Garīgā tīrība 14.12.2021
Garīgi tīrs cilvēks ir tāds, kas dzīvo saskaņā ar Dievišķajiem likumiem, visās dzīves situācijās klausot sirdsapziņu nevis prātu. Tīrība ir dzīvošana bez grēka jeb kļūdu nepieļaušana ikdienas izvēlēs, ievērojot cilvēciskās vērtības, esot patiesam – tas ko domā, to runā un dara, mīlot visu dzīvo radību, nenodarot nevienam sāpes, strādājot ar savām negatīvajām īpašībām un attīstot pozitīvās īpašības. To sauc par tikumīgu dzīvi un tādu, kas šādu dzīvi praktizē, mēdz saukt par tīru garu vai tikumīgu cilvēku.
Izteikums par tīru garu nav gluži precīzs, jo savā visdziļākā būtībā visiem cilvēkiem gars ir tīrs, atšķirība ir tikai gara attīstības pakāpē jeb Dievišķās gudrības uzkrājumu apjomā. Cilvēks, kas pieļauj kļūdas vai dzīvo grēkā, arī viņam ir tīrs gars, tikai tas nav sasniedzis tādu apziņas līmeni, lai saprastu, ka viņš pieļauj kļūdas vai dzīvo grēkā. Tomēr arī viņā ir sava daļa gudrības uzkrājumi, kas ir gaisma viņā. Nepastāv absolūti negatīvu cilvēku. Katrā cilvēkā ir daļa gaismas.
Netīra ir mūsu domāšana. Netīrs ir mūsu fiziskais ķermenis, kur uzkrājas fiziski uzkrātie sārņi; ēteriskais ķermenis, kur uzkrājas sliktās atmiņas; astrālais ķermenis, kur uzkrājas pārdzīvojumi; mentālais ķermenis, kur uzkrājas sliktas domas. Smalkie ķermeņi ir mūsu dvēsele, tāpēc var teikt, ka mūsu dvēsele nekad nemēdz būt absolūti tīra, jo mēs vēl visi esam ļoti nepilnīgi un ļoti daudz ko pārdzīvojam. Tanī pat laikā mēs nevaram teikt, ka mūsu dvēsele ir netīra, jo savā visdziļākajā būtībā tā ir tīra, tikai mēs to nosmērējam. Līdzībās runājot, kad mēs nomazgājam savu ķermeni no netīrumiem, ķermenis paliek tīrs. Tieši tāpat, ejot garīgās izaugsmes ceļu, atbrīvojoties no savām negatīvajām īpašībām un paradumiem, mēs varam mazgāt savu dvēseli.
Gars uzņem sevī tikai apgūtās mācības, tikai tīro un gaišo, ko garīgajā literatūrā sauc par uzkrājumiem. Jo vairāk gars ir sapratis, jo tālāk viņš ir attīstījies un plašāks apziņas līmenis un vairāk viņā uzkrājumu jeb dzīves gudrības. Ja gars degradējas, tas nozīmē, ka viņš savā attīstībā kāpj uz leju un apziņas līmenis sašaurinās. Līdzībās runājot var iztēloties bumbu, kura kļūst arvien lielāka, ja gars attīstās vai kļūst arvien mazāka, ja gars degradējas, bet bumba ir tīra. Tas ir tas gaišais, kas katrā cilvēkā ir. Tā ir tā Dievišķā dzirksts, kas katrā cilvēkā ir paslēpta un ko svarīgi būtu šīs dzīves laikā atrast. Citiem vārdiem sakot, mūsu dzīves jēga ir gara attīstība jeb “zemākā es” tiekšanās pie “Augstākā Es” jeb tiekšanās saplūst ar Dievu, kas ir katra cilvēka sirdī. Bet lai saplūstu ar Dievu, ir jāsasniedz ļoti augsts apziņas līmenis, pilnībā jāizprot Zemes dzīves sniegtās mācības, jāiegūst Budas apziņas līmenis, ko sauc par apskaidrības iegūšanu. Tālāk gars turpina attīstīties uz citām planētām vai citos Visumos, jo nekad nevar attīstībā sasniegt gala punktu, jo attīstība ir bezgalīga.
Visumā viss ir duāls. Ir balts un melns, labs un slikts līdz brīdim, kamēr šī dualitāte pazūd. Jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk redz dualitāti jeb redz visu pušu nozīmīgumu.
Cilvēks dvēselē var būt ļoti sirsnīgs un mīlošs, bet savas sāpīgās pieredzes dēļ, var savu mīlestību nevienam neizrādīt, ārēji izskatīties auksts un pat rupjš. Šādi cilvēki aizsargā savu mīlošo dvēseli no cilvēkiem, jo viņi tiem neuzticas. Šāda cilvēka dvēselē ir gan ļoti labais (sirsnība, mīlestība), gan ļoti sliktais (aukstums, rupjība).
Var būt cilvēks, kas ārēji ir laipns un sirsnīgs, bet domās kaļ atriebības plānus, kurus pat īsteno.
