Egoisms – mīlestības iznīcinātājs. – pirmais turpinājums 14.08.2020

Egoisms – mīlestības iznīcinātājs. – raksta sākums

Jāņa redzējums:

Manā skatījumā egoisms nozīmē mīlestības trūkumu cilvēkā. Jo lielāks mīlestības iztrūkums [tukšums], jo lielāks egoisms. Tas ir kā uz svaru kausiem uzliktas divas komponentes [egoisms vienā pusē un mīlestība otrā pusē] un svari ir līdzsvarā. Un tad atliek paskatīties cik procentos no 100% katra komponente sastāda uz svariem. Un tik lielu procentu katra komponente ietekmē visas Tavas dzīves sfēras.

Egoisms ir mīlestības trūkums dvēselei. Tas izskatās apmēram šādi: dvēsele ir kā žilbinoši balta lodīte. Un uz tās ir kāds traips, plankums, arī tukšums. Tas ir arī kaut kas neizstrādāts, kas laiku pa laikam atgādina cilvēkam caur dzīves situācijām. Tā var būt arī kāda īpašība: neiecietība, skaudība, dusmas vai kas cits negatīvs. Šis traips, plankums, mīlestības tukšums dvēselē visu laiku rada nemieru, neapmierinātību. Tā var būt arī neapzināta neapmierinātība, jo varbūt nav pienācis laiks cilvēkam izprast, nonākt līdz atklāsmei, nosaukt neapmierinātību vārdā, definēt.

Piekrītu, ka visu dod Dievs. Un tikai cilvēki ir pieņēmuši  uzskatu: atradu darbu, saņemu samaksu, nopirku kaut ko vai devos ceļojumā. It kā pašsaprotami un tomēr tas tā nav, jo Dievs šim scenārijam ir devis zaļo gaismu. Un, kad šāds scenārijs ir piepildījies, tad seko nākamais, jeb vēlmju saraksts palielinās, jo ir jāsasniedz tik daudz.. Karjera, slava, atzinība, ģimene.. viss ir labi, kad viss izdodas, bet tad kādā brīdī Dievs liek šķēršļus, sākumā mazākus, bet pēc tam lielākus un grūtākus. Šķēršļu josla, melnā strīpa, grūtības pieaug, tiecoties apmierināt katru vēlmi. Te ir divas izvēles un abas var tikt izmantotas Gara izaugsmē. Vai nu atsakies no vēlmēm, samazini, pavērtē vai Tavas patērētās pūles, resursi ir tā vērtas, lai sasniegtu, realizētu, piepildītu kādu kārtējo vēlmi realizēt sapņu ceļojumu vai būt labākais speciālists kādā nozarē. Tas liks izvērtēt iztērēto resursu un pūļu apjomu vienā svaru kausā un otrā svaru kausā iegūtā bauda, laime, kaut kāds labums. Skaties vai tik nav tā, ka tā laime un bauda ir tik īsa un gaistoša. Kā rīta migla.. var gadīties pārdomāt iepriekšējo scenāriju un neskriet pēc reklamētas laimes- ja man būs tas un tas, tad būšu vērtība. Citādi bez konkrētas lietas, labi apmaksātas profesijas, prestiža, ģimenes, slavas, jaunākā modeļa mašīnas, telefona nebūšu nekas.. Uz šī it kā ārējā spožuma [sabiedrībā tā pieņemts, tā visi dara, ir normāli, man arī
vajag] balstās visa šī ilūzija, kas Mācībā tik bieži ir pieminēta.

