Cukura, bezcukura un bronzas diabēta cēloņi 24.11.2012

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Cukura diabēts (Diabetes mellitus) medicīnas skatījumā

Cukura diabētam ir divi galvenie veidi: 1. tipa cukura diabēts ir insulīn – atkarīgais. Rodas, ja aizkuņģa dziedzera β šūnas neizstrādā insulīnu, tādēļ tas ir jāievada mākslīgi. 2. tipa cukura diabēts ir insulīn – neatkarīgais. Rodas, ja šūnu jūtība pret insulīnu samazinās. Tās ir galvenokārt muskuļu un taukaudu šūnas, kurās glikoze nevar iekļūt bez insulīna. Lai nodrošinātu glikozes iekļūšanu šūnās, nepieciešams vairāk insulīna. Tā daudzums sākumā arī asinīs ir palielināts. Ar laiku vai nu šūnu nejūtība progresē, un pat palielinātais insulīna daudzums nav pietiekams, vai arī izsīkst aizkuņģa dziedzera spēja ražot insulīnu, un rodas cukura diabēts. Pārsvarā slimo gados vecāki un resni cilvēki.

Cukura diabēts (cukurslimība) garīgajā skatījumā

Cukura diabēts ir imūnsistēmas slimība. Imunitāti nodrošina hipofīze, kuru simboliski kontrolē stress „bailes mani nemīl”. Cilvēks grib darīt labu, grib būt īsts cilvēks (kalpot citiem, neko par to neprasot pretī), uz ko viņu dzen bailes „mani nemīl”, un viņš strādā, un citiem tas patīk. Viņam pateicas, viņu uzliela, bet tas jau nenozīmē, ka viņu mīl. Tas spārno, un cilvēkā rodas vēlēšanās darīt pēc iespējas vairāk laba un pēc iespējas vairāk ļaudīm. Nemanot pievienojas vēlme parādīt sevi, kaut ko pierādīt, paveikt kaut ko īpašu, būt labākam pa citiem. Cilvēks un tam apkārtējie pierod pie viņa superaktivitātes, īpašajām darba spējām, neparastā enerģiskuma. Uzslavās noreibušais cilvēks nepamana, ka viņu sāk izmantot, taču ievēro, ka uzslavu skaits nepalielinās. Viņš sevi izspiež līdz pēdējam, līdz cilvēcisko iespēju robežai, bet jūt, ka ne pats, ne citi ar viņu vairs nav apmierināti. Kas ir noticis?

Lai cilvēks justos kā cilvēks, viņam raksturīga dabīga nepieciešamība dot mīlestību. Cilvēka ķermenī normāla sastāva asinis simboliski atbilst mīlestībai. Kādas ir cilvēka asinis, tāda ir viņa Dvēseles mīlestība. Ar diabētu slimā asinis ir pārmēru saldas, šķebīgas. Pārmēra saldas vai pārmēra labas var būt tikai bailīga cilvēka asinis. Asinis apgādā šūnas ar visām barības vielām tādā mērā, cik šūnām tās nepieciešamas. Tāda cilvēka asinīm, kurš, pieaugot bailēm, dara labu citiem, arvien vairāk un vairāk jāpiegādā glikoze, lai citiem būtu labi, bet citiem joprojām it kā nepietiek. Iebiedētais devējs nepamana, ka viņā pieaug neapmierinātība ar sevi un citiem. Viņš dod vairāk, dāvina, strādā un kalpo, neapzinoties, ka tas viss ir tikai mēģinājums nomākt savas bailes, izkliedējot tās ar darbiem. Kādā brīdī iespēju robeža tiek pārkāpta. Kad vairs nav, ko dot, gribas saņemt, lai dotu. Asinis lūdz ēdienu. Jo spēcīgāka nepieciešamība steigties tālāk, jo vairāk tā lūdz saldumus. Kad cukura sastāvs asinīs krītas, asinis badojas. Ķermenis sūta signālu ar radušos situāciju jaunu baiļu veidolā. To vidū ir bailes savārgt, zaudēt darba spējas, bailes no vecuma, bailes, ka nespēšu, nepratīšu, man neļaus. Toties pēc ēšanas cilvēks jūtas labi, un viņš uzklūp ēdienam. Nemanot baiļpilnais „nevaru”, „nav spēka” pāraug dusmīgā „negribu”. Cilvēks domā, ka viņš ir tik daudz laba darījis citiem, lai tagad citi papūlas manā labā. Zems cukura līmenis ir rezultāts tam, ka cilvēks dara pārāk daudz laba citiem, kas rodas no vēlēšanās, lai citi sakārtotu viņa dzīvi.

