Garīgās attīstības nepieciešamība 19.11.2012

Cilvēks garīgi sāk attīstīties, ja viņš izvērtē, analizē savu dzīvi, izprot notikumus, kuros viņš ir bijis tiešā vai netiešā veidā iesaistīts, ja viņš izprot savas kļūdas un atbrīvojas no sliktā sevī. Tātad – ja cilvēks iemācās domāt. Jūs teiksiet, ka visi cilvēki prot domāt, bet es esmu sapratusi, ka tikai retais patiesi prot domāt. Vēsturiskā personība – filosofs Sokrats bija izcils domātājs. Viņš mācīja arī tautai domāt, jo īpaši jaunatnei, tieši tāpēc valsts varas vīri viņu uzskatīja par tādu, kas sabojā jaunatni, un sodīja ar nāves sodu. Kad kopā ar partneriem domājām par jaundibinātās skolas nosaukumu, mēs nonācām pie atziņas, ka mūsu galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem izzināt pašiem sevi, iemācīties domāt un izprast dzīvi. Tā kā par slavenā teiciena: „Izzini pats sevi!” autoru tiek uzskatīts Sokrats, un skola ir domāta ikvienam ar jebkādu iepriekšējo izglītības līmeni, tad mums šķita likumsakarīgi, ka skolas nosaukumam ir jābūt „Sokrata tautskola”. Par izvēlēto nosaukumu gan esmu saņēmusi pārmetumus no dažiem ievērojamiem Latvijas filosofiem, kuri atteicās sadarboties ar mūsu skolu, bet es sapratu, ka viņi apšaubīja mūsu spēju tautā pareizi nest Sokrata vārdu. Viņi baidījās, vai mēs ar savām aktivitātēm neaptraipīsim Sokrata vārdu. Es viņus par to nenosodu, tā bija viņu brīva izvēle. Es ticu, ka ar laiku viņi mainīs savas domas un kopā ar mums palīdzēs tautai garīgi attīstīties.

Sai Baba par garīgās attīstības veidiem saka: „Ir trīs aspekti, uz kuriem jāvirza savi pūliņi:

1)       garīgie vingrinājumi un disciplīna;

2)       nepieķeršanās attīstīšana;

3)       pašpaļāvības attīstīšana.

Bez šiem trim aspektiem dzīve ir nogurdinošs un bezjēdzīgs ceļojums pa smilšu tuksnesi. Pārtrauciet to, atsakieties – tā ir prasme, kas nepieciešama garīgajai attīstībai. Kamēr jūs vada sajūtu baudas, nevar teikt, ka jūsu garīgā dzīve ir sākusies. Pašlaik daudzi sauc pēc garīgās svētlaimes pārdzīvojuma, bet tikai daži to piedzīvo, jo lielākā daļa cilvēku nespēj atteikties no sajūtu vēlmēm, kas rada baudu. Prieks, ko dod baudas sajūtas, ir īslaicīgs un skumju pilns. Zināšanas vien nenodrošina sirdsprieku. Tikai Dieva, dzīves un sevis kā vienotības izprašana var būt nebeidzama prieka avots.”

Sai Baba piemin garīgos vingrinājumus. Kādi tie ir? Šobrīd grāmatnīcās dažādās valodās nopērkamas ļoti daudzas grāmatas, tiek vadīti kursi, kuros māca dažādus garīgos vingrinājumus vai garīgās prakses, piemēram, es mācu ar domām atbrīvot stresus, citi māca Jogu, Cigun, Tai-Či, Reiki un citas garīgās prakses. Ikviena garīgās prakses īstenošana prasa disciplīnu. Jūs nevarēsiet gūt panākumus, ja kaut ko darīsiet pavirši, tad, kad ienāks prātā. Lai jūs gūtu rezultātus, jums ir jābūt disciplinētiem. Izvēlieties vienu vai divas garīgās prakses un apgūstiet tās padziļināti, tad jūs sasniegsiet labus rezultātus un jutīsieties daudz apmierinātāki ar dzīvi nekā līdz šim.

