Hinduisms 21.08.2012

Jēdziens “hinduisms” ir rietumnieku radīts nosaukums, lai apzīmētu plašu un sazarotu reliģiski filozofisku mācību un rituālu kompleksu, kas veidojies Indijas pussalā apmēram kopš 3000 gadiem p. m. ē. un no kura vēlāk izauguši budisms, džainisms un sikhisms.

Indieši paši savu reliģiozitāti sauc par sānatana dharma – mūžīgo ticību, kur ar ticību tiek saprasts pienākums – kā uzdevums, kas ikvienam indietim ir jāpilda.

Hinduisms ir attīstījies, saplūstot Indas upes teritorijā dzīvojušo vietējo cilšu reliģiskajiem priekšstatiem ar vēdu reliģiju, kuru senajā Indijā ienesa ārieši – indoeiropiešu ciltis – apmēram 1500 gadus p. m. ē. Hinduisma vēsturē parasti izdala piecus laikmetus: 1) Harapas kultūras laiku (3000. – 1900. g. p. m. ē.); 2) seno vēdu jeb brahmanisma laiku (1200. – 500 g. p. m. ē.); eposu vai klasiskā hinduisma laiku (500. g. p.m.ē. – 1000. g.); 4) postklasiskā hinduisma vai islāma laiku (1000. – 1750. g.); 5) britu Indijas (1750. – 1947.g.) un nacionālās atmodas laiku.

Hinduisma mācības būtiskākie reliģiski filozofiskie koncepti sākuši veidoties brahmanisma laikmetā, un to garīgais pamats ir vēdas un filozofiskie skaidrojumi – upanišadas.

Par vēdām sauc hinduisma reliģijas svētās grāmatas, kas, tāpat kā citu reliģiju svētie raksti, ir tapušas dievišķas atklāsmes ceļā. Tās ir pierakstītas sanskritā, kas ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Ir četri vēdu kopojumi: Rigvēdas – dievībām veltītās himnas un poēmas, vissenākās vēdas, kas stāsta par Senās Indijas dieviem, to uzdevumiem, funkcijām un vietu dievu panteonā; Samavēdas – melodiju vēdas (sāman – melodija); Jadžūrvēdas – teksti, kas skaidro reliģisko rituālu, arī upurēšanu, tās norises kārtību (jādžus – upuris); Atharvavēdas – maģiju vēdas. Hinduismā vēdas uzskata par absolūti patiesām.

Hinduisms ir iecietīgs pret citām reliģijām, un tajā vērojama atvērtība un spēja asimilēt un apvienot dažādus, pat pretējus reliģiskos uzskatus. Hinduistu uzskatos var atrast monisma, duālisma, panteisma, panenteisma, arī stingra monoteisma un politeisma elementus. Pastāv sešas ortodoksālās (astika – tāda, kas atzīst vēdu autoritāti) hindu filozofijas skolas – Njāja, Vaišēšika, Sankhja, Joga, Pūrva Mīmāmsa un Vēdānta. Nevēdiskās skolas (nāstika) ir budisms, džainisms un lokājata.

Hinduisma galvenais koncepts ir dharma, kas nozīmē kosmiskais likums vai kārtība. Dharma ir arī cilvēka pienākums, ar kuru viņš piedzimst un kas viņam jāpilda visu savu dzīvi. Hinduismā raksturīga ticība dvēseles nemirstībai un tās pārceļošanai citos ķermeņos – sansarai, kas īstenojas atbilstoši karmas (atmaksas, atdarīšanas) likumam. Karmas likums un dharmas pildīšana nosaka arī sabiedrības dalīšanos varnās (un tālāk sīkāk – kastās), piešķirot šim dalījumam sakrālu raksturu. Hinduisms ir dzīvesveids, kurā jāievēro sabiedrībā iedibinātā dievišķā kārtība. Hinduismā tiek piedāvātas dažādas disciplīnas (jogas) vai ceļi (margas), lai cilvēks, mainot savus uzskatus un domāšanu un atklājot savu esību un patieso būtību, varētu garīgi īstenoties un sasniegt mokšu – atbrīvi no dvēseles pārceļošanas. Vēdu tradīcijā formulēti arī hinduismam būtiskie priekšstati par visā esošās absolūtās garīgās realitātes jeb patiesības – Brahmana un cilvēka dvēseles – Ātmana identitāti. Tāpēc hinduisti reliģiju uztver kā dabisku dievišķā meklēšanu sevī.