Cukura līmenis asinīs vielmaiņas procesā rāda sliktā pārvēršanās labajā būtību. Tas liecina, ka cilvēka dzīve kļūst labāka./. Ikdienā esam pieraduši spriest tā: es padarīšu labu citu cilvēku dzīvi, lai viņi padara labu manējo. Drosmīgs cilvēks sāk ar to, ka dara labu sev un tikai pēc tam citiem. Kas dara labu sev, tas nedara sliktu citiem. Tādam cilvēkam ir vesels aizkuņģa dziedzeris. Cilvēks, kas jūt bailes, pirmām kārtām steidz darīt labu citiem, jo tad viņu uzskatīs par labu un mīlēs. Darīt labu sev pašam tāds uztic citiem. Cukura līmenis asinīs arī ir tas, kas rāda cilvēka dvēseles drosmi darīt labu pirmām kārtām sev. Ko tas nozīmē? Neviena mūsu ķermeņa šūna nespēj dzīvot bez barības, kurā bez citām vielām ietilpst arī pietiekams glikozes daudzums. Normāls cukura līmenis asinīs nodrošina normālu šūnu barošanos jeb dzīvību. Domu līmenī tas nozīmē, ka līdzsvarotam, saprātīgam un drosmīgam cilvēkam ir normāla, līdzsvarota dzīve. Kas pret stresiem izturas kā pret neatņemamu sevis paša daļu un, rodoties jauniem stresiem, saved kārtībā savu Dvēseles dzīvi, tas līdzsvaro savu pozitīvo un negatīvo enerģiju un nepazīst ciešanas. Jo līdzsvarotāks cilvēks, jo mazāka viņa nepieciešamība pēc barības un jo stabilāks viņa cukura sastāvs asinīs. Atcerieties ēdiena enerģētiku – bailes līdzsvaro ar saldumiem. Pieaugot bailēm, cilvēkam kāroties kārojas saldumi. Pārsniedzot saldumu normu, cilvēks kļūst drosmīgāks. Uz saldumu fona baiļu pieaugšanu nepamana. Tātad, cukura diabēts ir cilvēka ķermeņa mēģinājums padarīt dzīvi saldāku, tā ir vēlēšanās, lai citi padarītu manu dzīvi labāku, citiem vārdiem sakot, cukura diabēts sākas pēc tam, kad cilvēks centās darīt labu, bet nekas nesanāca. Tad cilvēks sāk protestēt: man pietiek, tagad dariet manā labā! Tā ir neprasme mīlēt bez nosacījumiem.

Ja cukura diabēts rodas pret vecumu, tas liecina, ka cilvēks – darbaholiķis – ar gadiem arvien vairāk ienīst savu laulāto partneri, jo pārmēra darbs apracis mīlestību. Vecumdienās saslimušā ķermenis liecina, ka šā cilvēka vecāki nav viens otru mīlējuši. Vecākiem svarīgs šķitis viss cits, un viņi viens otru visā vainojuši. Viņu ienaids dzīvi padarījis tik rūgtu, ka tikai caur sava bērna ķermeņa ciešanām viņi var apgūt dzīves mācību stundu, cik aplami mēģinājuši saldināt dzīvi.

Slims aizkuņģa dziedzeris ir kā agresīva sieviete vīrieša valdīšanas zonā. Diabēts ir sievietes iznīcinošs naids pret vīrieti un atbildē pretēji – vīrieša iznīcinošs naids pret sievieti. Naida būtība – „pretējā puse ir iznīcinājusi manas dzīves laimi un skaistumu”. Diabētu izraisa atklāts naids vai slepens, sīkumains, nodevīgs un neģēlīgs naids. Diabēts ierodas tur, kur netika īstenoti pasakaini sapņi.

