Dievišķais došanas – ņemšanas likums 17.07.2014
Tas ir viens no Dievišķajiem likumiem – došanas un ņemšanas likums. Ikdienā mēs neaizdomājamies, ka mēs cilvēki arī esam daļa no Visuma un visi likumi, kuri darbojas Visumā, ietekmē arī cilvēkus. Ja mēs zinātu šo likumu eksistenci, darbību un to ietekmi uz cilvēku, tad dzīvot būtu vieglāk un cilvēki ātrāk sasniegtu augstāku garīgu attīstību (apskaidrību).
Savstarpēji komunicējot, visu laiku saskaramies ar došanu un ņemšanu.
Indiešu ārsts un psihologs Dīpaks Čopra savā darbā „Septiņi garīgie veiksmes likumi” raksta, ka:
„Visums darbojas, pateicoties dinamiskai enerģijas apmaiņai…došana un gūšana ir divi dažādi Visuma enerģijas plūduma aspekti. Ja enerģijas plūdums nosprostojās, tad rodas problēmas.’”
„Došanas – ņemšanas likums pastāv un darbojās pateicoties Visuma enerģiju dinamiskai apmaiņai.”
Cilvēku attiecībās došana un ņemšana izpaužas visdažādākajos veidos:
– attiecības starp vīru un sievu,
– attiecības starp vecākiem un bērniem (tēvs-meita, māte dēls, tēvs-dēls, māte-meita),
– attiecības starp vecvecākiem un mazbērniem,
– attiecības starp brāļiem un māsām (starp māsām, starp brāļiem),
– attiecības starp vīra vecākiem un vedeklu/znotu,
– attiecības starp darba kolēģiem,
– priekšnieku un padoto un otrādi,
– attiecības starp kaimiņiem,
– attiecības starp „nejauši” satiktiem cilvēkiem, un t.t.
Šo sarakstu varētu turpināt un papildināt vēl daudz garāku.
Visās šajās attiecību kombinācijās viens cilvēks dod, bet otrs saņem, tāpēc ir svarīgi kā mēs dodam un kā saņemam pretī. Cilvēkam – devējam vajadzētu būt godīgam pret sevi un otru un dot savu dāvanu no sirds. Jo vairāk cilvēks ir dodošāks, jo došanas un ņemšanas princips strādā ekvivalenti, t.i., devējs dod pēc spējām un saņēmējs ar pateicību saņem un tajā pašā laikā citam dod pēc spējām un tā tas process attīstās ģeometriskā progresijā. Rezultātā iesaistās visi cilvēki, notiek gan došana , gan ņemšana, cilvēku attiecībās vairojās Dievišķie mīlestības principi, taču tā ir ideālajā situācijā, līdz šim līmenim vēl jātiecas.
Priecē tas, ka krīzes situācijas mums parāda to, ka esam dāsni un labprāt palīdzam nelaimē nonākušajiem, lai gan ikdienā šo likumu cilvēki varētu ievērot biežāk.
Runājot par došanas – ņemšanas likumu, jāatceras viena būtiska lieta, ka tad, kad Tu dod, to dari ar mīlestību un par savu labo darbiņu aizmirsti, tādā nozīmē, ka negaidi neko pretī, nekļūsti lepns par padarīto, vienkārši nedomā un aizmirsti.
Attiecības darbā – tā ir mūsu dzīves svarīga sastāvdaļa, jo 2/3 no dzīves kopējā laika mēs pavadām darbā, tāpēc attiecības starp kolēģiem un priekšniecību ir nozīmīgas.
Dalailama savā grāmatā „Kā būt laimīgam darbā” rietumu cilvēkus iedala trīs galvenajās grupās, kuri pret darbu izturas :
- kā naudas pelnīšanu,
- kā karjeras iespējām,
- kā sava aicinājuma piepildījumu.
Naudas pelnīšanu parasti izvēlas cilvēki, kurus pamatā interesē naudas daudzums un viņi gatavi strādāt jebkuru darbu. Dzīvē ir dažādas situācijas un mēdz būt tā, ka jānodrošina ģimene ar iztikas līdzekļiem un tad ir jāpieņem arī ne tik populāri darba piedāvājumi, piem. darbs kara rūpnīcā. Tas var būt, kā pagaidu risinājums uz kādu laiku. To pašu varētu teikt par daļu mūsu tautiešu, kuri tagad atrodas ārzemēs, izvēlas arī mazāk kvalificētus darbus, lai spētu nodrošināt iztiku savai ģimenei.
