka nav sasniedzis to, ko gribējis, ka ir dusmojies, jo kaut kas nenotiek tā, kā viņš vēlas. Šis stress rodas no tā, ka cilvēks pārāk iestrēgst materiālajā pasaulē un aizmirst par gara eksistenci. Ja ir noticis tā, ka piemeklējusi bezjēdzība, jāsaprot, ka tā tiecas iemācīt cilvēkam pretējo- proti, ka aiz bezjēdzības noteikti ir tās pretstats- dižas domas un iespējas atklāt savas dzīves lielākās iespējas.

Sokrāts uzskatīja, ka cilvēks pasauli izzina ar jutekļiem- tātad caur paša piedzīvoto, Platons bija ideju piekritējs. Grāmatā „Valsts” Platons min, ka valsts un cilvēka dvēseles struktūrai ir viens un tas pats modelis- valsts būs stipra tikai tad, ja ikviens veiks tos uzdevumus, kam radīts. Nu, lūk, lai izpildītu šo uzdevumu, katram jāpazīst sevi, lai zinātu, kam pats vislabāk der.

(horoskops- emocionāla, jūtīga, ar attīstītu intuīciju. Mezgla punkti saistīti ar naudu, personisko brīvību, īpašumiem. Svarīga sevis saglabāšana, paša nopelnīta nauda. Saules zīme rāda, ka var būt laba komunikācija ar cilvēkiem. Ir interese par reliģiju, filozofiskiem uzskatiem. Patīk pasauli izzināt ceļojot.Cieņā likums un tiesības. Lielu uzmanību pievērš izglītībai.

Mēness vērša zīmē. Augstu vērtē brīvību un neatkarību. Patīk netradicionālas idejas. Humānisms, mākslinieka talants. Draudzīga, atvērta pārmaiņām. Mīl ērtības. Daudz oriģinalitātes un atjautības. Dzīvi izpētī ar zinātniskām metodēm.

Vislabāk strādāt humanitāru darbu.)

Platons domā, ka valsts interesēs vajag kāpt zemē no ideju augstumiem pie cilvēkiem un pieradināties skatīties ēnas puses. Interesanta man likās doma par taisnīgumu- taisnīgs cilvēks nevienam nekad nedara ļaunu.

Vai taisnīgums ir labs?

Vai labais dara labu?

Taisnīgums dara labu( arī ienaidniekam)

Omārs Aivanhovsarī māca, ka tas, ko varam dot citiem, ir gaismas starojums, jo Dievs cilvēku radījis, lai viņš starotu, mirdzētu un sūtītu savus starus Visumā. „Ja jūtat, ka kāds jūs nicina, tam ir kāds iemesls. Meklējiet to. Varbūt jums pret viņu ir kāds parāds. Kāpēc neatbrīvojaties no naida pret viņu, darot viņam labu gan fiziskā, gan garīgā līmenī? Ja vēlaties paātrināt savu atbrīvošanos, izvēlieties augstāko taisnīgumu: labestību, dāsnumu, mīlestību, ziedošanos.”

Vēl ļoti labs sevis sakārtošanas līdzeklis ir prāta atbrīvošana klusumam. Tas ir tā, ka mēģini nenosaukt lietas un izjūtas vārdos, uzmanību nekoncentrēt uz kaut ko vienu, bet ļaut tai būt nepiesaistītai. Var koncentrēt uzmanību uz iekšu, sevi, bet vislabāk ne uz ko. Šādā mierā pazūd laika izjūta, prāts klusē…pēc atgriešanās realitātē nereti izjūtas vai risinājumi problēmām, vai problēmas būtība atklājas simbolos, tēlos, metaforās…Par to var izlasīt Ekharta Tolles grāmatā „Tagadnes spēks”, Krišnamurti”Piezīmes par dzīvi”, Omrāma Aivanhova”Cilvēks sava likteņa meklējumos”.

Sevi cilvēks izzina attiecībās- ar vecākiem, brāļiem, māsām, radiem, draugiem, kolēģiem, katru cilvēku, ko satiek. Sevi nevar iepazīt izolējoties, nošķiroties. Jebkura veida pretestība, vai tā būtu apspiešana vai aizstāšana ar kaut ko citu, traucē pašizziņu, un tomēr šī pretestība vienmēr būs- kā salīdzināšana, attaisnošana,  nosodīšana, iedomāšanās sevi citu vietā, situāciju modelēšana. Taču jebkura šāda pretestība ir izvairīšanās no esošā. Un sevis atklāšana var notikt brīdī, kad tu vienkārši apzinies esošo mirkli bez kāda vērtējuma, bez izvēles. Šādos brīžos var atklāt nezināmo, saprast lietu būtību un savu vietu šajā esībā. To sauc par pieredzēšanu.

Bez dabiskuma nevar iepazīt sevi. Būt dabiskam nozīmē sev un citiem atklāties tādam, kāds tu esi.

Katra cilvēka iekšējās pasaules bagāžā ir arī emocionālā pasaule. Atkarīga no temperamenta, dzīves pieredzes, rakstura, iekšējās jūtu dzīves. Spontānas emociju izpausmes vislabāk atklāj cilvēka būtību. Ja cilvēkam tiek dots laiks, kaut neliels, iespraucas prāts un apvalda emocionālo dabu, cilvēks veido savu tēlu, kā grib. Spontānās reakcijas vislabāk raksturo dabisko cilvēkā- īpaši neordinārās situācijās.

