Domstarpību atrisināšana ar vīru 06.03.2013

Kopš vīrs sāka strādāt savā jaunajā darbavietā, viņam ļoti bieži jāstrādā virsstundas un jāstrādā arī sestdienās un svētku dienās.  Man tas ļoti nepatika un mums sākās strīdi. Es uzstāju, ka tā nedrīkst un, ka jāatsakās, lai būtu biežāk kopā mājās. Vīrs teica, ka neesot iespējams atteikties, ka tā uzņēmumā pierasts. Turklāt par virsstundām ir divkārša samaksa un arī par darbu svētku dienās, tāpēc būšot lielāka alga. Es atkal uzskatīju, ka ne jau tikai nauda ir svarīga, bet ka svarīgi ir būt biežāk kopā. Man likās, ka es arī strādāju, taču pēc darba man ir arī pienākumi majās – iepirkšanās,vakariņu gatavošana utt. Bet vīrs, atnākot pēc virsstundām, neko vairs nedara un iet ātri gulēt, jo no rīta ļoti agri jābūt darbā.

Tā tas turpinājās kādu laiku – es neapmierināta, visu laiku pārmetumi vīram, kas arī dusmojas uz mani un mūsu meitas (13 un 10 gadu vecas)  arī nelaimīgas, klausoties mūsu strīdus.

Tad sāku uzdot sev jautājumus. Man bija svarīgi veikt šo pašanalīzi.

1. Kas man nepatīk vīrā? Tātad šīs īpašības varu meklēt sevī.
2. Kas manī ir līdzīgs vīram?
3. Kas man nav pieņemams viņa izvēlē?
4. Ko šī situācija man māca?
5. Ko es daru kā viņš,viņam nepieņemu?
6. Ko viņš man ar savu rīcību, vārdiem atņem – sirdsmieru, pārliecību par sevi, emocionālo līdzsvaru? Lai saprastu, ka viņš man atņem to, kas pašam pietrūkst.
7. Un daudz, daudz  – Kāpēc? Kāpēc ? Kāpēc?

Mēģināju iedomāties iztēlē, kā es viņam aizsūtu dāvanā tieši to, kā viņam pietrūkst.

Tad es kādu laiku par to aizmirsu. Es domāju, ka esmu samierinājusies, ka katrs var darīt kā vēlas. Un, ja nevari kaut ko dzīvē mainīt, tad maini savu attieksmi pret to.

Man pēkšņi sāka likties, ka citas sievas priecātos par to, ka vīrs cenšas nopelnīt ģimenei vairāk naudas. Turklāt godīgi strādājot un maksājot nodokļus. Un galu galā viņš pats nemaz nejūtas slikti, bet drīzāk gandarīts, ka viņš savā darba vietā ir vajadzīgs.

Es sapratu, ka arī pati esmu rīkojusies līdzīgi – esmu izvēlējusies apmeklēt mācības Rīgā sestdienās, reizi nedēļā – dziedāšanas nodarbības, vēl pirms tam – Reiki apļi. Un man arī likās, ka nevienam nav noteikšana, ko un kad es daru. Tātad cilvēkam ir jāļauj pašam izvēlēties un nedrīkst otram neko uzspiest. Vai ģimene no tā vairāk iegūst, vai zaudē?

Taču tagad ir pagājuši daži mēneši un situācija ir mainījusies. Vīram pēc pasūtījuma nodošanas virsstundas beidzās. Jūlija beigās bija apmaksāts 2 nedēļu atvaļinājums, augustā būs otra atvaļinājuma daļa. Tā kā arī man bija iespēja paņemt atvaļinājumu un bērniem ir skolas brīvdienas, pavadām šo laiku kopā gan mājās, gan ceļojot. Turklāt patīkami jaunumi sagaidīja vīru pēc atgriešanās no atvaļinājuma, darbā viņam paziņoja par algas palielināšanu. Turklāt, kā uzzināju, algas pielikums ticis tikai dažiem strādniekiem, kas apliecinājuši savu lojalitāti, neatsakoties strādāt virsstundas.

