Dievišķais Mācības likums 31.10.2012

Cilvēki nezina vai nesaprot, ka ir piedzimuši nevis tādēļ, lai baudītu bezrūpīgu dzīvi, bet gan tādēļ, lai apgūtu savas dzīves mācību stundas. Piemēram, viena no dzīves mācību stundām ir izprast, kas ir beznosacījumu mīlestība. Cita dzīves mācību stunda ir alkatība utt. Cilvēki savas dzīves problēmas uztver kā neveiksmes un netaisnību no Dieva puses, sajūtot bezspēcību un lielas dusmas uz pāri nodarītājiem, tāpēc bieži saslimst ar depresiju. Depresija nerastos, ja cilvēks saprastu, ka visas problēmas, kas dzīves ceļā rodas, cilvēkam ir nepieciešamas, tās ir viņa Skolotājas, tādēļ jābūt tām pateicīgam. Lai labāk to izprastu, nedaudz pastāstīšu par Garu pasauli jeb tā saucamo Smalko plānu.

Katra cilvēka Gars, nokļūstot Garu pasaulē, atskatās uz iepriekšējām dzīvēm, saprastajām un nesaprastajām mācību stundām un sagatavo mācību plānu nākamajai dzīvei. Garu pasaulē tas apgūst teorētiskās zināšanās no augstāk attīstītiem Gariem jeb Augstākajiem spēkiem, bet uz zemes Gars mēģina mācību stundu apgūt praktiski. Jūs taču piekritīsiet, ka ikvienā mācību iestādē apgūtās teorētiskās zināšanas ir grūti pielietot darbā, ja nav bijušas iespējas praktizēties. Tieši tāpat ir arī ar dzīves mācību stundām, tāpēc Gars tās nevar pilnībā apgūt, atrodoties Garu pasaulē. Pirms Gars atgriežas uz zemes un iemiesojas jaunā ķermenī, tas izvēlas apgūstamās mācību stundas nākamās dzīves laikā, mācību stundu norises laiku un vietu, t.i., gadu un valsti, kurā piedzimstam. Pēc tam tas rūpīgi izvēlas vecākus. Viss sliktais, kas ir jūsu vecākos, ir jūsu neapgūtās mācību stundas, kas jāapgūst šīs dzīves laikā.

Mācību procesu veido sliktā pārvarēšana. Tas nozīmē – ja mēs dzīvē sastopamies ar kādu problēmu, tad mums ir jāsaprot, kāpēc šī problēma mūs ir piemeklējusi. Atcerieties, ka nekas dzīvē nenotiek nejauši. Ja mēs ignorējam problēmu, cenšoties par to nedomāt vai aizmirst, tad tā pie mums atgriezīsies, bet nu jau tā būs paaugusies, kļuvusi lielāka. Ja mēs atkal ignorēsim problēmu, tad tā pie mums atgriezīsies vēl lielāka, iespējams jau slimības veidolā.

Cilvēka Dvēsele izvēlas mācību līdzekļus – dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Visas problēmas, ar kurām mēs sastopamies uz zemes, ir mūsu mācību stundas. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies Garā. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo Gars ir kļuvis gudrāks.

Jo lielākas ir dzīvē izvirzītās prasības, jo vairāk tās laikā mācāmies. Tam, kurš pareizi piepilda savu dzīves sūtību, ir augšupejošs Gars – kad mēs apgūstam kādu mācību stundu, mūsu Gars pakāpjas vienu solīti uz augšu pa Gara attīstības kāpnēm. Ja Gars neattīstās, stāv uz vietas vai pat kāpj pa Gara attīstības kāpnēm uz leju, tad cilvēkam sabrūk nervu sistēma un viņš nonāk psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Taču arī šādā situācijā vienmēr ir iespēja Garu attīstīt. Atrodoties psihoneiroloģiskajā slimnīcā, cilvēkam ir daudz brīva laika, lai viņš varētu domāt par savu dzīvi. Ja cilvēks saprot savas kļūdas, viņš izveseļojas, un viņa Gars atkal iet uz augšu pa attīstības kāpnēm.

Patiess gadījums

Pusmūža sieviete piespiedu kārtā bija nonākusi psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Radinieki viņai uz slimnīcu bija atveduši manu pirmo Piedošanas mācības grāmatu. Sieviete lasīja grāmatu un sāka pārdomāt savu dzīvi un pieļautās kļūdas. Sievietes veselības stāvoklis strauji uzlabojās. Istabiņā dzīvoja arī cita jauna sieviete, kura redzēja, kā kaimiņiene mainās, un lūdza, lai viņai arī iedod palasīt Piedošanas mācības grāmatu. Grāmatas lasīšanas laikā jaunā sieviete sāka histēriski raudāt un viņai sākās lēkme. Ārsti ievietoja viņu izolatorā. Kad sievietei pārgāja histērijas lēkme, viņa atgriezās palātā un lūdza, lai viņai vēlreiz iedod palasīt Piedošanas mācības grāmatu. Pusmūža sieviete gan bažījās, vai istabiņas biedrenei vēlreiz nesāksies histērijas lēkme, tomēr grāmatu viņai iedeva. Jaunā sieviete lasīja, lasīja un atkal lasīja. Lēkmes vairs neatkārtojās. Kad pusmūža sieviete atstāja slimnīcu, viņa savai istabiņas biedrenei uzdāvināja Piedošanas mācības grāmatu. Jaunā sieviete par to bija ļoti pateicīga.

Acīmredzot jaunā sieviete, lasot grāmatu, saskatīja līdzību ar savu problēmu un, iespējams, saprata savu kļūdu. Vainas apziņa bija tā, kas radīja histērijas lēkmi. Nav viegli apzināties savas kļūdas. Kad sieviete, turpinot lasīt grāmatu, saprata, ka viņai ir dota iespēja labot savas kļūdas, viņu histērijas lēkmes vairs nemocīja. Šis gadījums ir labs pierādījums tam, ka ikvienam cilvēkam, pat, ja viņš ir nonācis bezdibeņa malā, ir iespēja labot savas kļūdas un attīstīties Garā.

Nekad neuzskatiet cilvēkus, kuri nonākuši psihoneiroloģiskajā slimnīcā vai cietumā, par bezcerīgiem. Tie ir cilvēki, kuriem palīdzība nepieciešama vairāk nekā citiem, lai viņi saprastu savas neapgūtās mācību stundas un mainītos. Ja esat šo cilvēku tuvinieks vai draugs, tad jūsu rokās ir dota iespēja viņiem palīdzēt. Mēģiniet viņiem izskaidrot dzīves būtību vai iesakiet izlasīt kādas grāmatas, un jūs būsiet snieguši viņam pirmo palīdzību. Tas, vai cilvēks vēlas pieņemt jūsu palīdzību vai turpināt ciest, ir viņa pašā ziņā.

Autore: Elvita Rudzāte