Cilvēku pieņemšana 24.02.2020

Cilvēki ir ļoti dažādi un ne visiem šī dažādība ir pieņemama. Cilvēks nespēj citu cilvēku pieņemt tikai tāpēc, ka dzīvo stereotipiskos uzskatos kādam jābūt cilvēkam. Šie uzskati attiecas gan uz cilvēka ārējo izskatu, gan domāšanu, gan uzvedību utt.

Tas ir pareizi, ka sabiedrībā pastāv kādas noteiktas normas pie kurām cilvēki pieturas, tomēr grūti iedomāties sabiedrību, kur visi visu dara vienādi. Nedrīkst krist galējībās. Tas, ka kādreiz skolā bija formas tērpi, bija savs labums, jo bērni nesacentās savā starpā, kuram labāks apģērbs un vecākiem nebija jālauza galva, ko vilkt bērnam mugurā. Tomēr bērni nebija sajūsmā par formas tērpiem, viņi jutās apspiesti, un tiklīdz varēja ģērbties brīvi, tā bērni no formas tērpiem atteicās.

Formas tērpu galējība bija tā, ka nebija dažādi formas tērpu modeļi un bērni nevarēja izvēlēties sev piemērotāko. Tātad zelta vidusceļš būtu tādā gadījumā, ja formas tērpiem būtu dažādi modeļi un katrs varētu izvēlēties to, kas labāk patīk un piestāv.

Citu cilvēku pieņemšana sākas ar to, ka vispirms tu pieņem pats sevi tādu kāds esi. Parasti grūti pieņemt citus cilvēkus ir tieši tiem, kuri nespēj pieņemt paši sevi.

Visbiežāk mēs nespējam pieņemt cita cilvēka sliktās rakstura īpašības. Diemžēl maz ir cilvēku, kas zina, ka tas, kas tev nepatīk citos cilvēkos, ir tevī pašā. Piemēram, tev nepatīk, ka citi tev aizrāda uz tavām kļūdām. Aizrādīšana savā būtībā ir citu pamācīšana. Diemžēl tu pats nemani, ka arī tu citus pamāci kā pareizāk dzīvot vai strādāt.

Pats svarīgākais ir zināt, ka tu nedrīksti citus cilvēkus pāraudzināt, lai cik nepareizi tie dzīvotu. Vienīgais cilvēks uz pasaules, ko tu drīksti pāraudzināt, esi tu pats. Citu cilvēku jebkāda veida pāraudzināšana ir vardarbība pret šo cilvēku. Tieši tāpēc cilvēki nepakļaujas pāraudzināšanai un protestē pret to. Tāpēc mums nav citas iespējas kā tikai pieņemt cilvēku tādu kāds viņš ir, sevi ieskaitot.

Citu cilvēku pieņemšana sākas ar to, ka tu sev skaidri definē, ko tu nespēj citā cilvēkā pieņemt. Pēc tam tu šo īpašību meklē sevī. Ja nevari to pamanīt, tad tas nozīmē, ka tā ir noslēpusies un izpaužas citādā veidā nekā tu to redzi citos cilvēkos.

Piemēram, tu nespēj darba kolēģos pieņemt viņu bezatbildību. Tu pats par sevi vari teikt, ka esi ļoti atbildīgs attiecībā pret darba pienākumiem, bet tanī pašā laikā tu dzīvo kopā ar partneri nereģistrētās attiecībās, neuzņemoties viens par otru atbildību un vēl dzemdējot bērnus. Vai šāda rīcība ir atbildīga attiecībā pret tevi, partneri un bērniem?

Kad esi apzinājies slikto īpašību sevī, tad ir pienācis laiks vispirms mainīt sevi. Ja tu mainies, tad arī vide ap tevi mainās. Grūti tam noticēt, bet to viegli ir pārbaudīt.

