Iekšējais un ārējais Ceļš. T.Mikušina 29.09.2020

Kā gan mums katram atrast šo Ceļu?

Kur tas ir?

 Vai mēs spēsim tur nokļūt, vienatnē uzkāpt mirdzošajās virsotnēs?

Un kas tas ir par Ceļu – Ceļš uz Gaismu?

Cilvēce vienmēr, visos laikos ir centusies izzināt Patiesību ar dažādām metodēm, lai tā būtu zinātne, māksla vai reliģija. Daudzi cilvēki šajā izzināšanas procesā ir sasnieguši lielāku progresu nekā citi. Viņi ir dibinājuši savas skolas, reliģijas, pasaules uzskatu sistēmas. Citi cilvēki izvēlējās sekot tai vai citai ārējai dogmai, ārējai sistēmai. Tās vai citas pasaules uzskata sistēmas vai reliģijas dibinātājs tiecās pasniegt patiesību saviem sekotājiem un skolniekiem tā, kā viņš to saprata.

Bet piekrītiet, ka jebkura cilvēku radīta filozofiska sistēma, ticība vai reliģija ir ierobežota kaut vai tā iemesla dēļ, ka cilvēka apziņa ir ierobežota. Kā var aprakstīt Dievu, Visuma uzbūvi ar droši ticamu precizitātes pakāpi, ja rīcībā ir nepilnīgi instrumenti? Šis process ir līdzīgs tam, ja mēs mēģinātu ar parasto skolas lineālu izmērīt attālumu starp atoma kodolu un elektroniem.

Cilvēces attīstība norisinās, apziņai paplašinoties

Mūsu apziņa ir ierobežota. Cilvēces attīstība notiek, apziņai paplašinoties. Kādam šajā apziņas paplašināšanās procesā veicas labāk, bet cits ir mazāk sekmīgs. Vienīgā atšķirība starp mums un Dievišķajiem Valdoņiem ir apziņas līmenī.

Citiem vārdiem var teikt, ka vienīgā atšķirība starp Dievu un mums ir apziņas līmenī.

Mūsu apziņas līmenis ir saistīts ar mūsu vibrācijām, citādi to var pateikt, ka mūsu apziņas līmenis ir saistīts ar karmu. Jo kas gan ir karma? Mēs zinām, ka karma ir nepareizi kvalificēta enerģija, kas nogulsnējas mūsu elektroniskajā jostā kā “staigns sīrups”. Šī enerģija piesaista mūs materiālajai pasaulei, kurā mēs dzīvojam. Tāpēc, ka šī enerģija ir saskanīga ar mūsu apkārtējo pasauli.

Visu laiku lielie gudrie un filozofi ir sasnieguši savu apgaismību tieši tāpēc, ka viņu vibrācijas pēc sava līmeņa atšķīrās no vairuma ļaužu vibrācijām. Tas ļāva viņu apziņai sasniegt lielus augstumus, no kuriem viņi smēlās savas zināšanas.

Kā atvieglot savu Ceļu. Palīglīdzekļi

Katra ārējās reliģijas dogma vai ierobežojums, ko noteikuši tās pamatlicēji, ir paredzēta tikai tam, lai tā būtu kā zīme, kā atgādinājums par to, ko vajag darīt, lai ceļš būtu vieglāks.

Nenogalini… nezodz… nepārkāp laulību… ievēro gavēni… lūdzies…

Neviens ierobežojums pats par sevi nav panaceja, tie vajadzīgi kā palīglīdzekļi, lai atvieglotu Ceļu, nomestu no sevis  šīs pasaules valgus, nepilnīgās enerģijas, kas pievelk mūs zemei iemiesojumu pēc iemiesojuma.

Ja mēs savos pūliņos esam sekmīgi, tad mūsu apziņa ceļas augšup, un mēs jau vairs neredzam pasauli kā caur nespodru stiklu. Mēs redzam lietas tādas, kādas tās ir.

Kristus, Budas un citu Lielo Skolotāju sekotāji, tie, kam nav bijusi vai nav paplašinātā Kristus apziņa, sliecas koncentrēties uz ārējām dogmām un ierobežojumiem, aizmirstot, kāpēc tie ir vajadzīgi. Tas ir tā, it kā mēs ļoti rūpīgi gatavojamies doties ceļā, esam paņēmuši līdzi visas nepieciešamās lietas, ūdens un pārtikas krājumus, esam apseglojuši zirgu un devušies Ceļā. Vienīgais, ko mēs neesam izdarījuši, mēs neesam noteikuši sava ceļojuma mērķi, un mēs nezinām, uz kuru pusi mums jābrauc. Bet mēs esam devušies Ceļā.

Ja mēs neizvirzīsim sev tos mērķus, ko Dievs grib, lai mēs sasniegtu, mūsu kustība būs bezjēdzīga. Jā, mēs ievērosim visus barības ierobežojumus, uzvedības normas, lūgsimies, bet – kāpēc?

Ko Dievs grib no mums

Mēs zinām, ka ir sācies Jauns laikmets, Ūdensvīra laikmets. Jaunas enerģijas ir atnākušas uz Zemes. Mūsu apziņa ieguvusi jaunas papildu iespējas attīstībai. Var būt, kaut kam ir jāmainās arī mūsu mērķos?

No kurienes mums ir jāuzzina, kas ir mainījies? Par to nerunā radiopārraidēs un televīzijā. Diez vai par to var izlasīt avīzēs.

