Dzīvot apzināti un tagad 02.07.2013

kādēļ tu gaidi?
es jūtu laiku
kādēļ tu smaidi?
es redzu sauli
kādēļ tu mīli?
es klausos dzīvi!

kādēļ tu esi?
es esmu, jo Esmu
un nevaru nebūt!

(V.Svirskis)

„Gars gan gaida, gan tver, gan atceras, tā ka tas, ko gars gaida, caur to, ko tas tver, top par to, ko tas atceras.” (Augustīns)

Šogad Domātāju lekcijās mani uzrunāja tēze, ka mēs dzīvojam ilūzijās, neapzinoties savu reālo dzīvi, tādējādi pazaudējot laiku no savas dzīves, jo neapzināmies, ka dzīve jāizdzīvo tagad – šajā brīdī.

Domājot par šo tēmu secināju, ka arī manā ikdienā reti ir tie brīzi, kad par visiem 100% esmu klātienē un daru savas darbības apzināti. Jo ļoti bieži mēs darbojamies „automātiski”. Ja lietas mums tikai ātri pazib garām, mēs tās nemaz neieraugām. Pavērojot bērnus to var ļoti labi redzēt, jo viņi pasauli neuztver kā pašsaprotamu un pierastu. It īpaši mazākiem bērniem ir svarīgi visu iepazīt, pagaršot, sajust un viņi nekaunas to darīt, tā ir viņu būtība.

Lai varētu atmosties no savām ilūzijām, būtu jāizprot, kur tās rodas un kā tās pārtraukt. Varu piekrist šādam skaidrojumam: „Ir trīs laiktelpas – pagātne, tagadne un nākotne. Realitāte var pastāvēt vienīgi tagadnē. Tas nozīmē, ka konkrēti šī minūte, šī sekunde, šī sekundes daļa tad arī ir īstais pašreizējais brīdis – un tā ir realitāte. Mūsu domas, darbības, rīcība, kas risinās patlaban, ir reālā dzīve – ir pats jauncelsmes process. Pašreizējais brīdis ir pagājis, un realitāte pārvietojusies uz nākamo minūti, pagājusī minūte aizslīdējusi pagātnē, tās jau vairs nav, palikušas tikai atmiņas, proti, atmiņa. Pagātnē nekādi jauncelsmes pasākumi nenotiek, tā neeksistē reāli, bet ir mūsu apkārtējās pasaules emocionālās uztveres produkts. Un tā dienu pēc dienas daudzu gadu garumā cilvēks uzkrāj kolosālu daudzumu emocionālo iespaidu.[..] Šajā attīstības posmā cilvēcei jāapzinās, ka pagātne, precīzāk sakot atmiņa, kas saglabājusi informāciju, nav nekas cits kā paša emocionālo pārdzīvojumu pasaule, ilūziju pasaule, kurām mēs piešķiram dzīvību, vācam, vairojam tās, bet pēc tam paši nonākam šo ilūziju gūstā. Pagātne, proti, ilūzijas, kļūst par bāzi, pamatu tagadnei. Cilvēks pats to nemanīdams, pazaudē tagadnes reālo mirkli un no vienas iluzoras pasaules nonāk otrā, jo nespēj saraut iluzoro priekšstatu ķēdi. Viņš sāk kalt plānus, sapņot, un viena ilūzija rada otru. Šādā veidā kaldinātajiem plāniem nav reāla pamata, un tie jau iepriekš lemti neveiksmei. Nākotne ir ilūzija, ko radījusi pagātne.”[1]

Esmu mēģinājusi, pārtraukt šīs ilūzijas, bet tas priekš manis nav viegls uzdevums. Visu laiku taču ir jāanalizē kādi pagātnes notikumi, vai jākaļ plāni nākotnei. Bieži vien sevi pieķeru situācijā, ka esmu jau nezin kādus variantus izdomājusi, un jau sajūtos slikti tikai no tā, ka manas fantāzijas varētu piepildīties.

Domātāju lekcijās Zanda Erbss ieteica interesantu metodi, kā atmosties no savām ilūzijām. Viņa ieteica uz katru situāciju, arī visikdienišķāko, paskatīties it kā no malas. Iziet no sava prāta un paskatīties uz sevi no malas. Bieži vien nākas secināt, ka situācijas, kurās mēs emocionāli reaģējam ir smieklīgas un patiesībā nav iemeslu dusmoties ne uz sevi, ne apkārtējiem, jo tās bieži vien rodas muļķīgu emociju iespaidā. Cilvēki patiesībā ir smieklīgi ar savām grimasēm, attieksmi, uzvedību. Ne vienmēr man izdodas šo pielietot, bet, kad tas izdodas ir smieklīgi pašai par sevi, un no nepatīkamas situācijas varu iziet ar smaidu un sapratni.

