Citāda skola 09.05.2013

Jo vairāk izzinu pasauli, jo vairāk manī rodas pārliecība par esošās skolu sistēmas neatbilstību cilvēka patiesajai būtībai. Sākotnēji man „āķi lūpā” šajā jautājumā iemeta antropozofijas lektors Dainis Ozoliņš, kurš kādā savā lekcijā iepazīstināja ar savas dzīves pieredzes aprakstu par izglītošanās procesa ietekmi konkrēti uz viņu. Daiņa stāstā es sadzirdēju arī uz mani personīgi attiecināmus vārdus. Būtībā tas, ko uzsvēra Dainis, kam es pilnībā piekrītu, ir – katrā bērnā kopš dzimšanas ir Dieva dota interese par pasaules izzināšanu – dzirkstele acīs ar kādu bērns dodas uz skolu 1.klases 1.septembrī. Bet diemžēl esošā izglītības sistēma pārsvarā gadījumu nevis atvieglo bērna izziņas procesu piedāvājot viņas dažādus izziņas ceļus, bet gan vienkārši iemāca automātisku reaģēšanu uz noteiktiem teorētiskiem faktoriem, kuri ļoti bieži tiek pasniegti tik atrauti no dzīves, ka satopoties pēc skolas beigšanas reālajā dzīvē ar lēmuma pieņemšanas nepieciešamību, cilvēks nespēj savienot savas skolā iegūtās teorētiskās zināšanas ar praksē nepieciešamo.

No personīgās pieredzes zinu teikt, ka būdama praktiski teicamniece beidzot 9.klasi nezināju savas spējas vai dotumus, jo daudz maz viegli padevās visas jomas un neviena no tām īpaši neinteresēja, tāpēc arī rezultātā vienkārši paļāvos uz vecāku lēmumu manas tālākās skološanās iestādes izvēlē. Savukārt mācības vidusskolā nekādu progresu sevis iepazīšanā joprojām nedeva un pēc vidusskolas beigšanas arī nezināju, ko īsti gribu un ko nē, tāpēc aizgājusi uz tuvāko augstskolu bara instinkta vadīta iestājos tajā novirzienā, kurā bija sastājušies lielākā daļa manu vidusskolas klasesbiedru. No šodienas viedokļa skatoties – pilnīga nespēja pieņemt dzīvē svarīgus lēmumus – jā, tas ir fakts!

Apzinoties šo faktu, saprotu, ka ne man vienīgajai šāda veida dzīves grūtības ir bijušas. Tā rezultātā tikai apmēram pēc 30 gadu sasniegšanas sāku īsti apjēgt, kas tad mani dzīvē vispār interesē un kādās jomās gribu darboties. Tomēr uzskatu, ka esošajai skolu sistēmai būtu jāveido tāda mācību vide, lai vismaz lielākā daļa skolēnu beidzot pamatskolu spētu orientēties savās dotībās un spētu apzināti izvēlēties turpmāko izglītības iestādi – balstoties uz katra personīgajām interesēm un spējām. Tagadējā situācijā redzu vien to, ka beidzot pamatskolas jaunieši joprojām nespēj orientēties savās interesēs un bieži vien aiziet mācīties ne īsto motīvu vadīti. Ar „ne īsto motīvu” es domāju sekojošus motīvus, ja tie nav saskaņā ar jaunieša personīgo viedokli vai šī viedokļa vienkārši nav:

– vēlme izpatikt vecākiem piekrītot viņu izvēlei;

– vēlme daudz pelnīt un līdz ar to izvēloties apgūt pieaugušo ieteikto „naudīgo” profesiju;

– vēlme turpināt vecāku profesiju;

– vēlme tikt pieņemtam no vienaudžu vidus utml.

Manuprāt vienīgais patiesi ilgtspējīgais motīvs, kurš var kalpot par pamatu visas dzīves profesionālai orientācijai ir spēja ieklausīties savā sirdi un nofiksēt šo sirds kustības virzienu kā vienīgo – tieši man piemēroto dzīves ceļa variantu. Visus pārējos motīvus agri vai vēlu nāksies uzskatīt par kļūdainiem, jo tie nav veidojošies saskaņā ar dvēseles patieso būtību. Savukārt, lai jaunietis 15 gados spētu apzināties to, cik svarīgs un ar savu dvēseli saskaņā esošs lēmums viņam ir jāpieņem, te nu sava, ne mazsvarīgā loma ir jānospēlē pamatskolai.

