Greizsirdība 30.07.2013

Medicīniski greizsirdību var iedalīt trijās grupās:

1. Iegūtā vai posttraumatiskā greizsirdība. Esošajās vai iepriekšējās attiecībās bijis kāds pārpratums, neuzticība vai krāpšana – jebkurā gadījumā bijis kāds iemesls, kādēļ parādījusies greizsirdība, un cilvēks vairs nespēj uzticēties.
2. Greizsirdība kā personības pazīme. Cēlonis meklējams agrīnā bērnībā var būt ne tikai greizsirdība, bet arī nedrošības un nepilnvērtības sajūta. Lai justos pilnvērtīgāks, cilvēks vēlas kontrolēt apkārt notiekošo, tai skaitā – arī partneri. Visbiežāk tas novērojams cilvēkiem, kurus var saukt par emocionāli atkarīgiem, kā arī personām ar demonstratīvām iezīmēm. Parasti to pamana tikai tad, kad dziļāk iepazīst otru cilvēku, kad redz. kā viņš interpretē pasauli. Parasti, ja cilvēkam greizsirdība ir kā personības pazīme, viņš būs greizsirdīgs ne tikai attiecībās ar partneri. Viņš var būt greizsirdīgs pret partnera draugiem, jo cilvēks vēlas pilnu varu un kontroli. Būs arī mazvērtības kompleksi, tendence interpretēt, ka pārējie cenšas nodarīt pāri, ka nepievērš uzmanību utt. Sākumā greizsirdība abiem partneriem var likties pat interesanta, bet. ja tā sāk ierobežot un žņaugt, iespējams, jāmeklē cits partneris, ar kuru attiecības būs komfortablākas.
3. Greizsirdības murgi. Ja pamatojuma greizsirdībai nav, bet cilvēks tendenciozi interpretē visu, kas notiek attiecībās ar otru cilvēku tā, ka saskata krāpšanas elementus, var runāt par greizsirdības murgiem. Cilvēks sāk sajust svešas smaržas, skaņas, var sākt vajāt otru cilvēku. Slimīga greizsirdība ir raksturīga hroniskiem alkoholiķiem – pēc ilgstošas alkohola lietošanas vērojamas paranaīdas psihes pārmaiņas (gan murgi, gan halucinācijas), kas var turpināties arī pēc tam, kad alkohola lietošana ir pārtraukta. Greizsirdības murgi var skart cilvēkus, kas sirgst ar šizofrēniska spektra slimībām vai kuriem ir bipolārā garastāvokļa traucējumi apasinājuma fāzē (nevis bezsimptomu periodā). Partnerim šīs attiecības var izvērsties mokošas, jo cilvēks mēdz būt arī ļoti agresīvs un uzstājīgs.

Noteiktos apstākļos minimālās izpausmēs greizsirdība var būt raksturīga visiem cilvēkiem. Bet jautājums – vai visiem var būt slimīga greizsirdība? Atbilde – nē! Ja cilvēkam greizsirdība nav personības rakstura iezīme un tā nav saistīta ar psihisku saslimšanu, bet vienkārši bijis gadījums, kas izprovocējis greizsirdību, ar to var tikt galā saviem spēkiem vai lūdzot padomu speciālistam. Bet, ja greizsirdība ir kā slimība vai personības pazīme, tad reakcija uz partnera krāpšanu dažkārt var novest pat līdz slepkavībai (bieži šie noziegumi izdarīti afekta stāvokli).

Dzīves scenārijs

I posms

Kur tu biji? Speciālisti uzsver – visu par otru cilvēku nevajag zināt! Protams, vieglāk to pateikt, nekā izdarīt! Jo cilvēks vēlas zināt patiesību. Speciālisti gan atjautā – ko cilvēks iegūst no tā, ka zina patiesību? Ja otrs agrāk krāpis, tikai pirmais to nav zinājis un attiecības arī nebija cietušas, vai tiešām vērts celt traci un izjaukt attiecības? Katram, protams, pašam jāatbild uz šo jautājumu. Jāatceras, ka patiesības meklēšana parasti izjauc attiecības.

