Intelekts un garīgums – kāpēc svarīgi attīstīt abus līdzsvaroti? 01.04.2017

Kāds vīrietis man atsūtīja ziņu uz portālu Domātājs.lv, ka pasaulē ir cilvēki, kas domā un cilvēki, kas tic Dievam. Ja es pareizi uztvēru viņa domu, tad viņš uzskata, ka tie, kas tic Dievam, tie nedomā, un otrādi – tie, kas domā, tie netic Dievam.

Protams, šāds secinājums rada smaidu, bet ne izbrīnu. Šobrīd pasaulē sāk parādīties jauna problēma, kura agrāk nebija tik izteikti novērota, ka gudri cilvēki spēj izdarīt prātam neaptveramus noziegumus. Piemēram, pēdējais kliedzošais notikums plašsaziņas līdzekļos par ģimenes slepkavību Lietuvā, kur aizdomās tiek turēts jaunietis, kas ir labi izglītots un ļoti intelektuāli apdāvināts. Protams, nedrīkst izdarīt priekšlaicīgus secinājumus, ka viņš tiešām šādu noziegumu paveicis, jo varbūt to ir izdarījis kāds cits, noveļot uz viņu vainu. Tomēr rodas jautājums vai tik intelektuāli attīstīts cilvēks varētu izdarīt šādu noziegumu pie skaidra saprāta? Šķiet, ka šādu noziegumu var izdarīt tikai prāta aptumsuma brīdī.

Tāpat rodas jautājums, vai tie intelektuāli attīstītie cilvēki, kuri nogalina citus cilvēkus, visi to izdara prāta aptumsuma brīdī? Mēs zinām, ka tā tas nav. Bieži motīvs slepkavībai ir manta, nauda, vara, greizsirdība utt.

Izglītības sistēmā liels uzsvars tiek likts uz skolēnu intelektuālo attīstību, bet garīgā attīstība ir atstāta novārtā. Skolēni neizprot vai tiešām Dievs pastāv, vai pastāv Smalkais plāns utt. Dieva noliegšana novedusi pie tā, ka intelektuāli attīstīts cilvēks kļūst cietsirdīgs.

Kā attīstās cietsirdība? Tā attīstās no skumjām. Jo iekšēji cilvēkā ir vairāk skumjas, jo ārēji cilvēks ir cietsirdīgāks. Un otrādi, jo ārēji vairāk cilvēks izrāda skumjas, jo iekšēji viņš ir cietsirdīgāks.

Lai atbrīvotos no skumjām, ir jāapgūst dzīves Mācība, kuru mums caur dažādiem praviešiem un sūtņiem ir devis Dievs. Nelaime tā, ka šobrīd izglītības sistēmā, šis jautājums ir nolikts malā, kas ilgstošā termiņā jau rada nopietnas sekas – cilvēki kļūst cietsirdīgāki gan darba attiecībās, gan ģimenē, gan sabiedrībā.

Kāds rīdzinieks bija nosūtījis plašsaziņas līdzekļiem bildi, kur redzams, ka Rīgā Vērmaņa dārzā kāds/i bija salauzuši solu, tā vienkārši salauzuši bez iemesla, kas liecina, ka viņos ir bijušas lielas dusmas. Kāpēc demolētājos radušās dusmas? Kas viņus neapmierina dzīvē? Vai kādam ir atbildes uz šiem jautājumiem?

Es varu pateikt tikai to, ka cilvēki, kas patiesi tic Dievam, sevī izjūt mīlestību un nespēs neko tādu izdarīt. To māca arī Dievišķā Mācība, ka cilvēks, kas ir patiess, dzīvo tikumīgu dzīvi, izjūt iekšēju mieru un mīlestību, nespēj būt vardarbīgs ne emocionāli, ne fiziski ne pret vienu dzīvu būtni un visu, ko radījis cilvēks un Dievs.

Jo tālāk cilvēki attālināsies no Dieva, jo skarbāki laiki gaidāmi. Dievs atļauj no sevis attālināties tikai līdz noteiktai robežai. Vai robeža ir sasniegta, to mēs redzēsim jau tuvākajos gados. Vēl nav par vēlu mums atgriezties pie Dieva. Ja šo izvēli izdarīs vismaz 10% pasaules iedzīvotāju, tad pasaule pakāpeniski kļūs labāka. Ja šo izvēli izdarīs 10% Latvijas iedzīvotāji, tad arī Latvijā dzīve pakāpeniski kļūs labāka.

Tā kā pašlaik Latvijā notiek darbs pie izglītības satura pārmaiņām, tad es iesaku izmantot šo iespēju, un padomāt kā līdzsvarot bērnu un jauniešu intelektuālo un garīgo attīstību. Protams, būs jārēķinās ar uzbrukumiem, neapmierinātiem vecākiem, kuru bērniem mācīs par Dievu, tikumības kodeksu utt., bet, mīļie vecāki, vai jūs esat gatavi atkāpties no saviem uzskatiem tikai tad, kad arī jūsu bērns cietsirdībā izdarīs noziegumu? Tad jau būs par vēlu, un jūs neizpratnē domāsiet, kā tas tā varēja notikt?

Man ir bijušas tikšanās ar ierēdņiem, kuri ir tik dziļā neizpratnē, kāpēc Latvijā ir tik daudz cilvēku, kam nekas neinteresē, kas veģetē uz pārējās sabiedrības rēķina? Kāpēc tik daudz negodīgu cilvēku, kas ļaunprātīgi nemaksā nodokļus, nevis tāpēc, ka nevarētu tos samaksāt? Kāpēc tik daudz cilvēku, kas izdomā krāpnieciskas shēmas, lai no valsts izkrāptu naudu? Tas viss ir tikai tāpēc, ka sabiedrības kolektīvais apziņas līmenis ir pārāk zems. Tas tāpēc, ka izglītības iestādēs audzināšanas darbs ir zem katras kritikas, jeb var pat teikt, ka tā praktiski nepastāv. Tās visas ir tikai sekas.

Mums visiem ir izvēles, un mēs visi par savām izvēlēm uzņemamies atbildību. Šobrīd valstiski ir svarīgi uzņemties atbildību par sabiedrības tikumisko audzināšanu. Manī smaidu radīja arī VID pēdējā akcija, mēģinot sabiedrību atturēt krāpties. Nevis sabiedrība tiek izglītota kāpēc nedrīkst krāpties, bet tiek likts uzsvars uz baiļu iedzīšanu, ka, ja tu krāpsies, kāds tevi nosūdzēs. Faktiski sabiedrība tiek aicināta sūdzēties!!! Jā, piekrītu, ka aicinājums sūdzēties ir, lai citi mazāk krāptos, lai viņus varētu saukt pie atbildības, bet, mīļie, vai jūs nesaprotat, ka tāpēc sabiedrība labāka nekļūs? Krāpnieki atradīs jaunas iespējas krāpties. Tas nav risinājums.

Risinājums ir tikai sabiedrības garīguma attīstība. Mīļie ierēdņi, kurš no jums būs drosmīgs to pateikt publiski un piedāvāt valstiskus risinājumus Latvijas sabiedrības garīguma attīstībā?

Autore: Elvita Rudzāte