Intelektuālā attīstība – kādai tai vajadzētu būt? 15.08.2020

Intelektuālā attīstība notiek izglītības iestādēs sākot no pirmsskolas līdz augstskolai. Izglītībai ir trīs aspekti: 1) tā attiecas uz zināšanām par ārējo pasauli, t.i., laicīgās un zinātniskās informācijas uzkrāšana; 2) cilvēka pārveidošana, t.i., rakstura audzināšana; 3) paša cilvēka iepazīšana, un pats labākais iepazīšanas objekts – tas ir pats Cilvēks! Mūsu izglītības sistēma ir ļoti orientēta uz pirmo izglītības aspektu – ārējās pasaules izzināšanu, pārāk maz uz otro aspektu – cilvēka rakstura audzināšanu, bet pavisam minimāli tā velta laiku sevis izzināšanai. Sokrata tautskola un citas garīgās attīstības iestādes ir tās, kas šo robu izglītības sistēmā mēģina aizpildīt, bet tas nav viegli, jo ir jāsastopas ar noraidošu attieksmi no ierēdņu puses. Palīdzība no valsts puses labprāt tiek sniegta ārējās pasaules pētīšanai, bet minimāli paša cilvēka rakstura mainīšanai un izzināšanai.

Izglītība bez audzināšanas nav patiesa. Audzināšana palīdz cilvēkā atklāt viņa slēpto Dievišķumu. Katrā cilvēciskajā būtnē ir paslēptas mūžīgās vērtības – Patiesība, Tikumība, Miers, Mīlestība un Nevardarbīgums. Izglītībai ir jāveicina šo vērtību izpausme. Izpausme nozīmē to īstenošanu darbībā. Cilvēks ir trīs īpašību (dēmonisko, dzīvniecisko, cilvēcisko) izpausme. Dēmoniskās īpašības ir pilnībā jāiznīcina, dzīvnieciskās īpašības ir jākontrolē, cilvēciskās īpašības jāattīsta. Tieši cilvēciskās īpašības ļauj sasniegt Dievišķumu. Ar dēmoniskajām īpašībām tiek saprastas negatīvās īpašības, piemēram, dusmas, naids, skaudība, lepnība u.c.; ar dzīvnieciskajām īpašībām tiek saprastas seksuālās un citas vēlmes, bet ar cilvēciskajām īpašībām tiek saprastas cilvēciskās vērtības – Patiesība, Tikumība, Miers, Mīlestība un Nevardarbīgums.

Avatārs Šri Satja Sai Baba par izglītību ir teicis: „Izglītība ir Dievs. Tajā nav defektu, bet tās izmantošana ir atkarīga no prāta dabas. Ja prāts ir tīrs, tad izglītība atnesīs gudrību un garīgo atmodu. Piesārņots prāts liek jums izmantot izglītību savtīgos mērķos. Izglītība cilvēcisko vērtību jomā nozīmē to pielietošanu praksē, to pārvēršanu praktiskajā darbībā. Zināšanām jābūt pārvērstām prasmēs un meistarībā, tikai tad izglītība būs efektīva un noderīga. ”

Moderno izglītību nevar saukt par izglītību šī vārda patiesajā nozīmē. Kāds labums ir no intelekta, ja cilvēkam trūkst atšķiršanas spēju, kam derīgas zināšanas, ja tās nav padziļinātas, t.i., ja nav aptverta to garīgā jēga, lai būtu pareizi izmantojamas praksē. Patiesa izglītība ir tāda, kas attīsta mīlestību un liek labi izturēties pret citiem. Modernā izglītība attīsta tikai prātu, bet ne tikumus. Kāds labums no izglītības, ja tā cilvēkam neiemāca tikumību? Modernā izglītības sistēma ir daudzkārt pārveidota, bet pārmaiņas nav devušas reālu rezultātu. Vispirms ir jāpārveido cilvēka prāts, tad pārveidosies visa pasaule, jo prāts ir visas pasaules pamats.