No stresu viedokļu skatoties, aizkuņģa dziedzeris atrodas vainas izjūtas rajonā. Cukura diabētā iznīkst aizkuņģa dziedzera Langerhansa saliņas, kuras iznīcina tikai naids. Tādējādi cukura diabēts saistīts ar aizvainojumiem. Apvaino tas, kurš grib būt pārāks par citiem. Tam, kurš mīl, nav vēlēšanās un nepieciešamība būt pārākam.

Ģimenē, kur sieva par pamatu uzskata pārticību, vīra neveiksmes gadījumā viegli sievietē rodas naids. Iznīcinošs niknums pret vīra neveiksmi izvēršas vīra apvainojumos un sāk iznīcināt aizkuņģa dziedzeri.

Citiem vārdiem sakot, ar diabētu slimais baidās noticēt sev un saviem spēkiem, tāpēc viņš grib, lai citi darītu to, kas vēlēts viņam pašam. Tipiski, ka iebiedēta sieviete liek vīrietim darīt to, kas pašai nav pa spēkam, un, lai viņu piespiestu, ņem talkā pārbaudītu līdzekli – apvainojumu. Viņai vajadzētu saprast, ka bez piespiešanas viss izdodas ātrāk un vieglāk.

Ja diabētiķis ir nemitīgi nomākts, ka slimības dēļ viņš nespēj īstenot savas senlolotās vēlmes un spiests vērot, cik priecīgi dzīvo citi, tas atspoguļojas viņa acīs. No sākuma mazāk, bet ar laiku vairāk – jo vairāk viņš apraud savus neīstenotos sapņus. Jo izteiktāk viņš jūt, ka citi viņu nesaprot vai ar viņu nerēķinās, vai viņam šķiet, ka citi dara kaut ko viņam par spīti, jo spēcīgākas ir viņa atriebības alkas, kas izraisa acs tīklenes asinsvadu plīsumu līdz pat aklumam. Jo vairāk viņš ir pārliecināts, ka viņam pāri dara tīšuprāt, jo vairāk sacietē acs audi – notiek pārkaļķošanās, kas sarežģī operatīvo iejaukšanos.

Ja baiļu mākts skumjš diabētiķis nemitīgi sevi salīdzina ar citiem un jūt skaudību, ka viņiem viss ir kārtībā, bet pašam ne, cieš nieres. Skaudībai ir neprognozējamas sekas. Viena no tām – atriebtkāre, kas izraisa nieru nepietiekamību.

Saslimis ar diabētu, aizkuņģa dziedzeris kļūst līdzīgs dzīvniekam, kas, spalvas saslējis, sagatavojies cīniņam, lai neļautu apvainot savu dzimtu. Aizkuņģa dziedzeris piespiežas liesai un tas nozīmē, ka diabētiķi dievina savus vecākus vai viņu piemiņu. Viņi neprot saskatīt savu vecāku kļūdas un uzskata, ka vecāku grūtās dzīves cēlonis ir tas, ka tiem nodara ļaunu citi. Vecāku priekšstatus mantojis bērns, loģiski izsverot, secina, ka tam, kas dara sliktu, jāsāk darīt labu. Tā nostiprinās priekšstats, ka citiem dzīve jāpadara laba, un tas izpaužas it visā. Tātad liesa ir orgāns, kura esamība liecina, ka dzīvē tevi atsaukusi mātes mīlestība, bet tēva sēkla tev sniedz iespēju atnākt. Kopā ņemta, tā ir materializēta enerģija, kas nepieciešama fiziskā ķermeņa dzīvībai, kura tevi padara stipru, uz kuras tu vari balstīties, ja proti vai iemācies, lai kļūtu par cilvēku ar pašcieņu.

Vēdera augšdaļā esošā liesa nav gremošanas orgāns. Liesa ir dzīves sākuma enerģijas glabātāja un dalītāja. Tā ir vesela, ja cilvēks dzīvo pēc principa: ikvienam pēc viņa vajadzībām.