II posms

Tēlo privātdetektīvu. Greizsirdības uzplūdos cilvēks sāk rīkoties kā privātdetektīvs – meklē pierādījumus, ka otrs krāpj. Ja sākam izmeklēšanas procesu, mēs droši vien redzēsim ne tikai krāpšanas faktu, bet būsim tendēti interpretēt krāpšanas apliecinājumus pēc sava prāta, bet īstenībā vismaz puse no tā būs vienkārši sagadīšanās. Cilvēks, kas dzīvo aizdomās par krāpšanu, skaidri un sakarīgi nav spējīgs interpretēt, ko redz pats un ko stāsta apkārtējie. Cilvēkam, kam ir bailes pazaudēt otru, sāk mazināties serotonīna līmenis un pārņem depresija. Vīrietim, kuram ir greizsirdības problēma, var parādīties lielāka trauksmainība, kas savukārt var izraisīt potences traucējumus.

III posms

Paziņot, ka visu zina. Diezgan bieži, kad viens no partneriem uzzina par to, ka otram ir kādas attiecības, viena no kļūdām ir sarīkot izrādi un scēnu un pateikt skaļi un nepārprotami, ka nu viņš visu taisnību zinot. Jo jāpadomā par iespējamo rezultātu. Cilvēks vienmēr cer, ka otrs, uzzinot, ka patiesība nākusi gaismā, kritīs uz ceļiem un lūgs piedošanu. Parasti tā nenotiek. Ja cilvēks plānveidīgi un sistemātiski krāpis, viņš. iespējams, turpinās to darīt, tikai tagad atklāti, jo viss taču ir zināms. Ja mēs paziņojam, ka zinām par krāpšanas faktu, ir izvēle – vai nu samierināties, vai arī pakot savus vai otra čemodānus. Ja cilvēks domā, ka pēc tādas skaidrošanās notiks kaut kas labs, tad jāsaka – tā nenotiek! Tāpēc, pirms runāt, jāzina – vai pašam cilvēkam tas ir izdevīgi? Jo viss var beigties ar attiecību pārtraukšanu. To vajag darīt tikai tad, ja mēs pieļaujam iespēju, ka tās ir attiecību beigas.

IV posms

Un ko pēc tam? Ir cilvēki, kas ir spējīgi piedot, un ir tādi, kas nav spējīgi samierināties ar krāpšanu. Šis fakts jebkurā gadījumā mainīs attiecības, tomēr perspektīvā ir iespējams uzsākt jaunu dzīves posmu, ja abi vēlas saglabāt attiecības. Taču, ja partneris jūt, ka nevar to aizmirst un ka nekad vairs nespēs uzticēties, labāk šķirties uzreiz. Zināmi gadījumi, kad partneris ir poligāms – analizējot situāciju psihoterapijā, atklājies, ka poligāmā pusīte centusies neievainot savu monogāmo pusīti un slēpt – tas apliecina, ka cilvēks nav gribējis lauzt un bojāt šīs attiecības, vienkārši viņš tāds ir pēc dabas. Monogāmam cilvēkam to, protams, pieņemt grūti, bet tad ir jāizlemj – vai viņš varēs vai nevarēs ar to sadzīvot!

Ko nedarīt?

Nevajag jautāt partneri par viņa iepriekšējās dzīves niansēm!

Arī partnerim nestāstiet par savas iepriekšējās dzīves niansēm!

Aizliegts rakņāties kabatās, mobilajā telefonā, e-pastos utt.!

Aizliegts sekot partnerim!

Nevērtēt pārmērīgi nopietni partnera demonstratīvu uzmanību (piemēram, koķetēšanu), jo visbiežāk demonstratīvai uzvedībai ar krāpšanu nav nekāda sakara!

Riskē uzticoties! [6]

Franču reliģijas filozofs Omraams Mikaels Aivanhovs (stenografisks pieraksts)

Ļoti bieži mīlētāji ir greizsirdīgi. Arī bagāti cilvēki ir greizsirdīgi, viņi cenšas saglabāt sev piederošo un cieš par to, ka tas jāatstāj mantiniekiem. Pēc nāves viņi atgriežas savos īpašumos, mājās; viņi ir tik stipri piesaistījušies bagātībai, kuru atstāja, ka cenšas to pasargāt un par to rūpēties. Tā kā šādi cilvēki nespēj pārtraukt saites, kas piesaista zemes dzīvei, viņi nespēj pacelties augstākos līmeņos; viņi nepārtraukti riņķo ap savu māju un naudu, apskaužot tos, kam tagad tas viss pieder, un juzdamies nelaimīgi.