Pasaule ir piecu elementu – zemes, ūdens, uguns, gaisa un ētera – izpausme. Ne studenti pieliek pūles, lai saprastu piecu elementu Dievišķo dabu, ne skolotāji dara viņiem zināmu šo patiesību. Studenti ir ieinteresēti apgūt tikai grāmatu gudrības, nevis saprast piecu elementu svētumu. Patiesa izglītība ir tāda, kas attīsta tikumību, labu intelektu, dievbijību, pienākuma apziņu un disciplīnu. Mūsu dienās skolotāji dod skolniekiem vienīgi grāmatu gudrības, bet nemāca izglītības garīgo aspektu. Tagad visi pieci elementi ir piesārņoti, tādēļ cilvēki ir pakļauti briesmām. Mācību stundas studentiem nav vajadzīgas tikai tāpēc, lai iegūtu akadēmiskos grādus. Viņiem jāiegūst apjēga par piecu elementu būtību. Šobrīd pasaulei nepieciešama uz patiesām vērtībām vērsta izglītība.

Rodas jautājums: kāpēc mūsdienu izglītība maz vērības piešķir šiem pieciem elementiem? Mūsdienu bagātie un izglītotie cilvēki nav ieinteresēti garīgajās vērtībās. Viņi uzskata naudu par visas eksistēšanas sākumu un beigām.

Problēmas cēlonis ir garīgo vērtību nezināšana, neizpratne un neievērošana, kā arī materiālo labumu gūšanas kā prioritātes izvirzīšana. Mūsdienu jaunieši iegūst izglītību, paturot prātā pašlabumu un savas personīgās intereses. Viņi kāro pēc naudas. Nauda nāk un iet, tikumība nāk un pieņemas spēkā. Jauniešiem jāpieliek lielas pūles, lai attīstītu tikumību. Viņiem jāpadziļina savas zināšanas, apgūstot arī garīgo aspektu, lai tās prasmīgi izmantotu, nevis nogalinātu. Tikai tad viņu dzīvē būs līdzsvars. Patiesa izglītība novērš prāta netīrību un attīsta raksturu.

Mūsu dzīve būtu daudz harmoniskāka, ja cilvēkiem būtu izpratne par garīgajām vērtībām. Var jau būt, ka mums ir jāpiedzīvo lielas nelaimes, lai mēs beidzot saprastu, kas ir svarīgākais.

Pašlaik izglītības mērķis ir iegūt labas zināšanas, lai veiksmīgi iekļautos darba tirgū. Tomēr ir viena nianse – ja mēs nesaprotam garīgo pasauli, varam veiksmīgi iekļauties darba tirgū, bet mūs pastāvīgi vajā dažādas problēmas, kuras mūs nomāc un rada ciešanas.

Sai Baba par izglītības mērķi saka: „Ja uzdod jautājumu, kas ir izglītība, tad ļaudis saka, ka tā ir zināšanu apguve. Taču ar zināšanu apguvi vien nepietiek, apgūtās zināšanas jāpielieto arī darbībā. Kas ir izglītošanās nobeigums? Raksturs ir izglītošanās nobeigums. Kas izglītībā ir galvenais? Koncentrēšanās ir galvenais izglītībā. Kāds ir izglītošanās mērķis? Izglītošanās mērķis ir ne tikai apgūt zināšanas, ne tikai attīstīt cilvēciskās īpašības, bet sasniegt Dievišķību. Izglītība ir domāta dzīvībai, nevis dzīvošanai. Ja izglītība būtu domāta dzīvošanai, vai tad putni un zvēri, kuriem taču nav nekādas izglītības, vispār varētu dzīvot? Bet viņi dzīvo. Tātad izglītošana vajadzīga nevis dzīvošanai, bet dzīvībai. Izglītības mērķis ir iegūt garīgu skaidrību. Laicīgā izglītība ir pārejoša. Vienīgi zināšanas par „Es” ir mūžīgas. Tās var iegūt tikai ar padevību Dievam un mīlestību uz Dievu.” Tātad izglītības mērķis ir prāta transformēšana un paškontrole.

