Dzīvot atbilstoši savai būtībai 02.11.2023

Cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, īsteno savus plānus un idejas, nedomājot par to, ko citi par viņu padomās. Cilvēks, kas nedzīvo atbilstoši savai būtībai, īsteno tikai tos plānus, kurus citi uzskata par labiem jeb citiem vārdiem sakot, viņš atteiksies no tām idejām, kuras citi neatbalstīs jeb kur viņš negūs sev kādu labumu.

Piemēram, es dzīvoju atbilstoši savai būtībai un tāpēc esmu saņēmusi daudz kritisku piezīmju par to, ko daru, bet šīs piezīmes nav mani atturējušas turpināt īstenot manus plānus, idejas un sasniegt mērķus, kurus pati (un nevis kāds no malas) esmu izvirzījusi. Kāds uzskata, ka esmu kļuvusi dīvaina, bet arī tas mani neattur turpināt iesākto darbu.

Kad uz Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku atbrauc apmeklētāji, bieži dzirdu piezīmes, ka viņi nebūtu uzdrošinājušies šādu parku veidot, jo būtu baidījušies, ko citi par viņiem padomās. Droši vien tāpēc, ka manī šādas bailes nebija, Augstākie Spēki uzticēja man šo pienākumu.

Tātad cilvēks, kas nedzīvo atbilstoši savai būtībai, īsteno tikai tos uzdevumus, kurus atbalsta viņa tuvākie, darba devējs utt. Viņš nespēj ļauties savai sirdsbalsij. Viņš klausa tikai savu prātu. Bet cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, klausa sirdsbalsi, jo zina, ka tur mājo Dievs, un Viņš nevar dot nepareizus padomus.

Darbā var būt dažādas situācijas. Var būt, ka tevi pieņem tādu kāds esi, un var tā arī nebūt. To nosaka darba kolēģu apziņas līmenis un apgūstamās mācību stundas. Cilvēks, kas dzīvo atbilstoši savai būtībai, ievērojot Dievišķos likumus, darbā tiks pieņemts tāds kāds viņš ir. Pat, ja kādam kaut kas nepatiks, viņš ar to samierināsies, jo pāri visam stāv tas, ka šis cilvēks darbā ievēro Dievišķos likumus, kas nozīmē, ka viņš strādā ar mīlestību, dara darbu tik labi cik spēj, palīdz visiem un cenšas nevienu nesāpināt.

Ļoti daudzi jauc egoismu ar dzīvošanu atbilstoši savai būtībai. Egoists domā tikai par savu labumu, nerēķinoties ar citu vajadzībām.

Egoisms rodas no Dievišķā likuma neizpratnes un attālināšanās no Dieva. Egoists domā, ka visu ko viņš ir radījis vai nopircis, tas pieder viņam. Viņš nezina, ka patiesībā viņam nekas nepieder – ne bērni, ne vecāki, ne dzīves biedrs, ne nauda, ne manta, ne atzinības – pilnīgi nekas, jo tas viss pieder tikai Dievam un nevienam citam. Egoists nezina, ka Dievs viņam dod iespējas radīt skaisto, bet to vai cilvēki novērtēs radīto, būs atkarīgs tikai no Dieva gribas. Tie mākslinieki, kuri apzinās, ka viņu radītais mākslas darbs ir Dieva (Radītāja) izpausme caur viņu, nealkst atzinības. Šādi cilvēki paši saka, ka tas nav viņu nopelns, ka viņi ir tikai ļāvuši Radītājam strādāt caur sevi. Jo vairāk cilvēks domā, ka visi viņa panākumi ir saistīti ar viņa izglītību, prasmēm u.tml., jo lielāks egoisms un nespēja izprast dzīves procesus, bet arī šos cilvēkus Dievs pārmāca, žēl tikai, ka dažiem šīs mācības ir ļoti smagas.