Ko es ieguvu? Domāju, ka ieguvēji esam ģimenē visi. Vairs nejūtos aizvainota un neapmierināta. Lai arī šobrīd situācija mainījusies un vīram virsstundas nav jāstrādā, esmu pārliecināta, ka mana neapmierinātība ir izgaisusi. Lai arī atsāktos virsstundu darbs, es to pieņemtu mierīgi. Es strādāju arī ar piedošanu. Piedevu sev, piedevu vīram, prasīju piedošanu vīram (domās) par savu izturēšanos, prasīju piedošanu meitām, ka bieži radīju strīdu situācijas.

Es sapratu, ka es dzīvoju savā unikālajā pasaulē, bet arī otra cilvēka pasaule ir tikpat unikāla. Mēģinādams mainīt otru cilvēku, jūs burtiski uzbrūkat viņam informatīvi enerģētiskajā līmenī. Pauzdams savu neapmierinātību ar viņa uzvedību, jūs uzbrūkat viņam. Faktiski ar savu agresiju jūs enerģētiskajā līmenī iznīcināt citas pasaules. Bet agresija izsauc atbildes agresiju.

Ja jūs kaut kas neapmierina otrā cilvēkā (piemēram, sievas/vīra uzvedība), tad jūs tiecaties mainīt situāciju. Izpaužat nevienprātību un savu neapmierinātību, kritizējat, tas ir, mēģināt iedarboties uz šo cilvēku. Zemapziņas līmenī rodas agresija. Sākas uzbrukums, trieciens. Otrs cilvēks ir spiests aizstāvēties- izraisās atbildes agresija.
Bez tam pati sieviete nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi, tas ir, nevēlas tikt skaidrībā, ar kādu savu uzvedību viņa pievilkusi, piesaukusi savai dzīvei šādu vīrieti. Tādā veidā tiek veikta atklāta vardarbība pret otra cilvēka pasauli.

Otrkārt, mēs paši veidojam savu pasauli, tātad – pievelkam savai dzīvei noteiktus cilvēkus un situācijas. Kādas gan mums ir tiesības kritizēt citus? Ja jums kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tad ielūkojieties sevī – šī uzvedība piemīt jums. Jo līdzīgs pievelk līdzīgu. Ārējā situācija – tas ir mūsu pārliecības, mūsu domu atspoguļojums. Tāpēc, paužot neapmierinātību ar otru, jūs nostājaties pret sevi.

Ja izjūtam nepatiku par kāda cilvēka rīcību vai īpatnību, mēs savā sirdī kļūstam atkarīgi no viņa, jo gaidām, ka viņš rīkosies tā, kā mums patīk. Kaut kādā veidā mēs padarām viņu par savu vergu, jo gribam, lai viņš dara to, kas mums patīk. Ja viņš rīkojas mums pa prātam, viss labi, ja tā, kā viņam pašam patīk, mēs kļūstam nelaimīgi, neapmierināti. Tātad paši esam kļuvuši par viņa vergiem, jo mūsu labsajūta atkarīga no viņa rīcības. Lai atbrīvotos no šīs atkarības, jāpalaiž cilvēks brīvībā. Ja tas izdodas, noveļas kā kalns no pleciem. Kad atbrīvojas no atkarības, atkal var domāt, just, darboties skaidri un efektīvi. Attiecības izmainās no atkarības uz konstruktīvu dialogu.

Tās visas ir metodes un darbojas tikai tad, kad pārstāj savās problēmās vainot citus, uzņemas atbildību par sevi pats. Kas vainīgs? Es pats! Mēs esam 100% atbildīgi par savām problēmām.

Bet piedošanas procesā sapratu, ka man bija pozitīvs nolūks. Vēlēšanās mainīt (cilvēku, valsti, pasauli), padarīt kādu vai kaut ko labāku- tā ir tiekšanās pēc pilnības. Gala rezultātā- tiekšanās dzīvot harmoniskā pasaulē ar brīnišķīgiem cilvēkiem.

 Autore: Santa