Ilūzijas, sapņi, mērķi mēdz arī sabrukt, izgaist un tad nākas nonākt reizēm smagās situācijās. Manā skatījumā no vienas puses dzīšanās pēc naudas un slavas cilvēkos var attīstīt tādas īpašības kā gribasspēku, neatlaidību, iesākto pabeigt. Kas vienam pašsaprotami, tas citam nāk ar grūtībām. Bet Dievs liek šķēršļus, jo rezultāts nenes pastāvīgu
laimi, bet īslaicīgu. Gadījumā ja esi sevī attīstījis tādas lietas, kā gribasspēku, neatlaidību, spēju nepadoties, tad iesaku šīs īpašības izmantot [pagriezt] citā [pretējā] virzienā, jeb slavenie vārdi no Jaunās Derības: „Vispirms tiecieties pēc Dieva Valstības un tad šīs lietas jums tiks piemestas”. Piemestās lietas manā skatījumā ir laicīgas lietas.

Iesaku iet šo ceļu, jo tad Dievs iedos laicīgās lietas ātri un viegli, bet jautājums būs aktuāls – vai tas ir tas ko man
vajag? Vai tas ir tas ko vēlos? Ir taču minimālas piepūles likums. Dabas gudrība izpaužas viegli un bez piepūles… tā ir bezrūpīga, harmoniska un mīlestības piepildīta. Ļaujoties harmonijai, priekam un mīlestībai, mēs bez jebkādas piepūles varam gūt panākumus un veiksmi.

Piepildīts cilvēks zina nemeklējot, redz neskatoties un paveic nedarot. (Laodzi) Minimālas piepūles likums. Šis likums balstās uz to, ka dabas gudrība izpaužas viegli, bez piepūles un raizēm. Šo principu var saukt par minimālas piepūles vai nepretošanās principu. Līdz ar to tas ir arī harmonijas un mīlestības princips. Ja mēs iemācāmies šo
dabas gudrību, vēlmju piepildīšana nesagādā mums nekādas grūtības. Pavērojot dabu tās izpausmēs, jūs pamanīsiet, ka tās piepūle ir minimāla. Zāle nepūlas augt, tā vienkārši aug. Zivis nepūlas peldēt, tās vienkārši peld. Puķes nepūlas uzziedēt, tās vienkārši uzzied. Putni necenšas lidot, tie vienkārši lido. Jo tāda ir viņu patiesā būtība. Zeme nepūlas griezties ap savu asi. Tās būtība ir galvu reibinošā ātrumā griezties ap savu asi un brāzties cauri Visumam. Bērnu būtība ir dzīvot svētlaimē. Saules būtība ir spīdēt. Zvaigžņu būtība ir zaigot un mirdzēt. Un cilvēku būtība ir viegli un bez piepūles piepildīt savus sapņus.

Senajā Indijas filozofijā vēdismā šo principu pazīst kā enerģijas ekonomijas principu jeb “dari mazāk un paveic vairāk”. Tu vari sasniegt līmeni, kad, lai kaut ko paveiktu, tev nekas nav jādara. Pietiek ar neskaidru domu, kura atrod savu izpausmi, neprasot no tevis ne mazāko piepūli. Tas, ko mēs parasti saucam par brīnumu, patiesībā nav nekas cits kā minimālas piepūles likuma izpausme. Dabas gudrība izpaužas bez piepūles, bez pretrunām un spontāni. Tā nav lineāra, tā ir intuitīva, holistiska un svētīga. Un ja tu dzīvo saskaņā ar dabu, ja tu esi izpratis savu
patieso būtību, tu vari īstenot minimālas piepūles likumu.

Ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tā no tevis prasa ļoti maz piepūles, jo mīlestība ir dabas satvars. Ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem, tu izšķied ļoti daudz savas enerģijas. Ja tu egoisma vadīts tiecies pēc naudas vai varas, tā vietā, lai baudītu laimi šeit un tagad, tu izšķied enerģiju, mēģinot satvert laimes ilūziju. Ja tu dzenies pēc naudas tikai un vienīgi sevis paša dēļ, tu aizsprosto pie tevis plūstošās enerģijas straumi un iejaucies dabas gudrības izpausmēs.