Mūsu līdzšinējais priekšstats par izglītību un tās mērķi ir bijis maldīgs. Mums jau skolā māca izvirzīt mērķus un pēc tam tos sasniegt, bet mērķi var būt egoistiski un mums kaitēt. Ļoti daudzi jaunieši, izvēloties studijas, koncentrējas uz statusu vai naudas daudzumu, kuru iegūs, pabeidzot studijas. Viņi aizmirst par saviem talantiem vai spējām, labākajā gadījumā atstājot tās kā hobijus. Mūsdienu izglītība ir orientēta vienīgi uz to, lai sasniegtu egoistiskus mērķus. Cilvēki grib būt pārliecināti, ka viņu nodarbošanās atnesīs viņiem materiālu labumu. Izglītība nav izdzīvošanai, bet dzīvei. Tas ir jāņem vērā vispirms. Ne amatam, ne atalgojumam nav nozīmes. Jūsu izglītībai ir jānes labums sabiedrībai. Jums ir jākalpo sabiedrībai. Izglītību neiegūst tāpēc, lai sasniegtu egoistiskus mērķus un apmierinātu personiskās ambīcijas. Ļoti savādi ir tas, ka studenti izvēlas studijas, neņemot vērā savas spējas un talantus, bet gan domājot, kura specialitāte viņiem nesīs vairāk naudas. Vecāki domā līdzīgi. Tas ir nepareizi, tas ir nepareizais ceļš.

Biznesa vadības maģistri pēc diploma saņemšanas kļūts menedžeri. Tas ir labi, bet jums ir jāzina dažas patiesības, kuras jūs neatradīsiet grāmatās. Jaunieši savas smadzenes ir piepildījuši ar grāmatu gudrībām, bet vai tās tiek pielietotas praksē? Jums jāzina arī tas, ka praksē ne vienmēr var pielietot to, ko esat izlasījuši grāmatās. Jums zināšanas būs jāpiemēro reālajai dzīvei un jāpieņem lēmumi, lai risinātu problēmas. Strādāt par menedžeri nenozīmē būt ģērbtam glaunā kostīmā, sēdēt savā kabinetā un krēslā atpūsties. Jums būs jājautā sev: vai es attaisnoju savu atalgojumu? Citādi jūs apmānāt un nododat savu organizāciju. Ir jāstrādā ar visu nopietnību. Nevajag bieži mainīt darbu. Neskatoties uz ikdienas dzīvi biznesā, jūs nedrīkstat pieļaut nekādus kompromisus attiecībā uz cilvēciskajām vērtībām. Tikai tad jūs varēsiet sniegt īstu labumu sabiedrībai. Vienmēr atcerieties par savas valsts vajadzībām, par nacionālajiem resursiem, par nācijas attīstību, pieturieties pie optimālākajām metodēm un sekojiet patiesajai vērtību sistēmai.

Bieži jauniešiem ir laba izglītība un labi atalgots darbs, bet viņi jūt, ka darbs nav viņu būtībai piemērots. Vairumā gadījumos atklājās, ka studiju programmu viņiem bija izvēlējušies vecāki, lai bērnam pēc tam būtu lieli ienākumi un augsts statuss sabiedrībā. Tagad vecāki nesaprot, kāpēc viņu bērns ir nelaimīgs. Mīļie vecāki, nelemiet savu pieaugušo bērnu vietā. Palīdziet viņiem atklāt savus talantus, viņu īpašās spējas un atbalstiet viņus. Nespiediet saviem bērniem kaut ko darīt ar varu, jo tā jūs panāksiet tikai protestu. Sliktākajā gadījumā viņi apmierinās jūsu vēlmes, bet būs ļoti nelaimīgi.

