Drošais pamats 20.03.2013

Vecāku un bērnu savstarpējā pieķeršanās – cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums.

Viss nesaprastais nenovēršami atgriezīsies;

kā rēgs tas nerod mieru, kamēr nav apzināti

noslēpumi, kas mūs apbur.

Zigmunds Freids, 1909

Pasaulslavenais psihiatrs Džons Boulbijs ir kļuvis pazīstams visā pasaulē ar savu radošo ieguldījumu pieķeršanās teorijas izveidē. Savā grāmatā „Drošais pamats” Dž.Boulbijs ir apkopojis dažādu ilglaicīgu pētījumu rezultātus par pieķeršanās teoriju.

Pētījumi, kas aizsākti jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Čikāgā, pierādīja, ka veseli, laimīgi un par sevi pārliecināti jaunieši un jauni cilvēki izaug stabilās ģimenēs, kurās abi vecāki bērniem veltījuši lielu daļu sava laika un uzmanības.

Dž.Boulbijs  savā grāmatā „Drošais pamats” raksta, ka būt veiksmīgiem vecākiem nozīmē veikt lielu un smagu darbu. Zīdaiņa vai mazuļa pieskatīšana ir darbs divdesmit četru stundu garumā, septiņas dienas nedēļā, turklāt bieži vien tas ir saistīts ar lieliem uztraukumiem. Arī tad, kad rūpju nasta, bērnam pieaugot, kļūst vieglāka, vecāku un bērnu attiecību pilnveidošana prasa daudz laika un rūpju. Mūsdienās daudziem cilvēkiem šī patiesība nav pa prātam. Veltīt laiku un uzmanību bērniem nozīmē ziedot citas intereses un citus pasākumus.

Dž.Boulbijs uzsver, ka par spīti daudziem iebildumiem zīdaiņu un mazu bērnu pieskatīšana nav darbs tikai vienam cilvēkam. Ja šo darbu vēlas darīt labi, pat tad, ja cilvēks, kas visvairāk rūpējas par bērnu, nav pārāk piekusis, viņam ir nepieciešama citu cilvēku palīdzība. Lielākajā daļā pasaules sabiedrību šo faktu arvien vēl uztver kā pašu par sevi saprotamu un atbilstoša ir arī sabiedrības organizācija. Paradoksāli ir tas, ka tieši pasaules bagātākās sabiedrības sāk ignorēt šīs pamatatziņas. Visi ekonomikas rādītāji liecina, ka pieaug vīriešu un sieviešu ieguldījums materiālo vērtību radīšanā. Diemžēl vīriešu un sieviešu devums laimīga, vesela un pašpaļāvīga bērna audzināšanā vairs nenozīmē neko.

Pētījumi pierāda, ka ar parastu jūtīgumu apveltīta māte ātri pieskaņojas sava bērna dabiskajiem ritmiem un, iepazīstot bērna uzvedības nianses, atklāj, kas viņam patīk, un atbilstoši rīkojas. Tas bērnu ne tikai apmierina, bet arī rosina uz sadarbību. Kaut arī sākotnēji bērna pielāgošanās spēja ir ierobežota, mātes rīcība pareizi izraudzītā brīdī to veicina, un drīz vien viņa saņem arī atalgojumu. Zinātnieki ir ievērojuši, ka bērni, kuru mātes pirmā dzīves gada laikā jūtīgi reaģē uz viņu dotajiem signāliem, gada otrajā pusē raud retāk nekā mazāk jūtīgu māšu mazuļi. Līdz ar to var secināt, ka cilvēku bērniem, tāpat kā dzīvnieku mazuļiem, piemīt dabas dota spēja attīstīt sociālo sadarbību un vecāku izturēšanās lielā mērā nosaka, vai bērni to realizē vai ne. Tātad emocionāli visstabilākie bērni, kas visveiksmīgāk izmanto viņiem sniegtās iespējas, ir tie, kuru vecāki, vienmēr veicinot savu bērnu autonomiju, vienlaikus ir arī vispieejamākie un atsaucīgākie.