Savukārt, ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tava enerģija vairojas un krājas un uzkrātos enerģijas pārpalikumus tu vari izmantot, lai sasniegtu visu, ko vien vēlies, tostarp turību un bagātību, kas nezina robežu. Iedomājies, ka tavs ķermenis ir ierīce, ar kuru kontrolē enerģiju. Iedomājies, ka šī ierīce spēj gan radīt, gan uzglabāt, gan patērēt enerģiju. Ja tu zini, kā radīt, uzglabāt, lietderīgi patērēt enerģiju, tad tev piemīt arī spēja iegūt jebkāda apmēra turību.

Visvairāk enerģijas tu patērē, izdabājot savam ego. Ja tu meklē atskaites punktus savā ego, ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem cilvēkiem vai arī, ja tev vajadzīga citu cilvēku atzinība, tu savu enerģiju izšķied nelietderīgi. Atbrīvo enerģiju un tu varēsi to izmantot, lai radītu visu, ko vien vēlies. Tikai tad, ja tu meklē atskaites punktus savā garā, ja tu esi imūns pret kritiku un nebaidies no izaicinājumiem, tavā rīcībā ir mīlestības spēks un tu spēj radoši izmantot savu enerģiju, lai baudītu pārpilnību un evolūciju.

Grāmatā “Sapņošanas māksla” Dons Huans saka Karlosam Kastaņedam: “…mēs izšķiežam lielāko daļu savas enerģijas, lai nosargātu savu svarīgumu… Ja vien mēs spētu zaudēt daļiņu šī svarīguma, mēs piedzīvotu divas neparastas lietas. Pirmkārt, mēs vairs nešķiestu enerģiju, lai uzturētu iluzoro mītu par savu lieliskumu. Un, otrkārt, mēs nodrošinātu sev pietiekami daudz enerģijas, lai… notvertu Visuma lieliskuma mirklīgo skaistumu.” Minimālas piepūles likums sastāv no trim pantiem — trim lietām, ko tu vari darīt, lai īstenotu “dari mazāk un paveic vairāk”
principu.

Pirmais pants saucas pieņemšana. Pieņemšana nozīmē, ka tu apņemies: “Šodien es pieņemšu cilvēkus, situācijas, apstākļus un notikumus tādus, kādi tie ir.” Tas nozīmē apzināties, ka šis mirklis ir tāds, kādam tam jābūt, jo viss Visums ir tāds, kādam tam jābūt. Mirklis, kuru tu pašreiz izdzīvo, ir visu pagātnē pieredzēto mirkļu kulminācija. Šis
mirklis ir tāds, kāds tas ir, jo viss Visums ir tāds, kāds tas ir. Ja tu cīnies ar pašreizējo mirkli, tu cīnies ar Visumu. Tāpēc tu vari pieņemt lēmumu, ka šodien tu necīnīsies ar Visumu tā izpausmē — šajā mirklī. Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņemsi šo mirkli. Tu pieņemsi lietas tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kādas tu šajā mirklī tās gribētu. Šī apziņa ir ļoti svarīga. Tu vari vēlēties, lai nākotnē viss būtu savādāk, bet šis brīdis tev jāpieņem tāds, kāds tas ir.
Ja tevi samulsinājis vai sarūgtinājis kāds cilvēks vai kāda situācija, atceries, ka tu reaģē nevis uz cilvēkiem vai situācijām, bet gan uz to, ko jūti pret konkrēto cilvēku vai situāciju. Tās ir tavas jūtas, un citi pie tām nav vainīgi. Kad tu to esi sapratis un apzinājies, tu spēj uzņemties atbildību par savām jūtām un izjūtām un mainīt tās. Un ja tu spēj lietas pieņemt tādas, kādas tās ir, tu spēj uzņemties atbildību par situāciju, kurā esi nokļuvis, un visiem notikumiem, kurus tu uztver kā problēmas.

