Garīgo slimību simboliskā nozīme 14.04.2021

Garīgās jeb psihiskās slimības rada lepnība. Ja jūsu vecākiem, vecvecākiem vai bērniem ir garīgi traucējumi, tad atbrīvojiet savu lepnību, un jūsu nākamo paaudžu garīgā veselība uzlabosies. Jūs pārstāsiet kaunēties no saviem vai savu tuvinieku trūkumiem, izmisīgi neslēpsit tos, un jūsu dvēseles mokas pārstās būt citu cilvēku interešu objekts.

Garīgās jeb psihiskās slimības bērnam nozīmē, ka gars atstāj ķermeni, lai cilvēks dvēselē varētu sakārtoties, un, ja gars redz, ka mācību stunda izrādījusies velta, viņš vairs ķermenī neatgriežas. Tādam cilvēkam turpmāk jāmācās tikai no ķermeņa ciešanām. Pats sev viņš palīdzēt nevar. To spēj darīt tikai vecāki. Ja bērna gars atstāj ķermeni, tas nozīmē, ka viņš dod vecākiem laiku pārdomām. Garā vājajiem neliek skrieties ar citiem ne garā, ne īstenībā. Dzīves sacensības ir cilvēka vēlme būt labākam par citiem. Gars nevēlas aiziet bojā šajā cilvēka neapgūtajā mācību stundā. Tādējādi izpaužas gara spēja pasargāt sevi no karmiska parāda pieaugšanas un tam neizbēgami sekojošās izpirkšanas.

Bieži dvēseles kaites rodas kā sekas pēc kādas fiziskas slimības vai traumas. Dvēseles slimību gadījumā problēma slēpjas galvā. Galvu veido galvaskauss un smadzenes. Kauli simbolizē tēvu. Smadzenes simbolizē māti. Galvaskauss – tas ir tēvs, kura racionālā apziņa saudzē un sargā apziņu, ko vada mātes intuīcija, t.i., smadzenes. Ja galvaskausa kauli tiek traumēti, dvēseles slimība var arī nerasties, lai gan novirzes psihē noteikti pastāv. Dvēseles slimība rodas smadzeņu bojājumu rezultātā, kas pavada galvaskausa kaulu traumu. Taču dvēseles slimība var rasties arī kā netraumatiskas slimības sekas.

Bērna galva un viņa garīgā attīstība liecina par vecāku attiecību saprātīgumu. Baiļpilns saprāts kļūst dusmīgs. Drosmīgs saprāts mīl bez nosacījumiem. Dusmu kritiskais lielums par tēva (vīrieša, vīriešu) neapdomību lauž galvaskausa kaulus, bet tas, ka tiek bojātas smadzenes, liecina par slēptām dusmām, kas ir visa pirmcēlonis. Dusmu kritiskais lielums par mātes (sievietes, sieviešu) neapdomību izraisa smadzeņu slimības bez galvaskausa kaulu bojājumiem. Mazs bērns, kas vēl neprot domāt patstāvīgi, cieš vecāku dusmu dēļ. Lielāks bērns pats spēj ietekmēt savas likstas. Ja bērns pret tēvu izturas ar mīlestību un cieņu, tad bērna gars un ķermenis ir veseli.