Mūsdienu izglītības sistēma ir mainījusi bērnu un jauniešu attieksmi pret izglītību kā vērtību. Bieži jauniešu profesijas izvēles pamatā ir savtīgums un alkatība. Sai Baba šo problēmu raksturo šādi: „Šodien zēni un meitenes iegūst izglītību, skatoties uz ārējo pasauli. Viņi neaptver, ka viss ārējā pasaulē redzamais ir pārejošs. Cilvēks var attīstīt iekšējo redzējumu un saglabāt līdzsvaru dzīvē vienīgi tad, ja viņš savas zināšanas izmanto praksē. Studenti mūsdienās bieži nogalina savas zināšanas, tās ļaunprātīgi izmantojot. Līdz ar to ir zaudēts viņu prāta spēks, un viņu iekšējā realitāte ir vājināta. Mūsdienās studenti nezina, kā veiksmīgi izmantot savas zināšanas. Kur ir kļūda? Vai tā meklējama vecākos, skolotājos vai vadītājos? Tā ir visu kļūda. Visi studenti ir tīri un maigām sirdīm. Vecāku atbildība ir mācīt viņiem, cik svarīgas ir cilvēciskās vērtības – patiesība, pareiza uzvedība, mīlestība u.c. Daži vecāki savus bērnus noved neceļos. Piemēram, ja tēvs negrib atbildēt uz kādu telefona zvanu, viņš liek dēlam melot un teikt, ka tēva nav mājās. Šādā veidā bērnus māca runāt nepatiesību un, kļūstot pieauguši, viņi paši dzīvo nepatiesībā. Cilvēks nedrīkst melot nekādos apstākļos. Palīdzi vienmēr, neievaino nekad! Tie, kas to ievēro, dzīvē noteikti virzīsies uz augšu.”

Bērni un jaunieši neizprot dzīvi, neizprot, ka viss ārējā pasaulē redzamais ir pārejošs. Es gribu uzsvērt vārdu „PĀREJOŠS”, jo problēmas visbiežāk rodas no cilvēku attieksmes – ja viņi kādu laiku jūtas nelaimīgi, tad viņiem šķiet, ka vienmēr būs nelaimīgi, gluži tāpat – ja kādu laiku viņi ir materiāli labi nodrošināti, tad viņiem šķiet, ka tā būs vienmēr. Mēs neviens nezinām, kā būs, jo pasaule mainās, cilvēki mainās un arī mums ir jāmainās, izzinot pašiem sevi un atbrīvojoties no sliktā sevī. Vissvarīgāk ir saprast, ka viss, ko mēs redzam, ir pārejošs.

Mūsdienās izglītošanās jau ir kļuvusi par modes lietu. Vairums cilvēku mācās, studē un ar to lepojas. Taču ir pavisam maz cilvēku, kuri gūtās zināšanas pielieto praksē. Vai zināšanām, kuras esam apguvuši, bet nepielietojam praksē, ir kāda vērtība? Daļa no jums teiks, ka zināšanas ir nepieciešamas, lai tās pielietotu praksē tad, kad tas ir nepieciešams. Es varu tam piekrist, bet tad es padomāju par savām zināšanām, kuras esmu guvusi augstskolās un atklāju, ka lielāko daļu no tām, es esmu aizmirsusi. Pat ja man rastos nepieciešamība pēc tām, baidos, ka mana atmiņa nespētu tās atjaunot. Tātad mana atmiņa saglabājusi tikai tās zināšanas, kuras man ir šķitušas interesantas, bet pārējās ir izmestas kā nevajadzīgas, jo brīdī, kad biju tās apguvusi, nebija iespējas tās pielietot praksē. Bet ir arī zināšanas, kuras esmu apguvusi pašmācības ceļā, lai palīdzētu sev un citiem, un tās manā atmiņā saglabājās nesalīdzināmi labāk par augstskolās apgūtajām. Kāpēc?  Tāpēc, ka es tās katru dienu pielietoju praksē.

