Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Budisms 21.08.2012

Budisms piedāvā daudzas universālas patiesības un praktisku vingrinājumu sistēmas, kas var bagātināt mūsu dzīvi. Tomēr mums vajadzētu pārbaudīt katru mācību un katru ierosmi, vai tā ir noderīga mūsu izaugsmei, vai tā ir dziedējoša. Ja tā ir, varam šo mācību pieņemt un pielietot praktiski.

Budisma skolas

Budismā pastāv vairākas domāšanas sistēmas un pārmantošanas novirzieni. Tos var iedalīt divās galvenajās grupās: tā dēvētie mazie rati – hinajāna un lielie rati – mahājāna. Pie mazajiem ratiem pieder teravada budisms (vecajo mācības), kas  pārsvarā izplatīts Dienvidāzijas valstīs – Birmā (Mjanmā), Taizemē, Laosā un Kambodžā, kā arī Šrilankā. Tas izveidojās uzreiz pēc Budas nāves (ap 483.gadu pirms Kristus) un kā vienīgā no 18 budisma skolām, kas tajā laikā izveidojās, pastāv vēl šodien. Kad pirmajā gadsimtā pēc Kristus izveidojās mahājānas tradīcija, pie kā citu vidū pieder arī dzen budisms, budisms izplatījās arī Austrumāzijā un uz ziemeļiem līdz Himalajiem. Mūsdienās mahājāna izplatīta pārsvarā Mongolijā, Ķīnā, Japānā, Korejā, Tibetā un Vjetnamā.

Hinājānā priekšplānā izvirzīta sevis paša atbrīvošana, turpretī mahājānas tradīcijas piekritēji vēlas, lai no ciešanām tiktu atbrīvotas visas dzīvās būtnes. Tādēļ šeit īpaši liela loma ir Bodhisattvam. Bodhisattva ir cilvēks, kurš tiecas pēc apskaidrības un apsolās pēc sava mērķa sasniegšanas neaiziet pilnīgajā nirvānā, bet gan atgriezties atpakaļ uz zemes, lai citiem cilvēkiem palīdzētu sasniegt apskaidrību.
Cita skola, kas arī pieder pie mahājānas budisma, ir vadžrajāna, saukta arī par dimanta ratiem jeb tantru. Tā veidojusies Ziemeļindijā, sākot no trešā gadsimta pēc Kristus. Vadžrajāna papildināja līdzšinējo mahājānas tradīciju ar īpašām tantriskajām tehnikām – noteiktām meditācijās formām vai mantru skaitīšanu, kam skolas piekritējiem būtu jānodrošina ātra apskaidrības sasniegšana. Šī budisma tradīcija visvairāk attīstījās Tibetā un tur sasniedza savu uzplaukumu. Mūsdienās tā ir pārstāvēta arī Nepālā, Ķīnā un Japānā.

19. gadsimtā par budismu sāka interesēties arī Eiropā. Tagad trīs budisma skolas – terevada, mahājāna un vadžrajāna ir izplatītas visā Rietumu pasaulē.

Četras cildenās patiesības

Budisma mācības centrā atrodas četras cildenas patiesības. Tās izsaka, ka visa dzīve ir ciešanu pilna, bet ciešanām var darīt galu, ja mēs novēršam to cēloņus un ejam cildeno astoņu posmu ceļu, kas ved uz augstāko laimi un apskaidrību.

Pirmā cildenā patiesība: pasaule ir ciešanu pilna
Buda saskatīja, ka dzīve šajā pasaulē mums nevar sniegt noturīgu laimi un labklājību. Ja arī mums ir pozitīvi piedzīvojumi un prieka un piepildījuma pilni mirkļi, mēs tomēr vienmēr esam pakļauti ciešanām. Pēc Budas teiktā piedzimšana ir ciešanas, vecums ir ciešanas, slimības un nāve ir ciešanas, raizes, bēdas, sāpes un izmisums ir ciešanas, bezcerīgi ko vēlēties vai iegūt to, ko neesi vēlējies, ir ciešanas, tikt šķirtam no mīļota cilvēka ir ciešanas. Tā kā, īsi izsakoties, mums ir sliecība pieķerties lietām un mēģināt tās par katru cenu paturēt sev, mēs vienmēr piedzīvojam ciešanas. Esība šajā pasaulē ir pakļauta pagājībai. Nekas šajā pasaulē – ne pozitīvais, ne negatīvais nav ilgstošs. Un tā kā arī laime, apmierinātība un harmonija ir gaistošas, mēs allaž sastopamies ar vilšanos, bailēm un ciešanām.