Bērns, kura vecāki kopš pašas viņa dzimšanas vēlas, lai viņš būtu labāks par citiem, cieš no vecāku pārmēru prasīguma. Taču nevienam neienāk prātā, ka bērnam tas sagādā ciešanas, jo pārmēru prasīgumu domās nav pieņemts uzskatīt par reālu rīcību. Pieaugušie neprot mīlēt bērnu tādu, kāds viņš ir, neprot mīlēt bez nosacījumiem. Bērns to jūt, un viņā iesakņojas apziņa, ka viņu nemīl tādu, kāds viņš ir: „Es neesmu vajadzīgs, mani negrib.” Viņu nevar pārliecināt par pretējo. Precīzāk sakot, ar prātu viņš spēj visu saprast, taču racionālā prāta loģika nevar pavēlēt sirdij. Bērna bailes, ka viņš nepratīs izpildīt visas vecāku prasības, bremzē viņa attīstību. Ja vecāki savu kļūdu neizlabo, tad šī bremzēšanās var izraisīt dvēseles slimību. Apgaismes brīžos bērns atkal apzinās savu nepilnvērtību, t.i., bailes, ka slimības dēļ viņu nemīl. Un slimība atkal saasinās. Katrs saasinājums padziļina smadzeņu fiziskā sabrukuma neatgriezeniskumu.

Ģimenes tēvs, kura galvenais mērķis ir pierādīt savu pārākumu, iznīcina ģimenes garu. Bērnu garīgās (psihiskās) slimības ir šādas tēva spītības vissmagākās sekas. Ģimenes māte, kuras galvenais mērķis ir pierādīt savu pārākumu, iznīcina ģimenes dvēseli. Ģimene izirst, iet bojā. Ja tēva stingrais vārds vai roka neļauj tai izjukt, rezultāts ir garīga jeb psihiska slimība.

Neapmierinātība rada garīgus jeb psihiskus traucējumus. Arvien lielākas vēlmes un arvien lielāki ieguvumi rada arvien lielāku neapmierinātību, kuras lielums kādā brīdī noved līdz garīgai jeb psihiskai slimībai. Visu slimību ierosinātājs ir izmisums, brīdis, kad pārtrūkst pacietība. Tas ir brīdis, kad paša neapmierinātība ir līdz kaklam. „Gribu” kļūst par „negribu”. Protests pret esošo ir kļuvis par protestu pret gaidāmo. Traģisks izmisums par to, ka nevar dabūt kaut ko vēl labāku, rada garīgu jeb psihisku slimību.

Autisks bērns piedzimst, ja abi vecāki noslēdzas sevī, lai izslēgtu jebkuru informāciju, īpaši labu un vilinošu, kura var traucēt sasniegt galveno mērķi. Ja abi vecāki ir fanātiķi, kuri cenšas iegūt slavu un atzinību, smagi strādājot, kļūstot akli un kurli pret visu, kas varētu viņiem traucēt sasniegt mērķi, tad bērnam tas viss summējās citā galējībā – viņš pilnībā ieraujas sevī. Tā ir autisma slimība, kas kalpo kā aizsargmehānisms. Bērns dzīvo it kā tunelī, un visas savas domas sakoncentrē uz gaismu, kas spīd tuneļa galā, padarot aklu. Viņš nedomā ne par ko citu, neko citu viņam nevajag.

Autisms izpaužas kā aiziešana no realitātes, dzīvošana savā pasaulē, egocentriska domāšana un uzvedība. Autists ir līdzīgs akli-kurlmēmam, kurš visu redz un dzird tikai tad, kad pats to vēlas. Pārējos gadījumos viņš vēlas, lai tiek izpildītas viņa vēlēšanās, neko neredzot un nedzirdot sev apkārt, pat ja viņam līdzās būtu mirējs, kurš lūgtu palīdzību. Īpaši nežēlīgs viņš ir pret saviem vecākiem.

Par autistu bērns piedzimst tāpēc, lai pilnībā iznīcinātu savu vecāku ego, jo iepriekšējā dzīvē vecāki pilnībā iznīcināja viņu kā personību. Tāpēc autists redz un dzird tikai to, ko viņam gribas, bet neredz un nedzird neko, ja runa ir par citu cilvēku vajadzībām. Autisms ir egoisma vistiešākā  izpausme. Autists neļauj pār sevi valdīt un nepakļaujas nekādiem skaidrojumiem, attaisnojumiem un pārliecināšanai. Inteliģentas runas atgrūžas no viņa kā no kalna sienas.

