Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Gautama Buda 31.12.2019

Buda Gautama[1]

(621.g. – 543.g. p. m. ē.)

Lielais gudrais no Indijas. Budisma pamatlicējs

 

Dzimšanas vieta un laiks. Ģimene. Leģendas.

Dzimšanas vieta – maza valstiņa Kapilavastu (tagadējā Nepālā) uz ziemeļiem no Indijas.

Dzimšanas laiks: ir atrasta urna ar Budas pelniem un datiem uz tās: 621.g.- 543.g. p.m.ē., pēc šiem datiem Buda dzīvojis 78 gadus. Mutiskie nostāsti liecina, ka viņš dzīvojis 100 gadus, bet 78 gadus darbojies kā Skolotājs. Gautama piedzima pirmajās maija dienās, pilnmēness laikā. Viņa vecāki bija no karaliskās Šakja dzimtas: tēvs Šudhodans un māte Maija. Prinča pilns vārds: Gautama (uzvarošais) Šakja-Muni (Šakja – dzimtas vārds, Muni – varenais žēlsirdībā, vientulībā un klusēšanā) princis Kapilavastu Sidhārtha (savu uzdevumu izpildījušais).

Buda nav personas vārds. Šis vārds apzīmē cilvēka apziņas stāvokli, kas iepazinis Patiesību un apguvis augstāko Gudrību. „Buda tiešā tulkojumā nozīmē apgaismotais”[2].

Budas vārds, tāpat kā citu Lielo Gudro vārdi, ir leģendu apvīts. Viena no leģendām vēstī, ka Buda izvēlējies Maiju par savu māti kā vistīrāko no sievietēm un iegājis viņas ķermenī skaista balta ziloņa izskatā. Balta ziloņa tēls indiešu teiksmās ir dievišķā Avatara Višnu piedzimšanas simbols (Avatars – Dievišķā iemiesošanās). Cita leģenda stāsta, ka lielais Riši Atiša, Himalaju vientuļnieks, ieradies apsveikt jaunpiedzimušo Bodhisatvu (Debesu Dēlu Budu). Pēc tā laika paradumiem piektajā dienā pēc Bodhisatvas piedzimšanas 108 gudrie – bramini sapulcējās karaļa pilī, lai dotu princim vārdu un pareģotu nākotni. Paši zinošākie no viņiem pareģoja, ka princis attālināsies no pasaules, pirms tam ieraudzījis četras zīmes – vecu vīru, slimnieku, mirušo un vientuļnieku, un ka viņš ar laiku kļūs par Budu.

Princis Sidhārtha tika audzināts kā troņmantinieks. Viņš varēja izbaudīt visus priekus, ko dod skaistums, veselība, vara un bagātība. Sasniedzis vīra vecumu, viņš apprecējās ar apbrīnojami skaistu meiteni. Viņš visādi tika pasargāts no ciešanām un nelaimēm. Četras pareģotās tikšanās iepazīstināja viņu ar cilvēku ciešanām un lika mainīt likteni. Sajuzdams nepārvaramu vēlēšanos atklāt cilvēku ciešanu cēloni, viņš nolēma pamest pili, vecākus, mīļoto sievu, jaunpiedzimušo dēlu.

Galvenie dzīves posmi.

24 gadu vecumā (pēc citiem datiem – 29 gadu vecumā) princis atstāja pili un devās klejojumos pa pasauli. Viņš gāja vistīrākās dzīves ceļu, dziļās pārdomās, kolosālā prāta sasprindzinājumā. Tajā laikā Indijā daudzus aizrāva garīgie meklējumi. Simtiem cilvēku, veci un jauni atstāja savas mājas garīgo atklāsmju dēļ un kļuva par vientuļniekiem, lai meklētu gudros, kas palīdzētu viņiem atrast īsteno dzīvi. Starp vientuļniekiem princis atrada pieredzējušus skolotājus. Tie iepazīstināja viņu ar filozofiskajām mācībām, ar apceres metodēm un sava ķermeņa pārvaldīšanas metodēm, tomēr ne pie viena no tiem viņš neatrada augstāko patiesību, kas dāvātu atbrīvošanos no ciešanām. Vairākus gadus viņš dzīvoja tāpat kā parasti dzīvo askēti, klejojot pa mežiem, staigādams no viena ciema uz otru, iztikdams no žēlastības dāvanām. Tie bija skarbas askēzes gadi. Viņš pakļāva sevi vissmagākajiem pārbaudījumiem, lai sasniegtu apgaismību un atrastu Augstāko Patiesību. Viņš nesargājās no svelmainās saules, no lietus, no kukaiņiem. Atteicās pat no barības minimuma, līdz zaudēja samaņu. Pārliecinājies praksē, ka askētismam nav nekādas vērtības, Gautama novērtēja to kā maldu ceļu, ar ko izraisīja naidīgumu no askētu puses.

