Cīņa starp Gaismu un tumsu 11.04.2023

Dažkārt man pārmet, ka es runāju par tumsas un Gaismas spēkiem, tādējādi it kā šķirojot jeb iedalot cilvēkus. Mēs zinām, ka katram cilvēkam, kas šobrīd ir iemiesojumā, piemīt gan sava labā daļa, gan arī sliktā daļa. Arī augstas apziņas cilvēkiem visgrūtākais pārbaudījums ir ieraudzīt sevī negatīvo, jo viņi ir tik ļoti ar sevi strādājuši, lai būtu pilnīgi.

Lasot Mācību, tiek runāts gan par tumsas spēkiem, gan par Gaismas spēkiem, bet visa šī informācija ir sniegta, lai cilvēce varētu attīstīties un apzinātos savus trūkumus, kurus jānovērš.

Vislielākais risks katram cilvēkam ir negribot nodarīt citiem ļaunu. Piemēram, ārsts ar vislabākiem nodomiem, lai palīdzētu slimniekam atveseļoties, izraksta zāles, kuras kaitē slimniekam vēl vairāk, pasliktinot veselību. Ārsts gribēja palīdzēt, bet viņam nebija zināms, ka zāles var iedarboties ar tik smagām blaknēm.

Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Katra cilvēciska darbība var tikt pārvērsta ļaunumā. Senatnes ārsti, veicot dziedināšanu, piebilda: “Lai šis labums nepārvēršas ļaunumā.” Tā var minēt daudzus piemērus, kad no vislabākajām ierosmēm cēlušās nelaimes. Var sacīt, ka zemnieks, kuram pavēlēts domāt tikai par bruņojumu, nevar pietiekoši domāt par tīrumu un sēju.

Skolotājam jāpaskaidro, ka arī labumam ir daudzas pakāpes. Cilvēks netieksies uz labo, ja šis labums var radīt ļaunumu. Bet kā rīkoties, lai izvairītos kaut vai no samērā neliela ļaunuma? Jāieklausās savā sirdsbalsī jeb jūtziņā.

Pastāv viedoklis, kas aicina necīnīties ar ļaunumu, jo tas nomiršot pats no sevis, nevajagot velti tērēt spēkus. Es arī ilgi noraudzījos uz nebūšanām valstī it kā no malas, neiejaucos, bet tagad redzu, ka šāda izvēle nav bijusi pareiza, jo tā nav devusi nekādu labumu valstij. Dzīvās Ētikas Mācībā par cīņu ar ļaunumu ir teikts: “Ikvienam no mums jācenšas deldēt un izskaust ļaunumu, pirmkārt, protams, sevī un savā apkārtnē. Tieši ar visu savu būtni, ar visiem dvēseles spēkiem atbalstīsim labo un cīnīsimies ar ļaunumu, cīnīsimies ne vien ar to ļaunumu, kas dzīvo ārpus mums, bet arī ar to, kas perinās mūsos pašos. Ļaunums ir vienmēr ļaunums, neatkarīgi no viņa lokalizācijas. Iegaumēsim, ka tā ir barga cīņa, ko lemts iznīcināt cilvēka garam, viņam dārgās tiekšanās dēļ uz patiesību un pilnību. Patiešām, kā saka mūsu Pirogovs, audzināšanai dzīvē piešķirama lielāka nozīme, nekā izglītībai, un šeit viņam dziļa taisnība. Bet ikdienišķajā dzīvē vārds “audzināšana” aplipis ar kroplīgu ierobežojumu un sporta iemaņu iemācīšanos. Gandrīz neviens nepadomā, ka audzināšana, vispirmām kārtām, skar visu cilvēka iekšējo būtību, visu viņa raksturu, un ir Ētikas pamatu likšana bērna apziņā jau no pašas mazotnes. Bet pie mums, diemžēl, labākā gadījumā, tiek mācīta kulaku cīņas cīnītāju ētika.”

