Cieņa 17.06.2024

Cieņa ir otra cilvēka devuma augsta novērtēšana; modrība visā, uzmanība; otra ievērošana; smalkjūtība; citu tiesību un viedokļu atzīšana; neuzmākšanās; otra cilvēka neaprunāšana un netiesāšana; otra cilvēka goda aizstāvēšana; otra cilvēka godāšana; klausīšanās bez aizspriedumiem; gatavība izprast otra viedokli un vajadzības; iecietība pret vājāko un atšķirīgo; otra cilvēka (vai citas būtnes) esamības atzīšana, pieņemot, ka katrs ir vērtīga, Dieva radīta būtne.

Cilvēks neciena otru cilvēku, kad uzskata sevi par pārāku, gudrāku un labāku, kā arī tad, kad nespēj pieņemt otra cilvēka trūkumus.

Reiz kāds vīrietis, kurš krāpa savu sievu, man apgalvoja, ka viņš sievu nemīlot, bet cienot. Kā izpaudās viņa cieņa? Viņš no ģimenes slēpa savas ārpuslaulības attiecības, lai nesāpinātu sievu un bērnus. Bērnu klātbūtnē izturējās pret sievu pieklājīgi. Bet viņš nespēja pieņemt sievas trūkumus, tāpēc meklēja laimi ārpus mājas, jo mājās uzturējās ļoti maz. Rodas jautājums vai šis vīrietis tiešām cienīja savu sievu?

Es domāju, ka šādu vīrieša uzvedību nevar uzskatīt par cieņu. Šīs attiecības pavadīja meli, lišķība un kauns. Vīrietis kaunējās par savu sievu, jo viņa neatbilda viņa izvirzītajiem kritērijiem, bet tā kā viņš bija mācīts saglabāt ģimeni, lai kas arī notiktu, tad viņš izvēlējās šāda veida kopdzīvi. Caur šo piemēru apskatīsim kāpēc es uzskatu, ka vīrietis necienīja savu sievu kaut arī pats uzskatīja, ka cienot?

1) Cieņa ir otra cilvēka devuma augsta novērtēšana.

Vīrietis savu sievu vērtēja ļoti zemu, bet piecieta tikai kā savu bērnu māti, kas sievietē radīja mazvērtības kompleksus. Viņš novērtēja sievas rūpes par ģimeni, bet neuzskatīja to par lielu vērtību. Viņam sieva vairāk bija kā kalpone nevis kā sieva. Neapzināti viņš bija kļuvis par sievietes vergturi un viņa sieva par verdzeni.

2) Cieņa ir otra cilvēka ievērošana, t.i., modrība pret otra cilvēka vajadzībām un nesavtīga uzmanības veltīšana.

Vīrietis ignorēja savas sievas vajadzības un minimāli sniedza tai uzmanību. Tas notika tikai brīžos, kad sieva ar skandālu pieprasīja vīra klātbūtni, jo citādi vīram vienmēr atradās kaut kas svarīgāks par sievu.

3) Cieņa ir smalkjūtīga attieksme pret citu tiesībām un to atšķirīgo viedokļu atzīšana.

Vīrietis uzskatīja, ka taisnība ir tikai viņam. Sievas viedoklis ļoti retos gadījumos tika ņemts vērā, tāpēc ģimenē viss notika tā kā to gribēja vīrs.

4) Cieņa ir neuzmākšanās ar savu klātbūtni brīžos, kad otrs cilvēks vēlas būt vienatnē.

Šo aspektu vīrietis ievēroja, viņš neuzmācās savai sievai ne seksuāli, ne arī ar savu piespiedu klātbūtni, bet viņš tā uzvedās nevis cieņas dēļ, bet tāpēc, ka bija ievainots viņa lepnums, jo sieva bija vēsa sieviete. Vīrietim bija kauns, ka viņš bija izvēlējies par sievu vēsu sievieti, tāpēc arī meklēja mīlas priekus ārpus mājas, bet viņš necentās izprast sievu kāpēc viņa ir tāda kāda viņa ir? Viņš to atgrūda bez izpratnes.

5) Cieņa ir otra cilvēka neaprunāšana un netiesāšana.

Ārēji vīrietis savu sievu neaprunāja un netiesāja, izņemot savstarpējos strīdos. Man informācija par sievas trūkumiem tapa zināma konsultācijas laikā. Iekšēji vīrietis savu sievu ļoti nosodīja un nespēja pieņemt sievas trūkumus.