Piemēram, bērns, kuram padodas mācības, lepojas ar saviem sasniegumiem mācībās un bieži nesaprot bērnus, kuriem mācības nepadodas. Ja bērnam netiek mācīts palīdzēt citiem, tad viņā sāk attīstīties egoisms, kas izpaužas, ka viņš rēķinās tikai ar savām vajadzībām un vēlmēm, nerēķinoties ar citu vajadzībām un vēlmēm. Ja bērnā nostiprinās doma, ka viņš visu var, tad dzīvē pienāk brīdis, kad viņš kaut ko tomēr nevar un tas viņam ir liels trieciens un var radīt pat depresīvas izjūtas. Tāpēc bieži pašnāvību veic it kā ļoti gudri, veiksmīgi un pat ļoti turīgi cilvēki, jo dzīvē ir kaut kas atgadījies ar ko viņi nav spējuši tikt galā, jo nezina, ka viss dzīvē notiek saskaņā ar Dieva gribu, ka katra cilvēka griba īstenojas tikai tad, ja to vēlas Dievs. Šie cilvēki nespēj pieņemt situāciju, ka viņiem kaut kas nav izdevies. Katra neveiksme sit pa cilvēka ego. Jo lielāks ego, jo vairāk sāp neveiksmes.

Piemēram, svētie cilvēki dzīvo atbilstoši savai būtībai. Viņi sevī ir izskauduši egoismu. Viņi sevi uzskata par niecību, neskatoties uz to, ka Viņi spēj izdarīt to, ko nespēj izdarīt pat visbagātākie cilvēki pasaulē. Piemēram, Svētā Terēze no Kalkutas sevi uzskatīja par niecību un domāja, ka Dievs no Viņas ir novērsies. Taču Viņas izveidotais ordenis vēl mūsdienās turpina veiksmīgu darbu un grūti pat novērtēt to, ko Viņa paveica dzīves laikā. Kaut kādā mērā gribas to nosaukt par neiespējamo misiju, kas tika īstenota. Protams, bez Dieva atbalsta Viņa nevarētu izdarīt to, ko izdarīja, bet Dievs Viņu atbalstīja, jo redzēja cik tīru sirdi un ar kādu mīlestību Viņa veica Dieva uzticētos pienākumus. Viņā nebija egoisma. Visu, ko Viņai uzdāvināja, Viņa atdeva nabagiem, sev nepaturot pilnīgi neko. Viņas dzīve bija pilnīga pašziedošanās cilvēcei un Dievam.

Veicot darbā citu kolēģu pienākumus, egoists padomās par sevi vai viņam tas ir izdevīgi un atteiks, ja viņam tas nebūs izdevīgi vai to veiks, lai paceltu savu vērtību darba devēja acīs (motīvs savtīgs). Savukārt cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību ir ļoti empātisks, labi izprot kādā situācijā ir nonācis darba devējs vai kolēģis, kas lūdz palīdzību, un sniegs savu palīdzību pat, ja viņam to negribēsies. Viņš to nedarīs tāpēc, ka vēlas kādam izpatikt, bet to darīs tikai tāpēc, ka izprot situāciju un vēlas palīdzēt.

Egoists mīl labumus un īpaši viņam patīkami, ka citi redz, ka viņam ir labumi. Tāpēc mūsdienās tik labi attīstījās sociālie tīkli, kur cilvēkiem tika dota iespēja palielīties ar saviem labumiem. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību mīl vērtības un par tām nelielās sociālajos tīklos.

Egoistam nepieciešama slava un novērtējums. Cilvēkam, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību nav nepieciešama slava, novērtējums, jo viņš mīl sevi tādu kāds viņš ir.

Egoists apbrīno savas spējas, prasmes, talantus un par tiem lepojas, bet ir ļoti apbēdināts, ja citi to nepamana vai nenovērtē. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību priecājas par savām spējām, prasmēm, talantiem un ar mīlestību pret sevi un citiem attīsta tos tālāk, negaidot no citiem atzinību.

Egoists visu dzīvi dzenas pakaļ laimei, jo nespēj ieraudzīt Dievišķās dāvanas, kas arī viņam ik dienas tiek dāvātas. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību pastāvīgi ir laimīgs, jo viņš spēj novērtēt visu to, ko viņam Dievs ir dāvājis un dāvā katru dienu.

Egoists ir ņēmējs. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību, ir devējs.

Egoists pārdzīvo, kad nevar piepildīt savas gaidas. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību, nedzīvo gaidās, bet priecājas par katru iespēju kādam palīdzēt vai dot to, kas viņam ir.