Sai Baba brīdina: „Nevajag praktizēt visu, par ko esat lasījuši. Praksei izvēlieties vienu vai divus virzienus. Tas garīgais virziens, kuram jūs sekosiet, būs zāles, kas sniegs jums mieru un harmoniju. Necentieties praktizēt visus garīgos ceļus pēc kārtas. No grāmatām iegūto zināšanu nepilnīgums var novest pie šaubām un apjukuma. Jums var rasties pārāk daudz šaubu, kas liek uzdot nebeidzamus jautājumus – kas ir tas, kas ir šis? Šajās pretrunās jūs pazaudēsiet pārāk daudz laika.

Ideāla garīgā prakse. Kad saule ir virs tavas galvas, tad nekrīt ēna. Līdzīgi – ja tavā sirdī ir nesatricināma ticība, tai nebūtu jāmet šaubu ēna. Nerunā sliktu par citiem, runā tikai par labo, kas viņiem piemīt. Visi ir labi. Ja tu saskati slikto viņos, tad tāpēc, ka sliktais ir tevī. Ja tev kāds nepatīk, nesaejies ar viņu. Labvēlība ir kā saules gaisma, kas nogatavina augļus; garīgā prakse ir enerģija, kas nāk no zemes. Abi ir vajadzīgi, lai koks dotu ražu.” Par Sai Babas vārdu patiesumu es pārliecinājos pati – kāda mana paziņa ļoti aizrāvās ar garīgo literatūru, lasot visu pēc kārtas. Viņa pat iestājās Kristīgajā akadēmijā, bet es nezinu, vai viņa to pabeidza, jo bija kļuvusi pavisam dīvaina. Man bija interesanti ar viņu aprunāties, bet es jutu, ka viņā ir garīgo zināšanu kokteilis, ka viņa nespēj tās sakārtot pa plauktiņiem, tāpēc viņas runa bija samērā nesakarīga. Daudzi viņu uzskatīja par jukušu, bet patiesībā viņa bija apjukusi garīgo zināšanu jūrā.

Sai Baba par garīgā ceļa izvēli māca: „Ir jāņem vērā katra indivīda garīgais attīstības līmenis. Nekad nevajag akli atdarināt kādu un sekot citiem. Sekojiet ceļam, kurš jums ir piemērots. Izvēlieties jebkuru garīgo praksi, kura piesaista jūs un dod mieru un prieku. Nekad neiztopiet citiem. Nekad nedariet kaut ko tikai tāpēc, ka tā dara citi. Sekojiet izvēlētajam ceļam, citādi jūs to pazaudēsiet. Garīgo prakšu metožu izvēle ir atkarīga no jūsu iespējām, prasmēm, sapratnes un garīgā attīstības līmeņa.

Nav jāapgūst daudz, nav jāatceras sīkumi. Tagad daudzi cilvēki lasa grāmatas, klausās lekcijas vairākus gadus pēc kārtas, bet kāds gan no tā labums? Savā garīgajā attīstībā viņi paliek tajā vietā, kur bijuši. Kāds tam iemesls? Viņus aiztur nepietiekoša prakse, tas bremzē virzību uz priekšu. Patiesībā jums nevajag lasīt pārāk daudz grāmatu. Nevajag apgūt pārāk daudz. Ja jūs skaidri un dziļi sapratīsiet kaut ko vienu, ar to pietiks. Ja kaut ko īstenosiet praksē, tas būs pietiekami. Nav vajadzības daudz ko apgūt, bet neko nepielietot darbībā. Lai mācītu citus, ir jāapgūst un jāatceras daudz, ir jāizlasa daudz grāmatu, bet sevis atbrīvošanai, izpirkšanai un glābšanai pietiks, ja kaut ko vienu patiešām pielietosiet praksē. Tāpēc dzīvē daudz svarīgāka par mācīšanos un zināšanu uzkrāšanu ir prakse.”

