Dievišķais Došanas-ņemšanas likums 24.05.2022

Dievišķais Došanas-ņemšanas likums nosaka, ja esi kaut ko saņēmis, vajag arī dot. Turklāt dot, nevis, lai saņemtu pretī, bet dot, lai dotu. Tad saņemšana iespējama pati par sevi.

Ja cilvēks neprot dot, tad arī neko nesaņems. Došanai vienmēr jāiet pa priekšu ņemšanai. Cilvēks vispirms kļūst garīgi bagātāks, tikai pēc tam – arī materiāli bagāts.

Iedzīvošanās kāres pārņemtais neredz cilvēciskās esamības pamatnepieciešamību – dot. Ja es protu dot, iekšēji to nenožēlodams, un negaidu, lai citi pamanītu manu cēlo žestu, kā arī negaidu ne mazāko pateicību, pat ne mutisku „paldies” par pareizo rīcību, tad esmu iemācījies dot no sirds.

Indiešu ārsts un psihologs Dīpaks Čopra savā darbā „Septiņi garīgie veiksmes likumi” raksta, ka:

„Visums darbojas, pateicoties dinamiskai enerģijas apmaiņai…došana un gūšana ir divi dažādi Visuma enerģijas plūduma aspekti. Ja enerģijas plūdums nosprostojās, tad rodas problēmas.”

Cilvēku attiecībās došana un ņemšana izpaužas visdažādākajos veidos:

–         attiecības starp vīru un sievu,

–         attiecības starp vecākiem un bērniem (tēvs-meita, māte-dēls, tēvs-dēls, māte-meita),

–         attiecības starp vecvecākiem un mazbērniem,

–         attiecības starp brāļiem un māsām (starp māsām, starp brāļiem),

–         attiecības starp vīra vecākiem un vedeklu/znotu,

–         attiecības starp darba kolēģiem,

–         priekšnieku un padoto un otrādi,

–         attiecības starp kaimiņiem,

–         attiecības starp „nejauši” satiktiem cilvēkiem, un t.t.

Šo sarakstu varētu turpināt un papildināt vēl daudz garāku.

Visās šajās attiecību kombinācijās viens cilvēks dod, bet otrs saņem, tāpēc ir svarīgi kā mēs dodam un kā saņemam pretī. Cilvēkam – devējam vajadzētu būt godīgam pret sevi un otru un dot savu dāvanu no sirds, negaidot neko pretim. Jo cilvēks ir dodošāks, jo viņš jūtas arvien laimīgāks. Laimīgs cilvēks ir devējs. Nelaimīgs cilvēks ir ņēmējs jeb citiem vārdiem sakot, šis cilvēks vispirms grib saņemt un tikai pēc tam dot.

Par laimi krīzes situācijas mums parāda to, ka esam dāsni un labprāt palīdzam nelaimē nonākušajiem, lai gan ikdienā šo likumu cilvēki varētu ievērot biežāk.

Došanas – ņemšanas likums attiecas gan uz materiālajām, gan garīgajām lietām. Ja neprot dot – neko nesaņem, ja cilvēks kaut ko dod vai mīl aiz aprēķina, vai gaidot atzinību, attiecībās veidojas enerģētiskās sienas, kas neļauj plūst gan mīlestībai, gan materiālajai plūsmai. Tāpēc došanai vienmēr jābūt vairāk nekā saņemšanai.

Savā praksē esmu ievērojusi, ka gandrīz visi, kas slimo ar depresiju, neizprot Došanas-ņemšanas likumu. Konsultāciju laikā esmu dzirdējusi daudz dažādu stāstu par to, kā cilvēks no sirds ir devis mīlestību, palīdzību vai naudu, bet pretī nav saņēmis pat „pliku paldies”. Šie cilvēki jūtas ļoti neapmierināti par to, ka viņu labestība netiek pamanīta un novērtēta. Viņi jūtas tik nelaimīgi, ka nesaņem no tuviniekiem mīlestību vai no darba devēja atzinību. Kad skaidroju viņiem Došanas-ņemšanas likumu, tad acīs saskatu neizpratni, jo viņiem ir grūti noticēt, ka viņi saņems atpakaļ dubultā, ja pratīs dot no sirds, negaidot pateicību.

Ja cilvēks kaut ko dara aiz aprēķina, kaut vai, lai nopelnītu mīlestību vai atzinību, viņš sev priekšā izveido neredzamu enerģētisko sienu, caur kuru nespēj caurplūst mīlestība vai pateicība. Apkārtējie cilvēki cilvēka dāsnumu uztver kā pašsaprotamu dzīves normu un nepiešķir tam vērtību, jo mīlestību viņi nesajuta. Viņi redzēja tikai materiālas lietas, ko nespēja novērtēt, jo pie materiāliem labumiem cilvēks ātri pierod.

Tāpēc svarīgi dot ar pareizu motīvu un nedomāt par to vai un kā dotais tiks novērtēts. Cilvēks, kas dod bez nosacījumiem, kļūst brīvs cilvēks. Brīvs cilvēks jūtas ļoti labi, bet lai saglabātu brīvību, nepieciešams atbrīvoties no jebkādām gaidām.

Došanas-ņemšanas likuma otra puse ir saņemšana. Saņemšana nav prasību izvirzīšana, savas vērtības noteikšana. Saņemšana ir pateicība par to, ko tev dod, pieņemot to, ko tev dod. Cilvēki ļoti bieži nenovērtē to, kas viņiem ir dots, bet vēl biežāk viņi nepieņem to, ko viņiem dod. Jūs noteikti zināt daudz piemēru, kad bērni nepieņem vecāku doto. Jā, tā ir liela mūsdienu problēma, ka mēs neprotam saņemt, jo mums ir kauns vai lepnība. Mēs nevēlamies palikt parādā un tāpēc neņemam, ja mums kāds piedāvā. Pievērsiet ikdienā uzmanību situācijām, kad jums kāds dod. Jūs būsiet pārsteigti, cik bieži jūs atsakāties. Mācieties saņemt to, ko jums dod, bet nepieprasiet!

Autore: Elvita Rudzāte