Garīgā attīstība – kāpēc bez tās neiztikt? 12.09.2020
Nav daudz cilvēku, kuri ir sapratuši, ka tikpat svarīgi kā intelekta attīstība ir garīgi attīstīties. Intelektuāla attīstība bez garīgās attīstības cilvēces evolūcijai pat ir bīstama, jo cilvēki ar prātu var radīt kaut ko, kas patiesībā cilvēci iznīcina.
Maz ir cilvēku, kas ir aizdomājušies, kāpēc pasaulē cilvēku skaits pieaug? Atbilde: jo cilvēki savā garīgajā attīstībā nesasniedz apskaidrības jeb atbrīvotības stāvokli un turpina iemiesoties. Tas nozīmē, ka cilvēka Garam nākas reinkarnēties (pārdzimt jeb vēlreiz iemiesoties cilvēka ķermenī). Ja cilvēki pasaulē garīgi attīstītos un tiektos uz apskaidrības stāvokli, tad iedzīvotāju skaits, manuprāt, visu laiku būtu nemainīgs – ap miljardu, tāds, kāds tas bija agrākajos laikos.
Sabiedrībā ir radies priekšstats, ka mūsdienās cilvēki daudz vairāk mācās un izglītojas nekā agrākos laikos, bet vai tas tā tiešām ir?
Avatārs Šri Satja Sai Baba šo paradoksu skaidro: „Agrākos laikos pasaules iedzīvotāju skaits bija aptuveni viens miljards. Toreiz cilvēku skaits, kas bija iesaistīti garīgajās aktivitātēs vai tiecās pēc atbrīvošanas, bija visai liels. Mūsdienās pasaules iedzīvotāju skaits ir pieaudzis, bet to cilvēku skaits, kuri meklē atbrīvošanos, ir sarucis. Augot iedzīvotāju skaitam, arī garīgumam vajadzētu pieaugt, bet tā nenotiek. Kāpēc? Iemesls ir laicīgā izglītība. Šī izglītības sistēma vērš cilvēka uzmanību uz ārējo pasauli. Skolēns koncentrējas laicīgu un tehnisku zināšanu apguvei. Viņš nevelta uzmanību garīgajām un ētiskajām zināšanām. Visi izliekas par studentiem, kuri garīgi attīstās, bet, vērojot viņu darbību, jūs konstatēsiet, ka viņi ir sekli un ārišķīgi. Cilvēks lūdz Dievu, kad viņu māc raizes, bet, kad tās ir garām, par Dievu aizmirst. Patiesai pielūgsmei jābūt stingrai, nelokāmai un nesavtīgai, cilvēks nedrīkst par to gaidīt atalgojumu. Pielūgsmi nedrīkst ietekmēt raizes vai likstas, cenzūra vai uzslavas. Skolnieki mūsdienās ir pilnīgi pazuduši savās laicīgajās un gaistošajās mācībās. Garīgās zināšanas tiek apsmietas. Šodien cilvēks iegūst izglītību tikai tādēļ, lai vairāk nopelnītu. Jo vairāk viņš mācās, jo vairāk sāk apšaubīt Dievu. Cilvēkam vajadzīga tīra sirds bez jebkādām šaubām. Tikai tad viņš var saprast Dievu.”
Tātad Sai Baba pievērš mūsu uzmanību tam, ka laicīgā izglītības sistēma neveicina garīgo attīstību, bet gan to bremzē. Cilvēkam ir jābūt stipram savā pārliecībā vai jāizjūt lielas ciešanas, lai viņš iedrošinātos sākt interesēties par garīgo pasauli un sāktu garīgi attīstīties.
Cik tad reizes cilvēkam ir jāpārdzimst? Nav noteikts pārdzimšanu skaits, tas ir atkarīgs no katra indivīda. Viens vienas dzīves laikā spēj apgūt ļoti daudz dzīves mācību stundu, cits nevienu. Tāpēc no mums katra paša ir atkarīgs, vai mēs vēlreiz pārdzimsim, vai arī šīs dzīves beigās iegūsim apskaidrību jeb atbrīvotību no laicīgās dzīves un varēsim turpināt savu evolūciju uz citām planētām vai citos visumos.
