Daži mīti garīgo meklējumu ceļā 13.06.2016

Jau vairākus gadus mēģinot izprast dzīves likumsakarības un ejot garīgo meklējumu ceļus, esmu saskārusies ar daudz dažādiem viedokļiem, mācībām un paņēmieniem, kā justies labi savā ādā šeit un tagad tieši tādos apstākļos, kur esmu. Esmu ļoti pateicīga šim ceļam, jo pašai šķiet, ka tas devis lielāku mieru, pārliecību par sevi un kaut nelielu izpratni par cēloņiem un sekām visdažādākajiem notikumiem, kas notiek manā dzīvē un uz zemeslodes šajā intensīvajā laikā. Tomēr apzinos, ka man   ir raksturīgs teicamnieces sindroms – man patīk noteikumi, patīk zināt, kā ir pareizi, lai pēc tam rīkotos, cik nu iespējams, saskaņā ar uzzinātajiem pareizajiem norādījumiem, tā cenšoties savu dzīvi padarīt maksimāli patīkamu un pozitīvu vai vismaz savu attieksmi pret notiekošo ne tik dramatisku. Tomēr esmu pamanījusi, ka šī cenšanās pieturēties pie ļoti pareizas garīgas izaugsmes un apziņas veidošanas principiem ir radījusi pāris ne visai veselīgus uzskatus, kas patiesībā var radīt vēl vairāk stresu. Tāpēc šajā rakstā esmu apvienojusi dažus no mītiem, ko esmu manījusi rosoties savā apziņā vai zemapziņā, metoties iekšā dažādās garīgās izaugsmes atklāsmēs.

1.mīts

Es varu uzticēties cilvēkam, kas par ezotēriskām tēmām uzstājas publikas priekšā, izdod grāmatas, sniedz intervijas…

Esmu bijusi čakla dažādu ezotērisku semināru, lekciju apmeklētāja, rakstu un video patērētāja. Varu teikt, ka lielākoties tieši tā – no katra šāda avota paņemot pa drusciņai, esmu arī veidojusi savu pasaules uzskatu. Šobrīd  man ir sajūta, ka es jau māku atšķirt, kas man ir vajadzīgs un noderīgs, kas rezonē, bet kas – vairs nav aktuāls vai jau simt reizes dzirdēts. Taču pirmsākumos, kad tikko sāku interesēties par dažādiem veidiem, kā justies labāk, cīnīties ar drūmumu, nepārliecinātību, meklēt dzīvei jēgu… es pieņēmu, ka liela daļa cilvēku, kas runā un raksta par ezotēriskiem tematiem (veselā saprāta robežās), tiešām pauž teju vienīgo patiesību.

Mani vienmēr ir fascinējuši cilvēki, kas ir tiešām pārliecināti par to, ko domā un dara, īpaši attiecībā uz cilvēka garīgo attīstību un spēju būt emocionāli stabiliem. Tā kā man pārsvarā šādas stabilas nostājas un pārliecības nebija, domāju, ka lektors, kas par to tik pārliecināti runā, noteikti varētu būt mans skolotājs. Tomēr pamazāk nonācu pie secinājuma – katrs pasniedzējs, kas ir nonācis pie kādiem garīgiem atklājumiem, joprojām paliek tikai cilvēks – ar savu unikālo pieredzi, savu interpretāciju un izaugsmes ceļu, kas ne obligāti ir vienīgais pareizais un ne obligāti piemērots tieši man. Lai arī cik ļoti man patīk autoritātes un tas, ka kāds nostāsies priekšā un pateiks, kā ir vislabāk un pareizāk dzīvot, man tomēr jāspēj izvērtēt saņemtā informācija, lai saprastu, vai to paturēt sev vai ne. Un varbūt šis skolotājs tiešām runā no sirds un ir ar dievišķu dzirksti, bet tieši šajā brīdī es vēl nespēju vai negribu viņu saprast, taču tas var notikt vēlāk!

Viens no vislabākajiem veidiem, kā izvērtēt lektora teikto – padomāt, vai tas veids, kā šis cilvēks dzīvo un uzvedās, ir man tuvs, vai es gribētu savā dzīvē ko līdzīgu.  Ja man patīk, kā runātājs/rakstītājs mijiedarbojas ar apkārtējiem un kāds ir viņa dzīvesstils, tad būs daudz lielāka iespēja, ka es viņam/viņai klausīšu un ņemšu vērā.

Un tomēr – daudz interesantāk un vērtīgāk ir meklēt un kļūdīties, kaut vai uzduroties dažiem viltus praviešiem, nekā nemaz nemeklēt atbildes un patiesību.

2. mīts

Ja es būšu ‘pareiza’, ar mani notiks mazāk nepatīkamu notikumu.

“Zinot par dievišķajiem likumiem, es turpmāk vienmēr izjutīšu pareizās emocijas un darīšu pareizos darbus, tādā veidā paaugstinot savas vibrācijas un piesaistot sev tikai labus notikumus’ – apmēram tāda doma slēpās kaut kur dziļi zemapziņā, sākot nodarboties ar garīgo attīstību un praksēm. Pati par sevi šī ideja nav slikta – tā ir vēlme pēc drošības un paļaušanās, zināmas vērtību sistēmas, kuru ievērot. Taču patiesībā šāda attieksme tomēr liecina par bailēm – proti, ja neievērošu likumus, piesaistīšu sev sliktus notikumus, tāpēc drošības pēc uzvedīšos pareizi, lai no tā izbēgtu. Līdz ar to sanāk, ka tirgojos ”ar debesīm”, cerot savu ”pareizo” uzvedību iemainīt pret kādu iedomātu drošības solījumu.

