Gars, dvēsele un ķermenis – kas slimo? 13.04.2021

Gars, dvēsele un ķermenis ir svētā trīsvienība. Mūsu fiziskā un garīgā veselība vislielākā mērā ir saistīta ar to kā jūtas mūsu gars, dvēsele un ķermenis. Lai labāk izprastu katra jēdziena būtību, simboliski iztēlosimies, ka gars ir sēkla, dvēsele ir augsne, kurā iesēj sēklu, un ķermenis ir augs, kas izaug no sēklas. Ja sēkla ir vesela un augsne ir auglīga, tad izaugs skaists un veselīgs augs. Ja sēkla ir vesela, bet augsne slima, tad augs var izaugt slims. Citiem vārdiem sakot, cilvēks cietīs no veselības problēmām, ja viņa dvēsele nebūs harmonijā, bet cietīs no pārdzīvojumiem.

Gars ir ideja, radošais, saprātīgais, virzošais spēks. Gars uzkrāj sevī visas dzīves gudrības no dzīves uz dzīvi – ar tām dzīves gudrībām ar kurām cilvēks nomirst jeb atstāj savu fizisko ķermeni, ar tām gudrībām viņš piedzimst nākamajā dzīvē, jo dzīves gudrības nepazūd, jo gars nemirst. Mirst tikai ķermenis. Pēc ķermeņa fiziskās nāves pazūd tikai laicīgās zināšanas, piemēram, svešvalodu zināšanas, matemātikas zināšanas, ķīmijas zināšanas u.c. profesionālās zināšanas, kuras ir nepieciešamas laicīgajai dzīvei.

Dzīves gudrība ir sirdsgudrība. Dzīves gudrību veido Dievišķās zināšanas, kas apgūtas praksē. Diemžēl izglītības sistēma sirdsgudrības attīstībai pievērš pārāk maz uzmanības. Humānā pedagoģija kaut ko mēģina šajā virzienā darīt, bet tas ir stipri par maz, tāpēc ka sirdsgudrība attīstās tikai tad, kad cilvēks atzīst Smalkās Pasaules eksistenci, atzīst Augstāko Spēku Hierarhiju un Dievu.

Visas dzīves gudrības uzkrājas garā un arī pēc fiziskā ķermeņa nāves nekur nepazūd, jo tās uzglabājas garā, kas ir mūžīgs. Savukārt laicīgās zināšanās uzglabājas cilvēka prātā, kas ir ķermeņa daļa un kā mēs zinām ķermenis ir mirstīgs. Tāpēc laicīgās zināšanas, kas uzglabājas prātā pazūd pēc fiziskā ķermeņa nāves.

Ja mēs vēlam labu, mēs ātri virzāmies uz priekšu. Ja mēs esam nelabvēlības pilni, mēs stāvam vai riņķojam uz vietas, lai atrastu pareizo ceļu. Lai gars varētu virzīties uz priekšu, viņam nepieciešama dvēsele. Ja dvēsele ir pozitīva, tad tā paskubina no aizmugures, nedod miera, liek iet uz priekšu. Ja dvēsele ir ievainota (pārdzīvo pagātnes notikumus), tad gars savā attīstībā jeb virzībā uz priekšu apstājas. Dvēsele ir izziņa, kas strādā ar ideju. Dvēsele ir kā augsne, kurā lemts veidoties augam. Ķermenis ir šis augs.

Vēl, aplūkojot garu, dvēseli un ķermeni no cita aspekta, var teikt, ka gars – tas ir tēvs, kam simboliski atbilst skelets, galva, prāts, apdomība, panākumi, spēks, ienākumi. Dvēsele – tā ir cilvēka māte, kurai simboliski atbilst mīkstie audi, kakls, emocijas, jūtīgums, sirsnība, elastīgums, raksturs. Ķermenis ir tēva un mātes summa, kas sev piesaista jau tajā esošo, piemēram, bērns piedzimst ar slimību, kas piemīt tēvam vai mātei.

