Gars, Dvēsele un Ķermenis – Svētā Trīsvienība 26.11.2021

Lai labāk izprastu katra jēdziena būtību, simboliski iztēlosimies, ka Gars ir sēkla, Dvēsele ir augsne, kurā iesēj sēklu, un Ķermenis ir augs, kas izaug no sēklas. Ja sēkla ir vesela un augsne ir auglīga, tad izaugs skaists un veselīgs augs.

Gars ir ideja, radošais, saprātīgais, virzošais spēks. Ja mēs vēlam labu, mēs ātri virzāmies uz priekšu. Ja mēs esam nelabvēlības pilni, mēs stāvam vai riņķojam uz vietas, lai atrastu pareizo ceļu. Lai Gars varētu virzīties uz priekšu, viņam nepieciešama Dvēsele. Ja Dvēsele ir pozitīva, tad tā paskubina no aizmugures, nedod miera, liek iet uz priekšu. Ja Dvēsele ir ievainota (pārdzīvo pagātnes notikumus), tad Gars savā attīstībā jeb virzībā uz priekšu apstājas. Dvēsele ir izziņa, kas strādā ar ideju. Dvēsele ir kā augsne, kurā lemts veidoties augam. Ķermenis ir šis augs.

Vēl, aplūkojot Garu, Dvēseli un Ķermeni no cita aspekta, var teikt, ka Gars – tas ir tēvs, kam simboliski atbilst skelets, galva, prāts, apdomība, panākumi, spēks, ienākumi. Dvēsele – tā ir cilvēka māte, kurai simboliski atbilst mīkstie audi, kakls, emocijas, jūtīgums, sirsnība, elastīgums, raksturs. Ķermenis ir tēva un mātes summa, kas sev piesaista jau tajā esošo, piemēram, bērns piedzimst ar slimību, kas piemīt tēvam vai mātei.

Gars ir jūtas, Dvēsele ir sajūtas, un Ķermenis ir domas. 

Domāju, ka arī jūs esat pamanījuši, ka sāp daudz vairāk, ja mēs aizskaram jūtas. Tās nav redzamas, tās var pat sākumā neizpausties fiziskā slimībā, bet sāpes ir ļoti dziļas. Ja mēs domājam nepareizi, tad mūsu ķermenī veidojas slimības, jo ar sliktām vai nepareizām domām mēs radām stresus, kas ietekmē veselību. Ar negatīvām domām mēs slikti ietekmējam savu veselību, bet ar pozitīvām domām mēs palīdzam ķermenim izveseļoties.  

Ķermenim ir vairāki līmeņi jeb vairāki ķermeņi. Zemākais ķermenis ir fiziskais ķermenis, ko mēs redzam un varam pataustīt. Tālāk seko smalkie ķermeņi. Vistuvāk fiziskajam ķermenim ir ēteriskais ķermenis, kur uzkrājas mūsu sliktās atmiņas. Pēc tam seko astrālais ķermenis, kur uzkrājas mūsu pārdzīvojumi un tad seko mentālais ķermenis, kur uzkrājas mūsu sliktās domas. Tālāk jau seko smalkie ķermeņi, kur uzkrājas viss labais – labās domas, labie vārdi un labie darbi jeb labā karma. Smalkie ķermeņi mūsdienās ir redzami uz aparātiem, un tā ir mūsu aura. Auras krāsas mainās ik mirkli līdz mainās mūsu domas un sajūtas. Ja smalkajos ķermeņos jeb dvēselē ir negatīva enerģija, tad mūsu fiziskais ķermenis slikti jūtas vai saslimst atkarībā no negatīvās enerģijas piesātinājuma smalkajos ķermeņos un fiziskajā ķermenī.

Lai Gars attīstītos, Gars izvēlas mācību stundu norises vietu, t.i., valsti, kurā piedzimstam. Dvēsele izvēlas mācību līdzekļus, t.i., dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies Garā. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo Gars ir kļuvis gudrāks. Garam jāapgūst sirdsgudrība, tāpēc tam jāiemiesojas fiziskajā ķermenī, lai iemācītos vēl neapgūto. Jo gudrāks kļūst Gars, jo sarežģītāki kļūst viņa mācību uzdevumi. Tas nozīmē, ka mēs nevaram apstāties savā garīgajā attīstībā. Simboliski skolā, ja esam iemācījušies burtus, tad tālāk jāiemācās lasīt, un pēc tam – rakstīt, utt. Jo vairāk mēs apgūstam gudrības, jo kļūstam sirdsgudrāki. Tikai ir viena atšķirība – vai mēs mācāmies augstskolas gudrības, vai dzīves gudrības. Ar sirdsgudrību mēs saprotam to, ka esam apguvuši dzīves gudrību. Diemžēl augstskolas tām pievēršas ļoti maz vai nemaz.

Dvēseles miers iestājas tad, kad esam atkal apguvuši kādu jaunu sirdsgudrību. Ja mēs nemācāmies, tad Dvēsele ir nemierīga, tai kaut kā pietrūkst. Tie, kas cenšas apgūt dažādas mācības, tās līdz galam neizprotot, bet vienkārši pieņemot tās kā dogmas, tiem Dvēsele ir nemiera pilna. No tā mēs secinām, ka apgūt mācību stundu varam tikai tad, ja esam to izpratuši. Svešu gudrību vienkārša pieņemšana neradīs Dvēseles mieru, t.i., neradīs sirdsgudrību.

Cilvēks ir Gars, kas caur Dvēseli valda pār savu Ķermeni. Dvēsele saista Garu ar Ķermeni. Gars ir mūžīgs, Ķermenis – laicīga parādība. Miega laikā Gars atdalās no Ķermeņa. Kamēr Ķermenis atpūšas no fiziskā noguruma, Gars ceļo pagātnē, nākotnē, kā arī tagadnē, un sagādā mums nepieciešamo informāciju simbolisku sapņu veidolā. Tas parāda mums tās sejas un ainas, kas citādi paietu garām nepamanītas.