Kā sacīts Budismā: visu nelaimju sakne ir gara tumsonība. Gara tumsonība nozīmē, ka mūsu jūtziņa ir ļoti neattīstīta. Tieši tāpēc daudzi iebilst pret terminu “jūtziņa”, jo nesaprot kas tā tāda ir. Man pat bija diskusija ar kādu gudru garīgā ceļa gājēju par šo terminu un kā mēs personīgi to izjūtam. Nonācām pie secinājuma, ka pamazām sabiedrība ir jāizglīto, lai ikviens cilvēks sevī varētu apzināties jūtziņu.

Es esmu sapratusi, ka nevis jāmēģina bēgt no ļaunā, bet gan tas ir jāizprot. Jāizprot negatīvo stresu sniegtās mācības. Jāizprot negatīvo situāciju sniegtās mācības. Jāizprot slimību sniegtās mācības. Jāizprot negatīvi noskaņotu cilvēku sniegtās mācības. Ja tu centies tās izprast, tad dzīvot ir daudz vieglāk, jo tu saproti kas konkrēti tev ir no negatīvā jāmācās, un ko konkrēti tu vari darīt, lai kļūtu labāks un paplašinātu savu apziņas līmeni.

Mācībā ir teikts: “Cilvēce savā augšupejā virzās tikai pa labā un ļaunā izziņas ceļu. Kā agrāk, tā arī tagad cilvēce vienlaicīgi nokļūst varenu pretdarbīgu spēku un iespaidu varā un tikai viņas brīvā griba var to novirzīt uz tā vai cita ceļa izvēli. Mūsu pasaules nepilnības un pretdarbīgie spēki personificējas cilvēku ģints ļaunajā iztēlē. Un pašreiz viņi pastiprinātā progresijā vervē savā pusē visus atpalikušos, naidīgos, neapmierinātos un tumšos. Bet cilvēcei nekad nav bijusi liegta Augstākā Vadība un tādēļ no apziņas pamošanās momenta viņa ir atbildīga par katru savu darbību, par katru nodomu. Cilvēces evolūcija atrodas viņas pašas rokās. Cilvēces likteni veido pašas cilvēces enerģija.

Katrs īstenots labums piesaista tumšo naidu. Protams, atradīsies mazdūšīgie, kuri sacīs – savas labklājības dēļ – nedarīsim labo. Liels ir to skaits, kuri atteikušies no labā. Tie nodzēsuši ugunis un iegrimuši krēslā. Bet krēslas rēgi ļoti atbaidoši. Kurš baidās no labā, tas nogrims haosā.

Tā doma par labo piesaista arī ļaunā konvulsijas. Nenobīsimies arī no visšausmīgākās ļaunuma grimases, tikai palielināsim labā rezerves.

Ikvienā amatā iespējams pārliecināties, cik grūti ir vadīt, sastopoties ar naidīgu gribu. Ne tik vien naidīgā, bet kaitīga jau arī bezdarbīgā griba. Nelāgā griba atvairīs daudzas jau ievirzītas iespējas. Šādu stāvokli var novērot ne tikai lielos notikumos, bet arī visā dzīves ikdienā.”

Tātad labais un ļaunais tomēr eksistē, un tikai paplašinot savu apziņas līmeni, mēs ar savu jūtziņu spēsim izvairīties no ļaunā vai spēsim izprast ļaunā pozitīvo pusi.

Piemēram, man ir zināms gadījums, kur sieviete, kas ilgstoši iet garīgās attīstības ceļu, nonāca satiksmes negadījumā, kur viņai gribēja piespriest netaisnīgu sodu (lielu naudas sodu, atņemot tiesības), jo satiksmes negadījumā iesaistītais policijai bija sniedzis nepatiesu liecību. Kad sieviete jautāja savai sirdij, kāpēc viņa ir nonākusi tik netaisnīgā situācijā, tad viņas sirds atbildēja: “Tā ir karmas atgriešana. Atceries, kad tu daudzus gadus atpakaļ negodīgā veidā izkrāpi no valsts naudu, noformējoties pie paziņām darbā uz ļoti augstu atalgojumu (patiesībā nestrādājot) pirms bērna piedzimšanas, lai saņemtu no valsts labus pabalstus.” Sieviete nožēloja savu pagātnē pieļauto kļūdu un teica Dievam: “Ja ir pienācis brīdis izpirkt šo kļūdu, tad esmu gatava to izpirkt tagad ar tādu sodu kādu Tu lemsi.”