Simboliski garu var iztēloties kā vīrieti un dvēseli kā sievieti. Lai vīrietis būtu veiksmīgs darbā, viņam nepieciešama blakus mīloša sieva. Ļoti bieži saka, ka sieviete ir kakls, kas groza galvu uz to pusi, kur viņai labpatīk, bet vīrietis domā, ka pats ir izdomājis šo virzienu. Tieši tāpat var teikt par garu un dvēseli – gars ir galva, bet dvēsele ir kakls, kas groza galvu. Gars ir vienots ar dvēseli. Gars izvēlas mācību stundas, kas cilvēkam dzīvē uz zemes būs jāapgūst, bet dvēsele izvēlas instrumentus, kā labāk cilvēks varētu apgūt gara izvēlēto mācību stundu. Gars izvēlas mācību stundas, pirms iemiesošanās ķermenī. Dvēsele izvēlas instrumentus dzīves laikā.

Mēs visi saprotam, ka ķermenis ir fiziskais līmenis, jo ķermeni mēs varam aptaustīt. Savukārt, gars un dvēsele ir jūtu līmenis, jo mēs tos nevaram aptaustīt. Tieši tāpēc gars ir ideāls, un ķermenis ir materiāls.

Gars ir jūtas, dvēsele ir sajūtas, un ķermenis ir domas. Domāju, ka arī jūs esat pamanījuši, ka sāp daudz vairāk, ja mēs aizskaram jūtas. Tās nav redzamas, tās var pat sākumā neizpausties fiziskā slimībā, bet sāpes ir ļoti dziļas. Ja mēs domājam nepareizi, tad mūsu ķermenī veidojas slimības, jo ar sliktām vai nepareizām domām mēs radām stresus, kas ietekmē veselību. Ar negatīvām domām mēs slikti ietekmējam savu veselību, bet ar pozitīvām domām mēs palīdzam ķermenim izveseļoties.  

Gars izvēlas mācību stundu norises vietu, t.i., valsti, kurā piedzimstam. Dvēsele izvēlas mācību līdzekļus, t.i., dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies garā jeb uzkrājam savā apziņā jaunu sirdsgudrību. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo gars ir kļuvis gudrāks. Garam jāapgūst sirdsgudrība, tāpēc tam jāiemiesojas fiziskajā ķermenī, lai iemācītos vēl neapgūto. Jo gudrāks kļūst gars, jo sarežģītāki kļūst viņa mācību uzdevumi. Tas nozīmē, ka mēs nevaram apstāties savā garīgajā attīstībā. Simboliski skolā, ja esam iemācījušies burtus, tad tālāk jāiemācās lasīt, un pēc tam – rakstīt, utt. Jo vairāk mēs apgūstam gudrības, jo kļūstam sirdsgudrāki.

Dvēseles miers iestājas tad, kad esam atkal apguvuši kādu jaunu sirdsgudrību. Ja mēs nemācāmies, tad dvēsele ir nemierīga, tai kaut kā pietrūkst. Tie, kas cenšas apgūt dažādas mācības, tās līdz galam neizprotot, bet vienkārši pieņemot tās kā dogmas, tiem dvēsele ir nemiera pilna. No tā mēs secinām, ka apgūt mācību stundu varam tikai tad, ja esam to izpratuši. Svešu gudrību vienkārša pieņemšana neradīs dvēseles mieru, t.i., sirdsgudrību.

Cilvēks ir gars, kas caur dvēseli valda pār savu ķermeni. Dvēsele saista garu ar ķermeni. Gars ir mūžīgs, ķermenis – laicīga parādība. Miega laikā gars atdalās no ķermeņa. Kamēr ķermenis atpūšas no fiziskā noguruma, gars atdalās no fiziskā ķermeņa un Smalkajā Pasaulē ceļo pagātnē, nākotnē, kā arī tagadnē, un sagādā jums nepieciešamo informāciju simbolisku sapņu veidolā. Tas parāda jums tās sejas un ainas, kas citādi paietu garām nepamanītas.