Katrā cilvēkā ir 49% sliktais un 51% labais. Piemēram, cilvēks, kas cīnās par dabas aizsardzību, var naidīgi izturēties pret tiem, kas to piesārņo. Tas, ka viņš cīnās par dabas aizsardzību, ir labi, bet tas, ka viņš naidīgi izturas pret tās piesārņotājiem, ir slikti. Samazinot savu slikto, samazinās arī labais, jo proporcija saglabājas. Cilvēks turpina darīt visu, kas ir viņa spēkos (bez cīņas), lai aizsargātu dabu, bet dara to ar mīlestību, neizjūtot naidu pret tās piesārņotājiem. Viņa darbs pārvēršas Dievišķajā enerģijā, kas nemanāmi ietekmē dabas piesārņotājus, kas sāk aizdomāties par savas rīcības sekām un pēc laika atsakās no dabas piesārņošanas.
Pavērojiet Tibetas garīgo līderi Dalailamu kā viņš komentē slikto. Viņš to dara mierīgi un bez agresijas, jo viņam ir augsts apziņas līmenis, bet tā kā viņš ir iemiesojumā, tad tie cilvēki, kas ar viņu ir ciešākā kontaktā, noteikti viņā ir pamanījuši arī viņa slikto. Tur nav nekā nosodāma, tā cilvēks ir veidots. Tajā pašā laikā viņa labais plūst dabiski, viņš nevienam necenšas pierādīt, ka viņš ir labs un negaida uzslavas. Viņš mierīgi pilda savu misiju tik labi cik viņš spēj.
Daudzi cilvēki nesaprot, kas notiek ar sliktā 49% un labā 51% proporciju, ja cilvēks sāk iet apzinātu garīgās izaugsmes ceļu. Cilvēki nespēj noticēt tam, ja mēs atbrīvojam savu slikto, tad samazinās arī “vēlme būt labam”, t.i., proporcija saglabājas, mainās tikai apjoms. Vēlme būt labam nenozīmē, ka cilvēks ir labs Dievišķā izpratnē. Vēlme būt labam ir iemācīta gudrība, ka jābūt ir labam un jādara labi darbi, bet cilvēks to dara aiz pienākuma vai aiz vēlmes izpatikt citiem nevis tāpēc, ka jūt šādu nepieciešamību sirdī. Tā arī ir atšķirība starp “sirdī izjustu labo” no “pienākuma labo”.
Tomēr ir labi, ja cilvēks sāk veikt labus darbus kaut vai aiz pienākuma, jo tas ir ceļa sākums, un nevajag viņam pārmest viņa slikto, jo kā jau teicu, tā ir Dieva radīta proporcija (49% sliktais un 51% labais). Vēlāk viņš sapratīs, ka daudz labākus rezultātus viņš sasniegs, veicot labus darbus jau kalpošanas līmenī, kad labus darbus dara, izjūtot aicinājumu to darīt nevis lai izpatiktu citiem. Tie cilvēki, kas savā apziņā ir sasnieguši tādu līmeni, ka ir gatavi kalpot sabiedrībai, uzvedas atšķirīgi no cilvēkiem, kuri dara labus darbus sabiedrības labā, gaidot no sabiedrības atzinību un novērtējumu. Cilvēks, kas kalpo, savu darbu dara klusi, bet visi to pamana. Brīdī, kad viņu cenšas slavināt, viņš jūtas neērti, jo viņaprāt viņš pilda tikai savu misiju un uzdevumus tieši tāpat kā citi cilvēki. Cilvēks, kam ir svarīga ārējā atzinība, vēl nav sasniedzis sapratni kā vislabāk palīdzēt, bet kā jau teicu, tas ir ceļa sākums un par to priecājieties, ka viņš vēlas palīdzēt un arī palīdz.
Pastāv teiciens: “veselā miesā vesels gars”, kuru manuprāt jāsaprot ir sekojoši, – ja cilvēks ir brīvs no negatīvā (negatīvām īpašībām un negatīviem paradumiem), tad viņa gars ir vesels, bet savukārt, ja gars ir vesels, tad arī miesa būs vesela. Gars, kurš ir vesels, dabiski jūt nepieciešamību tikai pēc tīriem un nepārstrādātiem pārtikas produktiem, izjūtot dabisku pretestību pret ķīmiski apstrādātiem vai audzētiem produktiem. Tāpēc prioritāri ir jārūpējas par gara veselību. Svētie cilvēki un mūki patiešām maz vērības pievērsa savam fiziskajam ķermenim, bet viņiem pat nebija iespējas tajā laikā uzturā lietot neveselīgu pārtiku, jo ķīmijas nozare nebija vēl attīstījusies. Lai cilvēks varētu pilnībā iztikt bez pārtikas, ir jāsasniedz ļoti augsts garīgās attīstības līmenis (īsta Joga līmenis), tas mums vēl pagaidām nav pa spēkam. Mūsdienās situācija ir otrāda, mums ir grūtības atrast veselīgu pārtiku. Arī pērkot produkciju no zemniekiem, mums ir jāpaļaujas uz zemnieka godaprātu, ka viņš audzējot produkciju, nav lietojis minerālmēslus. Droši par tīru produkciju mēs varam būt tikai tad, ja esam paši to audzējuši.
