Dzīves ceļa izvēle 11.03.2013

STĀSTS Nr.1

Reiz dzīvoja kāda maza, dzīvespriecīga un mērķtiecīga meitenīte, kuru ciemā visi iesauca par Ilzīti. Bērnībā Ilzīte vēlējās kļūt par dziedātāju un iztēlojās, kā apprecēs princi unstrādās darbu, kas viņu darīs laimīgu. Lasīs grāmatas, būs paklausīga, priekšzīmīga un „labā meita mammai”, jo tā vismaz mamma būs priecīgāka un laimīgāka. Viņas ģimenē mamma viena audzināja bērnus (vēl bija māsas un brāļi), jo tētis, pametot mammu pēdējā grūtniecības mēnesī, bija izvēlējies sev citu sievieti līdzās. Bērnībā Ilzīte daudz bija dzirdējusi par tēvu sliktu, un zināja, ka viņai viss būs daudz labāk – tieši tā, kā īstā ģimenē.

Pēc pāris gadiem Ilze izauga un sāka studēt lielpilsētā. Tur viņai gāja diezgan grūti- mācības juridiskajā fakultātē nepadevās, pirmās attiecības ar pusi izjuka – viņš viņu piekrāpa ar viņas labāko draudzeni. No visiem dzīves līkločiem Ilze saprata vienu – dzīve ir nežēlīga un visi vīrieši ir „nelieši” (redz, arī tētis mammu pameta). Viņa nolēma vēl cītīgāk mācīties (lai gan tā nebija sirds profesija, bet mammas izvēlēta) un attiecībās ar puišiem būt vēl uzmanīgāka. Kad Ilze satika Jāni, šķita, ka dzīvē viss beidzot nostāsies savās vietās – viņa apprecēsies un abi pelnīs labu naudu, veidos ģimeni. Viss bija labi, tomēr dusmas par bērnības notikumiem, mammas tirānija un uzspiešana visu vēl vairāk sarežģīja. „Nez kāpēc tik daudz cilvēku man vēl sliktu un ir tik neiecietīgi, nemīloši? Kāpēc man jāsaņem tik daudz kreņķu?” – domāja Ilze. Diemžēl, arī Jānis viņu pievīla un piekrāpa, bet studijas viņu tik ļoti nogurdināja un garlaikoja, ka parādījās sirds, muguras un galvas sāpes. Ilze nolēma griezties pie dakteriem, lai visas problēmas atrisinātu. Lielu naudu viņa atdeva par ārstēšanos labākajās Latvijas klīnikās -rezultāti bija lieliski!

Šis nav stāsts ar laimīgām beigām, kā tas vienmēr ierasts… Ilze savā dzīvē tā arī neapprecējās, nodzīvoja ar mammu visu mūžu viņu kopdama, izdabādama. Nostrādāja juristu birojā daudzus gadus, tomēr nekādas izaugsmes darbā nesasniedza. Pēc gadiem Ilzei atklāja žultsakmeņus un sirds problēmas. Un atkal viss sākās no gala… zāles par veselību un rūpes par mammu.

STĀSTS Nr.2

Reiz dzīvoja kāda maza, dzīvespriecīga un mērķtiecīga meitenīte, kuru ciemā visi iesauca par Ilzīti. Bērnībā Ilzīte vēlējās kļūt par dziedātāju un iztēlojās, kā apprecēs princi un strādās darbu, kas viņu darīs laimīgu. Lasīs grāmatas, būs paklausīga, priekšzīmīga un „labā meita mammai”, jo tā vismaz mamma būs priecīgāka un laimīgāka. Viņas ģimenē mamma viena audzināja bērnus (vēl bija māsas un brāļi), jo tētis, pametot mammu pēdējā grūtniecības mēnesī, bija uzvēlējies sev citu sievieti līdzās. Bērnībā Ilzīte daudz bija dzirdējusi par tēvu sliktu, un zināja, ka viņai viss būs daudz labāk – tieši tā, kā īstā ģimenē.