Cilvēka dzīve nebeidzas ar to, ka ķermenis nomirst. Cilvēka dzīve turpinās Garu pasaulē jeb Smalkajā pasaulē. Kad Garu pasaulē Gars Augstāko spēku pavadībā ir apguvis dzīves gudrības teorētiskā līmenī, tad nepieciešams zināšanas nostiprināt praksē. Praksi Gars iziet uz planētas Zeme, iemiesojoties jaunā cilvēka ķermenī. Un atkal process it kā sākas no gala, tomēr Gars no iepriekšējām dzīvēm paņem sev līdzi dzīves gudrību, t.i., apgūtās mācību stundas, un uz Zemes apgūst jaunas dzīves gudrības. Situācijas, caur kurām Garam ir jāpraktizē teorijā apgūtais, izvēlas Dvēsele. Tāpēc tieši Dvēselei visvairāk sāp, ja kaut kas nenotiek tā kā bija iepriekš plānots. Līdzīgi kā skolā skolotājam sāp sirds, ja viņš redz, ka skolnieks viņa mācīto neņem nopietni, pieļauj kļūdas un pēc tam cieš no pieļauto kļūdu sekām. Ciešanas parasti skar Ķermeni, kurš sāk slimot, ja stresu līmenis pārsniedz kritisko robežu. Ja Ķermenis vairs nespēj tikt galā ar cilvēka piesaistītajiem stresiem un slimībām vai, ja cilvēks ir apguvis šīs dzīves mācību stundas praksē, tad fiziskais Ķermenis mirst, bet Gars kopā ar Dvēseli atdalās no fiziskā Ķermeņa un dodas uz Garu pasauli, lai pie Augstākajiem Spēkiem apgūtu nesaprasto vai jaunu dzīves gudrību teoriju. Tāpēc cilvēks ir mūžīgs, un mirstīga ir tikai cilvēka viena daļa – fiziskais ķermenis.

Dievs cilvēcei ir devis tik daudz informācijas, cik mūsu apziņas līmenis spēj uztvert un saprast tieši šajā brīdī. Tas nozīmē, ka jautājumi par neredzamo pasauli jeb Smalko un Ugunīgo pasauli, cilvēcei nevar būt līdz galam izprasti un zināmi – ikviens mēģinājums izskaidrot neredzamo pasauli būs nepilnīgs. Kad man 2008.gadā radās jautājums: kāda ir atšķirība starp Garu un Dvēseli, tad es lasīju dažādus informācijas avotus, prasīju dažādiem cilvēkiem, kuri skaidro šos jēdzienus un sapratu, ka biju nonākusi pilnīgā neizpratnē. Tā bija pirmā reize, kad es lūdzu Dievam, lai man izskaidro šo jautājumu man saprotamā valodā.

Es saņēmu atbildi, ka tas esot līdzīgi kā vīrieša un sievietes lomu sadalījumā. Lai vīrietis būtu veiksmīgs darbā, viņam nepieciešama blakus mīloša sieva. Ļoti bieži saka, ka sieviete ir kakls, kas groza galvu uz to pusi, kur viņai labpatīk, bet vīrietis domā, ka pats ir izdomājis šo virzienu. Tieši tāpat var teikt par Garu un Dvēseli – Gars ir galva, bet Dvēsele ir kakls, kas groza galvu. Gars izvēlas mācību stundas, kas cilvēkam dzīvē uz Zemes būs jāapgūst, bet Dvēsele izvēlas instrumentus, kā labāk cilvēks varētu apgūt Gara izvēlēto mācību stundu. Gars izvēlas mācību stundas, pirms iemiesošanās ķermenī. Dvēsele izvēlas instrumentus dzīves laikā.

Gars ir vienots ar Dvēseli. Fiziskā ķermenī mēs nevaram galvu pagriezt pa kreisi un kaklu pa labi, abi kustas vienā virzienā un viens bez otra nevar iztikt, tomēr katram ir sava funkcija. Tāpat arī Gars ar Dvēseli ir tik saistīti, ka viņus grūti nodalīt.

Brīdī, kad Gars iemiesojas ķermenī, Gars no sevis kā balonu izpūš Dvēseli (izelpa), kas ir cilvēka aura jeb cilvēka Smalkais ķermenis. Brīdī, kad fiziskais ķermenis mirst, Gars ievelk sevī Dvēseli (ieelpa) un atgriežas Garu pasaulē. Tāpēc sanāk, ka Smalkais plāns ir Garu pasaule, kaut arī Maikls Ņūtons to sauc par Dvēseļu pasauli. Smalkajā plānā Dvēsele ir Garā, kā sirds. Fiziskajā plānā Gars ir ķermeņa sirdī un Dvēsele ir apkārt fiziskajām ķermenim kā aura. Reinkarnējas Gars ar Dvēseli kopā.

Tiklīdz gars ir sasniedzis tādu attīstības pakāpi, ka tas neko jaunu nevar iemācīties uz planētas Zeme, tā Gars, ietverot sevī Dvēseli, savu attīstību turpina citos Visumos un uz citām planētām. Kas tieši tur notiek, kāds tālākai attīstībai ir mērķis, to es nezinu, bet zinu, ka evolūcija nekad nebeidzas. Pat, ja planēta Zeme ietu bojā, Gari turpinātu savu evolūciju uz citām planētām, citos Visumos. Tie Gari, kuri neattīstītos, gan dotos uz pārstrādi vai turpinātu evolūciju no zemāka punkta.

Autore: Elvita Rudzāte