Dzīves vērtība 19.06.2024

Cilvēki dažādi izprot dzīves vērtību. Daudzi vispār nespēj domāt tādās kategorijās un, ja viņiem pajautās, vai viņu dzīvei piemīt vērtība, viņi nesapratīs ko atbildēt.

Lielo Skolotāju dotajā Dzīvās Ētikas Mācībā tiek lietots parastības jēdziens, kas mūsdienās reti tiek lietots.

Kas ir parastība? Es to sauktu par šauru apziņu, kas uz dzīvi raugās pārāk šauri. Garīgā ceļa gājējus piemeklē visdažādākās problēmas, lai tikai viņi mācītos uz dzīvi paskatīties plašāk. Dzīvajā Ētikā par parastību ir teikts: “Jo cilvēks lielāks, jo atsaucīgāks tas uz visu gaišo. Mazajām apziņām trūkst apvāršņa, un bieži vien ir gandrīz vai neiespējami tos piespiest atstāt savu vistu kūti. Ir bēdīgi tad, kad mazās apziņas ieņem lielus posteņus. Šīs mazās apziņas ir divējāda veida: vienas pastāvīgi nobažījušās, kaut tikai nepazeminātu savu cieņu, un tāpēc vienmēr noliedz un noraida visu, kas tām nesaprotams; otrās, nebūdamas spējīgas pacelties savā apziņā augstāk par sīko acīmredzamību, iedomājas visu esam viņām atbilstīgos samazinātos apjomos. Ļaunums no tādām apziņām seku ziņā gandrīz vienāds. Pie Mums jau sen pieņemts vienmēr un it visā ievilkt visnozīmīgāko līniju un iet visaugstāko principu virzienā. Šādas rīcības priekšrocība saskatāma visvienkāršākajos piemēros. Lai pārceltos pār upi un piebrauktu laivu noteiktai vietai, ikviens saprātīgs stūrmanis sacīs – “stūrē augstāk, tā kā tā nonesīs lejup.”

Parastība ikdienas dzīvē izpaužas kā tukšas runas ar sarunas biedru, kas nevienai pusei nedod nekādu labumu. Parastība izpaužas kā darba darīšana bez sirds mīlestības, lai tikai nopelnītu naudu. Parastība ir virspusība.

Jo dziļāk es apgūstu Lielo Skolotāju doto Mācību, jo mazāk mani spēj aizraut dažādas nodarbes, kas agrāk bija patīkamas. Piemēram, agrāk es daudz skatījos televizoru, īpaši nešķirojot ko skatos. Tagad esmu kļuvusi ļoti izvēlīga, grūti piesaistīt manu uzmanību, patīk tikai ļoti kvalitatīvi ar dziļu domu raidījumi vai filmas, no kuriem es kaut ko varu mācīties un augt garā. Agrāk lasīju daudz dažādu literatūru, bet tagad paņemot grāmatu rokās, pašķirstot dažas lapas jau jūtu vai šo grāmatu lasīšu vai nē. Es sāku sajust grāmatas vibrācijas un tā nespēj mani aizraut pat, ja tā ir ļoti lasītājiem populāra grāmata. Es vairs nevaru paļauties uz kāda ieteikumu – izlasi, ļoti laba grāmata, jo man sākot to lasīt tā šķiet sekla un virspusēja. Agrāk patika ar draudzenēm tērzēt par sadzīviskiem jautājumiem, bet tagad tas vairs nešķiet interesanti. Agrāk biju ziņkārīga, bet tagad ziņkāre kaut kur pazudusi, jo tik daudz laika nepieciešams, lai izprastu dzīvi. Un tā es varētu minēt daudz piemēru.

Lielie Skolotāji brīdina: “Nekas nesvarīgs nedrīkst aizēnot galveno. Tāpēc cilvēce nedrīkst piegružot augšupceļu.

