Dvēseles ceļojums 02.12.2016

Ik nakti aizmiegot mēs ceļojam. Seklā miega fāzē mēs visdrīzāk atrodamies astrālajā plānā, bet dziļā miega laikā mums izdodas aizlidot augstāk. Ik nakti mēs trenējamies nomirt jeb aizceļot atpakaļ uz Smalko plānu. Mūsu iespējas izvairīties no šiem ceļojumiem ir minimālas. Cilvēks nespēj ilgstoši iztikt bez miega, kā arī viņa Zemes mūžs reiz beidzas.

Filozofijas doktors Maikls Ņūtons savu grāmatu par reinkarnāciju ir trāpīgi un skaisti nosaucis par “Dvēseļu ceļojumu”. Dvēseles atceļo uz Zemi un pēc tam atkal dodas uz mājām, uz Smalko Pasauli. Dzīvajā Ētikā ir norādīts, ka “zemes dzīves ilgums neatbilst pat vienai simtdaļai no dzīves Smalkajā Pasaulē”. [1]

Dodoties ceļojumā, mēs parasti gatavojamies tam. Zemes dzīves ceļojumos tas ietvertu trīs pamatlietas: ceļamērķa izvēli; informācijas par galamērķi iegūšanu un ceļasomu pakošanu. Ir, protams, cilvēki, kas neko neplāno un dodas turp, kur acis rāda, bet te varētu būt vairāk runa par netāliem ceļojumiem vai izņēmuma cilvēkiem.

Zemes ceļojumiem ir zināma līdzība ar starppasauļu ceļojumiem. Sākotnēji varētu domāt, ka ceļasomu pakošanu varētu atmest, jo mēs zinām, ka nomirstot nespējam paņemt līdzi neko no materiālajām lietām. Taču garīgās vērtības, mūsu pieredze, saprastās mācības – tās automātiski tiek ieliktas mūsu ceļasomās. Tomēr mēdzam paņemt līdzi arī liekas lietas – nesaprastās mācības, nepareizas rīcības vai domu sekas. Un pats čemodāns var būt viegls vai pat ļoti smags un simbolizē mūsu karmu.

Atrodoties Smalkajā plānā, mēs plānojam mūsu ceļojumu uz Zemi (ceļojuma galamērķis), izvēloties precīzu vietu, kur piedzimt,  kā arī izvēlamies mums piemērotus vecākus (informācija par galamērķi). Diemžēl ierodoties uz Zemes, mēs aizmirstam, ka esam ceļojumā, varētu pat teikt, darba komandējumā, aizmirstam, ka būs jādodas atpakaļ: “Cilvēki zemes dzīvē nav gatavojušies domāt par tālāko ceļu”. [2] Iepriekš, runājot par fiziskajiem iekšzemes ceļojumiem, es minēju, ka tādi cilvēki, kas dodas ceļā nesagatavojušies, ir retums, tad tādu cilvēku, kas negatavojas atpakaļceļam uz Smalko plānu, ir daudz.

Tāpat kā katrs darbs ir jādara par prieku Dievam jeb jāļauj Dievam darboties caur mums, tāpat ik dienu, ir mirkli ir jāgatavojas turpmākajam ceļam – ceļam uz Smalko plānu un nākošajām dzīvēm. Tas gan gluži nenozīmē dzīvot nākotnē. Tas nozīmē tagadnē labākas nākotnes vārdā izdarīt pareizās izvēles – tās izvēles, kas mūs tuvina Dievam, tas nozīmē dzīvot pēc Sirdsapziņas.

Dzīvajā Ētikā rakstīts, ka “Katra apvalka nepatvaļīga nomaiņa jāsagaida ar prieku (..). Cilvēks jaunā ceļojumā var doties cerību pilns. Derīgi, lai cilvēki mīlētu ceļojumus un prastu sevī atrast kustību sajūtu.” [3] Kustība ir svarīga gan fiziskajā plānā, gan Smalkajā Pasaulē. Nekustība var iestāties jebkur, der atcerēties, ka “remdenums, vienaldzība un slinkums ir mūsu visbriesmīgākie bendes”. [4]

Ir jāizmanto katra iespēja izkustēties, katrs piedāvātais ceļojums, jo “Ceļojot mēs apgūstam vairāk, kā jebkādā citā veidā. Dažreiz diena pavadīta svešumā sniedz vairāk nekā desmit gadu dzīves mājās,” tā raksta franču rakstnieks Anatols Fransuā Tibo par šīs zemes ceļojumiem. Bet tikpat labi to var attiecināt arī uz ceļojumiem starp pasaulēm.

Autore: Daina Rūtena

Literatūra:

1. Dzīvās Ētikas mozaīka, 5.daļa, 19.nodaļa, 596.
2. Dzīvās Ētikas mozaīka, 5.daļa, 19.nodaļa, 598.
3. Dzīvās Ētikas mozaīka, 5.daļa, 19.nodaļa, 600.
4. Dzīvās Ētikas mozaīka, 5.daļa, 19.nodaļa, 617.