Kā vēsta nostāsts, Buda, tāpat kā citi lielie askēti, tika pakļauts briesmīgiem kārdinājumiem, ar kuriem dēmonu valdnieks, ļaunuma gars Māra, centās iznīcināt viņa pūles. Ļaunuma ģēniju leģioni čukstēja Sidhārtham šaubu vārdus. Briesmīgi monstri aplenca askētu. Valdzinošu Apsaru, Māras meitu pūlis mēģināja sagūstīt Gautamu ar saldkaislu uzvedību un solījumiem. Pats dēmonu vadītājs solīja Budam visas zemes valstis un to godību, ja viņš atteiksies no gudrības meklēšanas. Pārvarējis visus kārdinājumus, Šakja-Muni sasniedza augstāko gudrību, sasniedza apgaismību. Bodhi Gaijā, svētajā birzī upes krastā, vietā, ko sauc par Uruvellu[5] , nāca tik ilgi meklētā Augstākā Atklāsme. 29 gados viņš ieguva pilnīgas Zināšanas un Patieso Gudrību, kļūdams par Budu. Doma kļuva tīra un tiecās uz darbu, ko viņam bija jāveic.

Budistu nostāstos ir teikts arī par Skolotāja ceļojumiem aiz Indijas robežām – uz Tibetu, Hotanu, Altaju. Seni nostāsti vēstī par lielo slepeno Budas ceļojumu pa Āzijas ceļiem, par viņa Baltā kalna (Beluhas) apmeklējumu Altajā. Slepenajās grāmatās ir ziņas, ka līdz sludināšanai Benaresā Buda mācījās gudrības noslēpumus Himalaju Svētmītnē.

Savu pirmo slaveno svētrunu par savas mācības galvenajiem pamatiem Buda teica parkā netālu no Benaresas. Drīz ap viņu sapulcējās kopiena, kas ātri vērsās plašumā. Kopienā pieņēma visus – bez kastu, dzimuma un īpašuma atšķirībām. Iestāšanās un izstāšanās bija brīvas. Atnācējs tikai izteica gatavību kalpot Budas mācībai. Ja aizgājušais atgriezās, viņam uzdeva tikai vienu jautājumu: „Vai nenoliedz?” Izskaužot noliegšanu, mācība nevienu nepaverdzināja. Likumu nebija daudz, un tie bija virzīti uz skolnieku patstāvības veicināšanu. Buda tiecās uz to, lai dzīve kopienā būtu priecīga. Apmācība sākās ar sirds un apziņas attīrīšanu no aizspriedumiem un sliktām īpašībām. No skolniekiem tika prasīta tikumiskā tīrība un atteikšanās no personiskā īpašuma. „Īpašuma sajūta tiek mērīta nevis ar lietām, bet ar domām. Cilvēkam var piederēt lietas, bet viņš var nejusties kā īpašnieks”. Buda ieteica turēt mazāk mantu, lai nebūtu tām jāvelta daudz laika.

Uz kopienu nāca arī ar ģimenēm. Obligāts nosacījums bija, ka jābūt vienai sievai un ir jābūt tai uzticīgam. Buda centās izvairīties no aizliegumiem. Nebija aizlieguma lietot gaļu tiem, kas vēlas. Bija aizliegums lietot alkoholu.