Pēc pāris gadiem Ilze izauga un sāka domāt – kur studēt tālāk? Mamma teicās, ka juristi daudz nopelna un vajadzētu tur mācīties, tomēr Ilze palika pie sava – es vēlos kļūt par dziedātāju. Ar mammu Ilze, protams, strīdējās un savu taisnību argumentēja, jo vēlējās sekot savam sapnim. Ilze nolēma ar mammu aprunāties un pateikt viņai par savām sajūtām, savām vēlmēm, un to, cik ļoti viņa viņu mīl. Viņa mammai sacerēja pat dziesmu ar saviem vārdiem, kas mammu ļoti aizkustināja un attiecības uzlabojās –viņa meitas izvēli atbalstīja. Ilze iestājās skolā, kur mācījās dziedāt no rīta līdz vakaram… un bija laimīga, jo „sirds dziedāja”. Tomēr Ilze vēlējās ģimeni, iepazīties ar vīrieti un apprecēties. Viņa ļoti skuma pēc tēta, tāpēc nolēma viņu uzmeklēt un izrunāties. Tiekoties ar tēti, viss gan nenotika kā plānots, jo atmiņas bija sāpīgas un skumjas. Ilze saprata, ja neizrunāsies ar tēti un viņam nepiedos pagātnes kļūdas, neatbrīvos savas bailes, dusmas, sāpes un naidu – viņai laimīgu ģimeni neizveidot. Pēc tās reizes Ilze katru vakaru, gulēt ejot, lūdza piedošanu tētim par pilnīgi visu – blēņām mammas skapī, dusmīgiem vārdiem, „baltajiem meliem” un savām dusmām uz viņu. Piedošanu Ilze lūdza arī savam ķermenim un savai sirdij, jo tikai tā viņa jutās brīva un drosmīga doties tālāk. Jo pieaugušāka kļuva Ilze, jo drosmīgāka un pašpārliecinātāka viņa bija.

Ikdienā viņa strādāja par dziedāšanas skolotāju, bet vakarā gatavoja vakariņas savam mīļotajam vīrietim Jānim. Kādu dienu Ilze atrada internetā saraksti, kurā Jānis meklēja satikšanās ar meitenēm, attaisnojoties, ka tas tikai tādēļ, ka vēlējies sevi pārbaudīt. Ilzei grūti bija tam noticēt, tomēr viņa, paļāvusies uz Dievu, zināja, ka „pagale vienanekad nedeg”. Katru dienu Ilze sev vaicāja:„Kāpēc mans vīrietis mani māna un krāpj?” Naktī viņa redzēja sapni, kurā viņa (kā mazs bērns) bija ļoti sabēdājusies par tēva prombūtni. Pamostoties viņa saprata, ka mīlēt nemaz nemāk, un bērnības pārdzīvojumi nebūt nav piedoti un atrisināti. Viņa katru dienu lūdza Dievam piedošanu –par mammu, māsu, brāļiem, draugu, tēti, par sevi. Viņa PAĻĀVĀS UZ DIEVU un zināja, ka viss nokārtosies. Ilze atskārta, ka attiecības ar Jāni ir viņas mācībstunda. Bet kāda? „Varbūt laiks ieskatīties pagātnē, kur esmu rīkojusies līdzīgi ar pavisam citiem cilvēkiem – saviem darba kolēģiem?”, viņa domāja. Piedošanas darbs turpinājās ilgi, jo katra situācija ikdienā viņai lika paskatīties arī uz sevi – attiecībām ar mammu, darba kolēģiem, Jāni.

Ir pagājuši vairāki gadi un Ilze šobrīd ir izdevusi savu pirmo solo albumu, piedevusi Jānim, mammai, tētim, darba kolēģiem, visiem, kam pati kādreiz pāri nodarījusi… un pati sev. Attiecības ir uzlabojušās gan Ilzes un Jāņa ģimenē, gan ar mammu. Arī ar veselību viss ir kārtībā – viņa ir priecīga, smaidīga un apmierināta. Ilze iemācījās mīlēt pati sevi – nevienu nenosodot, nekritizējot un neļaunojoties uz ikdienas situācijām, kas nākušas, lai viņai palīdzētu, nevis skumdinātu.

Autore: Arta Skudra