Ir jāšķiras no ilūziju pasaules un jāpieņem pašreizējais brīdis kā vienīgā pastāvošā realitāte.[1]

Iegaumējiet: viss, ko jūs idealizējiet (radāt elkus), mocīs jūs tikmēr, kamēr nebūsit no tā atteicies un nepieņemsiet dzīvi tādu, kāda tā ir. Taču ja nostāsieties uz apzināšanās ceļa, cilvēki kas ir ap jums paši pārmainīsies, viņiem vairs nevajadzēs jūs audzināt. [1]

Saskaņā ar Kuthumi, apzinātu rīcību dzīvē raksturo:

1. Esmu ieradies šeit, lai mācītos.
2. Tas viss nav manis radīts, un es nevaru, man gluži vienkārši nav tiesību kaut ko mainīt apkārtējā pasaulē, es varu pārmainīt vienīgi sevi.
3. Visi manas dzīves negatīvie momenti – tās ir tikai mācībstundas.
4. Piedošana, pateicība un mīlestība ir atslēga harmonijas sasniegšanai.
5. Lepnība, dusmas, skaudība ir durvis uz elli! [1]

Pieci it kā vienkārši punkti, kurus nemaz nav tik vienkārši ievērot.

Dzīvojot ilūziju pasaulē mūs ierobežo laiks. Saskaņā ar rietumu pasaules izpratni par laiku, mēs vēlamies sakārtot pasauli. Bet vai tas maz ir iespējams? Cilvēks pēc būtības ir egoistisks, un vispirms domā par sevi, par savu pasauli. Viņš saplāno laiku, veidojot savdabīgu pasauli, kurā ir spējīgs orientēties un iespējams to pat vadīt. Visi notikumi tiek ietilpināti noteiktā kategorijā.

Laika jēdziens rada ilūziju, ka būsim rīt, parīt, nākošgad. Laiks mūs nekavē, bet ļauj domāt par nākotni, par saulaino laimi nezināmajā. To domājot mēs aizmirstam par laiku, kurā dzīvojam. Laiks, kuru mēs nodzīvojam gaidot laiku, ir tikpat vērtīgs kā sastāvējis ūdens. Mēs to vairs nevaram ne dzert, ne attīrīt, tātad nevaram to atgūt un izmantot vēlreiz. Ar laiku ir tāpat. Mēs varam atlikt dzīvošanu uz vēlāku laiku, bet brīdi, kuru neizmantojām, nekas vairs nespēs atdot. Gaidot nezināmo, mēs varētu izmantot tagadni. Mēs varētu izmantot to, ko sniedz šodiena, un, lai to spētu izdarīt, ir jāspēj sadzīvot ar laiku, kurā atrodies. Kārnegi par dzīvošanu ir teicis: „Viena no vistraģiskākajām cilvēka īpašībām ir tā, ka mēs allaž tiecamies atlikt dzīvošanu uz vēlāku laiku. Mēs visi sapņojam par kaut kādu pasakainu rožu dārzu kaut kur aiz apvāršņa, bet nepriecājamies par rozēm, kas zem mūsu logiem zied šodien.”

Arī Sai Baba par laiku saka: „Netērējiet lieki laiku – laiks ir Dievs. Pazaudēts laiks – pazaudēta dzīve. Uzskatiet laiku par pašu vērtīgāko Dievišķo dāvanu.” „Laiks aprij katru. Tādēļ nezaudē laiku.” [2]

Dzīvesprieks pastāv tajā, ka varam pieņemt dzīvi, kāda tā ir.

Autore: Laila Žagare

Izmantotā literatūra:

1. Kuthumi, Dvēseles likumi jeb karmiskie kodi.- Rīga: Rēriha grāmatnīca, 2007;
2. E.Rudzāte Piedošanas mācība. Dievišķās pasaules izzināšana sirdsmieram. Šri Satja Sai Babas Dievišķo gudrību atspulgs. – Rīga: nodibinājums „Sokrata tautskola”, 2010.