Cilvēks un viņa slimība 10.06.2014
Es strādāju bērnu slimnīcā par māsu, un šobrīd esmu iesaistījusies Elvitas izveidotajā atbalstu grupā cilvēkiem, kas slimo ar audzēju. Kāpēc es esmu tur, kur es esmu?
Mēs visi slimojam, vairāk vai mazāk, smagāk vai vieglāk, bet ko mēs ar to slimību darām? Kādam tas ir labs iemesls kļūt vājam un būt par “upuri”, pakļaujot sev visus blakus dzīvojošos. Kāds nolīdīs “alā”, un sevi žēlojot klusi – aizies. Kāds ienirs mūsdienu attīstītajā medicīnā un droši vien izārstēsies, bet pēc kāda laika jauna slimība klauvēs pie nama durvīm. Bet kāds sāks tāpat vai papildus ārstēšanās procesam meklēt savas slimības cēloni, meklēt, kāpēc viņa dzīves ceļā ir gadījies šis krustojums.
Šādos gadījumos talkā var nākt ezotērika vai garīgā attīstība, tā dod iespēju cilvēkam sākt domāt pašam. Tā dod iespēju analizēt un saprast – ir cilvēka darbība / rīcība/doma, kurai pēc tam seko sekas / rezultāts par kuru pašam ir jāuzņemas atbildība. Ezotērikas piedāvātie veidi vai ceļi, kā meklēt cēloni vai atbildes ir ļoti daudz un dažādi, katrs var atrast sev piemērotu atbilžu variantu. Tiek piedāvāta teosofija un antroposofija, astroloģija un numeroloģija u.c. Vēl palīdzību var meklēt dažādās reliģijās – kristietībā, budismā, musulmānismā, hinduismā u.c
Tas viss palīdz cilvēkam sākt domāt un atrast savas slimības cēloni. Cēloņa atrašana ir pirmais solis un apliecinājums tam, ka tu esi gatavs iesākt jaunu posmu savā dzīvē, uzsākt grūtāko darbu – darbu ar sevi. Sevis pieņemšana – ka neesi “balts un pūkains”. Ka vari būt skaudīgs uz kolēģi, vai uz ielas satiktu cilvēku. Pa galvu var “staigāt” melnas domas, vari kļūt lepns. Vari vienkārši dusmoties uz kādu savu tuvu cilvēku, piemēram uz vīru par viņa neizdarību, par bērnu brīvdomību un tavu “rāmju” neievērošanu. Justies vainīgai, ka esi piekususi un nevari uzturēt perfektu tīrību mājā, ka nepaspēji izgludināt mīļāko meitas kleitu. Aizmirsi piezvanīt mammai, jo aizpļāpājies ar draudzeni. Un vispār, ka esi atļāvusies “paņemt” brīvdienu priekš sevis un pabūt ar sevi – viena pati. Jebkurš sīkums ikdienas dzīvē var būt par iemeslu, lai tu saslimtu.
Cēloņi var būt arī dziļāki, piemēram: attiecības ģimenē, laicīgākas vai senākas. Tās astes var “vilkties līdzi” no bērnības par kādu bērna izpratnē aizvainojumu vai pāri nodarījumu no vecāku, brāļu vai māsu puses. Tā var būt “pietrūkusī” mīlestība no vecākiem, jo tev, kā bērnam gribējās saņemt glāstus, bet vecāki to deva aprūpes veidā.
Aizvainojumi, dusmas, nejaukas domas maļas cilvēka ķermenī, tās uzkrājas, veido sastrēgumus dažādas sistēmās. Šādi sastrēgumi ar laiku veido labvēlīgu augsni slimībām. No tā, cik ilgi mēs lolojam savus aizvainojumus, nejaukās domas, dusmas, no tā ir atkarīgs kāds pārbaudījums/slimība mums tiks “piešķirts”, un ko mēs ar to darīsim.
Meklēt atbildes uz slimību vai cēloņu tapšanas iemesliem var viens – ar grāmatu vai datoru palīdzību, vai arī kādā cilvēku grupā ar vadītāju – skolotāju. Katrs izvēlas sev atbilstošu ceļu.
Tu esi atradis veidu, kā meklēt cēloni, tagad – jāpieņem un jāakceptē tas, ka viss ir tavas rīcības sekas un neviens cits pie tā nav vainīgs. Tas ir tavs “sīpols”, kurš reizēm liek paraudāt un būt sīvai. Tas prasīs laiku un izturību, kamēr tu visu viņu nolobīsi un izmetīsi, un tās būs tavas asaras un mieles.
Pa šiem desmit gadiem, kamēr es klejoju pa ezotērikas laukiem. es esmu secinājusi, ka cēloņu meklēšanas iespējas ir ļoti plašas un arī atbrīvoties var ar dažādiem paņēmieniem. Var iet uz Reiki seansiem, var izmantot krāsu un mūzikas terapiju, arī B.Helingera sistēma palīdzēs, bet pakāpeniska un pilnīga atbrīvošanās no cēloņiem, slimībām, aizvainojumiem ir tikai, lūdzot piedošanu, un piedodot visiem kuri ir blakus, kuri ir bijuši blakus kaut vai tikai uz mirkli.
Uz papīra tas ir skaisti, bet dzīvē tas nav tik vienkārši. Noteikti ir kāds ļoti cītīgs un izpildīgs, kurš visu dara kā vajag un ir izcilnieks strādājot ar sevi (es tādu cilvēku priekšā noliecu galvu). Būtu labāk, ka ne jau slimība vai kāds cits dzīves notikums mums liek pārdomāt savu dzīvi, uzņemties atbildību par savu rīcību un sākt domāt par cilvēkiem, kas ir mums blakus un kā mēs pret viņiem izturamies.
Par sevi varu teikt – es zinu daudz, bet īstenot dzīvē daudzas lietas man traucē elementārais cilvēcīgais slinkums, bet tad, kad “sagrābj” kāda kaite, tad gan atceries visas mācības un darbības, kuras ir jāveic. Reizēm jau gan pastiepjas “zaglīga” rociņa pēc tabletes (jo tā ir ātrāk), bet tad pašai paliek kauns no sevis, jo tikai tu pats nes atbildību par savu rīcību.
Autore: Ingrīda Talce