Dievs vienmēr ir sūtījis savus sūtņus un praviešus, lai caur viņiem ļaudis varētu saņemt nepieciešamo informāciju. Tomēr, kas ir sūtņi un pravieši? Tie ir cilvēki, kas savu iepriekšējo sasniegumu un no jauna apgūto iemaņu dēļ ir ieguvuši spēju sadzirdēt Dieva balsi, saprast Viņa valodu.

To var sasniegt katrs.

Kāpēc mēs tik bieži koncentrējamies uz ierobežojumiem un dogmām un kāpēc tik reti domājam par to, ko gan īstenībā no mums grib Dievs?

Dievs grib, lai mēs atgrieztos pie Viņa, Mājās. Tālab mums ir jāatsakās, jāupurē katra mūsu iznīcīgā es daļa. Tas gluži vienkārši ir cits apziņas līmenis, bet tas ir sasniedzams mums katram. Vajag tikai atteikties no dogmām un tiekties pie Dieva.

Mums katru savas dzīves mirkli ir jāapzinās, ka šis fiziskais ķermenis mums ir dots uz laiku. Tas ir Dieva instruments, kas Viņam nepieciešams, lai darbotos šajā fiziskajā pasaulē. Tas nav mūsu ķermenis, tas pieder Dievam. Mums tas vienmēr ir jāatceras.

Mūsu emocionālais ķermenis tāpat pieder Dievam. Mums brīvprātīgi ir jāatsakās, jāziedo mūsu cilvēciskās jūtas Dievam. Tad arvien biežāk mūs apciemos Dievišķās jūtas. Mēs būsim spējīgi izjust absolūto, Dievišķo Mīlestību.

Mums tāpat ir jāatsakās no mūsu mentālā un ēteriskā ķermeņa, no mūsu cilvēciskajām domām un centieniem. Tad Dievs varēs darboties caur mums.

Mīlestības īpašība – tā ir darbība

Jā, lūgšanas ir vajadzīgas, tās pārveido smalkās pasaules, un to darbība agri vai vēlu iespaido mūsu fizisko plānu. Bet ir nepieciešama konkrēta darbošanās fiziskajā plānā.

Spēja darboties, sadarboties – tā ir Mīlestības īpašības izpausme fiziskajā plānā.

Lai kas un lai cik daudz man nestāstītu par saviem sasniegumiem, par spēju sazināties ar Valdoņiem, es redzu cilvēka sasniegumu līmeni pēc viņa spējas darboties. Spēja darīt Dieva Darbus šajā fiziskajā oktāvā liecina par cilvēka augsto sasniegumu līmeni. Bet tikai darīt tieši to, ko Dievs grib, lai būtu izdarīts, bet ne to, ko mēs domājam, ka Dievs grib, lai būtu izdarīts. Vai ir atšķirība?

Mēs te esam tāpēc, lai darītu Dieva Darbus. Mēs te esam, lai realizētu savu Esamību, lai Būtu Dievs iemiesojumā.

Kā noteikt mūsu saskaņu ar Dieva pasauli?

Protams, savā laikā gan Jēzus, gan Buda un citi jau visu ir pateikuši cilvēcei. Visu, kas bija nepieciešams. Tomēr Dievs joprojām sūta savus sūtņus un praviešus. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs pasaules ilūzija ir stipra, tāpēc, ka mums nepieciešami kamertoņi, pēc kuriem mēs varam noteikt savu saskaņu ar Dieva pasauli.

Kāds visu var sasniegt pats, izmantojot tikai grāmatas un lekcijas, bet es esmu pārliecināta, ka ir kaut kas, kas tiek nodots ārpus grāmatām no Skolotāja auras skolnieka aurā. Tikai tiešā saskarsmē iespējama pilnīga savstarpēja enerģiju apmaiņa, kas ļauj pacelties jaunā apzinātības pakāpē, paātrināties, paaugstināt savas vibrācijas. Tādā gadījumā laiks ceļā tiek saīsināts līdz vienam mūžam, protams, ja mēs izdarām pareizās izvēles.

Atrast Dievu sevī

Mūsu pasaule ir duāla. Katrā reliģijā un baznīcā vienmēr ir cilvēki, kas izvēlas ārējo ceļu, baznīcas dogmatu un baznīcas karjeras ceļu. Lielos vilcienos ņemot, tas ir šīs pasaules ceļš, kas ved uz nāvi.

Katrā ticībā un reliģijā ir arī cilvēki, kas izvēlas iekšējo Ceļu, kas meklē un atrod Dievu sevī un kļūst par Dievu iemiesojumā. Jebkura baznīca ir stipra tieši ar šiem cilvēkiem. Gudra ārējās baznīcas vadība nekad nevajās šos cilvēkus tāpēc, ka caur šiem cilvēkiem ir stipra jebkura ārējā baznīca. Pareizticības piemērā tie ir svētie vīri, svētie, kas Krievzemē ir bijuši vienmēr. Atcerēsimies Radoņežas Sergiju, Sarovas Serafimu. Noteikti tādi cilvēki ir arī tagad, un viņus var sastapt gandrīz katrā dievkalpojumā, gandrīz katrā baznīcā.

Es izklāstīju savas domas par Dievu. Es domāju, ka tas jums, mani lasītāji, palīdzēs labāk saprast mani un manus centienus.

Ar visu savu Mīlestību pret jums
Tatjana Mikušina

Materiāls no grāmatas “Sūtne”,
autore sastādītāja Olga Ivanova

Avots: http://sirius-riga.lv/