Nesen kāds vieds cilvēks runāja par to kāda ir pareizā hierarhija, lai mīlestība spētu plūst pareizā gultnē.
Pirmo mēs mīlam Dieviņu.
Tad mīlam savu vīru jeb sievu.
Tad savus bērnus.
Tad nāk darbs.
Un pārējais viss.
(Šajā hierarhijā runa ir par pieaugušu cilvēku.)
Kad to klausījos sirds iegavilējās, jo notika rezonanse ar manu iekšējo sajūtu – jā tā tas ir!
Kad biju maziņa man bija laime piedzimt dabas klēpī laukos, klasiski, gotiņas, aitiņas, cūciņas, kaķīši, sunīši, putniņi…..kā daudziem padomju laikos, es to visu kā bērns ļoti, ļoti mīlēju, daba un visu ko tā deva priekš manis bija Dieviņš, un tad pirmās atmiņas mamma un tētis, kurus arī ļoti mīlēju, kā daudziem tajos laikos vīrieši dzēra, arī mans tētis, bet kā bērns tāpat viņu ļoti mīlēju, vēlāk protams viss mainījās…. Šobrīd es runāju pat to posmu, kur esam vēl tīri un nesamaitāti …..ar bērna acīm raugoties! Un mana pirmā mīlestība pēc tēta bija kāds puisis bērnu dārzā viņš man ļoti patika un protams atkal izpausme kā jau bērnam to apliecinot bija tāda, ka es gribēju dejot ar viņu vienā pārī un devu tikai viņam savu krāsojamo grāmatiņu.
Lai cik interesanti nebūtu, man nebija nekādas pieredzes ar baznīcu arī vecākiem ne, ne īpaši kur apkārt, pat vienreiz bijām kāzās arī kā bērns es izskrēju ārā no tās baznīcas, ārā spēlēties un dauzīties, man šķita viss neīsts un nedabisks, man tur bija garlaicīgi. Bet sirdī vienmēr zināju, ka ir Dieviņš, kas man izpaudās kā mīlestība pret dabu. Man vienmēr tuvi bija Ziemassvētki un dziesmiņa Klusa nakts svēta nakts, un kā bērniņš es vienmēr pie sevis saucu palīdzību, kad bija nepieciešams, kad mamma nebija blakus, piemēram, atceros bija jāiet uz mūzikas skolu un man istaba bija bardakā un nevarēju atrast savu grāmatu ko vajadzēja uz nodarbību, zināju, ka tā ir mana vaina, jo istaba nebija sakārtota un es vienmēr kaut kur biju lietas nogrūdusi….raudāju, jāiet uz mūzikas skolu, bet nav grāmatas un tad es atceros raudot teicu, mīļais Jēzu, palīdzi man atrast grāmatu, es to atradu, vienkārši sāku meklēt tur kur iepriekš nepaskatījos! Tas notikums ir palicis atmiņā, bet ir bijuši vēl citi, kur esmu lūgusi palīdzību grūtos brīžos attiecīgajā izpratnē kā bērns.
Tagad lielai esot domāju man taču apkārt nebija nekāda ārēja piemēra, un zinot, ka padomju laikos pa tādām lietām neviens nerunāja un kur vēl ārēji ko lūgt. Es to biju uztvērusi caur Ziemassvētku dziesmām, kur bija pieminēts Jēzus bērniņš, Marija un Jāzeps, man ļoti tās patika un vienmēr radīja tādu patiku dziedot vai skanot šīm dziesmām, sajutu ka ir kaut kas augstāks, ka ir kas mūs sargā, ka ir kam lūgt palīdzību, ja blakus nav mamma vai tētis.
sending...
