“Cik daudz reižu jūs esat dzirdējuši, ka pienāk laiks, kad graudi tiek atdalīti no pelavām. (..) Neviens, pat tie, kas ir ļoti tālu no Dieva, nevar teikt, ka nav dzirdējuši šo frāzi kaut vai reizi mūžā,” tā rakstīts Mīlestības rozārijā. Dievs, izmantojot savu izšķirtspēju, dara šo darbu. Bet atcerēsimies, ka “viss ir Dievs. Mūsu atdalīšanās no Vienotības ar Dievu eksistē tikai mūsu apziņā.” Un tas nozīmē, ka mums kā Dieva daļiņām arī ir jāveic šis izšķiršanas darbs caur mūsu izvēlēm, caur to, uz ko mēs koncentrējam savu uzmanību.
“Ja jūs pastāvīgi koncentrēsiet savu uzmanību uz brīnišķīgiem paraugiem, dabu, mūziku, mākslu uz izvairīsieties no tā, kas ir nepilnīgs, tad negatīvo enerģiju aizvietošana notiks dabiski un bez ievērojamām pūlēm no jūsu puses,” tā solīts Rozārijā Mērķis. Tomēr tas nav nemaz tik vienkārši, jo tieši šeit jau sākas tas izšķiršanas darbs; nav nemaz tik viegli, saprast, kas ir labs un kas ļauns, kas derīgs un kas ne milzīgajā informācijas pārpilnībā. Kā lai saredzam to labo, kas mūs tuvina Dievam, kā lai atrodam pērles, kā lai atdalām graudus no pelavām?
Ne viss ir zelts, kas spīd. Tumsa mēdz izlikties par gaismu. Un bez gaismas un tumsas ir vēl krēsla un puskrēsla.
Es pati šonedēļ nokļuvu tādā puskrēslā, analizējot informāciju, ko uzgāju internetā, mēģinot saprast, vai tā ir no Dieva vai nē. Informācija bija interesanta, tai bija daudz sekotāju, un es pat varētu teikt, ka piekritu rakstītajam un dzirdētajam, tomēr tas radīja kaut kādu disharmoniju manī, aizdomas, ka tas ceļš nekur neved jeb ved uz pirmajā acumirklī nepamanāmu strupceļu.
Un tomēr, pat esot aizdomām manī, es kritu kārdinājumā, turpināju lasīt un skatīties video tā, kā aprakstīts Rozārijā Mērķis: “… vairums cilvēces uzskata par labāku izstudēt lielu daudzumu citas informācijas un tīri cilvēciskos likumus. Citiem vārdiem, cilvēce ir tā aizrāvusies ar savu spēli, ka ir pārstājusi apzināties, ka tā ir tikai spēle.” Es sajutu, ka manas vibrācijas mainās, pazeminās, virs galvas aug blīvs mākonis, pievelkas negatīvas situācijas, darbi neveicas.
Līdz pie manis atnāca skaidrojums caur sarunu ar gudru cilvēku un caur Dekarta koordinātu sistēmu, kādēļ tā varētu būt. Iztēlosimies x un y asi kā divus ceļu virzienus. Vertikālā ass virzienā no lejas uz augšu ved no tumsas uz gaismu, nulles punktā tā krustojas ar horizontālo asi, kura savukārt tiešā veidā neved nedz uz gaismu, nedz tumsu, tai ir pavisam cits virziens, šķērsvirziens, tas ir maldu ceļš. Horizontālo asi varētu salīdzināt ar pelēko joslu, ir grūti saprast vai tā ir balta vai melna, jo tā ir pelēka. Tajā viegli iestigt, jo tur atrodas daudzas mācības, kas vērstas uz ego, labuma gūšanu sev, materiālismu. Pa horizontālo asi var staigāt šurpu turpu un nesaprast, kādēļ nenotiek tuvošanās Dievam. Pa horizontālo asi nav iespējams nokļūt pie Dieva. Daļa cilvēku mērķtiecīgi izvēlas šo horizontālo asi, noliedzot garīgumu, tomēr otra daļa nokļūst uz tās ass, nespējot izšķirt īsto ceļu, kļūdoties.
Garīgais skolotājs Babadži šajā sakarā raksta: “ Tikai jūsu Augstākais Es, jūsu intuīcija dažkārt ir spējīga izdarīt šo ļoti smalko atšķiršanu. Tieši tad, kad jūs spēsiet aiz visiem rituāliem un ārējiem atribūtiem atšķirt patiesos Dieva kalpus no sava ego kalpiem, tieši tad jūs būsiet gatavi šķirties no jūsu pasaules ilūzijas un pāriet augstākos Esamības plānos. (..) Jūsu uzdevums ir tā attīstīt un uztrenēt savus garīgos muskuļus, lai iemācītos veikt savu atšķiršanu jebkādos ārējos apstākļos.”
sending...