Esošā Latvijas valsts izglītības sistēma, līdzīgi, kā tas noticis citur pasaulē, ir novecojusi un neatbilst laikmeta garam. Ojāra Rodes skatījumā veidojas sekojošas esošās izglītības un viņa skolas piedāvātās izglītības sistēmas pamatvērtību atšķirības:

Esošās izglītības sistēmas pamatvērtības                                   Tautskolas „99 balti zirgi” izglītības sistēmas pamatvērtības

• Neticība Dievam                                                                                 • Ticība Dievam

• Neticība atdzimšanai                                                                        • Ticība atdzimšanai

• Neticība bērna personībai                                                              • Ticība bērna personībai

• Orientācija „sabiedrība-bērns”                                                     • Orientācija “bērns – sabiedrība”

• Izglītības sadrumstalotība pa vecuma grupām                      • Mūžizglītība

• Centralizēta, smagnēji konservatīva izglītības sistēma      • Decentralizēta, dinamiska izglītības sistēma, atvērta jaunām atziņām pedagoģijā, zinātnēs, tehnoloģijās

Esošā izglītības sistēma

Faktiski netiek uzskatīts, ka bērns ir personība, bērns tiek pretstatīts skolotājam, plašāk – pieaugušajam. Attiecības skolotāju un bērnu starpā parastajās skolās ir hierarhiski strukturētas. Skolotājam ir vara lemt par to, kas bērnam jādara, bet nekad otrādi. Izmantojot atzīmes, skolotājs var atsevišķu bērnu klasē gan izcelt, gan nosodīt. Tā kā atzīmju likšana (arī nelikšana) ir absolūti subjektīva padarīšana, skolēnam praktiski nav iespēju ne novērst, ne pretoties skolotāja tādam vai citādam vērtējumam. Skolēnu pašnoteikšanās tiesības mazākajās klasēs vispār nav paredzētas, bet lielākajās tās netiek izmantotas efektīvi, tas ir, reta skola pieļauj, ka bērni līdzi lemtu tajos jautājumos, kas uz viņiem skolā attiecas visvairāk – mācību procesa organizācija, skolotāju izvēle, tematu izvēle, mācību metodes, stundu saraksts, vērtēšanas kritēriji. Šajos vissvarīgākajos jautājumos viņu viedoklis vispār netiek jautāts. Skolas padomēs skolēni vienmēr ir izteiktā mazākumā un viņu klātbūtnei tur ir tikai šķietama nozīme (skat. www.brivaskola.lv ).

Bērnam netiek dotas tiesības gatavoties dzīvot paša veidotā sabiedrībā – t.i., izglītības sistēma ir orientēta tā, ka vecā paaudze uzspiež savu, izvirzot par galveno izglītībā: mācēt piemēroties. Izglītības sistēma ir orientēta virzienā “sabiedrība – bērns” . Izglītojamos māca pēc noteiktas mācību programmas, kurā ir stingri noteikti temati un mācību materiāli (lielākoties viena konkrēta mācību grāmata), kā arī noteikts, kādā stundu skaitā noteikta viela visiem skolēniem vienādā mērā ir jāapgūst. Bērni paši šeit principā neko nevar ne izvēlēties, ne ietekmēt. Mācību dienu ir saplānojusi skolas administrācija visam gadam. Skolēnam praktiski nav ne laika, ne iespējas (kaut vai papildus) mācīties to, kas viņu personīgi interesē. Turklāt, uzdodot mājas darbus, skola iejaucas arī ģimenes dzīvē un brīvajā laikā, regulējot un ierobežojot bērna iespējas pavadīt arī brīvo laiku tā, kā vēlas pats. Parasti bērnu prieku brīvdienās aptumšo stress vai bažas par pildāmajiem mājasdarbiem, izraisot nepatiku vai vainas sajūtu. Vēl aizvien parastajās skolās lielākā daļa stundas tiek pasniegtas frontāli, tas ir, skolotājs stāv klases priekšā pie tāfeles un pārsvarā runā viens pats. Pētījumi liecina, ka vidēji parastā skolā skolotājs norunā 70% stundas laika. Tas nozīmē, ka katram bērnam neatliek pat pusminūte, lai izteiktos. Turklāt 45 minūšu stundu ritms neļauj bērniem intensīvi iedziļināties nevienā noteiktā tēmā. Skolotāju uzdevums parastajā skolā ir nemitīgi kontrolēt bērnu zināšanas un jebkurā brīdī pakļaut viņus savam vērtējumam. Galu galā bērniem rodas iespaids, ka jāmācās atzīmes dēļ un nemitīgi jābaidās no pārbaudījuma. Orientējoties tikai uz atzīmi kā vienīgo rādītāju, bērni drīz vien pazaudē dabisko zinātkāri un prieku mācīties. Tā kā mācību „viela” un tās secība ir iepriekš noteikta, un visiem jāmācās vienā tempā, zinātkāre un entuziasms tiek nobremzēti jau pirmajos mācību mēnešos. Lielākajā daļā valsts skolu vēl aizvien par mācīšanos uzskata skolotāja pasniegtās vielas “atgremošanu”. Tas mūsdienu apstākļos, kad ar vienu klikšķi „Google” iespējams nokļūt jebkurā pasaules malā un sekundes simtdaļā piekļūt jebkuru informācijai, ir absurds (skat. www.brivaskola.lv ) !