Mīlētāju greizsirdība ir vēl dīvaināka. Tā kļūst par cēloni daudziem pārpratumiem un nelaimēm, tā pārvērš dzīvi par elli. Pie manis nākuši tik daudz pāru, kur vīrs apvaino sievu neuzticībā un sieva apvaino vīru. Taču pēc sarunas es saprotu, ka tās ir tīrās iedomas. Bet kāpēc tā notiek?

Baidoties zaudēt savu mīļoto, sieviete ar lielu baudu un patiku cenšas viņu satriekt un sadumpot! „Es tevi tā moku tāpēc, ka ļoti tevi mīlu, mans mīļais…” Kāda loģika! Bieži gadās, ka sieviete jūtas viena un nelaimīga, ja viņas vīrs nav greizsirdīgs. Viņa redz, ka vīrs viņu mīl, neko viņas dēļ nežēlo, dod pilnīgu brīvību, bet tā vietā, lai priecātos, viņa uztraucas un tur viņu aizdomās par neuzticību.

Vai nepieciešams, lai viņš sievu pieslēdz ķēdē un izturas kā pūķis, lai viņa justos laimīga? Cilvēka raksturs nav apmierināms, ticiet man. Ja vīrs sievai dod brīvību, viņa sūdzas: „Kāpēc viņš mani neuzmana, kāpēc ļauj tādu brīvību? Tātad viņam ir cita sieviete.” Bet, ja viņš izturas kā tirāns, despots, viņa sauc pēc palīdzības un meklē citu vīrieti, kas viņu atbrīvotu.

Kad gribat kaut ko iegūt tikai sev, jums bail to zaudēt, atdot citiem, un tad sākas greizsirdība, bailes šo vērtību zaudēt, kura, tā teikt, jums pieder. Bet kur rakstīts, ka jūsu sieva vai vīrs jums pieder? Jūs viņu pazīstat divus gadus, bet viņš ir radies sen atpakaļ, pirms jūs iepazināties. Viņam ir vecāki, Radītājs, viņš eksistē miljonus gadu, viņš jums nepieder. Vīrs teiks: „Tā ir mana sieva. Es viņu varu nogalināt”.

Jā, tā ir jūsu sieva, bet cik ilgi viņa būs jūsu sieva? To tikai Dievs zina. Jūs esat tikai kompanjoni, kolēģi, biedri – labprātīgi… vai piespiedu kārtā. Jūs esat kompanjoni, lai kopā izpildītu kādu darbu, piemēram, uzceltu māju. Kad jūs laižat pasaulē bērnu, jūs ceļat māju; bērns – tas ir gars, kurš ierodas no tālienes, un jūs ķieģelīti pie ķieģelīša ceļat viņam māju.

Un tā – visu pārpratumu cēlonis ir bailes zaudēt to, kas pieder. Jūs baidāties zaudēt mīļoto, kurš, kā jums liekas, pieder jums. Taču – viņš jums nepieder. Jūs liekat lietā visu, lai viņu paturētu, taču jūs viņu mokāt, jūs izturaties cietsirdīgi, uzspiežat savu gribu, un tas rada tikai problēmas. Ko jūs patiesībā šādā veidā saglabāsiet? Pieņemsim, ka jums ir ļoti skaista sieva; vai jūs varat aizliegt vīriešiem uz viņu skatīties, apjūsmot un pat viņai sekot? Iespēju ir ļoti daudz – uz ielas, teātrī, sabiedrībā, pie draugiem – vienmēr visi skatīsies uz jūsu sievu, un, ja jūs neesat saprātīgs, jūs cietīsiet.

Jūs esat kā skaista puķu dārza īpašnieks – nevar aizliegt ziedu smaržai izplatīties apkārtnē, visi jutīs šo ziedu smaržu. Patiesībā tas, ko jūs tik greizsirdīgi sargājat, ir tikai mīļotā ķermenis, čaula, trauks… To, kas patiesībā veido cilvēka būtības bagātību, viņa saturu, tas ir, domas un jūtas, nevar noslēgt un ierobežot. Vislielākā ilūzija – iztēloties, ka iespējams kļūt noteicējam pār cilvēka dvēseli… Tas ir tāpat, kā censties noturēt smiltis vai savaldīt vēju. Dvēseli nevar savaldīt. Jūs varat iegūt fizisku ķermeni, bet ne to noslēpumaino būtību, kura slēpjas iekšā.