Plānprātība rodas, ja augsta intelekta cilvēks jūt savu nespēju iet vienā solī ar jaunatni un sāk pret to izturēties augstprātīgi, piekasīgi, kritiski, indīgi, taču atklāti to neizrāda. Tad viņa smadzenes sāk deģenerēties. Šī deģenerēšanās izpaužas plānprātībā. Plānprātība attīstās no lēni nobriedušas vēlmes būt labākam par citiem. Tās ir smadzeņu bojājumu sekas tā dēvētajam inteliģentajam cilvēkam.

Depresija rodas no neapmierinātām vēlmēm. Ja nebūtu vēlmju, nerastos vainas izjūta, un tāpēc nevajadzētu kaunēties, jo kauns aizved līdz depresijai. Savā visdziļākajā būtībā depresijas cēlonis ir bailes parādīt cilvēkiem savu negatīvo attieksmi. Lai izārstētos no depresijas, ir jānoņem „vāciņš” apspiestajām emocijām. Depresija ir ļoti smaga vainas izjūta par to, ka cilvēks dzīvo citu dzīvi, nevis savējo. Mūsdienās depresija tik ļoti izplatās, jo ir ļoti grūti palikt pašam jeb atbilstošam savai būtībai.

Nervu sabrukums rodas, ja cilvēks žēlo sevi, jo nevar realizēt savas domas. Piemēram, māte grib, lai meita dzīvo ar viņu kopā, bet ar prātu saprot, ka meitai ir jādzīvo sava dzīve. Neīstenotās vēlmes viņā rada neapmierinātību.

Apātija rodas, ja cilvēks dievina tikai darbu, ar kura palīdzību viņš citiem pierāda savu vērtību. Apātija ir pilnīgs nejūtīgums.

Šizofrēnija rodas, ja cilvēks grib pats sev pierādīt, ka ir labāks nekā patiesībā ir, un pats tam tic. Cilvēks upurē sevi sevis dēļ, lai pierādītu sev, ka ir labāks, nekā patiesībā ir. Pierādīšana sev, ka ir labāks nekā patiesībā ir – tā ir verga pazīme.

Šizofrēnijas būtība ir tāda, ka cilvēks dzīvo ar citu ilūzijām vai citu ilūzijās, jo viņš vēlas tiem ļoti izpatikt. Pirmām kārtām cilvēks dzīvo savu vecāku, audzinātāju ilūzijās. Kāds gaida vienu, cits otru – trešais trešo. Jo vairāk cilvēks sasprindzinās, ticot, ka viņš to spēs izdarīt, jo lielāka iespējamība saslimt ar šizofrēniju, kuras gadījumā jūtas, domas, vārdi un rīcība pastāv dažādu līmeņu un garumu viļņos, kuri savā starpā nesakrīt. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka tās nav viņa jūtas, domas, vārdi un rīcība. Tās pieder citiem cilvēkiem. Šizofrēniķim galvā viss ir juku jukām, un viņš nespēj pats tikt galā ar dzīves problēmām. Viņš grib visiem izpatikt, bet nevar tikt galā pats ar sevi, tāpēc sāk baidīties pats no sevis.

Šizofrēnijas tips ir atkarīgs no tā, kā vecāki realizē savus labos nodomus:

