Darbs – dzīves prieka pamats 09.05.2023

Lielo Skolotāju dotajā Mācībā ir teikts, ka ļoti bīstami ir sasniegt tādu pašapmierinātības stāvokli, kad vairs negribas tiekties uz priekšu, negribas neko darīt. Pazīstu cilvēkus, kas izbrāķēs jebkuru darbu, lai tikai varētu pavadīt laiku sociālajos tīklos, tērzējot ar dažādiem cilvēkiem par dažādām tēmām. Viņi labprāt praktizēs kādu no apgūtajām garīgajām praksēm, piemēram, skaitīs lūgšanas vai meditēs, bet strādāt darbu kur būs jāpieliek piepūle, gan negribēs.

Tas nozīmē, ka cilvēks apstājies savā garīgajā attīstībā, paņemot no Mācības to, kas viņam ir izdevīgi, bet necenšoties apgūt Mācību dziļāk. Mācībā nav teikts, ka cilvēks var nestrādāt, ja to nevēlas. Tieši darbs ir tas, kas palīdz sastapties ar dažādām grūtībām. Pārvarot grūtības cilvēks aug garā.

Esmu sastapusi gados jaunus cilvēkus, kas negrib strādāt laicīgu darbu, bet ļoti labprāt apmeklē garīgās izaugsmes pasākumus, domājot, ka labs darbs pats atskries, ja tikai kārtīgi pameditēs vai palūgsies. Tas ir maldīgs uzskats. Bez piepūles nekas pats par sevi nenotiek. Dievs visaugstāk novērtē tos cilvēkus, kuri ieliek darbā vai profesijas apguvē milzīgu piepūli.

Mūsdienās viena no lielākajām problēmām ir egoisma attīstība. Cilvēki vairāk ir koncentrējušies uz savu labumu, mazāk domājot par visas sabiedrības labumu. Daļu egoistu Dievs atved atpakaļ pie garīgās attīstības ceļa pēc kāda laika, radot problēmas, kuras cilvēks nespēj atrisināt ar iepriekš gūtām zināšanām.

Apgūstot Lielo Skolotāju Mācību tu ne tikai labāk izproti dzīvi un sevi, bet tu arvien labāk sadzirdi savu sirdsbalsi, kas tev neļauj dīkdienībā un labsajūtā baudīt dabas skaistumu. Dabā mēs smeļamies mīlestības enerģiju, bet tā nav mums dota, lai mēs laiskotos. Arī dabas skaistums ir jāizjūt ļoti dziļi. Tieši vērojot dabu mēs sākam saprast daudzas savas dzīves kļūdas. Piemēram, pavērojiet skudru pūzni un kā skudras nes salmiņus uz pūzni. Tu atklāsi, ka dažkārt skudras to dara nevis pa tuvāko un vienkāršāko ceļu, bet par garāko un sarežģītāko ceļu. Tu no augšas noskatīsies uz šo skatu un pasmaidīsi, kāpēc viņas tā dara, ja varētu to darīt daudz vienkāršāk? Bet cilvēki dara tieši tāpat kā skudras. Pieļauj kaudzi dažādu kļūdu un tad brīnās, kāpēc viņu dzīve ir tika grūta, tik daudz pārbaudījumu utt.

Kad cilvēks iet patiesu garīgās attīstības ceļu, atgriežoties pie Dieva, tad viņš kļūst arvien aizņemtāks līdz viņš sāk Kalpot cilvēcei, saviem Skolotājiem, Augstākajiem spēkiem un Dievam. Cilvēkam, kas Kalpo, vairs nav brīvdienu un atvaļinājumu. Viņa ikdiena ir darbs un viņam ir jāuzmanās no pārslodzes. Viņš noskatās uz neapmierināto skolotāju un mediķu streikiem ar nožēlu, jo saprot, ka šie cilvēki vēl nav savā darbā atraduši kalpošanas prieku, jo tad kad tu kalpo, tevi piepilda Dievišķā enerģija un tu spēj izdarīt daudz vairāk nekā tie cilvēki, kas strādā tikai, lai nopelnītu.

