Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Drošais pamats 20.03.2013

Vecāku un bērnu savstarpējā pieķeršanās – cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums.

Viss nesaprastais nenovēršami atgriezīsies;

kā rēgs tas nerod mieru, kamēr nav apzināti

noslēpumi, kas mūs apbur.

Zigmunds Freids, 1909

Pasaulslavenais psihiatrs Džons Boulbijs ir kļuvis pazīstams visā pasaulē ar savu radošo ieguldījumu pieķeršanās teorijas izveidē. Savā grāmatā „Drošais pamats” Dž.Boulbijs ir apkopojis dažādu ilglaicīgu pētījumu rezultātus par pieķeršanās teoriju.

Pētījumi, kas aizsākti jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Čikāgā, pierādīja, ka veseli, laimīgi un par sevi pārliecināti jaunieši un jauni cilvēki izaug stabilās ģimenēs, kurās abi vecāki bērniem veltījuši lielu daļu sava laika un uzmanības.

Dž.Boulbijs  savā grāmatā „Drošais pamats” raksta, ka būt veiksmīgiem vecākiem nozīmē veikt lielu un smagu darbu. Zīdaiņa vai mazuļa pieskatīšana ir darbs divdesmit četru stundu garumā, septiņas dienas nedēļā, turklāt bieži vien tas ir saistīts ar lieliem uztraukumiem. Arī tad, kad rūpju nasta, bērnam pieaugot, kļūst vieglāka, vecāku un bērnu attiecību pilnveidošana prasa daudz laika un rūpju. Mūsdienās daudziem cilvēkiem šī patiesība nav pa prātam. Veltīt laiku un uzmanību bērniem nozīmē ziedot citas intereses un citus pasākumus.

Dž.Boulbijs uzsver, ka par spīti daudziem iebildumiem zīdaiņu un mazu bērnu pieskatīšana nav darbs tikai vienam cilvēkam. Ja šo darbu vēlas darīt labi, pat tad, ja cilvēks, kas visvairāk rūpējas par bērnu, nav pārāk piekusis, viņam ir nepieciešama citu cilvēku palīdzība. Lielākajā daļā pasaules sabiedrību šo faktu arvien vēl uztver kā pašu par sevi saprotamu un atbilstoša ir arī sabiedrības organizācija. Paradoksāli ir tas, ka tieši pasaules bagātākās sabiedrības sāk ignorēt šīs pamatatziņas. Visi ekonomikas rādītāji liecina, ka pieaug vīriešu un sieviešu ieguldījums materiālo vērtību radīšanā. Diemžēl vīriešu un sieviešu devums laimīga, vesela un pašpaļāvīga bērna audzināšanā vairs nenozīmē neko.

Pētījumi pierāda, ka ar parastu jūtīgumu apveltīta māte ātri pieskaņojas sava bērna dabiskajiem ritmiem un, iepazīstot bērna uzvedības nianses, atklāj, kas viņam patīk, un atbilstoši rīkojas. Tas bērnu ne tikai apmierina, bet arī rosina uz sadarbību. Kaut arī sākotnēji bērna pielāgošanās spēja ir ierobežota, mātes rīcība pareizi izraudzītā brīdī to veicina, un drīz vien viņa saņem arī atalgojumu. Zinātnieki ir ievērojuši, ka bērni, kuru mātes pirmā dzīves gada laikā jūtīgi reaģē uz viņu dotajiem signāliem, gada otrajā pusē raud retāk nekā mazāk jūtīgu māšu mazuļi. Līdz ar to var secināt, ka cilvēku bērniem, tāpat kā dzīvnieku mazuļiem, piemīt dabas dota spēja attīstīt sociālo sadarbību un vecāku izturēšanās lielā mērā nosaka, vai bērni to realizē vai ne. Tātad emocionāli visstabilākie bērni, kas visveiksmīgāk izmanto viņiem sniegtās iespējas, ir tie, kuru vecāki, vienmēr veicinot savu bērnu autonomiju, vienlaikus ir arī vispieejamākie un atsaucīgākie.