1. Daži grib sasniegt labo ar labu. Tas nozīmē, ka bērnu audzina tikai ar labo. Bērns tiek norobežots no sliktā. Labais tiek idealizēts, bet bērnam dzīve tiek zīmēta kā brīnišķīga pasaka ar noteikumu, ka viņš labi uzvedīsies. Labs bērns klausa vecākus, rūpējas par tīrību un kārtību, guļ un ēd, kā liek vecāki, mācās un kļūst gudrs, priekšzīmīgs, slavens, cienījams, bagāts, ideāls, un vecāki var ar viņu lepoties. Bērna ietekmēšana un garīga manipulācija aizved vecākus pie mērķa, ja bērnam vecāki ir svarīgāki par sevi. Bērnam vecāki ir svarīgāki nekā pats sev tajā gadījumā, ja bērns iepriekšējā dzīvē ir izbaudījis bāreņa dzīves smagumu. Tāds bērns uzreiz kļūst paklausīgs, ja viņam pasaka, ka ar savu nepaklausību viņš nodara sāpes mātei vai, ka māte saslims vai nomirs. Tikai dzirdot šādas frāzes, bērnu pārņem paniskas šausmas, kuras viņu var padarīt traku, un viņš sāks māti klausīt. Vecāki, šādi izrīkojoties ar bērnu, pat nenojauš, ka grauj bērna garīgo veselību. Iepriekšējā dzīvē bērns cieta no saviem vecākiem fiziski, bet šajā dzīvē garīgi. Vecāku skaits, kuri audzina bērnu ar pārmēru labo, aug proporcionāli materiālās labklājības pieaugumam.

 2. Citi vēlas labo iegūt ar slikto. Citiem vārdiem – bērnu audzina, iznīdējot slikto. Viss sliktais vienādojas ar labo. Labais tiek parādīts kā piemērs, bet sliktais kā kauns. Vecāki tikai to vien dara kā lasa anotācijas, tās kritizē, iebiedē un draud: ja būsi slikts, ar tevi notiks tas pats, kas notika ar to slikto bērnu, par kuru mēs tev stāstījām. Bērnam pasaule tiek attēlota kā briesmu pārpilna, cerot uz to, ka bērns no bailēm būs labs. Ja cilvēkam vairākas dzīves pēc kārtas ir bijis jāpakļaujas citu varai, viņš no tā ļoti baidās, tajā pašā laikā piesaistot sev tieši tādus varaskārus cilvēkus. Bailes liek cilvēkam kļūt tādam, kā to vēlas apkārtējie, bet, kad atklājas, ka apkārtējie vienalga nav apmierināti, bailes pieaug. Tieši bailes, ka cilvēku vienalga neiemīlēs tādu, kāds viņš ir, rada briesmu pasauli. Gars pamet briesmu pasauli, lai glābtos.

3. Trešais cenšas iegūt labo gan ar labo, gan ar slikto. Nerēķinoties ar bērna „es” un neinteresējoties par bērna vajadzībām, vecāki cenšas bērnu gan pamudināt, gan iebiedēt, un bērns kļūst gan šāds, gan tāds. Bet pēc tam bērnu apvaino par to, ka viņš ir neprognozējams. Ja bērna dvēseli tādā veidā groza viens no vecākiem, bērns zina, kā noteiktā situācijā viņam izpatikt. Bet, ja bērna dvēseli spiež abi vecāki, te bērnu raujot uz pusēm, te iedzenot spīlēs, te griežot kā ar šķērēm, lai katram no vecākiem tiktu kāds gabals, kas viņam ir pa prātam, tad bērns ir neizpratnē un izmisumā.

Pirmais šizofrēnijas tips gandrīz nepadodas ārstēšanai ar zālēm, jo šie cilvēki lēkmju laikā izjūt svētlaimi un uzskata savu problēmu par laimi, kas ļauj viņiem atrauties no zemes pievilkšanās spēka. Viņi nesaprot, kāpēc viņiem brīvprātīgi ir jālieto zāles. Kad šizofrēniķis saka „es”, viņš ar to domā savu patieso es, atšķirībā no citiem cilvēkiem, kuri ar „es” saprot savu ķermeni. Šizofrēniķis nesaprot, ka viņš bēg no sava ķermeņa tur, kur patiesībā ir labi. Neviens no tiem, kas bēg no bailēm, neatceras, kas viņam atstāts aiz muguras. Tāpēc viņam nav daļas par zemes pasauli. Ja zemes pasaule centīsies to pārveidot pēc savas gaumes, cilvēks kļūs agresīvs.