Otrā cildenā patiesība: ciešanām ir cēlonis

Ciešanu iemesls ir mūsu vēlmes un mūsu iekāre un no tā izrietošā pieķeršanās lietām. Mēs tiecamies pēc lietām, kas mums šķiet iekārojamas, pēc īpašuma, varas, slavas vai pasaulīgām izpriecām, turamies pie tā, jo negribam atzīt, ka viss ir pārejošs. Gluži tāpat, kā mēs pieķeramies ārējiem objektiem, uzskatiem un domām, turamies arī pie priekšstata par pastāvīgo „pats”. Bet arī te mēs nošaujam greizi, jo arī „pats”, tāpat kā citi šīs pasaules fenomeni, nav ar nemainīgu būtību, nav ar pašu par sevi pastāvošu eksistenci.  Mūsu nezināšanas jeb apmātības dēļ mēs neizprotam savu patieso dabu, tāpat kā visu citu lietu dabu, un izmisuši cenšamies cīnīties pret objektu, domu, izjūtu un sajūtu pārejošo realitāti. Mums ir nesagraujams priekšstats par mūsu „pats” un mēs pie tā par visu varu turamies. Pie šiem priekšstatiem pieder rakstura īpašības, personības iezīmes, noteikti ieradumi, patika un nepatika, vēlmes un vajadzības. Tas viss un daudzas citas nianses veido mūsu izpratni pašiem par sevi.

Tā kā mēs tik ļoti – ar visām vēlmēm un ilgām- turamies pie priekšstata par savu „pats”, mēs nepārtraukti tiecamies apmierināt savas uz sevi vērstās alkas, turpretī no visa, ko nevēlamies iegūt, turēties pa gabalu. Tas neizbēgami noved pie ciešanām.

“Ir cilvēki, kas cieš, nezinādami, kādēļ. Viņi nezina, kā ciešanas rodas, kad tās beidzas un kā tās var izbeigt. Viņi nezina, ka pieķeršanās ir viens no ciešanu iemesliem. Cilvēki turas pie savas dzīves apstākļiem ar visiem zobiem un nagiem. Bet tieši tas noved pie jaunām ciešanām. Nezināšanas dēļ viņi mēģina turēties pie lietām, jo viņu gars ir apjucis un neskaidrs. Ja vien reiz viņi spētu izbeigt reaģēt uz saviem impulsiem, ja vien viņi spētu uzsākt iet pa gudrības ceļu un atteikties no savas pieķeršanās, tad viņiem vairs ciešanu nebūtu.” (Buda)

Trešā cildenā patiesība: ciešanas var izbeigt
Mēs varam ciešanas izbeigt, atbrīvojoties no savas pieķeršanās un savām alkām. Ja mēs izbeigtu turēties pie savas „pats” ilūzijas, apzinātos visu lietu mainību un atteiktos no mūsu egoistiskās tiekšanās, vēlmēm un iekāres, mums būtu iespēja sasniegt nirvānu (pāli valodā: nibbana – apdzišana). Nirvānu ir grūti aprakstīt, jo tā pārsniedz to cilvēku, kuri to vēl nav piedzīvojuši, priekšstatus. Tas ir stāvoklis, kurā nepastāv nekādas iekāres, kurā nav ne ilūziju, ne naida. Tā ir atbrīvošanās no nebeidzamā nāves un atdzimšanas loka atbrīvošanās no visām ciešanām, augstākā laimes forma, kas sniedz mūžīgu mieru.

Ceturtā cildenā patiesība: pastāv ciešanu izbeigšanas ceļš
Nirvānu iespējams sasniegt tikai caur apgaismību. Un sasniegt apgaismību mēs varam, ja ejam pa cildeno astoņu posmu ceļu. Tas mums piedāvā konkrētus norādījumus, kā varam veicināt savu garīgo attīstību, atbrīvoties no iekāres, pieķeršanās un tādējādi no visām ciešanām. Cildeno astoņu posmu ceļu dēvē arī par vidusceļu, jo tas ir izlīdzināts ceļš bez ekstrēmiem līkumiem.