Sai Baba par pārdzimšanu saka: „Uz šīs zemes ir 8,4 miljoni dzīvo būtņu veidu, un mūsu apziņai bija jāiziet cauri visiem 8,399999 miljoniem veidu, lai iegūtu cilvēka ķermeni, t.i., pirms cilvēks ieguva savu veidolu, viņa apziņai nācās būt ierobežotai daudzos dažādos ķermeņos. Cik daudz reižu mēs vēl pārdzimsim par cilvēku, būs atkarīgs no tā, cik ilgi mēs jau esam bijuši uz zemes cilvēka ķermenī, kādas mācības šajā laikā esam apguvuši.”
Garīgā darba mērķis ir ieraudzīt labo un Dievišķo visā un visur, kā arī būt spējīgam skatīties pāri sliktajam un muļķīgajam jeb mācīties no sliktā. No Dievišķā skatpunkta nav ne labā, ne sliktā – viss ir Dievišķs, bet prāts saskata vienā labo, citā – slikto, vienā pareizo, citā – nepareizo. Tieši prātam jāiemāca redzēt Dievišķo katrā un ikvienā problēmā. Piemēram, miris suns guļ uz ceļa un to knābā vārnas. Cilvēki iet garām un saka: „Ai! Kāds briesmīgs skats un pretīga smaka!” Bet garām iet Jēzus un saka: „Kādi jauki zobi šim sunim, tādi balti un spīdoši. Neviens tos nav tīrījis un kopis, tomēr sunim izdevās saglabāt tik skaistus zobus.” Jēzus parādīja, ka pat vissliktākajā situācijā var ieraudzīt arī labo. Svēti cilvēki vienmēr redz labo un nekad nefokusē uzmanību uz slikto. Labais un sliktais nav cilvēciskā būtība, bet tas, kā cilvēks izmanto savu prātu. Nepiepildiet prātu ar domām par sliktajiem darbiem pasaulē. Šādas domas rada dvēselē nemieru un nesaskaņas starp cilvēkiem.
Kad mēs iemācīsimies visā sliktajā saskatīt labo, būsim savā garīgajā attīstībā pakāpušies vienu pakāpienu augstāk.
Līdzībās runājot, garīgā attīstība ir kā kāpšana pa trepēm uz augšu. Šo pakāpienu ir ļoti daudz. Apgūstot kaut vai vienu dzīves mācību stundu, mēs pakāpjamies vienu pakāpienu augstāk. Garīgie Skolotāji skaidro garīgās attīstības līmeņus. Piemēram, Sai Baba skaidro, ka garīgajā attīstībā ir četras Apziņas pakāpes (līmeņi), bet Svētā Terēze no Avilas izskaidro septiņus apziņas līmeņus. Vēl citi Skolotāji runā par astoņiem apziņas līmeņiem. Visiem Skolotājiem ir taisnība, jo katrs no Viņiem skaidro garīgo attīstību ar noteiktu mērķi, tāpēc atšķirīga ir detalizācijas pakāpe.
No tā brīža, kad radītais sāk eksistēt, tā daba attīstās uz augstākiem stāvokļiem visos līmeņos. No zinātniskā skatpunkta šis process jāuztver kā matērijas evolūcija. No garīgā skatpunkta tas jāuztver kā Apziņa, kas attīstās cauri dažādiem enerģijas/matērijas līmeņiem līdz tam laikam, kamēr Apziņa atkal savienojas ar savu Avotu – Dievu.
Cilvēcei ir garīgi jāattīstās, lai atkal savienotos ar savu radītāju – Dievu. Cilvēkiem, kuri netic Dievam, šie vārdi liksies smieklīgi, bet smiekli nāk tikai tik ilgi, kamēr dzīvē notiek kaut kas ar ko cilvēki nespēj tikt galā. Piemēram, pandēmija COVID lika cilvēkiem aizdomāties, ka ne visu cilvēks ar savām prāta spējām spēj regulēt.