Tādējādi esam nonākuši pie minimālas piepūles likuma otrā panta — atbildības. Ko tad īsti nozīmē vārds atbildība} Atbildība neuzskatīt, ka tu pats vai kāds cits, vainojams pie tā, ka izveidojusies noteikta situācija. Ja tu esi pieņēmis konkrētos apstākļus, notikumu un problēmu, tad atbildība nozīmē spēju radoši reaģēt uz situāciju tādu, kāda tā izveidojusies. Katrā problēmā slēpjas iespēja. Ja tu to apzinies, tu vari izmantot situāciju, lai vērstu to par labu vai gūtu no tās kādu labumu. Ja tu to spēsi, katra it kā nelabvēlīga situācija kļūs par iespēju radīt kaut ko jaunu un skaistu un katrs spīdzinātājs vai tirāns kļūs par tavu skolotāju. Realitāte nav nekas cits kā interpretācija. Un ja tu izdari izvēli interpretēt realitāti šādā veidā, tev būs daudz skolotāju un daudz iespēju.

Satiekoties ar tirānu, mocītāju, skolotāju, draugu vai ienaidnieku (kas patiesībā ir viens un tas pats), atceries, ka šis brīdis ir tāds, kādam tam jābūt. Lai kādas arī šobrīd nebūtu tavas attiecības, tās ir tieši tādas, kādas tev šobrīd vajadzīgas. Aiz visiem notikumiem slēpjas kāda vēsts, kas kalpo tavai izaugsmei.

Trešais minimālas piepūles likuma pants ir neaizsargātība, kas nozīmē, ka tavā apziņā nav vēlmes aizstāvēties un tu neizjūti vajadzību pierunāt un pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Pavēro cilvēkus sev apkārt, un tu ieraudzīsi, ka deviņdesmit deviņus procentus sava laika viņi patērē pierādot, ka viņiem ir taisnība. Ja tu izskaudīsi sevī vajadzību aizstāvēt savu viedokli, tev būs milzīga enerģijas rezerve, kuru tu līdz šim izniekoji. Aizstāvoties, vainojot citus un atsakoties pieņemt šo mirkli un ļauties tam, tu pakļauj savu dzīvi pretestībai. Saskaroties ar pretestību, atceries, ka, gadījumā, ja tu pretosies un cīnīsies, pretestība kļūs tikai izteiktāka. Tu taču negribi būt kā liels ozols, kas vētrā sašķeļas un sabrūk. Tu drīzāk gribi būt elastīgs kā niedre, kas liecas un pārcieš vētru. Atturies no sava viedokļa aizstāvēšanas. Ja tev nekas nav jāaizstāv, neļauj izcelties strīdam. Ja tu nekad necīnīsies un nepretosies, tu spēsi pilnībā izbaudīt tagadni, kas tev dāvāta.

Reiz kāds man teica: “Pagātne ir vēsture, nākotne — mistērija, bet tagadne — dāvana.” Ja tu spēj pieņemt tagadni un saplūst ar to, tu sapratīsi, ka ikvienā dzīvā būtnē trīsuļo ekstāzes uguntiņa, liesmiņa, dzirkstelīte. Saskatījis šo gara triumfu ikvienā dzīvā būtnē un satuvinājies ar to, tu kļūsi līksms un nometīsi smagās aizstāvības, aizvainojuma un sarūgtinājuma bruņas. Tikai tā tu vari gūt sirdsmieru, kļūt bezrūpīgs, priecīgs un brīvs. Šī līksmā un vienkāršā brīvība ļaus tev saprast, ka visu, ko vien tu vēlies, tu vari gūt, kad vien pats to vēlies, jo tu to gribēsi aiz laimes, nevis aiz bailēm vai rūpēm. Tev nav jātaisnojas. Dari savu nodomu zināmu sev pašam, un ikviens dzīves brīdis nesīs tev
piepildījumu, baudu, prieku un brīvību. Apņemies nostāties uz nepretošanās takas. Ejot pa šo ceļu, spontāni, bez piepūles un bez pretrunām atklājas dabas gudrība. Kad būsi panācis smalko pieņemšanas, atbildības un nepretošanās kombināciju, tu jutīsi, cik viegls ir dzīves plūdums.