Orientācija “sabiedrība – bērns” nosaka to, ka bērns tiek uztverts kā materiāls , kas jāveido atbilstoši sabiedrības prasībām, lai gan būtībā tā ir īstermiņa domāšana . Ja skolēns ļaujas iet kāda pavadā, tad tiek izkoptas pielāgošanās spējas, bet tiek zaudējas spējas sasniegt savus mērķus – pirmkārt jau ieraudzīt un definēt savus mērķus. Tiek izaudzināts sabiedrībai ērts loceklis, bet ne individualitāte, kas atļaujas uzdrīkstēties veidot sabiedrību, kurā pats dzīvo.

Parastajās skolās bērnus mākslīgi, no augšas sadala klasēs pēc dzimšanas gada, atņemot viņiem iespējas mācīties no lielākajiem un pieredzējušākajiem. Obligātais apmeklējums ierobežo personisko brīvību un atņem cita veida izglītošanās iespējas, piemēram, doties ceļojumā, apmeklēt kultūras pasākumus vai muzejus, klausīties interesantus radio raidījumus vai strādāt bibliotēkā. Turklāt stingrais stundu saraksts, ko regulē skaļš kontrolzvans, liedz bērniem brīvas pulcēšanās tiesības un nepieļauj sarunāšanos savā starpā. Skolā bērniem diena jāpavada, pārsvarā klusi un nekustīgi sēžot. Arī runāt viņi drīkst tikai tad, ja skolotājs viņus izsauc. Šādos apstākļos bērniem un jauniešiem attīstīt brīvu un radošu personību ir principā neiespējami, tāpēc tas izdodas tikai nedaudzām spēcīgām personībām (skat. www.brivaskola.lv ).

Tautskolas „99 balti zirgi” izglītības sistēma (skat. www.drustutautskola.lv )

Ticība Dievam ļauj visu skatīt Veselumā, Mīlestībā un Skaistumā. Veselums ir izejas punkts – vispirms Veselums un tad atsevišķais. Šāda pozīcija sakārto visas attiecību jomas, paplašina cilvēka apziņas apvāršņus un ļauj pareizāk novērtēt situāciju, “pareizāk rīkoties”. Ticība daudzdimensionālas pasaules eksistencei paver jaunas iespējas visās zinātņu jomās. Tas ļauj ielūkoties rītdienas bezgalīgos plašumos, bet ne aizgūtnēm rīt sasmakušo vakardienas gaisu – laiks nevis skatīt to, kā jaunā atziņa iekļaujas vecā šaurībā (vecās teorijās), bet kā vecā iekļaujas jaunā bezgalībā. Ticība Dievam nevis noniecina cilvēka būtību, bet paceļ to jaunā pakāpē – Dieva līdzstrādnieka pakāpē. Cilvēks, kā Dieva izpausme, ir bezgalīgs kā laikā tā telpā. Kā Dieva izpausme, Cilvēks ir Mīlestības un Patiesības nesējs, Radītājs savā būtībā. Vēl jāpiebilst, lai neviens neiedomājas, ka ticība Dievam ir kādas vienas konfesijas prioritāte, vai reliģioza cilvēka ambīcijas – tā ir katra indivīda eksistences Patiesības mērs. Tāda pati Patiesība, ka “es esmu” .