Daži cenšas piesaistīt vīrieti vai sievieti ar maģijas palīdzību, un tas ir iespējams: eksistē formulas un maģiskas procedūras, lai noburtu vīrieti vai sievieti, bet es nevienam neiesaku tās izmantot.

Kāpēc?

Pieņemsim, jums izdevās piespiest sievieti jūs iemīlēt. Iespējams, ka viņa jūs pat iemīlēs neprātīgi… pasaulē viss ir iespējams. Taču, kad šī sieviete jūs apskaus un dos to, ko jūs no viņas tā vēlaties, jūs nezināsiet, ko viņa tai mirklī jums atdos. Jo jūs nezināsiet, kādus garus esat piesaucis un kādi viņā tagad iemājojuši. Jums jāzina, ka maģiskās formulas piesauc garus; nevis viņas gars jūs mīl, bet zemākas būtnes – ja jūs spētu tās ieraudzīt, jums mati saceltos stāvus un jūs lūgtos Debesīm palīdzību, lai no tiem atbrīvotos. Apburt cilvēkus – tā nav laba doma. Protams, jūs dabūsiet, ko gribējāt, bet, domādams, ka no sievietes lūpām baudāt mīlestību, jūs baudīsiet indi, kura jūs pakāpeniski iznīcinās. Var izsaukt astrālās pasaules būtnes un uzspiest tām savu gribu, bet Gars ir brīvs un nevar būt ne saistīts, ne apburts.

Tad kas ir bailes zaudēt ķermeni, čaulu, savu māju, salīdzinot ar prieku iekarot dvēseli un to iegūt? Jūs teiksiet, ka vislabākais variants ir iegūt gan miesu, gan garu. Jā, es saprotu, bet, lai to panāktu, ir citi paņēmieni. Ar dusmām un cietsirdību jūs neko nepanāksiet, pavisam pretēji, tādā veidā jūs zaudēsiet gan vienu, gan otru. Vajadzīga cita attieksme, lai brīvais gars jums tā pieķertos, ka nekas to nespēj atraut. Tā sākas mīlestības gudrība. Ja gribat, lai jūs iemīl brīvi un nepiespiesti, jums ir tikai viens drošs ceļš: nekad par šo cilvēku nedomāt neko sliktu, sūtīt tikai lieliskas, tīras un gaišas domas. Pat tad, kad viņš ir nikns un drūms, esiet pacietīgi, pacietiet visu un turpiniet palīdzēt un mīlēt; ja patiešām esat viņam tā pieķērušies, tad agri vai vēlu arī viņš jūs iemīlēs ar tīru un dievišķīgu mīlestību.

Greizsirdība ir jūtas, kuras ļoti grūti uzveikt. To nevar panākt tikai ar pūlēm. Kā jau teicu iepriekš, jūs neko nevar iesākt pret spēku, kas jau darbojas, jo tam ir inerce un savā ceļā tas visu gāž. Nemēģiniet apturēt upes straumi, kad slūžas atvērtas, – tas ir ļoti bīstami, jūs aizraus. Jūs varat darīt tikai vienu – neatvērt slūžas – un tad jūs būsiet stāvokļa noteicējs. Tikai prāts var uzveikt greizsirdību. Viss atkarīgs no domām un domāšanas.

Kāds teiks: „Jā, bet, ja greizsirdīgi nesargāsi savu sievu, viņa izdarīs daudz muļķību!” Nemāniet sevi. Tieši tad, kad jūs greizsirdīgi sargāsiet, viņa izdarīs visvairāk muļķību. Jūs varat ielīst viņas galvā un viņas sirdī, lai uzzinātu, kas tur notiek. Sieviete spēj piemānīt pašu Dievu, tik spējīga uz melošanu viņa ir, bet vīrs – vientiesis – var iztēloties, ka spēj viņu nosargāt. Nevis vīrs, bet viņa pati spēj sevi vislabāk nosargāt. Vīrs var viņu ieslēgt kaut vai tornī, bet viņa izsauks pašu Nelabo un izklaidēsies ar to, lai atriebtos vīram.