Pieķeršanās teorija apraksta trīs galvenos pieķeršanās modeļus un arī to veidošanos veicinošos ģimenes apstākļus. Pirmo modeli raksturo droša pieķeršanās, kas norāda ka bērns paļaujas uz to, ka viņa vecāki būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi grūtās vai biedējošās situācijās. Ar šādu pārliecību apveltīts cilvēks droši pētīs pasauli. Šā modeļa veidošanos veicina labprātīga vecāku spēja, īpaši mātes spēja, pirmajos dzīves gados sajust bērna dotos signālus un sirsnīgu atsaucību brīžos, kad bērns meklē aizsardzību vai mierinājumu.

Otru pieķeršanās modeli raksturo pretestība: bērns nav drošs, vai vecāki būs pieejami vai atsaucīgi, vai izpalīdzīgi tad, kad viņam tas būs nepieciešams. Šīs nenoteiktības rezultātā cilvēks vienmēr izjūt bailes no atšķirtības, viņu raksturo tieksme meklēt kādu, kam pieķerties, un bailes iepazīt pasauli. Šo modeli raksturo acīmredzama konfliktsituācija, un tas veidojas tad, ja vecāki dažos gadījumos ir pieejami un izpalīdzīgi, bet citos gadījumos tādi nav. Tā rašanos veicina arī atšķirtības situācijas un kā rāda klīniskie pētījumi, vecāku draudi pamest bērnu, kurus viņi izmanto, lai bērnu ietekmētu.

Trešo pieķeršanās modeli raksturo bailīga izvairīšanās: bērns nav drošs, ka tad, kad viņš meklēs gādību, viņš atradīs kādu, kas viņam labprāt palīdzēs, gluži pretēji viņš ir pārliecināts, ka tiks noraidīts. Kad cilvēks ar šādu rīcības modeli mēģina dzīvot savu dzīvi, iztiekot bez citu cilvēku mīlestības un atbalsta, viņš cenšas sasniegt emocionālu pašpietiekamību, un tā rezultātā viņam vēlāk var attīstīties tāda slimības formas, kas tiks diagnosticēta kā narcisms. Šis modelis, kurā konfliktsituācija nav tik viegli saredzama, veidojas tad, kad bērns tuvojoties mātei un meklējot mierinājumu un aizsardzību, saņem pastāvīgu noraidījumu.

Kaut arī vairumā gadījumu novērotie uzvedības modeļi labi atbilst kādam no trim viegli atpazīstamajiem uzvedības veidiem, gadās arī mulsinoši izņēmumi, kad bērna un mātes interakcijā bija vērojama bērna uzvedības dezorganizācija, kas raksturīga bērniem, kuru mātes bērnībā ir cietušas no vardarbības, vai skumst par kādu no bērnībā zaudētiem vecākiem.

1973.gadā Londonā tika veikti pētījumi, kuru mērķis bija noteikt bērnības pieredzes nozīmi un tās vēlāko ietekmi uz mātes jūtu veidošanos sievietē. Šis pētījums parādīja, ka sievietēm, kas bērnībā līdz 11 gadu vecumam bijušas šķirtas no mātes vai tēva, vai arī abiem vecākiem, pēc bērna piedzimšanas sākušās īpašas psiholoģiskas un laulības dzīves problēmas. Viņām radušās arī grūtības bērna barošanā un aizmidzināšanā. Cits pētījums parādīja, ka sievietes ar negatīvu bērnības pieredzi ievērojami mazāk nodarbojas ar saviem 5 mēnešus vecajiem pirmdzimtajiem nekā sievietes ar laimīgu bērnību. Novērojumi tika veikti laikā, kad bērns ir nomodā, bet viņu nebaro. Mātes, kas pašas nāca no šķirtām ģimenēm, ne tikai veltīja savam bērnam divreiz mazāk laika nekā citas mātes, bet pat, pavadot laiku kopā ar bērnu, daudz retāk paņēma viņu uz rokām vai skatījās uz viņu, vai ar viņu runāja. Šis pētījums pierādīja, ka bērna dzīves agrīnajā periodā, kad savstarpējo attiecību intensitāti gandrīz pilnīgi nosaka māte, tās sievietes, kuru bērnība bijusi nemiera pilna, daudz mazāk tiecas pēc savstarpēja kontakta ar saviem bērniem nekā sievietes, kuru bērnība bijusi laimīga. Mātes jūtas un uzvedību attieksmē pret bērnu var dziļi ietekmēt arī viņas senāki personiskie pārdzīvojumi, it īpaši tie, kuru cēlonis bijis un varbūt arvien vēl ir, attiecības ar pašas vecākiem. Līdzīgus secinājumus var attiecināt arī uz tēviem.