Tās var saukt par iekšējā es izpausmēm, kuru laikā tad arī rodas atklājumi, jo prāts ir brīvs un dod vietu zemapziņas spēkiem.

Āboli smaržo

Un sveicina

Gravitācijas likuma pierakstītāju

Ņūtonu.

Lai svētīgs ir bezrūpīgs laiskums-

Idejas tēvs!

Lai svētīgs ir cēlonis slinkums,

Ceļa rādītājs

Pasaules mašinērijai,

Manai un tavai gravitācijai.

Arī svarīgai pieturai-

Nāves stacijai.

Dažreiz ir tā, ka cilvēkam ir atmiņas, kuras raisa viņā kaunu, vainas sajūtu, ka viņš to vai citu ir darījis. Un cilvēks cenšas atbrīvoties no nevēlamajām atmiņām, apspiežot tā. Bet tās nepazūd. Svarīgāk būtu noskaidrot, kāpēc šīs atmiņas jums traucē dzīvot. Kas mudina cilvēku iznīcināt atmiņas?

„Pašcieņa ir mūsu kauna un izgāšanās sajūtas cēlonis. Izpratni prasa pašcieņa, nevis kritiens.Ja nebūtu pjedestāla, uz kura esat sevi pacēlusi, vai būtu iespējams no tā nokrist? Kāpēc jūs sevi esat pacēlusi uz pjedestāla, ko sauc par pašcieņu, ideāliem un tā tālāk? Tieši izvairīšanās no esošā, no tā, kas jūs esat, rada apjukumu un antagonismu, kaunu un aizvainojumu. Jums nav jāstāsta citiem, kāda jūs esat, bet apzinieties savu būtību, lai kāda tā būtu- patīkama vai nepatīkama: sadzīvojiet ar to bez attaisnošanas vai nosodīšanas. Sadzīvojiet ar to bez bailēm, jo bailes neatļauj atrast kopīgu valodu. Atrast kopīgu valodu nozīmē būt kopā, mīlēt. Mīlot pagātnes nav.”/ Krišnamurti

Vēlos atzīmēt arī intuīcijas lomu pasaules izprašanā. To var trenēt, veidot. Ļoti labs paņēmiens ir modrība un vērīgums. Necensties uzreiz saprast, bet vērīgi skatīties, ieklausīties, būt modram situācijās. Daudz ko par cilvēku pastāsta ķermenis, žesti, novērotājs pat var nezināt to nozīmi, bet zemapziņā novērojumi jau dod apjausmu.

Liela nozīme sevis un pasaules izpratnē ir mākai būt pacietīgam. Ne vienmēr vajag reaģēt uz situāciju. Vēro, mācies, uzkrāj un pacietīgi nogaidi, līdz iekšējā pasaule pati atrisina jautājumu un pieņem lēmumu. Dažkārt no malas tas izskatās tā, it kā cilvēks ir aizmirsis notikušo- patiesībā viņš ir pieņēmis gudru lēmumu noklusēt.

„Pārsteidzoši skaista ir pacietības stunda.

Apbrīnojami auglīgs ir pacietības spēks.”

Šrī Činmojs

Ar intuīcijas palīdzību pasauli var pieredzēt. Pieredzēšana nav sajūta, tā ir īstenības atklāšanās, jo esošo nevar saprast ar jutekļiem vien, tā ir kā ieiešana citā dimensijā, kurā saplūst iekšējā būtība un apkārtējā realitāte.

Rosīšanās, kas saistīta ar ticību, rada sajukumu un iznīcību; sākumā tā var likties rāma un konstruktīva, taču tai pa pēdām seko nesaskaņas un posts. Pārliecība, vienalga, reliģiska vai politiska, neļauj mums izprast mūsu attiecības ar ārpasauli, taču bez šīs izpratnes nekāda rīcība nav iespējama.

Tikums dāvā brīvību. Tas nāk no sirds, nevis no prāta. Lai sastaptos ar dzīvi, jābūt atvērtam, nevis jāslēpjas aiz cienījama tikumu aizsargmūra. Prāts ir tas, kurš mums diktē, kāda tad ir tikumīga dzīve. Un reizē prāts mums diktē arī bailes- jo , lūk, mana būtība nesaskan ar prāta iedomāto, kāda noteikto tikuma definīciju. Īstā tikumība atklājas īstenības pieredzēšanā. Kad tu redzi sevi visā kailumā un pieņem, un atzīsti par labu. Tad tu esi tikumīgs. Tikums ir miers, ko rada brīvība no alkām par kaut ko tapt, un šāds miers rodas sirdī. Tad tu iemanto arī vienkāršību, jo vienkāršība patiesībā ir esošā izprašana. Ja paskaties uz cilvēku bez sava vērtējuma un ieraugi un pieņem viņu tādu, kāds viņš ir, vari saukt sevi par vienkāršu cilvēku. Tas arī nozīmēs dzīvot viegli arī tad, ja dzīve šķiet sarežģīta.

Kā izpētīt sevi? Cilvēkus sev apkārt? Beks rakstā „Kosmiskā apziņa” saka

Zināšanas-spriedums( jūtas)- izpēte( dialektika)-apgaismība( intuīcija, saprāts)

Uzdod sev jautājumus. Atbildi uz jautājumiem. Tādu metodi lietoja Sokrāts. Varu teikt, ka sevis iepazīšanai ļoti labs paņēmiens.

 Autore: Skaidrīte Logina