Kā var garīgi attīstīties?
Cilvēks garīgi sāk attīstīties, ja viņš izvērtē, analizē savu dzīvi, izprot notikumus, kuros viņš ir bijis tiešā vai netiešā veidā iesaistīts, ja viņš izprot savas kļūdas un atbrīvojas no sliktā sevī. Tātad – ja cilvēks iemācās domāt. Vēsturiskā personība – filosofs Sokrats bija izcils domātājs. Viņš mācīja arī tautai domāt, jo īpaši jaunatnei, tieši tāpēc valsts varas vīri viņu uzskatīja par tādu, kas sabojā jaunatni, un sodīja ar nāves sodu.
Sai Baba par garīgās attīstības veidiem saka: „Ir trīs aspekti, uz kuriem jāvirza savi pūliņi:
- garīgie vingrinājumi un disciplīna;
- nepieķeršanās attīstīšana;
- pašpaļāvības attīstīšana.
Bez šiem trim aspektiem dzīve ir nogurdinošs un bezjēdzīgs ceļojums pa smilšu tuksnesi. Pārtrauciet to, atsakieties – tā ir prasme, kas nepieciešama garīgajai attīstībai. Kamēr jūs vada sajūtu baudas, nevar teikt, ka jūsu garīgā dzīve ir sākusies. Pašlaik daudzi sauc pēc garīgās svētlaimes pārdzīvojuma, bet tikai daži to piedzīvo, jo lielākā daļa cilvēku nespēj atteikties no sajūtu vēlmēm, kas rada baudu. Prieks, ko dod baudas sajūtas, ir īslaicīgs un skumju pilns. Zināšanas vien nenodrošina sirdsprieku. Tikai Dieva, dzīves un sevis kā vienotības izprašana var būt nebeidzama prieka avots.”
Sai Baba piemin garīgos vingrinājumus. Kādi tie ir? Šobrīd grāmatnīcās dažādās valodās nopērkamas ļoti daudzas grāmatas, tiek vadīti kursi, kuros māca dažādus garīgos vingrinājumus vai garīgās prakses. Jūs nevarēsiet gūt panākumus, ja kaut ko darīsiet pavirši, tad, kad ienāks prātā. Lai jūs gūtu rezultātus, jums ir jābūt disciplinētiem. Izvēlieties vienu vai divas garīgās prakses un apgūstiet tās padziļināti, tad jūs sasniegsiet labus rezultātus un jutīsieties daudz apmierinātāki ar dzīvi nekā līdz šim.
Nevajag praktizēt visu, par ko esat lasījuši. Praksei izvēlieties vienu vai divus virzienus. Tas garīgais virziens, kuram jūs sekosiet, būs zāles, kas sniegs jums mieru un harmoniju. Necentieties praktizēt visus garīgos ceļus pēc kārtas. No grāmatām iegūto zināšanu nepilnīgums var novest pie šaubām un apjukuma. Jums var rasties pārāk daudz šaubu, kas liek uzdot nebeidzamus jautājumus – kas ir tas, kas ir šis? Šajās pretrunās jūs pazaudēsiet pārāk daudz laika.
Katram cilvēkam atbilstoši savai būtībai ir jāizvēlas savs garīgais ceļš un garīgā prakse, jo izvēli nosaka katra indivīda garīgais attīstības līmenis. Nekad nevajag akli atdarināt kādu un sekot citiem. Sekojiet ceļam, kurš jums ir piemērots. Izvēlieties jebkuru garīgo praksi, kura piesaista jūs un dod mieru un prieku. Nekad neiztopiet citiem. Nekad nedariet kaut ko tikai tāpēc, ka tā dara citi. Sekojiet izvēlētajam ceļam, citādi jūs to pazaudēsiet. Garīgo prakšu metožu izvēle ir atkarīga no jūsu iespējām, prasmēm, sapratnes un garīgā attīstības līmeņa.