Aizkuņģa dziedzera lejasdaļa iegrimusi liesas ieliekumā kā ligzda. Attiecības starp aizkuņģa dziedzeri un liesu rāda attiecības starp bērnu un vecākiem saistībā ar došanu un ņemšanu.

Ja aizkuņģa dziedzeris vēlas atrauties no liesas un kamolītī sarauties divpadsmitpirkstu zarnas apkampienos. Šis cilvēks mūk no saviem vecākiem pie draugiem, uz vecāku palīdzību necer.

Ja aizkuņģa dziedzeris ir sastindzis un kļuvis tumsnējs – tāds kā sačervelējies miesas gabals. Šis cilvēks pēc atbalsta ne pie viena neskrien, jo nekam un nevienam netic. Cilvēks, kas vīlies vecākos, viļas arī kolektīvā.

Ja aizkuņģa dziedzera lejasdaļā ir tūska un tā spiež uz liesu. Šis cilvēks pie vecākiem vēršas bēdās, bet ne priekos, un nelaimīgu padara gan savu, gan vecāku dzīvi, jo vecāki nespēj viņu paglābt no skumjām.

Pārkoksnējies aizkuņģa dziedzeris. Tas ir lepns cilvēks, kas nedod, bet arī nelūdz.

Palielināta liesa rāda vecāku izjustās skumjas. Pārāk maza liesa nozīmē nogurdinošas skumjas. Lai arī kura orgāni samazinātos, tas liecina par atbilstīgu nogurumu, savārgumu. Savārgums rodas no nemitīgām skumjām. Cilvēkiem, kuriem ir izoperēta liesa, svarīgi zināt, ka viņš jūtas atkarīgs no saviem vecākiem. Tātad: kas pats vēlas sakārtot savu dzīvi un nevēlas, lai vecāki dotu vadošos norādījumus, tam aizkuņģa dziedzeris būs vesels. Kas vēlas, lai viņa dzīvi sakārto citi, tam aizkuņģa dziedzeris saslims.

Cukura diabēts (cukurslimība) bērnam

Tā kā aizkuņģa dziedzeris ir mīkstie audi, pirmcēlonis meklējams mātes dzimtas vecākos. Ja bērnam diabētiķim cietis arī skelets, tā pati problēma attiecas uz tēva dzimtas vecākiem.

Arvien biežāk par cukurslimības cēloni bērnam kļūst vecāku laulības bez mīlestības. Bērns, kas piedzimst šādā laulībā, kļūst par latentu vai slēptu diabētiķi ar izteiktu mīlestības nepietiekamību. Ja bērna vecāki cenšas sakārtot savu ģimenes dzīvi tikai ar darbu, vecāku mīlestības jūtas kļūst vēl trauslākas. Toties viņu bērns var piepeši ne no šā, ne no tā saslimt ar diabētu, jo nevienam jau pat prātā neienāk, ka ikdienišķs strīds ģimenē var būt kas īpašs. Bērnam vecāku strīds nozīmē mīlestības iznīcināšanu. Nelielas domstarpības var izrādīties pēdējais piliens pilnum pilnā biķerī, kas provocē diabētu bērnam.

Ja ar diabētu saslimis bērns, tas nozīmē, ka viņa vectētiņš un vecmāmiņa nav viens otru mīlējuši un nav mīlestību iemācījuši bērna vecākiem. Kad cits citu neieredz abi vectētiņu un vecmāmiņu pāri, bērnu diabēts kļūst īpaši smags.

Ja bērnam ir vecāki, kas par savu pašsaprotamu pienākumu uzskata darīt labu citiem un kas savu labo darbu vārdā upurē pašu bērnu, bērnam ir visas iespējas saslimt ar diabētu. Nesaslimst tas bērns, kurš vienalga kādā veidā protestē pret savu vecāku pārmēra labo un savu panāk.

Ja vecāki svēti uzskata pašuzupurēšanos par savas dzīves stilu, vai arī domā, ka ar to viņi pierāda savu mīlestību, pastāv lielāka varbūtība, ka viņu bērns saslims ar diabētu.