Pētījumi par maziem bērniem rāda, ka vecāku ietekmē bērnā ļoti agri attīstās uzvedības modelis, kas noteiks, kā viņš rūpēsies par citiem. Uzvedības modelis, saskaņā ar kuru bērns satraucošā situācijā rūpēsies par citiem un tiem palīdzēs, veidojas ne vēlāk kā otrā dzīves gada laikā, turklāt to tieši ietekmē mātes izturēšanās pret bērnu.

Ilgu laiku tika pētītas bērnu attiecības tikai ar māti, bet 1979.gadā tika paplašināts pētījumu apjoms. Tika novērota četrus līdz sešus gadus vecu bērnudārzu audzēkņu uzvedība attiecībās ar vienu no vecākiem un pēc 6 mēnešiem  attiecībās ar otru no tiem. Pētījums parādīja, ka bērni atšķirīgi reaģēja uz svešiem cilvēkiem un jaunu uzdevumu veikšanu. Bērni, kuru uzvedību raksturoja drošība attiecībās ar abiem vecākiem, bija vispašpaļāvīgākie un viszinošākie. Bērniem, kas  nejutās droši bija vissliktākās sekmes, savukārt bērni, kas droši jutās tikai kopā ar vienu no vecākiem, uzrādīja viduvējus rezultātus. Līdz ar to jāsecina, ka pieķeršanās modeli, kuru vesels bērns attīsta attiecībās ar māti, tieši ietekmē mātes izturēšanās, tāpat kā bērna uzvedības modeli attiecībās ar tēvu nosaka tēva izturēšanās. Tātad, abu vecāku uzdevums ir radīt drošu pamatu, lai bērns vai jaunietis varētu doties pasaulē un arī atgriezties, droši zinot, ka viņu gaidīs, atbalstīs gan fiziski, gan emocionāli, mierinās, ja viņš būs satraukts, iedrošinās, ja viņš būs nobijies. Vecāku uzdevuma būtība ir būt pieejamiem, gataviem atsaukties, lai savu bērnu iedrošinātu, un atrasties viņam līdzās, taču tas jādara tikai tad, ja patiešām rodas nepieciešamība.

Ja vesels bērns apzinās, ka vecāki ir pieejami un nepieciešamības gadījumā būs atsaucīgi, viņš jūtas pietiekami drošs, lai dotos pētīt apkārtni. Iesākumā šie izpētes gājieni ir ierobežoti laikā un telpā. Tomēr trešā dzīves gada vidū bērns kļūst tik pašpaļāvīgs, ka sāk palielināt attālumu un paildzināt prombūtni. Bērnam kļūstot par jaunieti, izpētes ekskursijas var turpināties nedēļām un mēnešiem ilgi, taču drošais pamats ko rada mājas, paliek tikpat nepieciešams kā agrāk un nodrošina optimālu dzīvi un labu psihisko veselību.

Novērojot pieķeršanās modeļus gadu vecu bērnu uzvedībā, pētījumos konstatēts, ka ikvienam pieķeršanās modelim, tiklīdz tas izveidojies, ir raksturīga zināma noturība. Viens iemesls ir tas, ka vecāku izturēšanās formas attiecībās ar bērnu, vienalga, vai tās ir labākas vai sliktākas, parasti paliek nemainīgas. Cits iemesls ir tas, ka ikvienam modelim ir raksturīga zināma pašattīstība. Tāpēc drošs bērns salīdzinājumā ar nemierīgu bērnu ir laimīgāks un daudz pateicīgāks par vecāku gādību, kā arī nav tik prasīgs pret citiem. Bērns, kam ir raksturīga trauksmaina ambivalence, niķosies un būs kā pielipis, savukārt bailīgi izvairīgs bērns ievēros distanci un mēģinās iebaidīt citus bērnus. Abos pēdējos gadījumos bērna uzvedība vecākos izraisa drīzāk gan nelabvēlīgu reakciju, un tādējādi veidosies apburtais loks.