Patiesībā šāda attieksme norāda, ka manī joprojām ir bailes no nākotnes, no nezināmā, nevis patiesa paļaušanās un ticība, ka viss notiekošais (un pat tās nosacīti sliktās lietas) ir domāts manam labumam un pieredzei.

Ar savu izturēšanos, domām un motivāciju mēs tiešām varam kaut kādā mērā ietekmēt pasauli sev apkārt, taču mēs to nekad nevarēsim pilnībā kontrolēt. Un garīgā izaugsme mūs nepasargā ne no slimībām, ne traģēdijām. Dažkārt pat tieši otrādi – smagi pārbaudījumi ir nākamais solis, lai mēs izplestu savu energolauku, ticību un paļāvību. Pat jogi un apgaismotas personas ir ieguvuši smagas slimības! Svarīgi saprast, ka, lai arī mēs spējam radīt savu realitāti ar savu attieksmi un vibrācijām, ir kāda lielāka ”bilde”, ko mēs nespējam saskatīt un saprast ar savu prātu, bet tieši tajā būtu redzami iemesli, kāpēc augstākais es/Dievs ir atsūtījis kādu pārbaudījumu. Tā rezultātus mēs redzēsim tikai pēc laika.

3. mīts

Ja es neesmu labā noskaņojumā un jūtu dusmas, aizvainojumu vai tml., tad es neesmu kaut ko līdz galam sapratusi un apguvusi un apkārtējā pasaule negatīvi atbildēs uz šo noskaņojumu.

Zinot, kāda negatīva ietekme var būt ilgstošām vai regulārām naida vai greizsirdības lēkmēm, es sāku uztraukties – kas ar mani notiks, ja, to apzinoties, es, piemēram, dusmošos vai vēl trakāk – sakliegšu uz kādu. Pilnīgi iespējams, ka dusmas un aizvainojums tiešām liecina – man vēl ir daudz ko mācīties, apgūt, piedot un tīrīt no savas sirds vai apziņas. Taču kaitniecīgāks ir cits uzstādījums – ja es apzinos, ka dusmoties un apvainoties garīgi attīstītam cilvēkam it kā vairs neklājas, bet es to joprojām daru, tātad neesmu pietiekami cītīgi mācījusies un drīz vien sāku izjust vainas apziņu, ka nespēju būt ”tik laba”, kā savās iedomās vēlētos būt.

Tāpēc ir svarīgi paturēt prātā, ka es joprojām esmu cilvēks – ar savu raksturu, audzināšanu, ieradumiem, ko nemaz nav tik viegli mainīt. Un man ir pilnīgi normāli būt nomāktai, spītīgai vai pat atriebīgai u.tml. Taču būtiski ir apzināties, ka šāda emocija pastāv un mēģināt aizrakties līdz saknei – kas ir tās pamatā, no kurienes tā ceļas, lai tādā veidā, iespējams, no tās pakāpeniski atbrīvotos. Ir svarīgi būt maigam pret sevi, piedot sev šos ”neperfektuma” brīžus, uztverot tos kā vēl vienu spogulīti, kurā iepazīt sevi un apzināties tās bailes un citas emocijas, kas vēl joprojām slēpjas dvēseles dziļumā.

Daudz svarīgāk ir būt patiesai un autentiskai, atklāti sev atdzīt, ka, piemēram, vēl nevaru piedot vai jūtu skaudību, nevis izlikties, ka šādas sajūtas man vairs nav aktuālas vai vēl trakāk – just vainas apziņu par tām.

4. mīts

Tikai ciešanas mūs var novest pie apskaidrības/pamošanās.

Šis ir viens apgalvojumiem, ko bieži esmu dzirdējusi dažādu autoru izpildījumā. Un man nav skaidru pierādījumu, ka tas ir mīts. Tomēr domāju, ka šī ideja ir kaut kādā mērā mazohistiska un jau savu laiku nokalpojusi. Ko tādu izlasot, var neviļus var sākt domāt – bet es negribu, lai man sāp, tāpēc labāk lai viss stāv uz vietas. Protams, tāda nostāja mūs nepasargās ne no sāpēm, ne no nepieciešamības augt un gūt jaunu pieredzi. No otras puses – ne visiem sāpes kalpo par tramplīnu izaugsmei, dažkārt tās iedzen cilvēku zemē un ir grūti vispār piecelties, kur nu vēl attīstīties. Tāpat nevar teikt, ka cilvēks, kurš dzīvē nav piedzīvojis daudz ko sliktu, būtu apstājies savā attīstībā.

Katram ir savs veids, kā notiek attīstība. Ir cilvēki, kas ir pieņēmuši, ka dzīve – tās ir ciešanas un labāk nesmieties skaļi, jo rīt tāpēc būs jāraud. Domāju, ka tādos gadījumos dzīve tieši tādus ciešanu pilnus brīžus arī sagādā.

Daudzos vēstījumos tiek rakstīts, ka jaunais laikmets, kurā pašlaik ieejam, vairs neprasa ciešanas, lai tiktu galā ar savu karmu, lai cik tas neskanētu banāli. Manuprāt, galvenais aspekts ir cits, proti – apzināšanās. Izpratne par sevi kā mūžīgu, dievišķu būtni, kas šajā iemiesojumā apzinās savās ēnas un gaismas puses, un dara labāko, ko var, lai saprastu un īstenotu savu potenciālu un padarītu pasauli sev apkārt kaut nedaudz labāku. Apzināšanās, ka katrs cilvēks ir pilnīgi unikāls un vienreizējs kā dievišķās izpausmes šķautne. Tāpēc es varu būt es un tu vari būt tu, mēs drīkstam kļūdīties, drīkstam mēģināt iet dažādus ceļus, taču galvenais – nedzīvot autopilotā!

Autore: Elīna Šmite