Pieķeršanās teorija apraksta trīs galvenos pieķeršanās modeļus un arī to veidošanos veicinošos ģimenes apstākļus. Pirmo modeli raksturo droša pieķeršanās, kas norāda ka bērns paļaujas uz to, ka viņa vecāki būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi grūtās vai biedējošās situācijās. Ar šādu pārliecību apveltīts cilvēks droši pētīs pasauli. Šā modeļa veidošanos veicina labprātīga vecāku spēja, īpaši mātes spēja, pirmajos dzīves gados sajust bērna dotos signālus un sirsnīgu atsaucību brīžos, kad bērns meklē aizsardzību vai mierinājumu.

Otru pieķeršanās modeli raksturo pretestība: bērns nav drošs, vai vecāki būs pieejami vai atsaucīgi, vai izpalīdzīgi tad, kad viņam tas būs nepieciešams. Šīs nenoteiktības rezultātā cilvēks vienmēr izjūt bailes no atšķirtības, viņu raksturo tieksme meklēt kādu, kam pieķerties, un bailes iepazīt pasauli. Šo modeli raksturo acīmredzama konfliktsituācija, un tas veidojas tad, ja vecāki dažos gadījumos ir pieejami un izpalīdzīgi, bet citos gadījumos tādi nav. Tā rašanos veicina arī atšķirtības situācijas un kā rāda klīniskie pētījumi, vecāku draudi pamest bērnu, kurus viņi izmanto, lai bērnu ietekmētu.

Trešo pieķeršanās modeli raksturo bailīga izvairīšanās: bērns nav drošs, ka tad, kad viņš meklēs gādību, viņš atradīs kādu, kas viņam labprāt palīdzēs, gluži pretēji viņš ir pārliecināts, ka tiks noraidīts. Kad cilvēks ar šādu rīcības modeli mēģina dzīvot savu dzīvi, iztiekot bez citu cilvēku mīlestības un atbalsta, viņš cenšas sasniegt emocionālu pašpietiekamību, un tā rezultātā viņam vēlāk var attīstīties tāda slimības formas, kas tiks diagnosticēta kā narcisms. Šis modelis, kurā konfliktsituācija nav tik viegli saredzama, veidojas tad, kad bērns tuvojoties mātei un meklējot mierinājumu un aizsardzību, saņem pastāvīgu noraidījumu.

Kaut arī vairumā gadījumu novērotie uzvedības modeļi labi atbilst kādam no trim viegli atpazīstamajiem uzvedības veidiem, gadās arī mulsinoši izņēmumi, kad bērna un mātes interakcijā bija vērojama bērna uzvedības dezorganizācija, kas raksturīga bērniem, kuru mātes bērnībā ir cietušas no vardarbības, vai skumst par kādu no bērnībā zaudētiem vecākiem.

1973.gadā Londonā tika veikti pētījumi, kuru mērķis bija noteikt bērnības pieredzes nozīmi un tās vēlāko ietekmi uz mātes jūtu veidošanos sievietē. Šis pētījums parādīja, ka sievietēm, kas bērnībā līdz 11 gadu vecumam bijušas šķirtas no mātes vai tēva, vai arī abiem vecākiem, pēc bērna piedzimšanas sākušās īpašas psiholoģiskas un laulības dzīves problēmas. Viņām radušās arī grūtības bērna barošanā un aizmidzināšanā. Cits pētījums parādīja, ka sievietes ar negatīvu bērnības pieredzi ievērojami mazāk nodarbojas ar saviem 5 mēnešus vecajiem pirmdzimtajiem nekā sievietes ar laimīgu bērnību. Novērojumi tika veikti laikā, kad bērns ir nomodā, bet viņu nebaro. Mātes, kas pašas nāca no šķirtām ģimenēm, ne tikai veltīja savam bērnam divreiz mazāk laika nekā citas mātes, bet pat, pavadot laiku kopā ar bērnu, daudz retāk paņēma viņu uz rokām vai skatījās uz viņu, vai ar viņu runāja. Šis pētījums pierādīja, ka bērna dzīves agrīnajā periodā, kad savstarpējo attiecību intensitāti gandrīz pilnīgi nosaka māte, tās sievietes, kuru bērnība bijusi nemiera pilna, daudz mazāk tiecas pēc savstarpēja kontakta ar saviem bērniem nekā sievietes, kuru bērnība bijusi laimīga. Mātes jūtas un uzvedību attieksmē pret bērnu var dziļi ietekmēt arī viņas senāki personiskie pārdzīvojumi, it īpaši tie, kuru cēlonis bijis un varbūt arvien vēl ir, attiecības ar pašas vecākiem. Līdzīgus secinājumus var attiecināt arī uz tēviem.