Buda uzauga bagātībā, gandrīz vai paradīzē, kur netrūka nekādu izpriecu. Taču viņš no šādas dzīves novērsās un stingrā askēzē meklēja patiesības atziņas. Tad viņš saprata, ka arī šis ceļš neļauj virzīties uz priekšu. Viņš saprata, ka ne viens, ne otrs ekstrēmais veids neved pie apskaidrības, un ieteica saviem sekotājiem vidusceļu – majjhima patipada, jo tas ir visauglīgākais ceļš iekšējā miera un gudrības sasniegšanai. Tas sastāv no astoņiem elementiem jeb astoņu posmu ceļa sastāvdaļām.

Cildenais astoņu posmu ceļš

Cildenais astoņu posmu ceļš sniedz mums konkrētas norādes, pēc kurām varam virzīt savu domāšanu un rīcību. Turklāt tas nav veidots tā, ka noteikti katrs solis būtu jāveic cits aiz cita. Visiem aspektiem ir piešķirta vienāda nozīme, un tie cits citu papildina. Ideālā variantā visi norādījumi tiek uztverti kā kopums un, vadoties no tā, iets šis ceļš.

Cildenais astoņu posmu ceļš sastāv no šādiem elementiem:
1.    Krietni uzskati.
2.    Krietna domāšana.
3.    Krietna valoda.
4.    Krietna rīcība.
5.    Krietns dzīvesveids.
6.    Krietni centieni.
7.    Pareizs vērīgums.
8.    Pareiza meditācija.

Ar krietniem uzskatiem saprot spēju redzēt realitāti tādu, kāda tā patiešām ir, nevis  caur patikas vai nepatikas plīvuru saskatītu, mūsu izjūtu, vēlmju un priekšstatu vai nederīgo briļļu, kādas mums uzliek mūsu ego, pārveidotu. Ja mēs iegūstam krietnus uzskatus, mums veidojas dziļa izpratne par četrām cēlajām patiesībām un citiem budisma principiem, piemēram, karmu.

Ar krietnu domāšanu, bieži dēvētu arī par krietnu pārliecību, mēs veicinām gara atbrīvošanos. Mēs mēģinām nepieļaut, ka varu pār mums pārņem mūsu iekāre, un cenšamies izvairīties no kaitīgām domām – alkatības vai naida, kā arī veidot sevī labvēlību un līdzcietību pret citiem.

Krietnas valodas, krietnas rīcības un krietna dzīvesveida mērķis ir laba un ētiska izturēšanās, kā arī attīrīta sirds un gars. Šie ceļa elementi satur konkrētus uzvedības noteikumus. Mums nevajag melot un uzturēt baumas, toties sarunāties ar citiem tā, lai mēs veicinātu harmoniju. Turklāt mums nav jāzog vai jānogalina, ir jāizvairās no seksuālās uzvedības aplamībām (piemēram, seksuālās vardarbības). Iztikas līdzekļi mums pēc iespējas jānopelna ar tādu darbošanos, kas nav pretrunā ar ētiskas rīcības principiem un ideālā variantā ir sabiedrībai derīga – vismaz nekaitīga tai.
Ceļa sestais elements – krietni centieni, liek mums koncentrēties darbam pašam ar sevi un turpināt savu garīgo attīstību, izvairoties no postošām gara domām un veicinot pozitīvas gara aktivitātes.

Ar pareizu vērīgumu mēs mēģinām vienmēr būt modri, vērst uzmanību uz „šeit un tagad” un tādējādi katru darbību veikt apzināti, kā arī katru domu un prāta uzplaiksnījumu uztvert, tiklīdz tas radies.
Pareizā meditācijā mēs koncentrējam savu uzmanību vienā punktā. Mēs vingrināmies tā dēvētajā gara noturēšanā uz vietas. Ja mēs šo garīgo vingrinājumu pilnībā pārvaldām, mēs sasniedzam dziļās iegremdēšanās stāvokli, kas galu galā noved pie apgaismotības un tādējādi arī brīvības.

Astoņu posmu ceļu var iedalīt trīs galvenajās daļās. Pirmos divus elementus dēvē par gudrību. Tā ir pamats otrai ceļa daļai – ētiskajai rīcībai. Tajā ietilpst krietna valoda, krietna rīcība un krietns dzīvesveids. Pēdējā daļā ir runa par gara vingrināšanu. Tajā ietilpst krietni centieni, pareiza vērība un pareiza meditācija. Šo pēdējo daļu dēvē par apkopojumu vai krājumu.