Otrais šizofrēnijas tips vieglāk padodas ārstēšanai ar zālēm, jo lēkmes laikā slimais iegūst ellīgas mokas. Baidoties no kārtējās lēkmes, viņi dzer zāles ļoti akurāti. Pat ārstēšana ar domu spēku viņiem ir pieņemama. Tikai viņi netic iespējai izārstēties bez zālēm. Ja vecāki atzītu savas kļūdas un sāktu strādāt ar sevi, lai palīdzētu bērnam, bērnam parādītos iespēja izveseļoties. Cilvēkam, kurš saslimis ar šizofrēniju pieaugušā vecumā,  nepieciešams garīgs atbalsts no tuviniekiem.

Visvairāk izplatīts ir trešais šizofrēnijas tips, un tieši šiem slimniekiem visgrūtāk palīdzēt, jo viņi nepieņem palīdzību. Saki viņam vienu – viņam tūlīt ir gatavs iebildums. Tā reaģēt viņam liek pašaizsardzības izjūta. Viņš ir pieradis, ka kopš bērnības kāds mēģina viņu salauzt, bet tagad viņš tam ir pielicis punktu. Tādā dvēseliskā stāvoklī cilvēkam nevar atļaut pašam pieņemt lēmumu, jo viņš neprot izvēlēties. Viņš ķersies klāt visam, kas viņam trāpīsies pa rokai.

Alcheimera slimība rodas, ja cilvēks skumst savu prāta spēju dēļ, jo izvirza sev pārmērīgas prasības. Šī slimība piemeklē cilvēkus, kas, pilnībā noliedzot emocijas, absolutizē savu smadzeņu potenciālu. Tādiem smadzenes ir vergs, bet racionālā domāšana – vergturis. Alcheimera slimība rodas cilvēkiem, kuros iemājojusi maksimāla vēlēšanās saņemt, kā arī apziņa, ka, lai saņemtu, nepieciešams pilnībā iedarbināt sava saprāta potenciālu.

Citiem vārdiem sakot, visas garīgās slimības pieaugušajiem rodas no tā, ka cilvēks savā garīgajā attīstībā nevirzās uz priekšu, bet stāv uz vietas vai pat kāpjas atpakaļ. Garīgā attīstība ir mūsu dzīves mērķis jeb dzīves galvenā jēga. Ja cilvēks par galveno uzskata vēlmes, dzīvošanu ilūzijā un sevis apliecināšanu, lai varētu citu acīs ar kaut ko lepoties, tad viņš nepilda savu galveno uzdevumu – nemācās jeb nekļūst sirdsgudrāks. Garīgā slimība atļauj viņam dzīvot tajā pasaulē kādu tas ir iztēlojies.

Garīgās slimības gadījumā cilvēks nevis paplašina apziņas līmeni, bet tā apziņas līmenis sašaurinās. Diemžēl garīgas slimības piemeklē intelektuāli ļoti attīstītus cilvēkus tieši tāpēc, lai viņi saprastu, ka ar intelekta attīstību ir par maz, ka nepieciešama līdzsvarota garīguma un intelekta attīstība. Tāpat garīgas slimības piemeklē cilvēkus, kas ir pārspīlējuši ar garīgās literatūras lasīšanu vai garīgu semināru klausīšanos un nepielieto gūtās zināšanas praksē. Citiem vārdiem sakot, elektrības spuldzīte pārsprāgst, ja to pieslēdz lielākai jaudai nekā tā ir paredzēta. Tāpēc bieži garīgas slimības piemeklē cilvēkus, kas it kā iet garīgās attīstības ceļu, neapzinoties bīstamību, kas notiek, ja aizraujas ar neatļautām garīgām praksēm vai tās tiek pielietotas nepareizi.

Autore: Elvita Rudzāte