Cilvēka dzīve nebeidzas ar to, ka ķermenis nomirst. Cilvēka dzīve turpinās garu pasaulē jeb Smalkajā Pasaulē. Kad garu pasaulē gars Augstāko Spēku pavadībā ir apguvis dzīves gudrības teorētiskā līmenī, tad nepieciešams zināšanas nostiprināt praksē. Praksi gars iziet uz planētas Zeme, iemiesojoties jaunā cilvēka ķermenī. Un atkal process it kā sākas no gala, tomēr gars no iepriekšējām dzīvēm paņem sev līdzi dzīves gudrību, t.i., apgūtās mācību stundas jeb sirdsgudrību, un uz Zemes apgūst jaunas dzīves gudrības. Situācijas, caur kurām garam ir jāpraktizē teorijā apgūtais, izvēlas dvēsele. Tāpēc tieši dvēselei visvairāk sāp, ja kaut kas nenotiek tā kā bija iepriekš plānots. Līdzīgi kā skolā skolotājam sāp sirds, ja viņš redz, ka skolnieks viņa mācīto neņem nopietni, pieļauj kļūdas un pēc tam cieš no pieļauto kļūdu sekām. Ciešanas parasti skar ķermeni, kurš sāk slimot, ja stresu līmenis pārsniedz kritisko robežu. Ja ķermenis vairs nespēj tikt galā ar cilvēka piesaistītajiem stresiem un slimībām vai, ja cilvēks ir apguvis šīs dzīves mācību stundas praksē, tad fiziskais ķermenis mirst, bet gars saplūstot kopā ar dvēseli, atdalās no fiziskā ķermeņa un dodas uz Garu pasauli, lai pēc laika atkal nāktu iemiesojumā un turpinātu uzkrāt dzīves gudrības. Tāpēc cilvēks ir mūžīgs, un mirstīga ir tikai cilvēka viena daļa – fiziskais ķermenis.

Apkārt fiziskajām ķermenim ir smalkie ķermeņi jeb cilvēka dvēsele – ēteriskais ķermenis, kur uzkrājas sliktās atmiņas; astrālais ķermenis, kur uzkrājas pārdzīvojumi; mentālais ķermenis, kur uzkrājas sliktas domas un citi smalkie ķermeņi, kur uzkrājas labie darbi un labās domas, piemēram, kauzālais ķermenis. Tāpēc dvēseles sāpes ir pārdzīvojumi jeb stresi.

Lai fiziskais ķermenis būtu vesels, nepieciešams attīrīt četrus zemākos ķermeņus no visiem uzņemtajiem sārņiem – kaitīgajām vielām, sliktām atmiņām, pārdzīvojumiem (stresiem) un sliktām domām. Lai cilvēks atbrīvotu sliktās atmiņas, pārdzīvojumus un sliktās domas, viņam jākļūst dzīves gudrākam, jo tikai izprotot slikto atmiņu, pārdzīvojumu un slikto domu sniegtās mācības, viņš vairo dzīves gudrību savā apziņā jeb paplašina savu apziņas līmeni. Tāpēc tik svarīgi ir apgūt Dievišķo zinātni un atgriezties ticībā pie Dieva. Kamēr sabiedrība noliegs Dievu, tikmēr sabiedrībai klāsies arvien grūtāk un grūtāk līdz tiks sasniegts tāds grūtību līmenis, kad sabiedrība sapratīs, ka neviens cits kā tikai Dievs var viņu glābt. Jautājums, kāpēc sabiedrība gaida maksimālo grūtību līmeni, vai tiešām nevar atbrīvoties no dogmas, ka Dieva nav un sākt izzināt Dievišķo pasauli, lai sapratu, kāpēc dzīvē notiek tā kā notiek? Gudrs ir tas, kas spēj atbrīvoties no savām dogmām un paskatīties uz dzīvi no plašāka skatījuma. Muļķis ir tas, kas pieķeras saviem uzskatiem un noliedz visu, ko nesaprot. Ciešanas ir domātas muļķiem, jo gudrs cilvēks, saskaroties ar grūtībām, necieš, bet pieņem tās kā jaunu izaicinājumu, kuras jāpārvar. Arī tev ir izvēle – ciest vai mācīties.

Autore: Elvita Rudzāte