“Kas dāsni dod, to visi mīl. Ir grūti to aptvert, bet, dodot iegūstam spēku. Kurš vēlas vingrināties došanas tikumā, vajadzētu to darīt īstajā laikā un pareizajā veidā. Kas to saprot, ir stiprs un gudrs. Ja dod ar cieņu pret visu dzīvi, dusmas un naids tiek padzīti, un tiek atrasts ceļš uz svētlaimi. Tāpat kā tam, kurš iestāda koku, pēc laika šis koks dāvā paēnu, ziedus un augļus, tā kādam, kurš devis, tiek dāvāts prieks. Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.” (Buda)

No prinča par apgaismoto

Sidhārts Gautama dzimis pirms vairāk nekā 2500 gadiem Indijas ziemeļos (ap 563. pirms Kristus). Pāli valodā, kurā, visticamāk, Buda mācījās, viņu sauca par Sidhātu Gotamu. Viņš bija sakju cilts valdnieka Sudhodāna un viņa sievas Mahamaijas dēls. Viņš uzauga karaļu pilī lielā bagātībā un pilnīgā bezrūpībā. Viņa tēvs rūpējās par to, lai princim nekā netrūktu un lai viņa sejā neatainotos nekādas ciešanas vai rūgtums. Atbilstoši tradīcijām jau 16 gadu vecumā Sidhārta tika salaulāts ar princesi Jasodhāru, kura viņam dāvāja dēlu Rahulu.

Nošķirts no reālās pasaules, Sidhārta tiecās iepazīt patieso dzīvi ārpus pils mūriem. Kopā ar ratu vedēju viņš slepus devās laukā un iepazina to, kas līdz tam viņam bijis nezināms. Savos izbraucienos, kā kāds priesteris viņam bija paredzējis, viņš ieraudzīja vienu slimu, vienu vecu un vienu mirušu cilvēku. Tad Sidhārta atskārta, ka visa dzīve ir ciešanu pilna, un sava atskārtuma dēļ vairs nespēja priecāties par savu pasargāto luksus dzīvi pilī. Kad beidzot kādā no pastaigām viņš sastapa ceļojošu mūku, kurš dzīvoja ļoti vienkāršu un atturīgu dzīvi, Sidhārta pieņēma lēmumu būt par askētu un doties pasaulē, meklējot ceļu, kā darīt galu ciešanām un kā nokļūt līdz apskaidrībai.

29 gadu vecumā viņš atstāja pili, savas smalkās drānas apmainīja pret vienkāršu apmetni un no tā brīža apceļoja savu zemi kā nabadzīgs mūks. Nākamos sešos gados viņš apguva mācību pie dažādiem viediem skolotājiem un vingrinājās visstingrākajā askēzē. Tomēr šie centieni nebija pietuvinājuši viņu mērķim – sasniegt nirvānu. Tad Sidhārta atteicās no gavēņa, atguva spēkus un devās pie vīģes koka, kas vēlāk tika nodēvēts par bodhi koku (Gudrības koks). Viņš apsēdās zem tā un nozvērējās piecelties tikai tad, kad būs ieguvis apskaidrību un tādējādi sasniedzis nirvānu. Zem koka sēdēdams, viņš sāka meditēt un nonāca dziļā iegremdēšanās stāvoklī, kas viņam ļāva nonākt pie būtiskām atziņām. Tādējādi viņš redzēja visas savas iepriekšējās dzīves un izprata atdzimšanas un nāves ritējumu. Kādā naktī viņš piedzīvoja pilnīgu apskaidrību un tādējādi kļuva par Budu – apskaidroto. Ieguvis apskaidrību, viņš vēl 49 dienas meditēja par dziļajām patiesībām, kas viņam pēc intensīvās meklēšanas atklājās. Sākotnēji vilcinoties, viņš tomēr nolēma savu mācību dharmu (pāli valodā: dammu) nodot tālāk citiem cilvēkiem. Nākamos 45 gadus viņš nenoguris savā nebeidzamajā līdzcietībā mācīja savus sekotājus un beidzot 80 gadu vecumā (ap 483.gadu pirms Kristus) aizgāja bezgalīgajā nirvānā, tā dēvētajā parinirvānā.

Materiāls sagatavots, izmantojot Betīnas Lemkes grāmatu “Mazā budisma un meditācijas grāmata” (Jāņa Rozes apgāds, 2010)