Būt atbildīgam un vienlaicīgi brīvam 14.11.2023
Būt atbildīgam un vienlaicīgi brīvam, šāda spēja patiešām ir jāattīsta katram cilvēkam. Kā to attīstīt? Mācoties katru vissīkāko darbu darīt Dievam, uzticoties Viņa gribai un vadībai. Piemēram, tu savā darbā nespēj sasniegt tādus rezultātus kādus no tevis gaida vadība. Ja tu to pārdzīvosi, tad tu zaudēsi savu brīvību, jo centīsies darīt vairāk nekā spēj, strādājot virsstundas, bet neviens nebūs no tā ieguvējs, jo tavas darba spējas samazināsies.
Dievam nav tik daudz kritēriju attiecībā uz darbu, kādi tie ir cilvēkiem. Dievam ir tikai viens kritērijs – strādā ar mīlestību tik labi cik spēj, uzņemoties atbildību par rezultātu. Arī slikts rezultāts ir vērtīgs, jo tas liek domāt, ko un kā varētu darīt savādāk.
Padalīšos pieredzē, kā es savienoju atbildības un brīvības izjūtas. Kad mana mamma bija uz slimības gultas, tad man bija vairāk pienākumu nekā parasti. Es nevarēju visus pienākumus izpildīt. Tad, kad redzēju, ka ar kaut ko netieku galā, vienkārši padomāju, kurš pienākums šajā brīdī ir pats svarīgākais un tam arī veltīju savu laiku. Ļoti svarīgi brīžos, kad darba šķiet par daudz, padomāt, kurš darbs ir pats svarīgākais. Tieši to māca arī Lielie Skolotāji, ka mums ir jāmācās veltīt savu laiku pašiem svarīgākajiem darbiem, tad atradīsies arī laiks mazāk svarīgiem darbiem, jo patiesībā mūsu darba laiku plāno Dievs. Tad, kad es sapratu, ka Dievs ne tikai vada manu dzīvi, bet pat saplāno kad es varu izpildīt savus pienākumus, tad strādāt kļuva vieglāk.
Piemēram, mana mamma nomira dienā, kurā man bija brīvāks laiks nekā citās dienās, un man atradās laiks, lai noorganizētu mammai bēres. Visas vietas, kur varēja uzklāt bēru galdu bija aizņemtas, bet es izdomāju risinājumu – uzklāju bēru galdu brīvā dabā, kas deva iespēju atvadīties no manas mammas visiem, kas to vēlējās, bet pats galvenais, Dievs parūpējās, lai tieši manas mammas izvadīšanas dienā, bija silti un saulaini laika apstākļi. Es jutos tik ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš man palīdzēja paveikt it kā neiespējamo, bet Dievam viss ir iespējams.
Es sevi nenosodīju par nepadarītajiem darbiem, jo zināju, ka darīju visu, kas ir manos spēkos, nežēlojot sevi. Es neesmu perfekta, bet Dievs no manis negaida perfektumu. Viņš gaida, lai es kalpoju Viņam un izdaru to, ko es spēju. Ir bijuši vakari, kad gultā iekrītu bezspēkā, bet no rīta pamostos pilnībā atjaunojusies, kas norāda, ka Dievs man palīdz atjaunot spēkus, jo redz, ka es daru visu, kas ir manos spēkos. Tanī pašā laikā cilvēciskais prāts varētu mani kritizēt par daudziem sīkiem darbiem, kuri palika neizdarīti. Es nesaku, ka šos darbus nevajag darīt, tos noteikti vajag izdarīt un es tos lēnā garā izdarīšu tiklīdz tikšu galā ar tiem uzdevumiem, kuri nevar gaidīt.
Atbildība izpaužas tajā, ka es spēju novērtēt, kurus uzdevumus obligāti jāizpilda, un kuri uzdevumi var pagaidīt citu laiku. Man atmiņā atnāca gadījums, kad mans dēls kā zīdainis gulēja slimnīcā pie sistēmām. Es zināju, ka zīdainis ir katru dienu jāvanno, bet slimnīcā to nevarēju izdarīt vairāk kā mēnesi. Es nobažījusies ārstei teicu, bērns tik ilgi nav mazgāts… uz ko ārste mierīgi atbildēja: “No netīrības neviens nav nomiris. Pašlaik viņam svarīgāk ir veikt terapiju.” Šie vārdi skaidri man pateica, ka ir brīži, kad ir jāizvērtē, kas ir pats svarīgākais tieši šajā brīdī, atceroties, ka arī nepadarītie darbi ir svarīgi un tie ir jāizdara, tikai atliekot tos uz laiku, kad to izpilde ir iespējama.
Atbildīgs un brīvs cilvēks neaizmirst par nepadarītajiem darbiem, viņš tos izdara tiklīdz rodas iespēja, bet viņš sevi nevaino par nepadarīto. Nebrīvs cilvēks sāk sevi sodīt par nepadarītajiem darbiem, izjūtot vainas izjūtu, kas negatīvi ietekmē viņa veselību. Nebrīvs cilvēks cenšas izpatikt, strādājot pāri savām spējām, un zaudē savu būtību, kas agrāk vai vēlāk rada neapmierinātību ar sevi un dzīvi.
Ļoti svarīgi ļauties dzīves plūsmai un paļauties uz Dievu, ka Viņš visu sakārtos tā kā būs labāk Viņa uzticamajiem sekotājiem. Tieši paļaušanās uz Dievu ir galvenā atbilde, kas palīdz cilvēkam vienlaicīgi būt atbildīgam un brīvam.
Arī mani plāni neīstenojas tā kā es tos biju ar savu prātu izplānojusi. Tiklīdz esmu atradusi problēmai citu risinājumu, nespēju vien brīnīties, kāpēc nebiju iedomājusies agrāk par citu iespēju? Diemžēl mēs nespējam redzēt visu kopumā. To spēj tikai Dievs. Tikai Dievs redz visu plašāk, tāpēc dažreiz pieliek kāju priekšā taviem lēmumiem un piespiež tevi atrast citas iespējas. Plāni īstenojas savādāk, bet pēc laika es redzu, ka rezultāts ir labāks nekā es biju gaidījusi, jo Dievam viss ir labāk redzams un zināms. Tāpēc tik svarīgi ir atgriezties ticībā pie Dieva, jo miera izjūta, ko sniedz ticība Dievam, nespēj aizstāt neviena dzīves bauda un materiālie labumi.
Saglabāt brīvības izjūtu un tajā pašā laikā atbildīgi izturēties pret saviem pienākumiem spēj tikai cilvēks, kas izprot pasaules kārtību, bet lai to izprastu, ir jāapgūst Dievišķie dzīves likumi un mācības.
Atcerieties, ka mēs iemiesojumā esam nākuši nevis lai baudītu dzīvi, bet lai augtu garā. Tāpēc dzīve nevar un nedrīkst būt viegla, jo tikai pārvarot dzīves grūtības, mēs augam garā. Cilvēks kas mācās un gūtās zināšanas pielieto praksē, nezaudē brīvības izjūtu un atbildīgi veic uzticētos pienākumus. Atbildība nav nasta, ja cilvēks jūtas iekšēji brīvs. Atbildība ir nasta tikai nebrīviem cilvēkiem.
Autore: Elvita Rudzāte