Zināšanas, kuras jūs iegūstat izglītības iestādēs, bieži tiek virzītas nepareizā virzienā un nepareizi pielietotas. Zināšanas jāpārvērš prasmēs, reālā praksē. Zināšanas, kas nav praktiski izmantojamas, ir bezvērtīgas. Pielietojiet savas zināšanas praksē un neslēpiet no citiem. Tad jūs iegūsiet patiesu bagātību. Tad jūs būsiet patiešām izglītoti. Bagātība, izglītotība, intelekts – tas viss kļūst vērtīgs tikai tad, ja ir izmantots pareizā veidā.

Mēs cenšamies iegūt zināšanas, lai kļūtu gudrāki. Tātad zināšanu vērtība ir gudrības gūšana, bet kas tad ir gudrība? Gudrība nav zināšanas, kas iegūtas no grāmatām. Gudrība nav iegūtā izglītība. Gudrība nav māka studēt.  Gudrība neizpaužas ne vārdos, ne dziesmu dziedāšanā. Gudrība nav doktora grāds un akadēmiskās zināšanas. Gudrība – tā ir praktiskā pieredze. Gudrību nevar ielikt cita galvā. Gudrība ļauj jums skaidri saskatīt savas kļūdas, klupšanas akmeņus, trūkumus un izlabot tos, lai nākotnē neatkārtotu pagātnes kļūdas. Ja neuzkrāsim nepieciešamās zināšanas, mēs nebūsim spējīgi pārveidoties.

Citiem vārdiem sakot, par gudriem mūs varēs saukt tikai tad, ja gūtās zināšanas pielietosim praksē un darīsim to ar mīlestību. Sai Baba atgādina: „Tas, ko jūs cenšaties apgūt, ir tikai grāmatu gudrības. Tās veido tikai ¼ no visām zināšanām. Pārējās ¾ zināšanu ir domātas, lai tām sekotu dzīvē. Jūs kļūsiet par izglītotu, daudzpusīgi attīstītu cilvēku tikai tad, kad grāmatu zināšanas pārvērtīsies praktiskās zināšanās. Praktiskās zināšanas ir jūsu patiesais spēks. Centieties tās apgūt. Tikai tad izglītība nesīs labumu, bet jūs nopelnīsiet labu vārdu.”

Daudzi viedi cilvēki ir gan sarunās teikuši, gan lekcijās stāstījuši, gan rakstījuši grāmatās patiesību par garīgās attīstības nepieciešamību, tomēr cilvēki ietiepīgi pretojas un turpina dzīvot ierasto dzīvi, pieņemot, ka labāku dzīvi nemaz nevar vēlēties. Šķiet dīvaini, ka tagad, kad ir pieejama tik plaša informācija, cilvēkiem tomēr pietrūkst gudrības. Kāpēc? Cilvēks aizvien vairāk pakļaujas sliktu domu un sliktu impulsu ietekmei. Sekošana visām sliktajām īpašībām nav nekas cits kā egoisms. Cilvēciskais indivīds ir tik niecīgs visā lielajā Visumā, ka viņam nav nekāda pamatojuma attīstīt sevī augstprātību. Egoisms ir dēmoniska īpašība. Tiem, kuri lepojas ar savu bagātību un varu, ir jāsaprot, ka gan viens, gan otrs ir tikai ienaidnieki, kuri novedīs līdz ātrai bojāejai.

Parasti cilvēkus, kuriem ir vara un daudz naudas, citi apbrīno, izsaka viņiem daudz labu vārdu, cenšas iegūt viņu labvēlību utt., bet brīdī, kad cilvēks, piemēram, zaudē ietekmīgo amatu, pret viņu izturas nicinoši un pazemojoši.  Tāda ir mūsdienu realitāte un lai to mainītu pozitīvā virzienā, nepieciešams intelektuālo attīstību līdzsvarot ar garīguma attīstību, kas savā būtībā ir tikumiskā audzināšana.

Autore: Elvita Rudzāte