Otrā grupā ietilpst cilvēki, kurus interesē tikai karjera, virzīšanās pa karjeras kāpnēm, vienalga kādā jomā. Tiem ir svarīgs amats. Šādi darbinieki var nepamanīt savus talantus, un, tiecoties pa karjeras kāpnēm, nonākt amatos, kuros tie nav tik radoši un dodoši kā būtu bijuši zemākos, bet sev piemērotos amatos. Domāju, ka lielāku neapmierinātību ar darbu cilvēks izjūt tad, ja to dara tikai naudas dēļ, ja viņu interesē algas dienas un cipariņš, ko viņš tur ierauga. Domājot par algas paaugstinājumu un karjeru, var rasties neveselīga konkurence starp kolēģiem, kas papildus rada skaudību un līdz ar to neveselīgu atmosfēru darbā.
Visos gadījumos ļoti svarīga ir attieksme pret darbu.
Zinu piemēru, kad jauns cilvēks veica pietiekoši vienkāršu darbu – bēra izejvielas maisos un maisus krāmēja uz paletēm. Kad viņam jautāja, vai darbs nav pārāk monotons un garlaicīgs, tad atbilde skanēja ļoti pārsteidzoša. Viņš esot ļoti laimīgs, jo pie katra novietotā maisa viņš iedomājas par tiem cilvēkiem, kas lietos šos produktus, izgatavotus no šīm izejvielām. Šodien šis darbinieks strādā vissarežģītākajā iecirknī, jo viņa izturēšanās pret darbu ļauj uzticēt atbildīgus procesus, lai gan viņam nav speciālās izglītības. Manuprāt, šajā gadījumā brīnišķīgi izpaudās došanas ņemšanas likums, jo darbinieks deva savu mīlestības pilno attieksmi nezināmiem cilvēkiem (darbam, patiesībā Dievam) un vēlāk saņēma paaugstinājumu. Šis ir spilgts piemērs tam, ka jebkurš darbs ir jāveic ar Mīlestību. Attieksme pret darbu nosaka apmierinātības pakāpi.
Ir cilvēki, kuri darbā vēlas sasniegt izcilību, pilnībā realizēties ar savu radošumu, taču arī tādā veidā nevar īsti realizēt Dievišķos principus darbā, jo īstenībā priecājas par to, ka veic savu darbu ļoti profesionāli un tas jau ir prieks par sevi, īstenībā savu ego.
Svarīga ir motivācija, kādēļ es daru šo darbu, ja mans mērķis ir kādam kaut ko pierādīt, vai gūt atzinību par izdarīto, tad ar šādu attieksmi, cilvēks darbā var izdegt, jo viņš cenšas arvien vairāk un vairāk, bet nesaņem gaidīto atzinību.
Patiesu svētību sniedz tie darbi, kuri saistīti ar palīdzēšanu citiem cilvēkiem. Tie ir sociālie darbinieki, mediķi un citi ar cilvēku tiešu aprūpi saistīti darbi. Šādā situācijā vispilnīgāk darbojas Dievišķais došanas – ņemšanas likums. Taču tas nenozīmē, ka visiem jākļūst par mediķiem, jo katram cilvēkam ir savs aicinājums un savi īpašie talanti, kurus katram vajag realizēt šajā dzīvē. Cilvēkam ir jāveic darbs, kas ceļ viņa garu.
Pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri uztver darbu kā aicinājumu, kopumā ir laimīgāki un apmierinātāki darbā, kas darbu uztver tikai kā naudas pelnīšanu vai karjeru.
Analizējot Dalailamas piedāvāto sadalījumu, es tam piekrītu, un, papildinot viņa teikto, domāju, ka darba izvēle pēc šiem trim kritērijiem ir saistīta arī ar cilvēka vecumu, jo jaunam cilvēkam, sākot darba gaitas, nepieciešams finansiāli nostabilizēties, tātad viņam jādomā arī par atalgojumu. Sasniedzot zināmu stabilitāti un briedumu, cilvēks vairāk sāk analizēt un domāt par savu veicamo darbu, par motivāciju, par aicinājumu , vai viņš dara tieši to, ko vislabāk prot un arī citiem noderīgu darbu.
Man ir paveicies, jo pēc augstskolas beigām es uzreiz varēju sākt strādāt specialitātē un darīt interesantu, radošu darbu, kas bija saistīts ar maniem talantiem. Nodaļā, kurā sāku strādāt bija progresīvi domājoši cilvēki un ļoti labs kolektīvs.
Šobrīd strādāju citā kompānijā, līdzīgā nozarē, jo mainījās Valsts iekārta un daudzi uzņēmumi sabruka, tādēļ biju spiesta mainīt darbu. Man paveicās, jo arī šis darbs ir saistīts ar maniem talantiem (prasmēm) un palīdzēšanu cilvēkiem.
