Gandarījums darbā – kāpēc ne visi to izjūt? 16.11.2020

Cilvēki, kas izjūt gandarījuma izjūtu darbā, ir gatavi strādāt un nedomā tik daudz par atalgojumu, darba apstākļiem, darba laiku un citiem labumiem, jo par gandarījuma izjūtu nav iespējams samaksāt. Tomēr ne visi darbinieki savā darbā izjūt gandarījuma izjūtu. Kāpēc daži izjūt, un citi, kas veic tos pašus pienākumus, gandarījuma izjūtu neizjūt?

Cēlonis ir meklējams motīvā un attieksmē pret darbu. Apskatīsim skolotāja profesijas piemēru. Matemātikas skolotājam ir ļoti liela slodze, jo viņš strādā ilgāk nekā viņam ir atvēlētas stundas, jo pēc stundām viņš strādā ar skolēniem, kam matemātika padodas un kas vēlas to apgūt padziļināti, kā arī ar skolēniem, kam tā tik labi nepadodas un nepieciešams papildus atbalsts ārpus konsultācijām atvēlētā laika. Skolotājs par papildus darbu atalgojumu nesaņem, bet viņš turpina šo darbu veikt, jo viņš izjūt gandarījuma izjūtu. Vakarā viņš jūtas noguris, bet šis nogurums ir patīkams un viņam nav nepieciešamas miega zāles, lai aizmigtu, viņš aizmieg dažu sekunžu laikā. Katru vakaru viņš pārdomā – kā dienas laikā ir veicies, un ko vēl viņš varētu izdomāt, lai veicinātu skolēnu matemātisko domāšanu. No rīta viņš pamostas spēka pilns un ar prieku steidzas uz skolu, lai atkal tiktos ar mīļajiem audzēkņiem. Skolēni skolotāju ciena un dodas pie viņa uz konsultācijām bez aicinājuma un priecājas par katru matemātikas stundu. Skolēniem ir ļoti labi rezultāti matemātikā. Nav tādu skolēnu, kas nesaprastu vielu, visi to ir apguvuši, bet starp viņiem ir skolēni, kas piedalās olimpiādēs ar ļoti labiem rezultātiem.

Savukārt kolēģis, kas arī māca matemātiku tikai citām klasēm, ar grūtībām, tikai piespiedu kārtā panāk, ka skolēni nāk uz konsultācijām pēc stundām. Skolēniem nepatīk matemātika, kaut arī pret skolotāju nav pretenzijas. Skolotājs vakarā ir ļoti noguris, kaut arī strādā mazāk nekā viņa kolēģis. No rīta nogurums nav pazudis un uz spēku izsīkšanas robežas viņš pilda savus pienākumus. Viņš nav apmierināts ar skolotāja atalgojumu. Skolēniem ir viduvēji vai vāji rezultāti, tikai dažiem skolēniem ir labas atzīmes.

Kāpēc diviem skolotājiem ir tik atšķirīgas izjūtas un atšķirīgi darba rezultāti? Visu nosaka motīvs, kāpēc skolotājs strādā un gaidas. Ja skolotājs strādā, lai nopelnītu naudu, tad viņu strādāt vairāk var motivēt lielāks atalgojums, bet tas nepalīdz pašsajūtai, jo strādājot vairāk, lai nopelnītu, tiek patērēta enerģija un tā tik ātri neatjaunojas. Pat, ja skolotājs nestrādā papildus stundas, arī tad viņš dienas beigās jutīsies noguris un no rīta spēki vēl nebūs pietiekami labi atjaunojušies.

Savukārt, ja skolotājs strādā nevis atalgojuma dēļ, bet tādēļ, ka mīl savu darbu un skolēnus, tad ieguldīto darbu skolēni novērtē un skolēnu rezultāti matemātikā ir augstāki, un skolotāja enerģija atjaunojas pēc nakts miega. Ja skolotājs dzīvo gaidās, ka viņa darbu novērtēs, tad visticamāk, viņa darbu nenovērtēs, un skolotājs izjutīs vilšanās izjūtu. Ja skolotājs neko negaida, bet priecājas par katru iespēju palīdzēt skolēniem attīstīt zināšanas matemātikā, tad viņa darbu ne tikai novērtēs, viņu mīlēs un viņš izjutīs gandarījuma izjūtu ne tikai raugoties uz skolēnu zināšanām matemātikā un panākumiem olimpiādēs, bet viņam gandarījumu sagādās pats mācīšanas process. Tieši gandarījuma izjūta būs tā, kas dos viņam papildus spēkus, lai cik grūts būtu darbs.

Citiem vārdiem sakot, skolotājs, kura motīvs strādāt nav atalgojums un viņā nav nekādas gaidas, ir devējs. Skolotājs, kura motīvs strādāt ir atalgojums vai citas gaidas, ir ņēmējs. Gandarījumu izjūt tikai devējs. Spēku izsīkumu izjūt tikai ņēmējs.

Tieši tas pats attiecas uz citām profesijām. Devēji vienmēr uz darbu iet ar prieku, bet ņēmēji jūtas vīlušies, jo gaidas ne vienmēr var apmierināt un pat ja tās apmierina, tad vietā ātri rodas jaunas gaidas jeb vēlmes.

Devējs ir brīvs cilvēks, jo viņam neko nevajag. Viņš priecājas par iespēju dot un tieši došana rada viņā piepildījuma izjūtu. Savukārt ņēmējs izjūt tukšuma un neapmierinātības izjūtu. Viņš vaino citus savās problēmās, jo neredz, ka pats ir aizvēris vārtus, ieslodzījis sevi cietumā un tāpēc slikti jūtas.

Atceries, ka laimīgs cilvēks ir devējs, kas dod, lai dotu, nevis, lai saņemtu! Arī tev ir iespēja kļūt par devēju, ja mainīsi savu motīvu strādāt un atteiksies no visa veida gaidām.

Autore: Elvita Rudzāte