Buda ieteica atturēties no visa negatīvā un veicināt visu skaisto. „Es mācu, Sinha, veikt tādas darbības, kas ir taisnīgas un pareizas rīcībā, vārdos un domās; es mācu visu to dvēseles stāvokļu izpausmi, kas ir taisni un nenes ļaunumu”. Viņa mērķis bija skolnieku dvēseles izaugsme un attīstība. Buda centās satuvināt skolniekus, radīt viņiem vislabākos apstākļus augstāko zināšanu apguvei. Kad skolnieks valdīja pār savām jūtām, atsakoties no visa personiskā, Skolotājs deva viņam uzdevumu un deva pieeju dziļām zināšanām. Buda centās audzināt darbiniekus vispārējam labumam, jaunās apziņas radītājus un kopienas vēstnešus, kas gatavi nest Jauno Mācību. Viņš sūtīja tos dzīvē par skolotājiem un jauno kopienu pamatlicējiem.

45 gadu laikā Buda mācīja un veidoja kopienas Gangas ielejā, netālu no Benaresas. Nostāsts vēstī par Gautamas dzimtās pilsētas apmeklējumu, par tikšanos ar tēvu, ar sievu, par viņa brāļa un dēla pievēršanos jaunajai Mācībai, kā arī par to, ka daudzi pievērsās Mācībai – karaļi, parastie mirstīgie, bagātie un nabagie.

80 gadu vecumā Buda sasniedza Nirvānu[3], un tāpēc viņu uzskatīja par mirušu dzīvo pasaulei. Īstenībā Buda nodzīvoja 100 gadus. Viņš beidza savu Skolotāja darbību Kušinagarā. Budas mirstīgās atliekas tika sadedzinātas.

Budas iekšējais Tēls.

„Nekad nav bijusi tāda lielā reliģiskā reforma, kurai nebūtu piemitusi sākotnējā tīrība. Pirmie Budas sekotāji, tāpat kā Jēzus mācekļi, visi bija cilvēki ar visaugstāko tikumību.”
„Es nešaubīdamies saku, – savukārt atzīmē Bartolomeo Sent-Ilērs, – ka, izņemot Kristu, starp reliģiju pamatlicējiem nav tīrākas un aizkustinošākas figūras par Budu. Viņa dzīve ir nevainojama. Viņa pastāvīgā varonība ir tāda pati kā viņa pārliecība… Viņš pats ir pilnīgs visu to tikumu piemērs, ko viņš sludina; viņa pašuzupurēšanās, viņa žēlsirdība, viņa nemainīgā labsirdība nepamet viņu ne uz mirkli… un, kad viņš mirst savu skolnieku rokās, viņš mirst ar gudrā mieru, kas ievērojis tikumību visā savā dzīvē.”[4]

Mācība.

Budisma pamatdoma: viss Kosmosā tiecas uz pastāvīgu atjaunotni. Nav nemainīgas dvēseles, tā nepārtraukti mainās. Kosmosā viss ir pakļauts Cēlonības Likumam: ne cilvēki, ne Dievi nav šī universālā likuma izņēmums. Būtnei, kas radījusi cēloņus, jāuzņemas par tiem atbildība šajā vai jaunā iemiesojumā, ko tā saņems atbilstoši savai karmai: labajām vai sliktajām domām un darbiem. „Es nemācu neko citu kā Karmas Likumu”. Buda mācīja, ka nav patstāvīga „Es”, kas nošķirts no dzīves. Tā kā nav atsevišķa „Es”, tad nevar teikt, ka man kaut kas pieder. Apzinoties likumu par vienotību Kosmosā, tiek izslēgts īpašuma jēdziens. Gautama Buda deva pasaulei Dzīves Mācību, kuras uzdevums bija iemācīt cilvēkus izmantot Lielās Patiesības ikdienas dzīvē. Viņš mācīja dzīves ētiku.