Ja tu būsi atvērts visiem viedokļiem un stūrgalvīgi neturēsies pie viena noteikta uzskata, tavi sapņi un vēlmes saplūdīs ar dabas vēlmēm. Un tad tu varēsi ļaut vaļu saviem nekam nepiesaistītajiem nodomiem, un tev tikai vajadzēs pagaidīt, līdz pienāks īstais brīdis, kad tavām vēlmēm pāraugt īstenībā. Esi mierīgs. Kad pienāks īstais
laiks, tavas vēlmes pašas atradīs izpausmi, jo to paredz minimālas piepūles likums.

MINIMĀLAS PIEPŪLES LIKUMA ĪSTENOŠANA
Es īstenošu minimālas piepūles likumu, apņemoties, ka:
1) Es iemācīšos pieņemt. Šodien es pieņemšu cilvēkus, situācijas, apstākļus un notikumus tādus, kādi tie ir. Es apzināšos, ka šis brīdis ir tieši tāds, kādam tam jābūt, jo viss Visums ir tāds, kādam tam jābūt. Es nepretošos Visumam, pretojoties šim brīdim. Es pilnībā pieņemšu itin visu. Es pieņemšu lietas tādas, kādas tās konkrētajā brīdī
ir, nevis tādas, kādas es tās gribētu.

2) Pieņēmis brīdi tādu, kāds tas ir, es uzņemšos atbildību par situāciju, kurā esmu nokļuvis, un par visām lietām, kuras es uztveru kā problēmas. Es apzināšos, ka uzņemties atbildību nozīmē nevainot neko un nevienu, tai skaitā sevi pašu, par situāciju, kurā esmu. Tāpat es arī apzināšos, ka aiz katras problēmas slēpjas iespēja, un, ja es spēšu to saskatīt, tad es varēšu izmantot šo situāciju, lai gūtu no tās kādu labumu.

3) Šodien es apzināti nekam nepretošos. Es atturēšos no sava viedokļa aizstāvēšanas. Es nejutīšu vajadzību pārliecināt un pierunāt citus pieņemt manus uzskatus. Es būšu atvērts visiem viedokļiem un stūrgalvīgi neturēšos
pie viena noteikta uzskata. (Fragments no grāmatas Septiņi garīgie veiksmes likumi, Dīpaks Čopra)

Manā skatījumā egoists cieš no mīlestības trūkuma. Šis trūkums, tukšums cenšas tikt aizpildīts ar visu ko kas sabiedrībā tiek pieņemts par normu. Cilvēks meklē ārēju laimi, ar kuru varētu tikt aizpildīts sevī iekšējais tukšums. Visiem ir, tad man arī vajag – tāds ir „pareizs” uzskats. Tad būšu vērtība, iederīgs, ievērojams. Bet ja man nebūs tas, kas ir otram, kaimiņam un visam tam ko piedāvā zelta teļa kults, tad nebūšu nekas. Manā skatījumā Tu esi vērtība pati par sevi, pieļauju, ka Dievs arī šādi uzlūko cilvēku. Tās ir „degošas” vērtības. Laicīgas. Kādu laiku ir, bet pēc tam pazūd, tiek atņemtas un tiek vērtēta cilvēka pieķeršanās spēks ārējai pasaulei. Ir nepieķeršanās mācība. Kad pienāks laiks aiziet no šīs pasaules, tad pavērtē, ko ņemsi līdzi uz nākamo dzīvi, jo no fiziskā plāna Tu nevarēsi paņemt neko.

Prasme rakstīt uz papīra un ar datoru, braukt ar mašīnu un/vai divriteni arī paliks te. Tu varēsi paņemt līdzi tikai gara iestrādes, rakstura īpašības kopā ar labajiem un sliktajiem darbiem, arī kādu neizietu mācību, ja nav sanācis šajā dzīvē.

