Būt nepilnīgam 06.10.2018

Jolantas pieredzes stāsts:

Kad saskāros ar lielām grūtībām savā ģimenes dzīvē, ilgi pretojos, lai pieņemtu situāciju tādu kāda tā ir, domāju, ka tas tā ir daudziem, jo kamēr nav izpratne ir grūti pieņemt to, ka it kā liekas, ka ar tevi notiek kas slikts, ka tā tam nevajadzētu būt… Bet paiet laiks, viss lēnām kārtojas tomēr caur lielām grūtībām, caur lielām ciešanām…. Un arī tā tam ir jābūt, kad sapratu kamēr biju nosodoša pret saviem mīļajiem, pret saviem tuvajiem, tikmēr nav iespējams justies labāk, jo ar nosodījumu un pārmetumiem esmu tikai piebarojusi kā saka melno mākoni virs galvas. Kad atzinu sev, ka esmu rīkojusies slikti un ļauni nemanot sev, kas bija tādi nevainīgi pārmetumi pret savu mammīti, māsām, bērnu tēti un vīra māti, bet katru dienu pa pārmetumam un nosodījumam tas bija radījis milzu melnu mākoni virs visu mūsu galvām. Un viena savstarpēja neizpratne un pārpratumi radīja arvien lielāku šķelšanos ģimeņu un cilvēku starpā.

Kad pašai bija tik smagi, ka vairs nespēju visu to nest savā sirsniņā, es ilgi biju lūgusi palīdzīgu lūgšanās, bet tad sapratu, ka arī lūgšanas nevar būt tikai plikas lūgšanas, tām ir jāiet kopsolī ar fizisko, ar fiziskām darbībām un notikumiem. Piemēram man ir ļoti trūcis bērnībā mammītes glāstu un mierinājuma, kad tētis dzēra un daudz klaigu bija, bet es kaut gan liela esmu un pati esmu māmiņa, joprojām esmu bērns saviem vecākiem un mana lielākā kļūda ko tagad esmu pieļāvusi, kad pašai bija smags periods dzīvē, es sāku pieprasīt savai mammai, ka mani vajag samīļot, noglāstīt galvu un pateikt, ka viss būs labi, it kā vienkāršas lietas, ko ikviens cilvēks ir pelnījis siltumu un mierinājumu, bet es to nesaņēmu, mana mammīte nespēja mani samīļot ne noglāstīt galvu….

Es ilgi pavadīju laiku milzīgās ciešanās un nesapratne kā tā var būt? Kā tas var būt, ka māte nespēj samīļot savu bērnu kaut vai tas ir pieaudzis, tomēr bērni mēs esam saviem vecākiem uz mūžu! Atceros kādu humora stāstu no savas draudzenes kura stāstīja, ka viņas omīte dzīvo kopā ar savu dēlu, kurš arī ir jau pieaudzis un jau pensionārs….un tad viņa vienmēr, kad mazbērni atbrauca ciemos ar smiekliem un humoru stāstīja, ka viņa nekad dzīvē nevarēja iedomāties, ka mans dēls būs pensionārs, jo tas taču ir mans bērns, nu kā viņš var būt pensionārs un palaida savus vecas sieviņas smiekliņus un visi smējās…

Kad salūzu pilnībā, izdegu biju bez spēka, kad likās, ka vairs nav neviena tuva un mīļa blakus, bet tas man tikai tā likās, jo arī pati biju aizvērusi sevi un savu sirsniņu ciet no pārdzīvojumiem, no sāpēm un, pieprasot no savējiem mīļumu, tas radīja pretēju efektu….neviens nespēja palīdzēt ar to, kas man bija nepieciešams, ar to kas man ļoti trūka, bet viņi visu laiku man palīdzēja savādāk, bet ne to ko es gribēju, viņi visi mani mīlēja kā mācēja, bet ne tā kā biju iedomājusies pati ko man vajag…..Kad pati to sapratu, tikai tad arī lēnām lēnam viss sāka mainīties, mana sirsniņa atvērās lēnām no aukstuma un ciešanām un tikai tad arī sāka ieplūst no mīļajiem palīdzība, bet ne tas ko biju gaidījusi un ne tas kas atkal man likās, ka man ir bērnībā trūcis…Katrs savu mīlestību izrāda kā prot, man gribējās, lai man mammīte siltu tējiņu uztaisa un siltas pusdieniņas un samīļo, bet tā nenotika…..Tad es
sapratu, mana mammīte to nav saņēmusi pati, viņa nav mīļota ir tik ļoti pati cietusi, ka viņai nav ko iedot no tā visa… bet viņai ir nepieciešams noglāstīt galvu un samīļot. Ar to ka es to pieprasīju, ne jau vārdos, bet sajūtās, tas radīja vēl lielāku plaisu un sāpes mātes sirdī…