Cilvēks saņem to, no kā baidās. Jūs darāt visu, lai bērnam būtu laba dzīve, un bērns pierod pie domas, ka tā arī jābūt un nepieņem domu, ka dzīvē varētu būt problēmas. To saka prāts, bet Dvēsele protestē, un, ja virsroku ņem prāts ar tā pienākumu būt labam, tad jūsu bērns saslimst ar diabētu – pārmēru saldas dzīves slimību.

Bezcukura diabēts (diabetes insipidus) medicīnas skatījumā

Bezcukura diabēts rodas starpsmadzeņu vai hipofīzes bojājumu rezultātā. Tā ir slimība, kurai raksturīga palielināta urīna daudzuma izdalīšana (līdz 10-20 litriem diennaktī). Bezcukura diabēta cēlonis ir krasi pavājināta antidiurētiskā hormona (ADH, vazopresīna) producēšanās galvas smadzenēs. Lielais ūdens zudums rada mokošas slāpes, slimnieks daudz dzer.

Bezcukura diabēts garīgajā skatījumā

Bezcukura diabēts rodas cilvēkam, kurš ir krīzes stāvoklī, kuru ir izsaukušas bailes un nogurums. Bezcukura diabēts izsauc strauju urīna apjoma pieaugumu un tiek pavadīts ar nepārtrauktām slāpēm un dzeršanu. Šķidruma lielais patēriņš vienlaicīgi izvada ārā arī dzīvībai vajadzīgos minerālus. Gan cukura diabēta, gan bezcukura diabēta pirmcēlonis  ir viens: cilvēks vēlas labo. Konkrēts diabēta veids ir atkarīgs no tā, kādā virzienā cilvēks virzās – lai palielinātu labo vai samazinātu slikto.

Cukura diabēts rodas no tā, ka:

1)       Cilvēks vēlas sasniegt labo, lai labotu slikto;

2)       Cilvēks cieš no tā, ka apkārtējie nav apmierināti ar viņa darbībām.

Bezcukura diabēts rodas no tā, ka:

1)       Cilvēks vēlas panākt labo, palielinot labo;

2)       Cilvēks cieš no tā, ka apkārtējie nav apmierināti ar viņu kā ar cilvēku.

Abu veidu diabēts rodas, ja cilvēks cieš, kad  kādu pastāvīgi un netaisnīgi apvaino: „Kāpēc tu nedzīvo citu cilvēku dzīvi?” Jo ātrāk cilvēkam beidzas pacietība, jo agrākā vecumā viņš saslimst.

Bronzas diabēts (diabetes bronsaeus) medicīnas skatījumā

Bronzas diabēts ir  pastiprināta dzelzs uzkrāšanās organismā- aknās, aizkuņģa dziedzerī un citos orgānos, līdz ar to ir traucēta šo orgānu darbība, attīstās aknu, sirds un aizkuņģa dziedzera mazspēja. Simptomi ir pelēcīgi brūngana āda. Dzelzs izgulsnēšanās aizkuņģa dziedzerī izraisa smagu cukura diabētu. Pakāpeniski pavājinās aknu darbība un attīstās aknu ciroze.

Bronzas diabēts garīgajā skatījumā

Aizkuņģa dziedzera vadošais elements ir Zeme, kas ir ticība sev – pieņemu visu, ko dzīve atnes, atbrīvoju to, kas man neder, bet to, ko atbrīvoju, to nenosodu. Dzīvē tas nozīmē, ka es mīlu ikviena cilvēka labās īpašības, pieņemot, ka cilvēkā ir arī sliktais, bet tā jau ir viņa paša problēma un nevis manējā.

Dzelzs simboliskā nozīme ir izturība. Bronzas diabēta gadījumā cilvēks nemaina savu attieksmi pret dzīvi, viņš ir lepns un egocentrisks, jo nespēj pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, pieņemt cilvēkus tādus, kādi tie ir. Cilvēks cieš, bet nevienam neko neteiks, jo lepnums neļauj par to runāt. Dzelzs izstrādājas pārmēru daudz, lai cilvēks ietiepīgi varētu palikt pie savas pārliecības.

Atbrīvojot ietiepību un sākot pieņemt dzīvi un cilvēkus tādus, kādi tie ir, slimība atkāpjas.

Autore: Elvita Rudzāte