Šis gadījums apliecina, ka cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, spēj uz negatīvo paskatīties no pozitīvās puses. Sieviete ir augusi savā apziņā un teica, ka turpmāk nekad un nekādos veidos vairs necentīsies no valsts izkrāpt naudu. Viņa ir mācījusies no savas kļūdas un pazemībā pieņem sodu.

Un tagad padomājiet, kāda būtu mūsu valsts labklājība, ja arī citi cilvēki ietu garīgās attīstības ceļu, apzinātos, nožēlotu savas kļūdas un turpmāk tādas kļūdas neatkārtotu? Vai Valsts ieņēmumu dienestam būtu jātērē resursi pelēkās zonas izskaušanai un cīņai ar PVN izkrāpējiem? Vai Korupcijas apkarošanas birojam būtu jātērē resursi cīņā pret korupciju valsts pārvaldē? Nebūtu, jo cilvēki apzinātos savas rīcības sekas un valsts pārvaldē strādātu augsti tikumīgi profesionāļi, kas ievērotu Augstāko Likumu.

Tāpēc secinājums ir tikai viens, kamēr valsts sabiedrība, īpaši politiķi un valsts pārvaldē strādājošie nesapratīs cik svarīgi ir attīstīt Latvijas sabiedrības apziņas līmeni, nekādi uzlabojumi nav gaidāmi ne ekonomikā, ne vardarbības izkaušanā, ne dzimstības uzlabošanā.

Atcerēsimies, ka visas pozitīvās pārmaiņas sākas ar indivīdu. Vispirms mācīsimies un atbrīvosimies no sava sliktā, tad arī vide ap mums kļūs labāka līdz pozitīvais apņems valsti un valstī lēnām sāks sakārtoties visi sāpīgie jautājumi. Mums vairs nebūs jāskrien pakaļ Igaunijai un Lietuvai, jo būsim atraduši piepildījumu Latvijas unikalitātē un ieraudzījuši Latvijas attīstības iespējas. Respektīvi, mums nav jālīdzinās citiem, mums ir jāatrod savs ceļš kā attīstīties ne tikai materiālā labklājībā, bet gan kā tautai, kura nevis lēnām izzūd, bet tieši otrādi, lēnām pieņemas spēkā.

Tā nav utopija. Tā ir mūsu iespēja, ja tikai izpratīsim, ka patiesībā valsts attīstības pamats ir apziņas paplašināšana.

Mums nav jācīnās ar ļauno. Mums ir jāmācās no ļaunā un jātransformē ļaunais labajā, bet to iespējams izdarīt tikai tad, ja ieraugi ļaunā labo pusi. Piemēram, žurnālisti ir atklājuši kādas nelikumības, kas veicināja valsts naudas izšķērdību. Ja pēc žurnālistu radītā skandāla plašsaziņas līdzekļos cilvēki pārstās veikt nelikumības aiz bailēm, tad transformācija labajā nebūs notikusi. Ja sabiedrība centīsies meklēt cēloņus, kāpēc notiek nelikumības un darīs visu, lai cēloņus novērstu, tad ļaunais būs veicinājis sabiedrības attīstību, kas ir ļaunā labā puse.

Tikai attīstīta apziņa spēj atjautīgi risināt problēmas un sliktajā ieraudzīt iespējas. Tāpēc negaidi, kad Lāčplēsis pamodīsies no miega, bet dari to, kas ir tavos spēkos un tici man, tavos spēkos ir daudz vairāk nekā tu vari pat iedomāties.

Autore: Elvita Rudzāte