Cietsirdības mācība 15.08.2025

Cietsirdība cilvēkos attīstās no mīlestības trūkuma. Jo ārēji cietsirdīgāks cilvēks, jo iekšēji vairāk šis cilvēks cieš no skumjām, ka viņu nemīl. Cietsirdība un skumjas veido vienu veselumu. Ja cietsirdība ir redzama, tad skumjas ir slēptas, un otrādi, ja skumjas ir redzamas, tad cietsirdība ir slēpta. Svarīgi ir atbrīvot skumjas, tad arī mazināsies cietsirdība.

Piemēram, cietsirdīgi noziedznieki ir visskumjākie cilvēki pasaulē. Viņos skumjas ir attīstījušās tik lielā mērā, ka viņi ārēji ir kļuvuši cietsirdīgi. No malas paskatoties uz šiem cilvēkiem nevienam neienāks prātā, ka šis cilvēks iekšēji cieš no lielām skumjām, ka viņu nemīl, jo cietsirdīgi cilvēki savas skumjas slēpj.

Savukārt labi audzināti cilvēki, kas slēpj savu cietsirdību, jo zina, ka tā nav pareizi, ārēji parasti ir ļoti skumji cilvēki. Kaut arī cilvēks ārēji nav cietsirdīgs, Dievs cilvēkam atgādina par viņa iekšēji slēpto cietsirdību caur dzīves situācijām, piemēram, iekšēji cietsirdīgs cilvēks mežā pamanīs odzi, jo odzes uzdevums ir pievērst uzmanību cilvēka slēptajai cietsirdībai.

Igauņu ārste un dziedniece Vīlma Lūle savā grāmatā “Piedod sev” aprakstīja gadījumu, kur sieviete sauļojoties jūras kāpās piesaistīja sev odzi, kas uzgūlās sievietei uz kājas. Sieviete domāja, ka tas ir kāds zāles stiebrs, kas kutināja viņas kāju un ar otru kāju pastūma to nost un tā tas notika vairākas reizes līdz sieviete piecēlās, lai apskatītos uz uzstājīgo zāles stiebru un šausmās ieraudzīja, ka zāles stiebrs ir odze. Odze viņai neiekoda, lai arī viņa to bija vairākkārtīgi atgrūdusi ar kāju un tas bija tikai tāpēc, ka sieviete tanī brīdī strādāja ar piedošanu. Nākamā dienā tajā vietā, kur odze bija gulējusi uz sievietes kājas, sievietei uzmetās roze, kas simbolizē slēptu cietsirdību. Tātad odze sievietei gribēja pateikt, ka lai arī sieviete ļoti sirsnīgi strādāja ar piedošanu, viņa sevī nebija pamanījusi cietsirdību. Kad uz kājas uzmetās roze, tad gan sievietei nācās aizdomāties par savu slēpto cietsirdību, lai atveseļošanās notiktu veiksmīgi un ātri.

Ja konfliktu vai domstarpību laikā cilvēks izjūt pret sevi vērstu cietsirdību no otra cilvēka puses, tas nozīmē, ka arī viņš pret kādu cilvēku vai dzīvu būtni ir bijis cietsirdīgs un cieš no skumjām, kuras radušās no mīlestības trūkuma. Katra epizode, kas cilvēkam liek izjust pret sevi vērstu cietsirdību, patiesībā atgādina viņam, ka viņam jāierauga cietsirdība sevī un jātiek vaļā no skumjām, atbrīvojoties no stresa “bailes “mani nemīl””.

Es iesaku nevienam nenosodīt cietsirdīgus cilvēkus, bet izprast, ka šie cilvēki ir ļoti nelaimīgi, cieš no mīlestības trūkuma un ir skumju pārpildīti. Tas ir izskaidrojums kāpēc suns mīl savu saimnieku pat pēc tam, kad saimnieks pret viņu ir izturējies cietsirdīgi, jo suns jūt, ka saimniekā ir milzīgas skumjas un viņam saimnieka ir žēl.

Lai mazinātu sabiedrībā cietsirdību gan pret dzīvniekiem, gan cilvēkiem, gan dabu, ir nepieciešams cilvēkos atvērt mīlestību, iepazīstināt ar Dievišķajiem likumiem un parādīt ceļu pie Dieva. Ceļš pie Dieva nenozīmē obligātu iešanu uz baznīcu, tas ir darbs ar sevi, tā ir sevis garīgā attīstība –  darbs ar savām negatīvām īpašībām, attīstot pozitīvās īpašības, tā ir sevis iepazīšana jeb apzināšanās. Nav tik vienkārši ieraudzīt sevī slikto, jo cilvēks tik ļoti ir pieradis pie savas enerģijas, kas sastāv gan no pozitīvās, gan negatīvās enerģijas jeb citiem vārdiem sakot, viņš tik ļoti ir saaudzis kopā ar savu slikto, ka viņš to nejūt. Tāpēc Dievs caur dažādām dzīves epizodēm spoguļo cilvēkam viņu pašu, līdzīgi kā tas bija aprakstīts piemērā par sievieti, kas piesaistīja sev odzi, lai izprastu, ka viņā ir slēpta cietsirdība.

Cietsirdības mācība: “Pārstāj sevi žēlot un ieraugi, ka dzīve ir absolūti taisnīga gan pret tevi, gan pret citiem – ko sēsi, to pļausi. Ja tev šķiet, ka tevi nemīl, tad tu to vari izmainīt tikai mīlot bez nosacījumiem. Cilvēks, kas mīl bez nosacījumiem, skumjas neizjūt. Skumjas izjūt tikai tas, kas dzīvo gaidās un vēlmēs, kuras netiek piepildītas. Tāpēc gudrs ir tas, kas negaida neko. Tā ir patiesa brīvība un tikai brīvs cilvēks var būt laimīgs.”

Autore: Elvita Rudzāte