Greizsirdība vienmēr noved pie katastrofas.

Vīrietis tik bieži saka „Tu mani krāp”, ka sieviete beidzot nodomā: „Mazliet jāpamēģina, tam vajadzētu būt interesanti!”

Līdz šim viņa bija uzticīga un nedomāja savu vīru krāpt; viņš ar savām aizdomām astrālajā plānā radīja apstākļus, un kopš tā brīža, kad viņa nolēma viņu piekrāpt, viņa ne tikai to dara, bet arī uzvedas tā, lai nomierinātu viņa uztraukumu: „Mans dārgais, tu vari būt absolūti mierīgs, es tev saku taisnību…” Un tagad, kad viņa vīram melo, viņš sievai tic, bet, kad runāja taisnību, viņš tai neticēja.

Greizsirdība – tas ir saprāta trūkums.

Mēs neatlaidīgi cenšamies saglabāt savu īpašumu, jo neredzam, ka cilvēka, kura ķermeni mēs tik greizsirdīgi sargājam, dvēsele un gars ir brīvs. Ja jūs sākat ievērot, ka cilvēkiem pieder kaut kas smalkāks, ar ko jums jānodibina kontakts, jūs kļūstat dāsnāki. Un metodes, kuras pielietojat pret mīļoto būtni, kļūst smalkjūtīgākas un saprātīgākas. Un tad šis cilvēks sāk jums pieķerties, jo redz, ka esat saprātīgi, ka neuzspiežat, ka jums var uzticēties. Kad bailes pāriet, jūs nesaspringstat, neesat rupjš, dusmīgs un atriebīgs, jūs nomierināties un jums izdodas atrast risinājumu savām problēmām.

Pieņemsim, ka jūsu sieva jūs nemīl. Tad sakiet, ka šī dvēsele ir brīva, viņa nebūs ar jums mūžīgi, ka pirms jums tā mīlēja simtiem vīriešu un mīlēs arī pēc jums. Kāpēc lauzīt galvu, ja viņa jūs vairs nemīl? Jūs viņu mīlējāt kopš pasaules radīšanas? Nē? Tad nomierinieties un ziniet, ka nav godīgi prasīt no viņas visu, kad pats sevi uzskatāt par brīvu darīt visu, kas ienāk prātā.

Greizsirdība – šausmīgas jūtas, kas aptumšo prātu. Tas ir ļaunākais Elles padomnieks, kurš pamudina cilvēkus darīt neprātīgas lietas, par kurām viņi pēc tam nožēlo, taču par vēlu. Greizsirdības lēkmē nogalina savu mīļoto, pēc tam raud un nogalina paši sevi.

Piebildīšu vēl kaut ko, ko varbūt neievērojāt. Greizsirdība cilvēkus iegrūž jutekliskuma bezdibenī. Greizsirdībai vienmēr seko vēl mežonīgāka jutekliska mīlestība kā nekad agrāk. Ja negribat nonākt mežonīgas jutekliskas mīlestības valgos, neesiet greizsirdīgi, jo citādi nonāksiet burvju lokā un pat nesapratīsiet, kā tas gadījās. Daudz vīriešu savām sievām vai mīļākajām sarīko šausmīgas scēnas, atstāj tās, bet pēc tam, nepārvaramas seksuālas vēlmes dzīti, pazemojas, zaudē pašcieņu, lai tikai saņemtu no viņām glāstus.

Māceklim jāatsakās no greizsirdības. Kauns mocīties vienās un tajās pašās rūpēs un uztraukumos. Ja sieva atstāj, jāpadomā un jāsaka: „Žēl, ka zaudēju sievu, es cietīšu, taču man paliks Dievs, debesis, gaisma, zināšanas, Skolotājs…Esmu tik bagāts!” Ja jums ir tikai viens maizes gabals, jūs nebūsiet devīgs, bet, ja maizes ir daudz, jūs to atdosiet, zinādams, ka badu necietīsiet. Greizsirdība ir nabadzības pazīme. Tas, kurš ir iekšēji bagāts, nebaidās palikt viens.