Brahmanam – visu caurstrāvojošajam garam, vienotam un bezpersoniskam kosmiskam sākumam – ir trīs sejas, kuru vienības apzīmēšanai izmanto sanskrita vārdu trimutri. Šīs sejas vienlaikus ir trīs svarīgākie hinduisma dievi, kuri atspoguļo Brahmana būtiskākās funkcijas: Brahma – visa pirmradītājs; Višnu – pasaules kārtības uzturētājs un Šiva – iznīcinošais spēks. Tā kā Brahmam īpaša kulta nav, pārsvarā tiek pielūgti pārējie divi dievi, un atbilstoši tam hinduismā pastāv divi galvenie novirzieni – vaišnavisms un šaivisms. Indijā tiek godināti arī daudzi citi dievi, piemēram, Dēvī, Kali, Durga, Sarasvati, Lakšmi, Ganēša u. c. Hinduisti uzskata, ka Dievs jebkurā veidolā, kādā cilvēks viņu godina, var dot godinātājam žēlastību, kas tuvinās viņu mokšai. Vēl citi būtiski hinduisma principi ir ahimsa – nevardarbība un guru nozīmīgums.

Mūsdienās pasaulē, pēc dažādiem datiem, hinduisma piekritēju skaits svārstās no 762 miljoniem pat līdz 940 miljoniem. No tiem lielākā daļa – aptuveni 94 – 96% dzīvo Dienvidāzijā (Nepālā, Bangladešā, Šrilankā, Indijā u. c.) Citviet pasaulē visvairāk hinduisma piekritēju ir ASV – 1, 5 miljoni. Apvienotajā Karalistē ir viens miljons, bet Krievijā aptuveni 700 tūkstoši hinduisma piekritēju.

Apmēram 80% hinduistu ir vaišnāvi, tas ir, viņi pielūdz dievu Višnu.

20. gadsimts iezīmē pavērsienu hinduisma attīstībā. Tas ienāk arī Rietumu pasaulē un kļūst par pasaules reliģiju. Atjaunotni pārdzīvo arī hinduisms Indijā. Tāpat kā citās reliģijās, hinduismā pastiprinās konservatīvisma tendences, kurām raksturīgas arī radikālas izpausmes. Fundamentālistu grupu ietekmē pieaug spriedze hinduisma un islāma piekritēju savstarpējās attiecībās, un pēdējos gadu desmitos šī spriedze izpaudusies pat kā vardarbības uzliesmojumi. Piemēram, 1992. gada decembrī un 1993. gada janvārī izcēlās reliģiskas sadursmes starp hinduistiem un islāmticīgajiem pēc tam, kad hinduistu reliģiskie radikāļi izdemolēja 450 gadus seno Babri mošeju Mumbajā (bij. Bombejā) – Maharaštras štata galvaspilsētā. Bojā gāja 1788 cilvēki, lielākoties musulmaņi. Iespējams tā bija atbilde uz grautiņiem – 1993.gada 12. martā Mumbajā notika sprādzienu sērija, tajos bojā gāja 257 cilvēki un 1400 tika ievainoti. Fundamentālistiem pieder liela politiska ietekme gandrīz visā Indijā, taču jo sevišķi – Radžastānā, Harjanā, Austrumu Pendžabā, Maharaštrā, kā arī Deli. Fundamentālisti aicina konsolidēt hinduismu un izveidot vienotu reliģisku ētosu, kas varētu nostāties pret lielāko hinduisma reliģisko ienaidnieku Indijā, proti, islāmu. Vienotā reliģiskā ētosa vārdā norisinās, piemēram, Indijas pilsētu pārdēvēšana, mainot islāma valdīšanas laikā dotos pilsētu nosaukumus. Piemēram, 1993. gadā Bombeja iegūst jau minētās Mumbajas vārdu.

