Gunitas pieredzes stāsts kā atveseļojās žurcītis 02.10.2020

Mūsu ģimenes mīlulis ir balts, nu jau 2,5 gadus vecs žurcītis. Pēc žurku vecuma vidējās statistikas dzīvnieciņš ir vērā ņemamos sirma seniora gados. Ģimenē to visi zinājām, ka žurkas mūžs, vadoties no cilvēku skatu punkta,  nebūs no garajiem, tāpēc priecājāmies par katru kopā pavadīto dienu un daudz nebēdājām par žurcīša pastrādātajām blēņām, piemēram, iegrauztu caurumu kādā apģērba gabalā.

Pienāca diena, kad visi ģimenē sapratām, ka mūsu žurcītis gatavojas mūs atstāt. Gandrīz vairs neēda, daudz gulēja. Pēc pāris dienām žurcīša spēki bija pavisam izsīkuši. Zvēriņš  vairs nekustējās, tikai gulēja un gulēja vienā pozā. Ķermenītis bija pavisam ļengans un nevarīgs, ap acīm un purniņu brūni pleķi. Visiem bija skaidrs, ka mazā dzīvībiņa lēnām izdziest.

Mani kolēģi darbā piefiksēja, ka, sazvanoties ar mājiniekiem, interesējos par savu žurcīti. Labu vēlot, viņi ieteica, lai dzīvnieciņu iemidzinu, lai nemocītos. Hm, pie sevis nodomāju, esot uz mūžības sliekšņa un piedzīvojot ciešanas, cilvēkam tiek dota iespēja dzēst savu karmu un saprast neapgūtās mācības. Bet kā ir ar dzīvnieciņu? Uzskatu, ka visam jānotiek dabiski, bet varbūt tomēr….Lai saņemtu apstiprinājumu, vai rīkojos pareizi, sazinājos ar Elvitu. Protams, jāļauj dzīvnieciņam aiziet dabiski, ja vien nav ārkārtējas situācijas, kad dzīvnieciņš piedzīvo lielas ciešanas. Tā nu, aizejot mājās, iededzu svecīti un aizlūdzu par savu žurcīti, lai viņam vieglāk būtu atstāt šo pasaulīti.

Tā bija piektdiena. Brīvdienās solīja lielisku laiku. Ar ģimeni un draugiem bijām plānojuši izbraucienu dabā, lai baudītu saules siltumu, rudenīgo ainavu un lasītu sēnes. Viss liecināja, ka, kaut arī skumīgi, mēs to darīsim. Piektdienas vakarā veltīju pastiprinātas rūpes un uzmanību no mums aizejošajam dzīvnieciņam: glāstot, apsedzot ar auduma gabaliņu un atsedzot vārgo ķermenīti, īsti nesaprotot, kas žurcītim patiktu, skaitot lūgšanas, atskaņojot “OM” dziedājumu un birdinot arī asaru straumītes.  No rīta mostoties, pirmā doma bija, nu jau žurcītis vairs nav kopā ar mums. Pārsteigums lika acīm ieplesties, kad ieraudzīju, ka mazā sirsniņa vēl pukst, kaut ķermenītis gulēja nekustīgi. Zibenīgi pieņēmu lēmumu, ka šajā dienā es nedošos plānotajā atpūtas izbraucienā, ka dienu pavadīšu istabā, neskatoties uz jauko, saulaino dienu un savu mīlestību dāvāšu mūsu žurcītim. Tā pagāja savādā sestdiena. Savāda, jo aizkari istabā palika neatvilkti, lai saules gaisma nežilbinātu vārgā žurcīša acis. Savāda, jo tajā dienā neviens no mums nedevās baudīt plānoto atpūtu dabā. Savāda, jo žurcītis gulēja gultā un katrs mēs pārmaiņus pavadījām laiku kopā ar viņu. Vai nu klusējot un vērojot, vai nu domājot un skaļi viņam stāstot, cik lieliski mums bija visiem kopā, vai nu glāstot viņa kažociņu.

Es nezinu, kāpēc žurcītis tajā nedēļas nogalē nepārkāpa nāves robežu. Es varu tikai minēt. Varbūt, lai es uzrakstītu šo pieredzes stāstu. Varbūt, lai tuvinātu mūsu ģimenes locekļus. Varbūt, lai es stāstītu citiem, ko spēj darīt lūgšanas, beznosacījuma mīlestība, rūpes un uzmanība, kas veltīta otram. Kā brīnumā katru dienu noraudzījos katrā dzīvnieciņa atspirgšanas solī, kurā mazais zvēriņš atgriezās dzīvībai. Milimetru pa milimetram, ar mūsu palīdzību un atbalstu, jo žurcīti nācās gan barot, gan pieturēt. Nu brūnie plankumi ap acīm un purniņu ir nozuduši. Nu žurcītis atkal ēd un mazgājas. Nu žurcītis spēj savu ķermeni noturēt uz kājām, lai tipinātu pa savām iestaigātajām takām dzīvoklī. Man un manai ģimenei ir dāvāta iespēja pabūt vēl kopā ar mūsu mīļo mājdzīvnieciņu, ko ar prieku, izbrīnu un pateicību pieņemam.