Viena no labākajām metodēm, kā atbrīvoties no greizsirdības, ir mācīties pacelt savu mīlestību augstākā līmenī. Kāpēc sieviete, kura mīl vīrieti viņa prāta, izglītības, gara vai labsirdības dēļ, aicina viņu iepazīt visu pasauli? Kāpēc viņu dara laimīgu tas, ka vīrs iepazīs pasauli? Tāpēc, ka viņai ir cita rakstura mīlestība, augstāka kā tā, kuru parasti ikdienā redzam, kad sieviete vīrieti mīl viņa ūsiņu vai muskulatūras dēļ… Tātad svarīgi iemācīties savu mīlestību transformēt; ja tā ir jutekliska, tad ziniet – ar to nesaraujami saistīta greizsirdība. Jo vairāk kādu mīlat fiziski, jo vairāk jums gribas, lai viņš pieder tikai jums, un greizsirdība ir klāt kā likts; jo vairāk viņu mīlat garīgi, jo lielāka jūsu vēlme viņam dot brīvību. [7]

Elvita Rudzāte savā otrā grāmatā saka, ka greizsirdība ir skaudība un bailes “mani nemīl”.

Visiem tiem, kas izjūt sevī stresu – greizsirdība, es var ieteikt tikai vienas zāles – mīliet otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Tāpat Elvita iesaka lūgt piedošanu greizsirdībai par tās piesaisti savā ķermenī un lūgt piedošanu ķermeni par šādu pār nodarījumu. [1]

Greizsirdība ir atriebība Tev pašam (psiholoģijas doktors Č. Specano)

Greizsirdība ir viena no visnepatīkamākajām izjūtām, kādas vien mēs spējam just. Tā ir atkarība, nepietiekamības, dusmu, baiļu sajaukums, kam piejaucas izjūta, ka kaut kas ir pazaudēts, ka esi sāpināts vai atraidīts, nevērtīgs vai necienīgs. Greizsirdība spēj iedzīt cilvēku neatkarībā. Greizsirdība ir emocionāla apspiešanas forma. Tas ir mēģinājums kontrolēt otru cilvēku ar mūsu slikto jūtu palīdzību; turklāt nav nozīmes tam, vai otrs zina par mūsu izjūtām vai ne. Būtībā greizsirdība nav nekas vairāk kā vien mūsu laimes piesaistīšana otra cilvēka nostājai. Tā neizbēgami rodas mūsu sāpes.

Greizsirdība nozīmē, ka rīkojies ar apziņu, ka varētu būt zaudētājs.

Atbrīvojies no pārmēru lielās pieķeršanās un dodies uz priekšu.

Ja mēs spētu būt labticīgāki, vai citiem vārdiem, spētu dziedināt savas agrāk piedzīvotās skaidrās sāpes, radīt lielāku uzticēšanās spēku un sajusties daudz vērtīgākiem, mēs kļūtu daudz spēcīgāki un vērtīgāki. Mēs spētu sevī attīstīt izjūtu, ka mēs pašu un arī pārējie ir pelnījuši pilnīgu un daudz atvērtāku pienesumu. Mēs vairs nebūtu tik svārstīgi, būtu gatavāki saņemt un atzīt šo gatavību. [2]

Par greizsirdību kā negatīvu jūtu kompleksu (praktiķis psihoterapeitsV. Siņeļņikovs)

Greizsirdība ir mokošas šaubas par kāda cilvēka uzticību un mīlestību. Tās ir vienas no postošākajām jūtām. Tās izposta ģimenes, nokauj mīlestību un izraisa smagas slimības. Greizsirdība ir jūtu komplekss, kas ietver dusmas, niknumu, naidu, aizvainojumu, šaubas, sevis žēlošanu, pārliecības trūkumu, nicinājumu.

Atbrīvojieties no privātīpašnieka jūtām un bailēm, ka jūs pametīs. Mainiet attieksmi pret tuviem un mīļiem cilvēkiem. Cieniet sev tuva cilvēka individualitāti! Un atcerieties: nevar zaudēt to, kas jums nepieder. Pirms nododaties greizsirdībai, parūpējaties par sava paša nodomu skaidrību. Mainiet attieksmi pret sevi. Sāciet sevi mīlēt, novērtēt un cienīt. Iemācieties uzticēties. Uzticieties tuvam cilvēkam – tā ir mīlestības augstākā izpausme. Mīlestību var izrādīt dažādos veidos, tikai nevajag ļauties greizsirdībai. Citādi no jūsu mīlestības nekas pāri nepaliks. Greizsirdība ir ļoti slikts veids, kā izrādīt savas jūtas. Tiecies pēc patiesas un pilnīgas mīlestības. Tāda mīlestība vienmēr būs nesavtīga. [3]

Greizsirdības atslēga: mazvērtības komplekss.