Pēdējos gados arvien biežāk var lasīt informāciju par to, ka augsti profesionāļi pēkšņi aiziet no sava labi apmaksātā darba uz mazāk kvalificētu darbu, bet mierīgāku darba ritmu un vairāk brīva laika. Cilvēki sāk novērtēt patiesās dzīves vērtības, pievēršas saviem talantiem, pievēršas garīgām vērtībām un tādēļ atsakās no atbildīgiem un stresu radošiem amatiem. Šie piemēri norāda uz kopīgo tendenci, kas sāk iezīmēties cilvēka apziņā. Nākošais solis varētu būt, ka bērni jau skaidri zinās, kādu darbu izvēlēties saistībā ar kādu viņu talantu un šīs dzīves karmisko uzdevumu.
Domājot par karjeru, naudu un arī savām prasmēm, cilvēki aizmirst par vēl vienu likumsakarību, ka darbu un naudu mums dod Dievs, pēc mūsu nopelniem, attieksmes un motivācijas, nevis darba devējs. Tā ir ilūzija par darba devēju. Tādēļ jāmaina domāšana un attieksme pret darbu, tad arī mainīsies situācija ar darbu.
„Ja mūsos ir vēlme dot to, ko paši meklējam, caur mums nebeidz plūst Visuma dāsnums. ‘”
Ja cilvēks spēj dalīties ar savām zināšanām, radošām idejām, tad tas ir īstais Dievišķais dāsnums, uz kuru mums ir jātiecas.
„Iemācies dot to, pēc kā tu pats tiecies un tu spēsi atdzīvināt to mūžīgās dzīvības pulsu.”
Jo vairāk cilvēks dalās savās zināšanās, jo viņš pats kļūst lielāks ideju ģenerators, jo viņš pieslēdzas Visuma informācijas laukam.
Visvairāk cilvēks ir spējīgs dot, ja viņš ir harmonijā ar sevi, jo tas nozīmē, ka viņš dzīvo un strādā saskaņā ar savām spējām un atrodas tajā vietā, kur viņš ir visradošāks un dodošāks, cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva likumiem. Cilvēkus ļoti labvēlīgi ietekmē tikai pati doma par došanu, jo došanas brīdī notiek saslēgšanās ar Kosmosu un liela enerģijas plūsma izplūst caur cilvēka ķermeni, kas pozitīvi ietekmē arī pašu devēju un cilvēks to sajūt.
Došana un ņemšana nav tikai ar materiālām vērtībām saistītas lietas, daudz lielāka nozīme, ja mēs ikdienā mākam pateikt paldies, paslavēt otru ar labu vārdu par ikdienišķām lietām, vai vienkārši uzsmaidīt nepazīstamajam, vai piedot tramvajā, ja kāds tev netīšām uzkāpis uz kājas. Šī vienkāršā došana vairo pozitīvu noskaņojumu gan saņēmējam, gan devējam.
Mūsu reģiona cilvēki ir dāsni, sirsnīgi un dodoši un mēs no sirds palīdzam otram grūtā brīdī nonākušam.
„Labākais veids, kā iedzīvināt došanas likumu ir uzsākt cirkulācijas procesu. Apņemies vienmēr satiekot cilvēku, dāvāt viņam kaut ko. Vislabākās dāvanas ir tieši nemateriālās veltes. Uzmanība, rūpes, pieķeršanās, apbrīna un mīlestība ir viena no labākajām dāvanām, ko tu kādam vari pasniegt, un tās nemaksā pilnīgi neko. Satiekot kādu, tu vari klusi pie sevis svētīt viņu, vēlot laimi, prieku un smieklus. Šī klusā dāvana ir ļoti spēcīga.”
„Mūsu patiesā būtība ir dāsna un devīga, mēs esam turīgi, jo daba piepilda visas mūsu vajadzības un vēlmes. Mums nekā netrūkst, jo mūsu iespējas ir neierobežotas un bezgalīgas.”
Literatūras saraksts:
1. Dīpaks Čopra „Septiņi garīgie veiksmes likumi” izdošanas gads 2002. , apgāds „Atēna” 113 lpp.
2. Viņa svētība Dalailama un Dr.med. Hauards K.Katlers „Laimes māksla. Kā būt laimīgam darbā”, apgāds „Atēna” 167 lpp.
3. Elvita Rudzāte „Piedošanas mācība. Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram. Šri Satja Sai Babas Dievišķo gudrību atspulgs.” Sokrāta tautskola, iespiests SIA „MicroDot” 2010. 168. Lpp.
Autors: domātāja