Pētījumi par maziem bērniem rāda, ka vecāku ietekmē bērnā ļoti agri attīstās uzvedības modelis, kas noteiks, kā viņš rūpēsies par citiem. Uzvedības modelis, saskaņā ar kuru bērns satraucošā situācijā rūpēsies par citiem un tiem palīdzēs, veidojas ne vēlāk kā otrā dzīves gada laikā, turklāt to tieši ietekmē mātes izturēšanās pret bērnu.

Ilgu laiku tika pētītas bērnu attiecības tikai ar māti, bet 1979.gadā tika paplašināts pētījumu apjoms. Tika novērota četrus līdz sešus gadus vecu bērnudārzu audzēkņu uzvedība attiecībās ar vienu no vecākiem un pēc 6 mēnešiem  attiecībās ar otru no tiem. Pētījums parādīja, ka bērni atšķirīgi reaģēja uz svešiem cilvēkiem un jaunu uzdevumu veikšanu. Bērni, kuru uzvedību raksturoja drošība attiecībās ar abiem vecākiem, bija vispašpaļāvīgākie un viszinošākie. Bērniem, kas  nejutās droši bija vissliktākās sekmes, savukārt bērni, kas droši jutās tikai kopā ar vienu no vecākiem, uzrādīja viduvējus rezultātus. Līdz ar to jāsecina, ka pieķeršanās modeli, kuru vesels bērns attīsta attiecībās ar māti, tieši ietekmē mātes izturēšanās, tāpat kā bērna uzvedības modeli attiecībās ar tēvu nosaka tēva izturēšanās. Tātad, abu vecāku uzdevums ir radīt drošu pamatu, lai bērns vai jaunietis varētu doties pasaulē un arī atgriezties, droši zinot, ka viņu gaidīs, atbalstīs gan fiziski, gan emocionāli, mierinās, ja viņš būs satraukts, iedrošinās, ja viņš būs nobijies. Vecāku uzdevuma būtība ir būt pieejamiem, gataviem atsaukties, lai savu bērnu iedrošinātu, un atrasties viņam līdzās, taču tas jādara tikai tad, ja patiešām rodas nepieciešamība.

Ja vesels bērns apzinās, ka vecāki ir pieejami un nepieciešamības gadījumā būs atsaucīgi, viņš jūtas pietiekami drošs, lai dotos pētīt apkārtni. Iesākumā šie izpētes gājieni ir ierobežoti laikā un telpā. Tomēr trešā dzīves gada vidū bērns kļūst tik pašpaļāvīgs, ka sāk palielināt attālumu un paildzināt prombūtni. Bērnam kļūstot par jaunieti, izpētes ekskursijas var turpināties nedēļām un mēnešiem ilgi, taču drošais pamats ko rada mājas, paliek tikpat nepieciešams kā agrāk un nodrošina optimālu dzīvi un labu psihisko veselību.

Novērojot pieķeršanās modeļus gadu vecu bērnu uzvedībā, pētījumos konstatēts, ka ikvienam pieķeršanās modelim, tiklīdz tas izveidojies, ir raksturīga zināma noturība. Viens iemesls ir tas, ka vecāku izturēšanās formas attiecībās ar bērnu, vienalga, vai tās ir labākas vai sliktākas, parasti paliek nemainīgas. Cits iemesls ir tas, ka ikvienam modelim ir raksturīga zināma pašattīstība. Tāpēc drošs bērns salīdzinājumā ar nemierīgu bērnu ir laimīgāks un daudz pateicīgāks par vecāku gādību, kā arī nav tik prasīgs pret citiem. Bērns, kam ir raksturīga trauksmaina ambivalence, niķosies un būs kā pielipis, savukārt bailīgi izvairīgs bērns ievēros distanci un mēģinās iebaidīt citus bērnus. Abos pēdējos gadījumos bērna uzvedība vecākos izraisa drīzāk gan nelabvēlīgu reakciju, un tādējādi veidosies apburtais loks.