Ticība atdzimšanai ļauj ieraudzīt cilvēka dzīvi, kā nelielu, bet ļoti svarīgu posmu bezgalīgi garajā pilnveides ceļā. Tas ļauj ieraudzīt katra nenovērtējamo dārgumu krātuvi, ar kuru ierodamies šajā saulē – mūsu bagātības, kuras esam uzkrājuši bezgalīgās pieredzes meklējuma ceļos un arī to, pēc kā atkal esam atnākuši. Zināšanas atnāk, ja tām noticam. Ticība atdzimšanai ļauj sameklēt uzdevumus, kurus esam uzņēmušies, šeit ierodoties, rast iespēju tos izpildīt un palīdzēt arī citiem izkļūt no neziņas miglas. Ticība atdzimšanai sabiedrībā veido daudz saskanīgākas, harmoniskākas attiecības, katra cilvēka un visas sabiedrības dzīve nekļūst nesalīdzināmi mērķtiecīgāka, saturīgāka.

Ticība bērna personībai nosaka to, ka bērns tiek pieņemts kā personība, kā līdztiesīgs partneris attiecībā pret citām vecuma grupām (tai skaitā pret skolotāju). Cilvēka vecuma mērs Zemes dzīvē nav tā patiesās pieredzes mērs. Esam pieraduši visu mērīt vienas dzīves 70 – 80 gadu robežās. Esam pieraduši visus sagrupēt un sadalīt tā, kā pašiem liekas ērtāk. Patiesībā, vai mēs neesam tikai palīgi jaunajam cilvēciņam, līdz nostiprinās viņa intelekts, noskaidrojas apziņa un norūdās fiziskais augums? Pie kam, ar katru tas notiek savādāk un katrs jaunais cilvēciņš skolotājam ir atklājums, pārsteigums – es nevaru strādāt tā, kā vakar strādāju. Daudzveidība ir tik liela, ka skolotājam, tikai līdzdarbojoties iespējams rast pareizos “audzēšanas” (audzināšanas), izglītošanas paņēmienus, veidus.

Orientācija “bērns – sabiedrība” nosaka to, ka, lai mazinātu tendenci bezdarbnieku skaitam pieaugt uz skolu beidzēju rēķina, bērna izglītošana jābalsta viņa spēju apzināšanā, padziļinātā attīstībā tieši kādā vienā specialitātē, nevis virspusēju zināšanu obligātā apguvē daudzos priekšmetos. Atkarībā no bērna spējām, talantiem, kas piemīt KATRAM bērnam, tiek piedāvāti viņa attīstību sekmējoši pārbaudījumi, nevis vairotas vielas „iekalšanas” spējas.

Mūžizglītības, veseluma pieeja paredz bērna izglītošanos visa mūža garumā kā vienotu, nesadrumstalotu procesu. Šodien visa izglītības sistēma ir saraustīta pirmskolas, pamatskolas, vidējā, augstākajā. Bez tam vispārējā izglītība vēl sadalīta vairākās daļās ar liegumu vienam pedagogam strādāt vienā vai otrā no tām, aizbildinoties ar vecuma grupu psiholoģijas īpatnībām un tamlīdzīgi – cilvēkam, kurš kopā ar bērnu ir strādājis vairākus gadus, vērojis tā attīstību, apzinājies stiprās un vājās puses, visas šīs zināšanas (kuras praktiski nav nododamas) jāizmet, jo, lūk, bērnam nonākot citā vecuma grupā nāks gudrāks speciālists. Tieši otrādi – ir jāmeklē iespējas bērna audzinātājam pavadīt kopā ar cilvēku viņa apzinīgais mūžs.