Visbriesmīgākais cilvēces lāsts ir pasaules uzskata šaurums. Labākie cilvēki domā, ka viņu redzes aploks ir Pasaules glābiņa galvenā atslēga, bet šādu pasaules uzskatu robežas nesniedzas tālāk par fizisko pasauli. Baznīcas pārstāvji sola tautai gara glābšanu, bet tālāk par fizisko pasauli neiet. Tautas vadoņi virza savu tautu domāšanu uz pārkārtošanu, bet tālāk par zemākajām sfērām viņi neved. Tā var uzskaitīt visas cilvēciskās vadības pakāpes, un kļūst baigi par šo strupceļu, kurā iegājusi cilvēce.

Katra aprobežota apziņa pievelk nepilnvērtīgas enerģijas vai niecīgas iespējas un pat ja gara orbīta karmiski arī satver lielu iespējamību, tad tomēr mazā apziņa pamanīsies no tās izbūvēt tikai strazdu būri. Vienīgi apziņa, kas aptver pasauli plašās darbībās, var kļūt par Kosmosa vai cilvēces Lielo Brāļu līdzstrādnieku.

Nākotnes ceļš būs to ceļš, kuri prot skatīties brīvi. Tieši cīņa ar gara tumsonību, gluži kā ar sairšanu un trūdēšanu, ir neatliekama.

Gara tumsību rada paši cilvēki. Smalkās Pasaules mantojums tiem nav reālāks par sapni. Tas pat saduras ar saprāta naidīgumu. Intelekts neatzīst Augstākās Pasaules parādības. Sevišķi smags tam ir ugunīgais starojums.”

No Lielo Skolotāju teiktā izriet, ka paši vien mēs sevi degradējam. Neviens to nevar izdarīt no malas, ja mēs paši labprāt neļaujamies šai degradācijai.

Parastība rodas tur, kur gars neattīstās. Atcerēsimies, ka mēs visi esam nākuši iemiesojumā, nevis lai baudītu dzīvi, bet lai apgūtu savas mācības jeb augtu garā. Tie, kuri to nezina vai tam netic, var mēģināt atrast dzīves jēgu darbā, ģimenē, hobijos līdz brīdim, kad viņiem tas vairs nešķitīs interesanti vai viņu būvētā pasaule kaut kādu iemeslu dēļ sabruks. Bet ko tad darīt tālāk? Tieši tas ir tas kritiskais brīdis, atskatīties uz savu dzīvi un padomāt vai tai ir bijusi kāda vērtība? Kurš ir guvis labumu no tā, ka tu dzīvo? Vai tu pats esi ieraudzījis savai dzīvei vērtību?

Es varu apliecināt, ka sāku redzēt savai dzīvei vērtību tad, kad sāku īstenot sabiedriskā labuma projektus, dodot sabiedrībai to, ko es spēju dot, lai sabiedrība kļūtu labāka. Es sirdī jūtos laimīga, ka Dievs man ir devis iespēju darīt nevis tikai gudri runāt. Ne visas manas aktivitātes ir bijušas veiksmīgas, bet katrs veiksmes piliens ir devis labumu Dievam un tas arī ir galvenais, jo visa mūsu dzīve nav nekas cits kā tikai mūsu attiecības ar Dievu. Tiklīdz cilvēks sāk izprast, ko Dievs gaida no cilvēka jeb kādā veidā cilvēks vislabāk var palīdzēt Dievam, sākot īstenot Dieva uzticētos uzdevumus, tā cilvēks sirdī izjūt savai dzīvei vērtību.

Dieva uzticētie uzdevumi nav viegli. Ir jāsastopas ar daudz dažādām grūtībām, bet tieši brīdī, kad pārvari grūtības, tava apziņa paplašinās un tu spēj uz dzīvi paraudzīties jau ar plašāku skatienu, mainot savu attieksmi pret dzīvi. Tāpēc grūtību pārvarēšanas brīži ir liela dzīves vērtība. Tāpēc mans ieteikums ikvienam – nebēdz no grūtībām, bet tās pārvari, tad tavā dzīvē nebūs parastības, tad tava dzīve būs interesanta un vērtīga.

Autore: Elvita Rudzāte