Pārtiku mēs pērkam veikalos. Korporācijas, kas ražo pārtiku, pievieno tai konservantus, visādus kaitīgus ingredientus ar kodu “E”. To nedrīkst ēst enerģētikas dēļ, jo tas nav savienojams ar cilvēka vibrācijām, turklāt arī ķīmiski tas nekādi nav savienojams. Bet mēs to visu ēdam. Tāpēc mūsu fiziskais ķermenis nevar būt tīrs.
Lai barība būtu atbilstoša cilvēka vibrācijām, mums ir jārūpējas par to, lai tā būtu satviska. Tai jābūt tikko kā ievāktai – labībai, augļiem, visam tieši no dobes: burkāni, bietes, kartupeļi, dillītes, tomātiņi, gurķīši, labība: rudzi, auzas, kvieši. Bez ķīmijas, bez pesticīdiem, ar savām rokām, ar mūsu vibrācijām. Ja lietojam uzturā pienu, tad arī govij jābūt savai, jo mēs nezinām, ko ēd sveša govs un kādā vidē tā dzīvo. Tāpēc mūsdienās viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas lielākajai daļai iedzīvotāju ir kļuvis neiespējams uzdevums, ir izveidot savus dzīves apstākļus tādus, lai mēs ar barību nepiesārņotu savu ķermeni, kas ir pamats tālākajai garīgajai izaugsmei, jo gars vesels ir tikai tad, ja viņš mājo veselā miesā.
Pasaulē pastāv mikrobi, vīrusi un cilvēki slimo ar dažādām slimībām, kas nozīmē, ka cilvēki uzņem savā fiziskajā ķermenī ķīmiskas vielas no medikamentiem un vakcīnām. Pašlaik daudzi cilvēki, kas iet garīgās attīstības ceļu, tieši pamatojoties uz šiem argumentiem, atsakās no vakcinēšanās iespējām pat COVID-19 pandēmijas laikā. Diemžēl viņi vēl nav nonākuši līdz tai apziņas pakāpei, lai izprastu, ka kaut kas ir arī jāupurē sabiedrības labā, un vēsture pierāda, ka jau no seniem laikiem Svētie cilvēki upurēja savu fizisko ķermeni, lai palīdzētu sabiedrībai augt garā jeb paplašināt apziņas līmeni.
Brīžiem es iedomājos, kā rīkotos viena no manām Skolotājām Svētā Terēze no Avilas šajā COVID-19 pandēmijas laikā? Es, protams, nevaru apgalvot, bet es domāju, ka viņa būtu gatava, lai viņas ķermenī ievada tik daudz vakcīnu cik nepieciešams, lai tikai viņa varētu palīdzēt cilvēkiem kļūt labākiem. Viņa savā garīgajā tīrībā bija tik augstā pakāpē, ka spētu upurēt savu ķermeni, lai tikai izpildītu Dievišķo misiju, kas viņai bija uzticēts. Patiesībā viņa patiešām savu Dievišķo misiju pildīja, pārvarot savu slikto pašsajūtu un ignorējot savas slimības. Mēs varam tikai apbrīnot viņas paveikto, kas vēl 500 gadus pēc viņas nāves, turpina kalpot cilvēcei, lai tā kļūtu labāka.
Tāpēc es aicinu aizdomāties visus garīgā ceļa gājējus, kas sava fiziskā ķermeņa tīrības vārdā, ir gatavi upurēt cilvēku dzīvības. Nevar likt vienā svaru kausā dzīvību un fizisko ķermeni. Dzīvība ir pats svarīgākais, ko Dievs mums ir devis, tāpēc nedrīkst pret šo dāvanu izturēties bezatbildīgi. Pastāv teiciens: “Dievs sargā to, kas pats sevi sargā.” Padomājiet, kā Dievs raugās uz tiem cilvēkiem, kam vienaldzīga citu cilvēku dzīvība, uzskatot, lai notiek dabiskā atlase. Veiciet matemātisko aprēķinu, cik iedzīvotāju paliktu Latvijā pēc COVID-19 pandēmijas, ja valdība būtu rīkojusies tā kā aicināja tie, kas bija pret jebkādiem ierobežojumiem un vakcināciju? Padomājiet, vai šo aicinātāju domāšana ir tīra? Svētie cilvēki visos laikos ir darījuši visu, lai glābtu cilvēku dzīvības un nekad viņi nav teikuši, lai notiek dabiskā atlase. To var pateikt tikai cilvēki, kuru dvēsele ir nocietinājusies, bet gars netiek garīgā izaugsmē uz priekšu, ja dvēsele ir nocietinājusies. Tāpēc es aicinu garīgā ceļa gājējus padomāt, ko patiesībā nozīmē Lielo Skolotāju Mācībā teiktie vārdi: “Mīlēt visu dzīvo radību”? Tas, kas izpratīs šo vārdu patieso būtību, tas arī ies garīgā izaugsmē uz priekšu un šo cilvēku varēs saukt par garīgi tīru cilvēku.
Autore: Elvita Rudzāte