Decentralizēta, dinamiski atvērta jaunām atziņām pedagoģijā, zinātnēs, tehnoloģijās izglītības sistēma būtu pretēja centralizētajai un konservatīvajai. Būtībā veidojot izglītības “uzņēmumu”, kas pakļaujas detalizētiem, valdonīgiem rīkojumiem, rodas virkne problēmu, nerunājot nemaz par nelabvēlīgu valsts dažādo kontroles organizāciju radīto stresa psiholoģisko gaisotni. Skola, skolotājs ir ierobežoti savā radošajā darbībā. Ārēji var likties, ka ejam uz sakārtotību, ieviešot centralizētos eksāmenus un tamlīdzīgi, taču patiesībā tas ir haoss. Haoss, kurā pazūd mūsu lolotās individualitātes. Cits ļoti svarīgs negatīvs moments centralizēto eksāmenu ieviešanā ir saistīts ar klaju neuzticības parādīšanu skolu pedagogiem. Principā vajadzētu atteikties no pārbaudes darbiem un eksāmeniem vispār ieviešot ideju par bezatzīmju izglītību. Patreizējā izglītības sistēma nevar iztikt bez atzīmēm, jo pati jau pirmajos skolas gados, sagraujot bērnos dabīgo dziņu (motivāciju) izzināt pasauli, cenšas sabiedrībai parādīt, cik labi tā strādā, jo viss taču tiek kontrolēts. Tomēr, ja domājam ilgtermiņā un mums ir svarīga izglītības sistēmā ieguldīto līdzekļu LIETDERĪGA izmantošana, kas sniedz ilgtermiņa atdevi nākotnē, svarīgi ir izglītību valstī nevis vadīt, bet gan tikai organizēt, ļaujot būt radošiem gan skolēniem, gan skolotājiem.

Būtībā man ļoti priecē fakts, ka pateicoties progresīvā pedagoga Ojāra Rodes centieniem Latvijā pamazām veidojas citādo pamatskolu tīkls: Drustu Tautskola, Tukuma Dzīvā skola, Ikšķiles Brīvā skola, Brīvā Māras skola Rīgā, Saules skola Jelgavā. Šo skolu filozofija atšķiras ar to, ka skolas centrā ir bērns un viss pārējais – gan mācību process, gan ārpusskolas aktivitātes – tiek pieskaņots bērna personībai atbilstoši viņa dabas dotajiem talantiem un uztveres spēju īpatnībām. Bērna attīstība skolā tiek orientēta uz vispusīgu personības attīstību iekļaujot un neignorējot visas trīs pamatjomas – intelektuālo jeb prāta nodarbināšanu, garīgo jeb dvēselisko, uz vispārcilvēciskām vērtībām orientēto izaugsmi un fizisko jeb visa veida fizkultūras vingrinājumus ķermenim. Kā papildus ieguvums ir arī darbaudzināšana, kas parastajās skolās ir izzudusi – skolas dārzeņu un puķu dobju kopšana, skolas apkārtnes sakopšana, dežūras skolas virtuvē. Daurbaudzināšanas iemaņas ir nenoliedzami ļoti svarīgas un kalpo par reālu pamatu cieņas izpausmei pret cita padarīto, mazinot vēlmi postīt un demolēt, jo bērnos caur darbu tiek ieaudzināta darba vērtības izpratne.

2012. gada aprīlī mēs neliela Rēzeknes vecāku un domubiedru grupa viesojāmies Tukuma dzīvajā skolā, lai iepazītu citādas, netradicionālas skolas darbības pieredzi. Kā teikts skolas vīzijas un misijas aprakstā – Tukuma novada Dzīvā skola ir skola personībām un personība sākas ar pašdisciplīnu, iekšējo brīvību, mērķtiecīgumu un mīlestību pret sevi un apkārtējo pasauli (skat. www.dzivaskola.lv ). Skolas dibināšanas iniciatori ir viena ģimene – Reinis Ziļevs un Silva Balode, kuri sapņoja par citādu skolu savai meitiņai. Piemērotas skolas meklējumos vecāki iepazinās ar Ojāru Rodi, kurš kopš 1994.gada vada biedrības „Tautskola 99 Baltie Zirgi” izveidoto Drustu tautskolu un mudināja skolu veidot pašiem. Sākotnēji ideja par skolas veidošanu pašiem šķita “nepaceļama”, jo abiem vecākiem līdz šim saskarsme ar skolām bija tikai caur pašu, kā skolnieku pieredzi un savu vecāko meitu skolas gaitām. Reinis izveidoja Latvijas Vecāku kustību (skat. www.tautasskola.lv), kuras mērķis ir apvienot domubiedrus vecākus, kuri ir gatavi meklēt citas izglītošanās iespējas saviem bērniem, ne tikai tipveida skolās ar tipveida izglītības programmām. Kustības viens no apakšmērķiem ir rosināt vecākus dibināt savas skolas. Šeit arī aizsākās pamatīgs darbs, jo lai izveidotu skolu, ir nepieciešams saprast kā valstī funkcionē izglītības sistēma, kādas ir problēmas un kā tās iespējams risināt. Šobrīd vecāki caur Latvijas Vecāku kustību ir dibinājuši četras skolas – Ikšķiles Brīvo skolu (Ikšķilē), Dzīvo skolu (Tukumā), Māras skolu (Rīgā) un Saules skolu (Jelgavā), kā arī šobrīd top jau vairākas cituviet Latvijā. Tiekoties ar Reini Ziļevu jaunizveidotajā Tukuma novada Dzīvajā pamatskolā, kura darbojas pirmo mācību gadu, mēs uzzinājām, ka skolas mācību darbs pamatojas uz tiem pašiem izglītības standartiem, ieskaitot visus valsts pārbaudījumus, tikai pedagogu darba pamatā ir humānās pedagoģijas metodes. Jebkuras izvēlētās metodes centrā ir konkrēts bērns un orientēšanās uz katra bērna radošuma, dabas doto spēju un prasmju attīstīšanu un izpēti. Protams, bērnu skaits klasēs ir neliels – vidēji 12-15 skolēni. Turklāt daudzas klases ir apvienotas, kas arī sekmē bērnu patstāvības, komunikācijas, līderības prasmju attīstību. Šobrīd skolā mācās ap 70 skolēniem un skolas gada budžetu veido esošā modeļa „nauda seko skolēnam” piesaistītie līdzekļi , plus vecāku mācību maksa – 30 Ls/mēnesī, kas ietver arī ēdināšanas maksu. Turklāt šos 30 Ls ik mēnesi vecāki var arī ieguldīt nevis naudas, bet sava veiktā darba veidā – nostrādājot 3 pilnas darba dienas skolai nepieciešamos teritorijas uzkopšanas, malkas sagādes un tml. saimnieciskos darbos.