Kaut arī šajos apstākļos veidojušies modeļi, tiklīdz tie ir noformējušies, parasti saglabā noturību, process nepavisam nav neatgriezenisks. Novērojumi rāda, ka pirmo divu vai trīs gadu laikā pieķeršanās modelis raksturo, piemēram, bērna attiecības ar māti, vai bērna attiecības ar tēvu, un, ja vecāku izturēšanās pret bērnu mainās, tad attiecīgi mainās arī pieķeršanās modelis. Zinātnieki runājot par šāda veida pārmaiņām uzskata, ka modeļa noturību, tiklīdz tas izveidojies, nevar, kā dažkārt uzskata, piedēvēt bērna iedzimtajam temperamentam. Tomēr bērnam pieaugot, pieķeršanās modelis pakāpeniski kļūst par bērna personības neatņemamu sastāvdaļu: tas nozīmē, ka bērns pilnīgi vai daļēji saskaņā ar šo modeli veidos arī citas attiecības, piemēram, ar skolotāju.

Ilglaicīgu pētījumu rezultāti parāda, ka mātei un bērnam kopīgi raksturīgais pieķeršanās modelis, kas tiek novērots, kad bērns ir 12 mēnešus vecs, vēlāk, pēc trim gadiem ļoti ietekmē bērna uzvedību bērnudārzā mātes prombūtnes laikā. Bērnus, kam 12 mēnešu vecumā bijusi raksturīga droša uzvedība attiecībās ar māti, vēlāk bērnudārza darbinieki raksturojuši kā ļoti sabiedriskus, kā tādus, kas labprāt draudzējas ar citiem bērniem, ir atjautīgi un labi pielāgojas situācijai. Tie bērni, kas demonstrējuši bailīgi izvairīgu pieķeršanos, vēlāk raksturoti kā emocionāli atsvešināti, naidīgi vai antisociāli un paradoksāli, kā tādi, kas nepārtraukti tiecas pievērst sev uzmanību. Bērni, kuru uzvedību raksturojis nemierīgas pretestības pieķeršanās modelis, arī centušies pievērst sev uzmanību, viņi bijuši vai nu saspringti, impulsīvi un viegli ievainojami, vai arī pasīvi un bezpalīdzīgi.

Citā ilgtermiņa pētījumā tika secināts, ka pieķeršanās modelis, kuram bērna uzvedība atbilst 12 mēnešu vecumā, raksturos viņa interakciju ar māti arī 5 gadus vēlāk. Novērojot sešgadīgus bērnus un viņu mātes, tika konstatētas spilgti atšķirīgas saskarsmes formas, no brīvām līdz ļoti apvaldītām, kas ļauj izprast, kāpēc viens bērns aug psihiski vesels, bet citam ir attīstības traucējumi. Zinātnieku novērojumi atklāj, ka pastāv izteikta korelācija starp to, kā māte apraksta savas attiecības ar vecākiem bērnībā, un to pieķeršanās modeli, kas tagad raksturīgs viņas bērnam.

Bērnam dzimšanas brīdī ir potenciāli atvērti daudzi ceļi, bet to, kuru ceļu viņš ies, jebkurā brīdī noteiks interakcija ar cilvēku, kas konkrētajā brīdī būs viņam līdzās. Bērni, kuriem ir jūtīgi un atsaucīgi vecāki, visticamāk ies veselīgas attīstības ceļu. Tie, kuru vecāki ir neiejūtīgi, neatsaucīgi, nevērīgi vai noraidoši, drīzāk dosies pa sānceļu, kas zināmā mērā būs pretrunā ar veselīgu attīstību. Šā ceļa gaitā viņi kļūs vieglāk ievainojami, un nelabvēlīgi notikumi var veicināt viņu psihisku sabrukumu.

Jāsecina, ka psihiatru veiktie pētījumi sniedz zinātnisku pamatojumu „Piedošanas mācībai” un parāda kā bērnā veidojas „bailes, mani nemīl”, kas negatīvi ietekmē visu cilvēka dzīvi, ja šīs bailes netiek apzinātas un izprastas.

Autore: Valda