6) Cieņa ir otra cilvēka goda aizstāvēšana un godāšana.

Vīrietis bija gatavs savas sievas godu aizstāvēt vārdos, bet dzīvē krāpjot savu sievu, viņš pastāvīgi sievu pazemoja.

7) Cieņa ir klausīšanās bez aizspriedumiem, gatavība izprast otra viedokli un vajadzības.

Vīrietis nespēja klausīties sievā bez aizspriedumiem, viņš nepieņēma sievas viedokli, jo tikai viņa taisnība bija vienīgā pareizā. Viņš necentās izprast savas sievas vajadzības, bet pieņēma tās kā neizbēgamu laulības sastāvdaļu.

8) Cieņa ir iecietība pret vājāko un atšķirīgo, otra cilvēka esamības atzīšana, pieņemot, ka katrs ir vērtīga, Dieva radīta būtne.

Kaut kādā mērā vīrietis centās būt iecietīgs pret sievu, jo citādi laulība, kaut arī slima, nebūtu saglabāta. Vienīgi vīrietis savu sievu neuzskatīja par vērtīgu būtni. Viņš savā sievā kā galveno vērtību redzēja viņas saimnieciskumu un rūpes par ģimeni. Arī tas, protams, ir kaut kas.

Izanalizējot šos 8 cieņas aspektus, mēs redzam, ka faktiski vīrietis sievu necienīja, bet pats bija pārliecināts, ka viņš sievu cienot, jo viņš neizprata cieņas jēdziena būtību.

Kā lai iemācās otru cilvēku cienīt? Vispirms ir jāizprot, kas man nepatīk otrā cilvēkā un jāsaprot, ko tas man māca? Viss tas, kas tev nepatīk otrā cilvēkā, tās ir tavas neapgūtās mācības. Kad būsi sapratis savas neapgūtās mācības, tad pēkšņi pamanīsi, ka partnera trūkumi vairs nespēj tevi kaitināt. Pēc tam ir jāpaskatās uz otra cilvēka pozitīvajām īpašībām un labajiem darbiem. Katram cilvēkam ir kaut kas labs. Ja cilvēks spēj ieraudzīt otrā cilvēkā labo, tad viņš spēj novērtēt otra cilvēka devumu. Tālāk ir ļoti jāstrādā ar savu ego. Tikai ego liek cilvēkam domāt tikai par savām vajadzībām, aizmirstot, ka arī partnerim var būt savas vajadzības. Tikai ego nepieņem atšķirīgus viedokļus un nerespektē otra cilvēka vajadzības. Tālāk ir darbs ar pārējām negatīvajām īpašībām. Tikai cilvēks, kas strādā ar sevi, atbrīvojoties no sava negatīvā, spēj sākt mainīt attieksmi pret partneri, iemācoties to patiesi mīlēt un cienīt.

Lai cienītu citus, vispirms ir jāciena pašam sevi, bet sevis cienīšana sākas ar to, ka es mēģinu atbrīvoties no sava negatīvā, nevis dancoju negatīvā pavadībā. Negatīvais ir tumsas enerģija, tāpēc tie cilvēki, kuri necenšas atbrīvoties no sava negatīvā, danco tumsas spēku pavadībā. Laimīgs cilvēks ir tikai tad, kad viņš atgriežas pie Dieva jeb sāk savu dzīvi dzīvot tiecoties pēc arvien lielākas Gaismas, t.i., izprotot savas neapgūtās mācības un sākot dzīvot atbilstoši Dievišķajiem likumiem un cilvēciskajām vērtībām.

Cilvēks, kas savas vēlmes un vajadzības stāda augstāk par citu vēlmēm un vajadzībām, nevis sevi ciena, bet kalpo savam ego. Ļoti bieži egoisti domā, ka viņi sevi ciena, bet patiesībā viņi vergo savām vēlmēm, aizmirstot par patiesajām vērtībām.

Cilvēks, kas patiesi ciena sevi un citus, veltīs savu enerģiju svarīgajam, atsakoties no mazsvarīgā, respektējot gan savas, gan citu vajadzības.

Cieni sevi un citus, tad arī citi cienīs tevi!

Autore: Elvita Rudzāte