Modernisma tendences vairāk raksturīgas hinduisma piekritējiem ASV un Eiropas valstīs, kur kopš 1950. gadiem līdztekus emigrantu draudzēm, kas nāk no Indijas, arī vietējo iedzīvotāju vidū no Indijas ienākušo guru mācību iespaidā veidojās dažādas reliģiskas grupas un kustības. Pazīstamākās to vidū ir Starptautiskā Krišnas Apziņas biedrība, Brahma Kumaris, Sahadža Joga, Elan Vital, Starptautiskā Ošo komūna, Satja Sai Babas kustība un citas.
Hinduisma piekritēju reliģiskā prakse ir ļoti daudzveidīga. To nosaka gan tas, kāds dievs tiek godināts, gan arī piederība noteiktai varnai. Hinduisma praksē ietilpst dažādas jogas. Galvenās ir Bhakti joga (dieva mīlestības un godināšanas prakse), Karma joga (nesavtīga kalpošana), Rādža joga (meditatīvā joga; tajā ietilpst arī Hatha joga)) un Gjāna joga (analītisku zināšanu joga). Piemēram, dieva mīlestības praksē katra dieva godināšanai ir izstrādāti īpaši, tikai šim dievam veltīti rituāli, kas veicami gan šim dievam vai dievietei veltītos tempļos (pūdža), gan mājās. Godināšanas rituāla objekts ir dieva veidols (mūrti), kuram tiek izrādīta īpaša mīlestība. Neatņemama hinduisma prakses sastāvdaļa ir godināmā dieva vārda atkārtošana un īpašu mantru daudzināšana, kā arī uguns rituāli. Daudzi hinduisti regulāri dodas svētceļojumos vai piedalās dažādos reliģiskos svētkos.

Hinduistu ikdienas praksē nozīmīga vieta ierādīta dažādiem attīrīšanās rituāliem un gavēņiem. Piemēram, daudzi hinduisti pat šodien pilda vismaz 3000 gadu senu tradīciju un veic rīta mazgāšanos kādas svētās upes krastā. Ikdienā sievietes savas pieres bieži rotā ar sarkanu punktiņu, ko sauc par bindi. Arī vīrieši reliģisko ceremoniju laikā uz ķermeņa liek īpašas zīmes, kuras sauc par tilaku. Tās norāda uz noteiktas galvenās dievības godināšanu.

Latvijā dažādas hiduisma idejas un jogas skolas bija populāras jau 20. gs. sākumā. Tā, piemēram, 1936. gadā sāka darboties Latvijas jogas biedrība, kuru vadīja Harijs Dīkmanis, bet aktīvistu vidū bija Anna Dolfija, Alfrēds Biezais, Anna Plaudis u. c. Jogas biedrība darbojās kā Rišikešas Šivanandas “Divja Dživan” atzars. Par saviem skolotājiem Jogas biedrības dalībnieki uzskatīja arī Šri Ramanu Mahariši, Šri Aurobindo un Šri Jogendru.

20. gadsimta 20. gados izveidojās un pirmskara Latvijā aktīvi darbojās Rēriha biedrība, kuras uzmanības centrā bija Nikolaja Rēriha skaidrotās Agni jogas (Bhakti un Karmas jogu sintēze) jeb Dzīvās ētikas mācības popularizēšana. Biedrības (ar nosaukumu Meistara loža) dibinātājs 1920. gadā bija Vladimirs Šibajevs (1898–1975), vēlāk N. Rēriha sekretārs Indijā. No 1928. gada biedrību vadīja ārsts Fēlikss Lūkins. Biedrība oficiāli reģistrēta 1930. gada 13. oktobrī. No 1934. gada tās vadītājs bija dzejnieks Rihards Rudzītis. Biedrības paspārnē izveidojās grāmatu apgāds “Uguns.”

Arī mūsdienās Latvijā darbojas vairākas hinduismam piederīgas reliģiskas organizācijas un garīgas kustības. Kopš 1979. gada Latvijā darbojas Starptautiskā Krišnas apziņas kustība. Jau 20. gs. 70. gados Latvijā sāka veidoties Satja Sai Babas kustība. 1988. gadā savu darbību atjaunoja Rēriha biedrība, bet 1992. gadā sāka darboties Austrumu kultūras centrs “Urusvati”. 1992. gadā Rīgā tiek nodibināts Brahma Kumaris Pasaules Garīgās universitātes centrs, kurā tiek praktizēta Rādža joga. 1993. gadā reģistrēta sabiedriskā organizācija “Rīgas Šri Činmoja centrs”. 2000. gadā reģistrēta arī Bhakti jogas Liepājas draudze. Kopš 90. gadu beigām Rīgā savu mācību popularizē arī Sahadža jogas piekritēji.

20. gs. beigās Latvijā sāka strauji izplatīties jogas prakse tās fiziskajā aspektā, respektīvi, kā vingrinājumi veselības uzlabošanai. Piemēram, 1999. gadā Rīgā sāka darboties jogas skola “Dipika”, kur nozīmīga vieta ierādīta Hatha jogai. Kopš 2003. gada Hatha jogu interesenti var apgūt arī Daya joga studijā. Jogu var apgūt arī citās studijās un fitnesa centros.

Informācija no:http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/jrk.html