Dzirdes slimību cēloņi 30.11.2013

Fragments no topošās Elvitas Rudzātes grāmatas “Ķermeņa filosofija” sērijā “Piedošanas mācība”.

Dzirde medicīnas skatījumā

Dzirde ir bioloģisku norišu kopums, ar kurām cilvēka organismā notiek paša ķermeņa vai apkārtējās vides akustisko svārstību uztvere un analīze.

Nervu sistēmas elementus, kas piedalās dzirdes procesā, sauc par dzirdes analizatoru. Tas sastāv no perifēriskās daļas (receptori iekšējās auss gliemeža vadā), vadītājceļiem (dzirdes nervs, nervu šūnu un šķiedru sakopojumi galvas smadzeņu stumbrā, vidussmadzenēs un starpsmadzenēs) un kortikālās daļas (dzirdes centra šūnas lielo pusložu garozas deniņdaivā).
Cilvēka dzirdes orgāns auss spēj uztvert akustiskās svārstības, kuru frekvence ir 20—20 000 Hz. Zemākas un augstākas frekvences svārstības (infraskaņa un ultraskaņa), ja arī izraisa nelielu dzirdes orgāna kairinājumu, tomēr apzinātu skaņas sajūtu nerada.

Dzirde garīgajā skatījumā

Veselam bērnam dzirde pasliktinās, ja bērns tiek kaunināts par to, ka viņš iedrošinās neklausīties pieaugušo sacītajā. Patiesībā dzirde cieš no jebkāda apkaunojuma. Arī tad, ja tiek apkaunoti citi. Kauns ir tas, ko mēs uzskatām par kaunu. Tam, kas ienāk caur ausīm, bērnam būtu jāiznāk ārā pa muti, lai saņemtā informācija nebloķētu dzirdes nervus. Taču bērns zina, ka tā izrunāšana ir kauns, un tāpēc klusē un cieš viņa dzirdes nervi. Tāpēc visas ausu slimības ir saistītas ar nevēlēšanos kaut ko dzirdēt, piemēram, bērnam sāp ausis, ja viņš nevēlas dzirdēt vecāku strīdus vai aizrādījumus.

Bērna attīstība notiek ar dzirdes palīdzību. Tas, kuram nav dzirdes, neattīstās laikus. Ja bērns piedzimst kurls, tas nozīmē, ka viņa iepriekšējās dzīves lepnība un kauns bija skriešanās ar laiku. Viņš iepriekšējā dzīvē nomira ar lielu kaunu par kaut ko nokavētu.

Kurlmēmums liecina par  nepaklausību un bēgšanu no sava kauna. Ja abi bērna vecāki bērnībā, skolā, darbā ir bijuši ļoti paklausīgi, šī abu vecāku paklausība summējas un rada nedzirdību  un nepaklausību bērnam. Ja kaut viens no vecākiem sāktu protestēt pret savu paibērniņa lomu un gribētu kļūt pats, viņu bērnam šādas kaites nebūtu. Nepaklausīgs blēņdaris atklāti pauž protestu pret viņam uzspiestu paklausību, un viņam laiku pa laikam var svilt ausis no pamācībām vai purpināšanas. Toties paklausīgs bērns, no kura gaida eņģeļa paklausību, piedzimst  kurlmēms. Tāda ir viņa pašaizsardzība.  Visu, ko viņam saka žestu valodā, viņš paklausīgi izpilda, jo žestu valodā neizkomandēsi, un viņš ar tīru sirdsapziņu var teikt par sevi, ka ir paklausīgs, ko no  viņa arī gaida. Lai nekļūtu par nepaklausīgu palaidni, viņš ierodas pasaulē nedzirdīgs.

Akli un kurlmēmi bērni piedzimst valdonīgu vecāku pārlieku paklausīgiem bērniem, kuriem ir bijušas bailes no saviem vecākiem, īpaši mātes. Tie bērni, kuri nevēlas kļūt akli vai kurli savu valdonīgo vecāku dēļ, tie aizbēg no mājām. Tas ir protests. Bērna bailes no valdonīgas mātes atņem bērnam gribasspēku. Orgāni nespēj strādāt.

Jo kautrīgāka ir  sieviete grūtniecības laikā, jo apkaunojošāks viņai šķiet vīra teiktais. Uzskatot vīra vai vīriešu leksiku par savu un nākamā bērna lielāko kaunu, viņa piedzemdē kurlmēmu bērnu.

Dzīves gaitā radies kurlums, kas gan tiek pamatots ar medikamentiem un slimību, principā ir tas pats kauns uzklausīt apkaunošanu. Pārāk liela inteliģence, izsmalcinātība, sava teiktā pārliecīga noslīpēšana ir bezkaunība, kas iznīcina ne tikai dzirdi. Tikai tad, ja  cilvēks grib izmisīgi pierādīt, ka viņš ir  labāks, viņš nonāk izmisumā. Ja arī izmisums viņam ir kauns, tad viņš iemet savu ārā plūstošo kaunu atpakaļ ķermenī un vienā naktī var kļūt kurls.

 Autore: Elvita Rudzāte