Kaut arī šajos apstākļos veidojušies modeļi, tiklīdz tie ir noformējušies, parasti saglabā noturību, process nepavisam nav neatgriezenisks. Novērojumi rāda, ka pirmo divu vai trīs gadu laikā pieķeršanās modelis raksturo, piemēram, bērna attiecības ar māti, vai bērna attiecības ar tēvu, un, ja vecāku izturēšanās pret bērnu mainās, tad attiecīgi mainās arī pieķeršanās modelis. Zinātnieki runājot par šāda veida pārmaiņām uzskata, ka modeļa noturību, tiklīdz tas izveidojies, nevar, kā dažkārt uzskata, piedēvēt bērna iedzimtajam temperamentam. Tomēr bērnam pieaugot, pieķeršanās modelis pakāpeniski kļūst par bērna personības neatņemamu sastāvdaļu: tas nozīmē, ka bērns pilnīgi vai daļēji saskaņā ar šo modeli veidos arī citas attiecības, piemēram, ar skolotāju.

Ilglaicīgu pētījumu rezultāti parāda, ka mātei un bērnam kopīgi raksturīgais pieķeršanās modelis, kas tiek novērots, kad bērns ir 12 mēnešus vecs, vēlāk, pēc trim gadiem ļoti ietekmē bērna uzvedību bērnudārzā mātes prombūtnes laikā. Bērnus, kam 12 mēnešu vecumā bijusi raksturīga droša uzvedība attiecībās ar māti, vēlāk bērnudārza darbinieki raksturojuši kā ļoti sabiedriskus, kā tādus, kas labprāt draudzējas ar citiem bērniem, ir atjautīgi un labi pielāgojas situācijai. Tie bērni, kas demonstrējuši bailīgi izvairīgu pieķeršanos, vēlāk raksturoti kā emocionāli atsvešināti, naidīgi vai antisociāli un paradoksāli, kā tādi, kas nepārtraukti tiecas pievērst sev uzmanību. Bērni, kuru uzvedību raksturojis nemierīgas pretestības pieķeršanās modelis, arī centušies pievērst sev uzmanību, viņi bijuši vai nu saspringti, impulsīvi un viegli ievainojami, vai arī pasīvi un bezpalīdzīgi.

Citā ilgtermiņa pētījumā tika secināts, ka pieķeršanās modelis, kuram bērna uzvedība atbilst 12 mēnešu vecumā, raksturos viņa interakciju ar māti arī 5 gadus vēlāk. Novērojot sešgadīgus bērnus un viņu mātes, tika konstatētas spilgti atšķirīgas saskarsmes formas, no brīvām līdz ļoti apvaldītām, kas ļauj izprast, kāpēc viens bērns aug psihiski vesels, bet citam ir attīstības traucējumi. Zinātnieku novērojumi atklāj, ka pastāv izteikta korelācija starp to, kā māte apraksta savas attiecības ar vecākiem bērnībā, un to pieķeršanās modeli, kas tagad raksturīgs viņas bērnam.

Bērnam dzimšanas brīdī ir potenciāli atvērti daudzi ceļi, bet to, kuru ceļu viņš ies, jebkurā brīdī noteiks interakcija ar cilvēku, kas konkrētajā brīdī būs viņam līdzās. Bērni, kuriem ir jūtīgi un atsaucīgi vecāki, visticamāk ies veselīgas attīstības ceļu. Tie, kuru vecāki ir neiejūtīgi, neatsaucīgi, nevērīgi vai noraidoši, drīzāk dosies pa sānceļu, kas zināmā mērā būs pretrunā ar veselīgu attīstību. Šā ceļa gaitā viņi kļūs vieglāk ievainojami, un nelabvēlīgi notikumi var veicināt viņu psihisku sabrukumu.

Jāsecina, ka psihiatru veiktie pētījumi sniedz zinātnisku pamatojumu „Piedošanas mācībai” un parāda kā bērnā veidojas „bailes, mani nemīl”, kas negatīvi ietekmē visu cilvēka dzīvi, ja šīs bailes netiek apzinātas un izprastas.

Autore: Valda