Skolas darbības principi daudzveidīgi sekmē katra bērna attīstību, skolā tiek organizēta darba prasmju un darba iemaņu attīstība ne tikai caur interešu izglītības pulciņiem, bet arī ļaujot bērniem līdzdarboties kā dežurantiem skolas virtuvē, skolas sakņu dārzā, teritorijas uzkopšanā. Skolas dzīve atgādina viena lielas un draudzīgas ģimenes modeli, jo katrs katru pazīst un līdzdarbojas skolas ikdienas vides veidošanā. Mums, kā arī pirmsskolnieku vecākiem ļoti jauka šķita ideja par smilšu kastes izveidi skolas telpās, kuru, pateicoties apsildāmai grīdai, sagatavošanas grupiņas bērni varēs izmantot cauru gadu. Sākumskolas klasītes izceļas ar bērnu radošo darbu pārbagātību – caur šiem pašu rokām veiktajiem darbiņiem – galdniecības darinājumiem, puķu stādiņu pilnajām palodzēm un floristikas brīnumu izdekorētajām klasēm – strāvo tāds apskaužams pētnieku radošais gars, kuram skola ļauj izpausties katrā bērnā. Savukārt pirmsskolnieku telpas nodrošina arī bērniem nepieciešamo diendusu – ir iekārtota guļamistaba, bet obligātā diendusa šeit nepastāv – tie bērniņi, kuriem prāts nenesas uz diendusu, diendusas laikā uzturas blakus telpā un tiek nodarbināti klusākās nodarbēs – klausās audzinātājas lasītās pasakas vai spēlējas smilšu kastē. Uzvedības problēmas skolā tiek risinātas ar skolas psihologa starpniecību veicot ilgas un pacietīgas pārrunas ar bērnu, nevis uzreiz ķeroties pie represīvām sodu metodēm, jo katra bērna negatīvā rīcība – ir bērna sauciens pēc uzmanības, mīlestības deficīta pierādījums. Skolā notiek „dzīvās stundas”, kuru laikā pedagogi vienkārši pārrunā ar bērniem kādas ikdienas saskarsmes problēmas vai Latvijā un pasaulē notiekošo. Tādējādi tiek veidota bērnu vērtību sistēma, kam ir svarīga nozīme visa mūža garumā un tiek uzlabotas bērnu komunikācijas spējas. Mācību procesā tiek izmantotas dažāda veida radošas pieejas – gan montesori, gan valdorfa, gan humānās pedagoģijas u.c. pieejas, kas sekmē personības vispusīgu attīstību.

Redzētais Tukuma dzīvajā skolā iedvesmo – jā, tādai , ir jābūt skolai, kurā ik katrs bērns vēlētos mācīties. Skola kā palīgs personības izaugsmes ceļā, kā spieķis atbalstam kāpjot katram savas dzīves virsotnēs.

Autore: Brigita