Tieši atgriešanās pie Dieva ir liels motīvs darboties. Es personīgi nedomāju tikai par šo dzīvi, es domāju jau par savu nākamo dzīvi, jo saprotu, ka šobrīd es lieku pamatus savai nākamajai dzīvei. Man patīk dzīve uz Zemes, kaut arī zinu, ka Smalkajā plānā tā ir vēl skaistāka. Mans motīvs nav iziet ārā no reinkarnācijas rata. Mans motīvs ir palīdzēt planētas Zeme dzīvajām būtnēm tik labi cik es spēju to izdarīt, bet lai es varētu labāk palīdzēt, man ir pašai daudz jāmācās un praksē jāpielieto gūtās zināšanas. Mans motīvs ir atmodināt cilvēkus no dziļā ilūzijas miega, jo arī es kādreiz biju aizmigusi. Tagad esmu pamodusies un zinu, ka arī citus var atmodināt. Es labprāt nākšu iemiesojumā atkārtoti un turpināšu iesākto darbu līdz redzēšu, ka vairs neesmu šeit vajadzīga un varu doties tālāk nākamā evolūcijas posmā. Tāda ir mana iekšējā izjūta. Tas ir mans motīvs darboties un tiekties uz priekšu, nedomājot par to, vai manu darbu kāds pamana un novērtē, jo zinu, ka Dievs visu pamana un visu novērtē.

Tieši savas misijas un uzdevumu apzināšanās nedod cilvēkam pašapmierinātības izjūtu, jo tik daudz nepadarītā jeb tik daudz iespēju kaut ko darīt. Jo vairāk viņš iedziļināsies Mācībā, jo vairāk viņš varēs teikt, ka vēl tik daudz jāmācās, kas veicina tiekšanos uz priekšu. Piemēram, man lasāmviela Mācības dziļākai apguvei ir iegādāta vismaz tuvākajiem 10-20 gadiem. Jums lasot manas grāmatas, rakstus varbūt rodas priekšstats, ka es jau visu zinu, bet patiesībā man vēl daudz jāmācās. Cits uzzinot, ka tik daudz būs jāmācās, atmetīs ar roku, ka tas nav priekš viņa, bet es esmu priecīga, ka zinu kādā secībā un kura grāmata man ir jālasa, un būšu bezgala pateicīga Dievam, ja Viņš dos man veselību, lai varu uzticētos uzdevumus paveikt līdz galam, kā arī dalīties savās zināšanās un pieredzē ar citiem. Tanī pat laikā Dievs dod man tik daudz ideju, ko varētu darīt, man tikai pietrūkst jaudas visas idejas īstenot dzīvē.

Virspusēja Mācības apgūšana nedod cilvēkam nekādu labumu, tieši otrādi var nodarīt ļaunumu, jo cilvēks domā, ka viņš visu zina un saprot. Tieši doma, ka es visu zinu un saprotu, aptur cilvēku iet uz priekšu un viņš pat nemana ka pārvērties par patērētāju, tikai dara to daudz rafinētāk nekā tie, kas neko nezina par garīgās attīstības ceļu. Vēl ļaunāk ir ar tā saucamajiem “gaismas nesējiem”, kuri deklarē, ka viņiem nekas nav jāmācās, jo informāciju saņemot pa tiešo no Eņģeļiem vai citām Smalkā plāna būtnēm. Man šo cilvēku ir žēl, jo viņi sākuši kalpot tumsai paši to nemaz neapzinoties.

Darbs ir svētība, jo tieši darbā mums ir iespēja realizēt savu radošo potenciālu. Dievs rada caur mums. Ja tu negribi strādāt, tad tu atsakies iegūt radīšanas prieku. Ja tu darbā nespēj neko radīt, tad tu uz savu darbu raugies pārāk sekli, jo ikvienā darbā ir iespējams radīt.

Mākslīgais intelekts attīstās un sāks arvien vairāk izstumt no darba tirgus cilvēku darba rokas. Cilvēki dusmosies uz mākslīgo intelektu kā vaininieku daudzām nebūšanām, bet cik daudzi aizdomāsies, ka Dievs atļauj mākslīgam intelektam attīstīties tieši tāpēc, lai cilvēki mainītu attieksmi pret darbu un kļūtu par radītājiem.

Tad, kad tu vairs neskaitīsi darba stundas, bet priecāsies par katru iespēju darīt darbu vispārības labumam, tad tu izjutīsi piepildījuma izjūtu, kuru nav iespējams nopirkt par naudu, bet galvenais, tev būs pilna galva ar idejām ko vēl var izdarīt un tu nemeklēsi pašapmierinātības stāvokli.

Darbošanās prieks ir laimes avots. Tāpēc apmierināti ar dzīvi ir tie, kas var strādāt līdz mūža beigām. Ja vēlies būt laimīgs, tad kļūsti par devēju, kas neko par savu ieguldīto darbu negaida pretim.

Autore: Elvita Rudzāte