Un nonācu pie secinājuma, ka cilvēks, kurā trūkst Dieva [ir tālu no Dieva] mīlestību meklē arī attiecībās. A ja nu atrod.. Man jau šķiet, ka Dievs ir katrā cilvēkā, tikai ir kaut kas tāds, kas nav no Dieva un tas neļauj cilvēkam atrast Dievu tik viegli. Dzirdēju, ka no otra nevajag gaidīt neko pretim. Ne sievietei no vīrieša, ne vīrietim no sievietes. Jeb
vārdu salikums – mīlēšu tikai tad, ja.. vai arī viņam/viņai ir jābūt.. un tad seko visādu jocīgu uzstādījumu saraksts. Šo jautājumu atstāju Dieva ziņā, jeb Viņam labāk zināms kā man. Dzīves partnerus ved kopā Dievs, un Viņam labāk zināms kā to paveikt. Sabiedrības uzskati par dzimumu lomām manā skatījumā neiztur nekādu kritiku. Apkārtējie piemēri ir tik dažādi un radikāli pretēji, ka dzimumu lomas rāmji vienkārši izjūk.

Bērns – Dieva dāvana? Vai vislielākā no dāvanām? Īsti nezinu šādas dāvanas vērtību. Bet rakstā par egoismu atcerējos, ka ir cilvēki- egoisti, kuri vienkārši grib attiecības, cilvēkus kā īpašumu, bērnus tajā skaitā. Un otrs secinājums  – Dievs ar iemīlēšanās sajūtu ved kopā cilvēkus lai viņi izprastu kādas konkrētas mācības un ne tikai. Vai bērns māca mīlēt? Manā skatījumā jā, jo ir jāatsakās no sava egoisma, egoistiskās daļas sevī un tā jāziedo, jādod bērnam,  jo bērns prasa daudz. Jāatsakās daļēji vai pilnībā, jo situācija vienkārši pieprasa. Vai tik nav tā, ka Dieva dāvana [bērns] ir kā egoistu sava veida brīvprātīgi piespiedu kārtas pārtaisīšanas mehānisms?

Piemēram, Tu gribi doties dārgā ceļojumā, bet situācija ir tāda kāda ir un no kaut kā ir jāatsakās – ceļojums vai bērns.. Apkārt ir tik daudz attiecībās esošu cilvēku, arī ar bērniem. man tādu nav. Izrādās, šis ir ļoti plašs jautājums, kurš prasa pamatīgu iedziļināšanos un izpratni, kurš vairāk vai mazāk skar mūs visus. Kāds būtu Jūsu redzējums?
Katra cilvēka būtība ir būt svētlaimē, jauns vai vecs, pavērojiet paši mazus bērnus. Visu laiku spēlējas, priecājas, nevar mierā nosēdēt. Katrā ir tas mazais iekšējais bērns un ārējie [pašu vai citu] bērni neapzināti parāda kādam ir jābūt pašam cilvēkam. Bērni un dzīvnieki priecāsies Tevi redzēt, neapzināti uzņemoties Tavas problēmas, to darot
aiz beznosacījuma mīlestības. Šī mīlestība ir tā, ko pieaugušie meklē ārpusē, bet patiesībā tā ir iekšā cilvēkā. Nav jau
nekāds brīnums, ka tik ļoti lielam skaitam cilvēkam patīk mazi bērni, tāda neapzināta tieksme ņemt rokās. Tu jau neņem bērnu vai kaķi klēpī, Tev patiesībā slāpst pēc Dieva, a Tu spirinies pretim ar visu savu egoismu, kad kāds runā par Dievu.. Tiec galā ar sevi, tiec vaļā no egoisma, atliek tikai gribēt, gan jau iespējas atradīsies kopā ar piespēlētajiem variantiem ko Dievs Tev dod. Ietiepība parasti ne pie kā laba nenoved. Egoistiskas vēlmes vietā palūdz atrisināt kādu situāciju, dot izpratni kā viss sākās.