Egoists ir gatavs atteikties no mīlestības, lai tikai sasniegtu savus mērķus. Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar savu būtību, ir gatavs upurēt savus sapņus un atteikties no mērķiem, ja redzēs, ka šajā brīdī viņa dotā mīlestība kādam ir ļoti vajadzīga. Tāpēc partnerattiecībās bieži rodas problēmas, ja kāds no partneriem attīsta savu ego, darot to, kas vajadzīgs ego, jo viņš upurē mīlestību, domājot tikai par sevi un ignorējot līdzcilvēkus. Egoists pat spēj pateikt: “Man nav ģimenes, tā ir tikai uz papīra”, lai iegūtu sev kāroto mīļāko, ko būs gatavs pamest tiklīdz attiecības vairs nebūs izdevīgas. Kur tad palika mīlestība? Egoisms iznīcina mīlestību un augstākajā egoisma pakāpē var pat pateikt, ka mīlestība neeksistē, ka to ir izdomājuši tikai dzejnieki un rakstnieki. Egoista jūtas notrulinās līdz viņš pārvēršas par dzīvu mironi, kas var būt dzīvē veiksmīgs materiālā jomā, bet ļoti nelaimīgs attiecību jomā, jo egoists vairs neprot mīlēt un nespēj sajust mīlestības enerģiju, jo viņš prot tikai baudīt jeb dzīvot baudās, kas kaut kādā brīdī vairs nespēj dot baudu un tad egoists meklē jaunas baudas, saucot tās par jauniem dzīves izaicinājumiem, nesaprotot, ka neeksistē tādas baudas, kas spētu pārspēt mīlestību.

Ja mēs iztēlojamies egoismu kā dzīvu būtni, tad viņš saka: “Es esmu tas labākais un pareizākais. Mans viedoklis ir svarīgāks par citu viedokli. Viss, kas notiek manā dzīvē ir svarīgāks par pārējo dzīvē notiekošo. Man viss pienākas – gan mīlestība, gan labs darbs, gan nauda, gan slava, gan…Pateicoties man…utt.”

Egoista neapgūtā mācība: “Visi cilvēki ir unikāli. Tu neesi ne labāks, ne sliktāks par citiem. Nesalīdzini sevi ar citiem. Neuzskati sevi par pārāku par citiem, jo pasaulē katram cilvēkam ir sava loma un uzdevums. Visu ko tu saņem, tu saņem pēc nopelniem, gan labo, gan slikto. Iemācies rēķināties arī ar citu cilvēku vajadzībām, tāpat kā citi rēķinās ar tavām vajadzībām. Ja tu negribēsi to mācīties, tad vienā brīdī viss tas, kam esi veltījis savu lielāko dzīves daļu, tev tiks atņemts. Tad tu meklēsi atbalstu pie tuviniekiem, bet vai tev blakus būs vēl palicis kāds kas tevi mīl?”

Tā kā egoisti kā magnēts piesaista sev citus egoistus, tad brīdī, kad egoistu piemeklē neveiksmes, citi egoisti, kas ir tik daudz laika pavadījuši kopā ar viņu, bēg, jo nedod Dievs, vēl pašam pielips neveiksme un ko citi padomās, ja viņš turpinās kontaktēties ar neveiksminieku. Tad egoists paliek viens un sāk domāt, kas ir patiesās dzīves vērtības. Viņam ir palaimējies, ja vēl ir saglabājis ģimeni, kas no viņa nav novērsusies neveiksmju laikā, bet ar mīlestību to atbalsta. Biežāk egoistu pamet arī paši tuvākie un viņš paliek viens ar sevi. Pienācis laiks padomāt kā dzīvot tālāk un kāpēc mani piemeklēja neveiksmju sērija. Tajā brīdī cilvēkam ir izvēle, sākt jaunu dzīvi ar pavisam citu attieksmi pret dzīvi, priecājoties par to, ko Dievs ir devis un arī pašam kļūstot par devēju vai turpināt uzskatīt sevi par gudrāko, pareizāko, kuru tikai ir piemeklējušas nejaušas neveiksmes, kuram viss pienākas, uzskatot, ka dzīve ir netaisnīga.

Kā atbrīvoties no egoisma? Sākt pārdomāt savu dzīvi un mainīt pret to attieksmi, izprotot Dievišķos likumus un, sākot tos praktizēt ikdienas dzīvē, kļūstot par devēju – es dodu, lai dotu, nevis, lai saņemtu. Nekad nav par vēlu atgriezties pie savas patiesās būtības, nepieciešama tikai vēlēšanās.

Dzīvošana atbilstoši savai būtībai nozīmē savas Dievišķās dzirksts izpaušanu, rēķinoties ar citu vajadzībām un koncentrējot savus spēkus sabiedrības labumam.

Katram cilvēkam Dievs ir devis Dievišķo dzirksti, bet cik daudzi To uzdrošinās izpaust?

Autore: Elvita Rudzāte