Nav jāapgūst daudz, nav jāatceras sīkumi. Tagad daudzi cilvēki lasa grāmatas, klausās lekcijas vairākus gadus pēc kārtas, bet kāds gan no tā labums? Savā garīgajā attīstībā viņi paliek tajā vietā, kur bijuši. Kāds tam iemesls? Viņus aiztur nepietiekoša prakse, tas bremzē virzību uz priekšu. Patiesībā jums nevajag lasīt pārāk daudz grāmatu. Nevajag apgūt pārāk daudz. Ja jūs skaidri un dziļi sapratīsiet kaut ko vienu, ar to pietiks. Ja kaut ko īstenosiet praksē, tas būs pietiekami. Nav vajadzības daudz ko apgūt, bet neko nepielietot darbībā.
Lai mācītu citus, ir jāapgūst un jāatceras daudz, ir jāizlasa daudz grāmatu, bet sevis glābšanai pietiks, ja kaut ko vienu patiešām pielietosiet praksē. Tāpēc dzīvē daudz svarīgāka par mācīšanos un zināšanu uzkrāšanu ir prakse.
Otrs svarīgs princips, kas jāievēro, lai cilvēks garīgi attīstītos, ir nepieķeršanās lietām. Cilvēki nesaprot, ko nozīmē pieķeršanās. Viņi to ikdienā neapzinās, tāpēc, ja kāds saka – tu pārāk esi pieķēries savam darbam, tad viņi saka: nē, es vienkārši mīlu savu darbu. Sai Baba par pieķeršanos saka: „Visām dzīvām būtnēm piemīt īpašība – pieķeršanās. Cilvēkam piemīt spēja šo pieķeršanos pārvarēt un sasniegt atbrīvošanos. Ilūzijas ieskauj cilvēku un liek tam izvēlēties nepareizu virzienu. Ilūzijām piemīt trīs īpašības: tīrība, kaislība un kūtrums. Šo īpašību dēļ cilvēks aizmirst savu Dievišķību un uzvedas kā dzīvnieks. Pastāv trīs veidu pieķeršanās: tiekšanās pēc labklājības, pieķeršanās partnerim un pieķeršanās bērniem. Šie trīs veidi padara cilvēku par pieķeršanās vergu. Cilvēks, kurš uzvar šīs trīs vēlmes, var pārvarēt pieķeršanos. Kad pieķeršanās ir uzvarēta, atbrīvošanās kļūst sasniedzama.” Kā uzvarēt šīs trīs vēlmes? Manuprāt, to var izdarīt tikai tad, ja cilvēks sāk iepazīt Dievišķo pasauli un tajā notiekošos procesus un likumsakarības. Kamēr cilvēks neizprot Dievišķo pasauli, viņam var teikt, lai nepieķeras bērnam, bet viņš to nesaprot, jo nesaprot, kas ir viņš pats un kas ir bērns, un kāpēc viņi abi šajā dzīvē ir satikušies.
Visbeidzot Sai Baba runā par trešo svarīgo garīgās attīstības principu – pašpaļāvības attīstīšanu. Pašpaļāvība ir ticība sev. Sai Baba saka: „Tikai tas, kurš tic saviem spēkiem, var būt apmierināts ar sevi.” Kā attīstīt pašpaļāvību jeb ticību sev? Manuprāt, tieši tāpat kā nepieķeršanos – iepazīstot Dievišķo pasauli, saprotot, ka cilvēkam ir dots viss, ka cilvēks var visu, ja vien iet pareizu dzīves ceļu. Tad, kad cilvēks saprot, ka viņš arī ir daļa no Dieva, viņš saprot arī, ka pilnībā var paļauties uz sevi, jo viņš paļaujas uz Dievu.
Kāpēc bez garīgās attīstības neiztikt? Jo tikai garīgajā attīstībā cilvēks spēj atbrīvoties no ciešanām un nesaistīt savu laimi ar ārējo pasauli, bet gan to atklāt pats savā sirdī.
Autore: Elvita Rudzāte