Buda apgalvoja, ka ciešanu un visu cilvēces nelaimju avots ir apziņas tumsība, vēlēšanās un iekāres. Gara tumsība – vislielākais ļaunums un pārkāpums. Viņš atklāja, ka atbrīvošanās no ciešanām iespējama apziņas apskaidrības ceļā, pakāpeniskas sevis pilnveidošanas ceļā. Atklājis ceļu uz šo Patiesību, Buda iedalīja to astoņās precīzās pakāpēs: izzināšana, kas pamatojas uz Cēlonības Likuma apguvi, domāšana, runa, darbība, dzīve, darbs, modrība un pašdisciplīna, koncentrēšanās. Cildenais astoņu pakāpju Ceļš – tas ir jūtu harmonizācijas un Arhata labo, pilnīgo īpašību sasniegšanas ceļš: līdzcietības, tikumības, pacietības, vīrišķības, koncentrēšanās un gudrības sasniegšanas ceļš.

Pašizziņas ceļā cilvēku sagaida 10 šķēršļi vai važas: personības ilūzija, šaubas, māņticība, ķermeniskās kaislības, naids, pieķeršanās Zemei, vēlmes pēc baudas un apmierinājuma, lepnība, pašapmierinātība, gara tumsība. Tikai saraujot visas šīs važas, var iegūt augstāko zināšanu un sasniegt atbrīvošanos – Nirvānu. Par maz ir tikai atzīt mācību. Tā ir jāpielieto dzīvē. Viss ir sasniedzams tikai ar personiskām pūlēm, ar cilvēku rokām un kājām. „Nemirstība ir sasniedzama tikai ar pastāvīgiem labiem darbiem; un pilnību var sasniegt tikai caur līdzcietību un žēlsirdību.”

Darīt labu un izzināt, lai sasniegtu nemirstību, – tam nav sakara ar Cildeno Ceļu. Nirvāna – tas ir nesavtības simbols. „Dzīvei jānorit bez domām par kaut kādiem apbalvojumiem un sasniegumiem, tikai tāda dzīve ir viscildenākā”. Cildenā Ceļa pamats ir tikumiskajā tīrībā. Sasniegt augstāko mērķi – Nirvānu var, ejot tikumības ceļu.

Buda mācīja izzināt Dabas un paša dvēseles Likumus, neiekalt važās pašiem sevi, saskatīt ciešanu cēloņus un prast izlabot tos ar svētīgām darbībām, patstāvīgi izzināt Patiesību, cienīt savu ticību un nenopelt citas, nenoliegt, dalīties zināšanās ar citiem. Viņš mācīja domu un darbību bezbailību. „Augstāk par visu ir doma”. „Viss notiek ar domu”. Tā rada gan labu, gan ļaunu. Viņš mācīja aptvert pretstatus.

pazīstamus nostāstus un teiksmas. Viņa runa pārliecināja ar vienkāršības spēku un saprotamību.

Budas mācība nesatur nekādu vardarbību. „Viņš vada citus, neizmantojot vardarbību”. „Viņu sauc par cildenu, jo viņš nepielieto vardarbību ne pret vienu dzīvu būtni.”

Buda noraida personības pielūgsmi. „Mācība glābj ne tāpēc, ka to dod Buda, bet tāpēc, ka tā ir atbrīvošanās”. Mācības galvenais princips – meklē patiesību pats. Netici tikai tādēļ, ka tic citi. Izpēti. Tāpēc augstu tika vērtēti jautājumi, mācāmā materiāla brīva apspriešana. Patiesība – tā ir brīvība.

Buda virzīja savus skolniekus uz nākotni, novēlēdams saviem skolniekiem viņu godāt mazāk nekā to Skolotāju, kas atnāks nākotnē. Vēsture nepazīst citu šādas pašatteikšanās piemēru. „Es neesmu pirmais Buda, kas atnācis uz Zemi, tāpat arī nebūšu pēdējais. Noteiktā laikā cits Buda nāks pasaulē, apveltīts ar augstāko apgaismību un gudrību, laimīgs, aptvēris visu Visumu, Apslēptais, nepārspējamais tautu Vadonis… Viņš pasludinās taisnu dzīvi, pilnīgu un tīru, kādu pašlaik sludinu arī es… Viņa vārds būs Maitreija.”