Kā norāda psihologi, greizsirdība nav mīlestības pazīme. Tieši otrādi, ilgstoša neuzticēšanās attiecībās liecina, ka greizsirdīgais partneris nemīl pats sevi. Nemīlot pašam sevi, cilvēkam, protams, ir grūti noticēt, ka viņu varētu mīlēt kāds cits. Tāpēc pašvērtības izjūtas trūkums ir galvenais pārspīlētas greizsirdības cēlonis. Psihologu pieredze liecina, ka greizsirdīgajiem bieži piemīt tendence vispārināt agrāk notikušo negatīvo pieredzi, piemēram, vienreiz pievilto uzticību. Rodas moto: visi vīrieši ir meļi un viņiem nevar uzticēties. Greizsirdība ir arī pastāvīgi mīlestības apliecinājumu meklējumi, alkas pēc drošības un apstiprinājuma: viņš mani vēl mīl!

Sliktākais ir nevis tas, ka šādi drošības apliecinājumi netiek saņemti, bet gan tas, ka nemitīgie uzticības un mīlestības pierādījumi agri vai vēlu uzliek pamatīgu slogu jebkurām attiecībām.

Pirmais solis ceļā uz lielāku pašapziņu varētu būt sekošana savām interesēm. Bieži vien greizsirdība un nedrošība ir sabiedriskās izolētības sekas. Greizsirdīgais grib pavadīt savu brīvo laiku tikai kopā ar partneri. [5]

Aforismi:

   Kuru negremž greizsirdība, tas arī nemīl. /Augustīns/

   Nevis tad, kad mīl, cilvēks ir greizsirdīgs, bet gan tad, kad vēlas būt mīlēts. /Džonsons Bens/

   Būt greizsirdīgam uz savu sievu – darīt viņu nelaimīgu. /Kei-Kavus/

   Greizsirdība pārtiek no šaubām. Tā pāriet niknumā vai beidzas, tiklīdz šaubas pārvēršas pārliecībā. /Larošfuko/

   Greizsirža mīlestība drīzāk ir līdzīga naidam. /Moljērs/

   Kas pārāk uztraucas par iespējamiem ragiem, lai vispār neprecas, jo citu zāļu nav. /Moljērs/

   Greizsirži raugās tālskatī, kas mazas lietas pārvērš lielās, pundurus – milžos, minējumus – par patiesību. /Servantess/

   Greizsirdība ir rūpes par to, lai iegūto baudītu viens un paturētu to sev. /Spinoza/

   Greizsirdības neesamība liecina par aprēķinu mīlestībā. /Stāla/

   Sieviete reti mums piedod greizsirdību, bet nekad – tās neesamību. /Tulē/

   Vētraina greizsirdība paveic vairāk noziegumu nekā alkatība un godkāre. /Voltērs/

   Vīriešu greizsirdība vienmēr ir spēcīgas mīlestības liecība, bet sievietēm tā bieži nav nekas cits kā patmīla, jo bieži mēs redzam, ka dažas no tām ir greizsirdīgas uz saviem vīriem kaut arī nemaz tos nemīl. /Šekspīrs/ [4]

 Autore: Anita

Izmantotās literatūras avoti: 

1. Elvita Rudzāte “Piedošanas mācība”, 2. grāmata “Kā ar piedošanu atbrīvoties no depresijas”,
2. Čaks Specano “Mīlestības spēks”, “Iedvesmas katrai dienai, veidojot attiecības un mīlot”,
3. Valērijs Siņeļņikovs “Dzīves noteicēja mācībgrāmata”, “160 mācībstundas”,
4. http://aforismi.balticom.lv/themes.htm
5. http://woman.delfi.lv/relationships/couple/greizsirdiba-tu-piederi-man.d?id=18530375
6. http://www.mammamuntetiem.lv/articles/10112/greizsirdibas-scena-pasaki-kur-tu-biji/
7. http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&thold=-1&mode=flat&order=0&sid=952