Vēl viens svarīgs Sai Babas norādītais princips, kas jāievēro, lai cilvēks garīgi attīstītos, ir nepieķeršanās lietām. Esmu sapratusi, ka cilvēki nesaprot, ko nozīmē pieķeršanās. Viņi to ikdienā neapzinās, tāpēc, ja kāds saka – tu pārāk esi pieķēries savam darbam, tad viņi saka: nē, es vienkārši mīlu savu darbu. Sai Baba par pieķeršanos saka: „Visām dzīvām būtnēm piemīt īpašība – pieķeršanās. Cilvēkam piemīt spēja šo pieķeršanos pārvarēt un sasniegt atbrīvošanos. Ilūzijas ieskauj cilvēku un liek tam izvēlēties nepareizu virzienu. Ilūzijām piemīt trīs īpašības: tīrība, kaislība un kūtrums. Šo īpašību dēļ cilvēks aizmirst savu Dievišķību un uzvedas kā dzīvnieks. Pastāv trīs veidu pieķeršanās: tiekšanās pēc labklājības, pieķeršanās partnerim un pieķeršanās bērniem. Šie trīs veidi padara cilvēku par pieķeršanās vergu. Cilvēks, kurš uzvar šīs trīs vēlmes, var pārvarēt pieķeršanos. Kad pieķeršanās ir uzvarēta, atbrīvošanās kļūst sasniedzama.” Kā uzvarēt šīs trīs vēlmes? Manuprāt, to var izdarīt tikai tad, ja cilvēks sāk iepazīt Dievišķo pasauli un tajā notiekošos procesus un likumsakarības. Kamēr cilvēks neizprot Dievišķo pasauli, viņam var teikt, lai nepieķeras bērnam, bet viņš to nesaprot, jo nesaprot, kas ir viņš pats un kas ir bērns, un kāpēc viņi abi šajā dzīvē ir satikušies.

Visbeidzot Sai Baba runā par trešo svarīgo garīgās attīstības principu – pašpaļāvības attīstīšanu. Pašpaļāvība ir ticība sev. Sai Baba saka: „Tikai tas, kurš tic saviem spēkiem, var būt apmierināts ar sevi.” Kā attīstīt pašpaļāvību jeb ticību sev? Manuprāt, tieši tāpat kā nepieķeršanos – iepazīstot Dievišķo pasauli, saprotot, ka cilvēkam ir dots viss, ka cilvēks var visu, ja vien iet pareizu dzīves ceļu. Tad, kad cilvēks saprot, ka viņš arī ir daļa no Dieva, viņš saprot arī, ka pilnībā var paļauties uz sevi, jo viņš paļaujas uz Dievu.

Sai Baba mūs iedrošina: „Ja cilvēks pats pakāpsies desmit pakāpienus garīgajā attīstībā, Dievs palīdzēs pārvarēt simts pakāpienus. Dievs jums tūkstoškārt dod to, ko jūs dodat Viņam. Ja jūs dodat maz, Dievs dod pretī daudz. Tas nenozīmē, ka kaut kas būtu jāziedo Dievam. Dievam pašam nekas nav vajadzīgs. Lai ko jūs ziedotu, tas ir jūsu pašu labā. Tas, kas jums Dievam jāziedo, ir jūsu sirds. Tas, ko Dievs meklē, ir mīlestības pilna sirds. Pasaulē nav nekā labāka par šādu sirdi. Attīstiet mīlestību savās sirdīs un sējiet mīlestības sēklu to cilvēku sirdīs, kuriem ir liegta mīlestība. Laistiet sirdis ar mīlestību, audzējiet mīlestības stādus un izbaudiet mīlestības ražas novākšanu.”

Lai mēs garīgi attīstītos, nepietiek tikai ar garīgās prakses izvēli, disciplīnu, nepieķeršanās un pašpaļāvības attīstīšanu. Svarīgi ir mūsu sirdis atvērt mīlestībai. Ja mēs iemācīsimies mīlēt visu pasauli, tad pasaule atvērsies mums, un mēs būsim pārsteigti par tās skaistumu. Dzīve nav un nevar būt viegla, bet dzīvot taču ir tik interesanti un skaisti!

Autore: Elvita Rudzāte