Budisma reliģiskie traktāti („Pratimokša Sutra” u.c.) satur šādus desmit baušļus. „1. Tu nedrīksti nokaut nevienu dzīvu būtni. 2. Tu nedrīksti zagt. 3. Tu nedrīksti pārkāpt savu šķīstības solījumu. 4. Tu nedrīksti melot. 5. Tu nedrīksti atklāt citu noslēpumus. 6. Tu nedrīksti vēlēties savu ienaidnieku nāvi. 7. Tu nedrīksti vēlēties citu bagātības. 8. Tu nedrīksti lietot apvainojošus un lamu vārdus. 9. Tu nedrīksti nodoties greznībai (gulēt mīkstā guļvietā un būt slinks). 10. Tu nedrīksti pieņemt zeltu un sudrabu.”[4]

Misija.

Lielais Skolotājs sintezēja visu Vispārības labuma Skolotāju Novēlējumus, kas nākuši pirms viņa. Viņš no jauna atklāja cilvēkiem „Vēdas”. Viņš parādīja Evolūcijas mērķi kā radošo sadarbību ar Kosmosu un Tālajām Pasaulēm. Buda bija pirmais Piektās Rases kopienas loceklis. Viņš bija pirmais zinātniskais kopienas loceklis. Viņš nostiprināja Pasaules Kopienas ideju kā vispasaules tautu sadarbību: nekas nepastāv ārpus sadarbības un savstarpējās palīdzības. Viņš pirmais sāka runāt par cilvēku līdztiesību, uzstājās pret kastām. Viņš bija pirmais reliģiju vēsturē, kas sludināto īstenoja darbībā.

Viņa Mācības dzīvotspēju apstiprina pārliecinoši fakti. Budisms nav sevi apkaunojis, uzspiežot ticību ar uguni un zobenu, un mazāk nekā citas reliģijas ir bijis pakļauts izkropļojumiem 27 gadsimtu laikā.

„Pie noslēpumainās Uruvellas[5] Buda tuvojas visvienkāršākajai visa uzkrātā izpausmei. Un Nairnagaras krastos viņā ataust apņēmība teikt vārdus par kopienu, par atteikšanos no personiskā īpašuma, par darba nozīmi vispārējam labumam un par zināšanu nozīmi. Iedibināt zinātnisku pieeju reliģijai bija īsts varoņdarbs. Atmaskot priesteru un brahmaņu savtīgumu bija augstākā bezbailība. Atklāt patiesās cilvēcisko spēju sviras bija nedzirdēti grūti. Ķēniņam atnākt varena nabaga izskatā bija neparasti skaisti.

Cilvēces evolūcijas apzināšanā kopienas locekļa Budas tēls ieņem neapstrīdami brīnišķīgu vietu”[6]

„Diženā Budas Individualitāte, Viņa Ugunīgais Ego, ko apņem matērija Lucida [vissmalkākā un tomēr necaurspīdīgā mirdzošā viela], tagad mīt sfērās, kas ietver mūsu planētu. Armagedona bargajā stundā daudzus Ugunīgos Iemītniekus var sastapt sfērās, kas nav ļoti tālu no Zemes, jo ugunīgo enerģiju tuvošanās padara iespējamu šādu pietuvošanos. No tā jūs varat saprast, cik bargs ir laiks, kurā mēs dzīvojam, un kādi Spēki piedalās mūsu planētas glābšanā.”[2]

 


[1] Dzīvesstāsts publicēts grāmatā: “Великие Моралисты” В.И. Полян

[2] J. Rērihas “Vēstules”.

[3] „Nirvāna – visu individualitātes elementu un enerģiju pilnīgs stāvoklis, kas sasniegusi visaugstāko iespējamo intensitāti pašreizējā kosmiskajā ciklā”. Tas ir viens no daudzajiem jēdziena Nirvāna skaidrojumiem, ņemts no grāmatas „Budisma pamati” (Е. И. Рерих „Основы буддизма”).

[4] Е.П. Блаватская „Разоблачённая Изида”.

[5] Pareizāk – Uruvilves, Nairnagaras upes krastā, tagadējās Bodhi Gaijas tuvumā, Indijas ziemeļaustrumos; saskaņā ar nostāstu šeit Buda sasniedza apskaidrību.

[6] Н. Рерих „Алтай – Гималаи”.

 

Tulkoja Līga Harju

Avots: http://sirius-riga.lv/Gautama%20Buda.html