Kad sapratu, ka cilvēks drīkst būt nepilnīgs un vājš, man palika vieglāk ap sirdi, tas, ka es spēju samīļot savus bērnus, ir labi man, par to jāpriecājas, bet es nedrīkstēju to pieprasīt no savas mammītes, jo mums tas ģimenē nekad nebija iegājies un mākslīgi neviens arī neko nav tēlojis. Mēs nekad neesam teikuši, ka mammu es tevi mīlu vai otrādi, zinu ka dziļi sirdī mammai tas ir pašsaprotami, ka mīl savus bērnus un viņa nekad nav bijusi tāda, kura lieki kaut ko runā…

Kad izpratu savu mammu, man palika vieglāk un joprojām trūkst, ka mani samīļo tieši mana mammīte, bet zinu ka tas notiks dabiski un nepiespiesti un sākumā man pašai jāspēj tas iedot savai mammai kā arī viņa redz kā es to daru ar saviem bērniņiem, un tā lēnām kūst aukstumiņš no sirsniņas, kur smagas ciešanas un pārdzīvojumi to visu ir aizslēguši, lai sevi aizsargātu no jauniem pārdzīvojumiem.

Mans smagais darbs ir izlabot pašas radītos nosodījumus un pārpratumus, bet nevis censties ielīst otra dvēselē un pārlabot otru un pieņemt, ka mēs zinām tikai pa sevi nevis otru, un attiecības veidot pat mātei ar pieaugušu bērnu, ja ir bijusi milzīga plaisa, prasa iecietību, izpratni un tā dziļā mīlestība, kas ir sirsniņā, lēnām uzplauks un izkausēs pārpratumu un nesapratnes bruņas.

Es savai mammai uzdāvināju mašīnadīšanas kursus, kad viņa gāja pensijā, jo atcerējos, ka agrāk viņai tas ļoti patika, viņa nebija priecīga par šo dāvanu, pārmeta kāpēc es tērējos, ja tā jau nav naudas, un viņai vēl jābrauc būs kaut kur……bet augļi nāk vēlāk, mans nodoms šai dāvanai bija mīlestībā balstīts un lai mammītei būtu savs prieks kaut ko darīt priekš sevis un mazbērniem adīt siltas zeķītes…..ir pagājis mazs laiciņš un redzu ka viņai patīk…

Ar pārpratumiem jārēķinās, tie ir un būs tā notiek attiecību veidošana, bet tikai kad sāk pats ar sevi! Kas ir tas ar ko es varu iepriecināt savu tuvinieku? Tas ko es varu, nevis nevaru, tas kas man ir ko varu dot no sevis, nevis tēlot svēto un pilnīgo, uzskatīt ka man ir taisnība….nē tā nav, ieklausīties otrā ir lielākā pilotāža nekā dažkārt skriet pa galvu un kaklu, uzskatot ka es daru visu pareizi. Un dažkārt vārdiem nav tik liela nozīmē kā darbībai, man kāds ļoti mīļš cilvēks, kurš bija mani sāpinājis ļoti un pēc tam pats par to slikti jutās, viņš nespēja vārdos atvainoties, bet atnesa man paša salasītas mellenes, es toreiz apraudājos, jo nolasīju no acīm, ka tas ir atvainošanās žests un palika silti un nekas nebija ne jārunā, ne jāapķer…Katra cilvēka sirds valoda ir tik unikāla dažkārt to neatpazīstam un sapurgājam visu vēl vairāk. Bet es sapratu, ka drīkstam būt nepilnīgi un mācamies no kļūdām kaut simtiem reižu un kad saprotam, tad arī siltumiņš sāk ieplūst sirsniņā un notiek dziedināšanās dabiskā veidā!