Kad cilvēks sāk strādāt ar sevi – izzinot savu raksturu, mācoties atbrīvoties no negatīvajām īpašībām un attīstot pozitīvās īpašības, tad cilvēks kādā brīdī pamana, ka viņu vairs nekaitina citu cilvēku sliktās īpašības, ka viņš spēj tās redzēt, neizjūtot emocijas. Tā nav vienaldzība. Tā ir spēja akceptēt dažādību, tā ir spēja pieņemt cilvēkus tādus kādi tie ir.

Lai sevi pārbaudītu, padomā, vai tu pieņem tuvinieku un līdzcilvēku sliktās rakstura īpašības? Ko tu nespēj pieņemt savos tuviniekos vai līdzcilvēkos? Kas tev nepatīk citos cilvēkos? Vai tu pieņem sevi tādu kāds tu esi?

Kad esi atbildējis uz jautājumiem, tad atceries, ka viss sliktais, ko nespēj pieņemt, ir tavi skolotāji, no kuriem kaut kas ir jāmācās. Ja redzi citu cilvēku slikto un tas tevi kaitina, tad padomā, kas tev ir jāmācās no citu cilvēku sliktā.

Piemēram, tevi sadusmoja Zolitūdes nelaimes gadījuma tiesnešu lēmums piespriest cietuma sodu tikai vienam apsūdzētajam, pārējos apsūdzētos attaisnojot. Ja tu tiesnešu lēmumu uzskati par netaisnīgu un tas tevi sadusmo, tad padomā, vai pats esi visās dzīves situācijas bijis taisnīgs? Ja tu uzskati, ka vainīgie palikuši bez soda un tas tevi sadusmo, tad padomā, vai dzīvi vispār iespējams nodzīvot bez kļūdām, vai pats dzīvi esi nodzīvojis bez kļūdām un vēlies saņemt sodu par visām pieļautajām kļūdām? Vai tu neesi pieļāvis kļūdas, neapzinoties sekas? Padomā, vai apsūdzētie 6 gadu tiesāšanās procesa laikā nav jau izcietuši milzīgu sodu, ejot uz neskaitāmajām tiesas sēdēm, redzot savas pieļautās kļūdas sekas izdzisušajās dzīvībās, bez vecākiem palikušo bērnu ciešanās un vecāku ciešanās, kas nelaimes gadījumā pēkšņi zaudēja bērnus, un visu citu cilvēku ciešanās, kas pārdzīvoja notikušo, vai tas nav milzīgs sods? Padomā, vai tu vari garantēt, ka tavas paviršības dēļ kāds necietīs, vai tu vienmēr esi pareizi novērtējis situāciju? Vai tev šķiet taisnīgi ielikt cietumā cilvēku, kas nav vēlējis citiem sliktu, bet ir pieļāvis kļūdu, kopā ar noziedzniekiem, kas ir nogalinājuši cilvēkus apzināti?

Zolitūdes nelaimes gadījums lielai daļai sabiedrības māca netiesāt citus, bet raudzīties uz sevi, lai pats nepieļautu līdzīgas kļūdas. Ļoti daudz sižetu televīzijā ir par cilvēkiem, kas pārdzīvo nelaimes gadījumā zaudētos cilvēkus, bet cik daudzi ir iedomājušies kā jūtas apsūdzēto tuvinieki – vecāki, bērni, sievas un vīri? Vai viņi nav cilvēki un nav pelnījuši līdzcietību?

Ne velti Jēzus mācīja, lai met akmeni uz grēcinieku tas, kas pats ir tīrs un nevainīgs. Padomā, vai tu esi tīrs un nevainīgs, lai mestu akmeni uz grēcinieku?

Kad būsi apguvis savas mācības, tad tava sirds atvērsies piedošanai un tu redzēsi, ka dzīve patiesībā ir ļoti taisnīga un, ka mums ir jādara viss, kas ir katra spēkos, lai tā kļūtu labāka, atsakoties no atriebības, naida un citām negatīvajām īpašībām jeb citiem vārdiem sakot, atsakoties no vardarbības pret citiem un sevi. Tikai tad tu spēsi pieņemt sevi un citus.

Autore: Elvita Rudzāte