Intervija ar dziedošās Vītolu ģimenes tēvu Jāni Vītolu 23.04.2013

BŪT SAVĀ STARĀ

No Jāņa Vītola staro esības vieglums un, nešaubīgi, viņš ir cilvēks, kurš dzīvo savā starā. Varbūt tāpēc jo asi ieraugu pašas mīņāšanos vien bezgalīgā stara šaurā nogrieznītī, ko ierobežo prāts, mazās domas un bailes. Pieļauju, ka tieši ar to Vītolu ģimene „atmodināja” un uzrunāja tūkstošiem TV šova „Dziedošās ģimenes” skatītāju sirdis.

Saruna par starošanu un atvēršanos caur dziesmu, dziedāšanu noritējusi pirms vairākiem mēnešiem. Tehnika niķojās un Jānis smaidīja, ka varbūt tas ir domāts tikai man vai jāraksta vien tā, kā būšu viņa teikto izjutusi. Taisnība – man noteikti bija vajadzīga šī informācija, šī pieredze un laiks, lai tā manī „izskanētu”. Šķiet, ka Jāņa vārdi skan divtik aktuāli un iederīgi laikā, kad pasaule svin Saules atgriešanos, kad dabā viss vibrē atvēršanās, plaukšanas, augšanas un notikt ilgās.

Kāpēc cilvēks dzied?

Ir daudz pētījumu, rakstu par skaņu terapiju, par mūzikas dziedinošo un attīrošo spēku. Manā izpratnē, galvenais jautājums šeit ir par to, ka ir ārēja klausīšanās un iekšēja klausīšanās. Mēs tiecamies uz iekšēju. Klausoties tikai ārēji, cilvēks saglabā kaut kādu savu čaulu, savu paštēlu, skatu no malas. Līdzīgi kā – jūs viendien skatāties uz jūru un priecājaties, cik viņa ir skaista, kā viļņi atblāzmo dažādas krāsas. Jūs to apbrīnojat kā skaistu objektu, jūs priecājaties par ainavas estētiskumu. Ir pavisam citādi, kad jūs atveraties jūras šalkām, ritmam, pats kļūstat kā jūra. Tāds meditatīvs process.

 Kur ir atšķirība? –  Ja saplūstat, nevis skatāties no malas un vērtējat, vai tas ir labs vai slikts, vai skaists vai nē, tad pēc zināma laika nerodas apnikums  un nerodas vēlme novērsties, skatīties citur.

Pavērojiet mazu bērnu  – viņš no rīta iziet laukā un, kas pirmais piesaista viņa uzmanību, pie tā viņš iet un spēlējas – viņš nedomā, vai tas ir kaut kas labs vai slikts. Viņš vienkārši seko savam dabiskajam impulsam un viņam tai brīdī nav nekāda atskaites punkta un nav, kā es saku, funkcijas, ko viņš pildītu. Viņš ir uztveršanas-radīšanas mirklī un neatrodas uz kādas racionāli prognozējamas līknes.

Tāpat par dziesmu vai dziedāšanu – ja klausāmies vai paši dziedam pēc kaut kāda iepriekšēja standarta, tad sevi jau ierobežojam un tāpēc nevaram saņemt maksimumu. Ja mēs pieejam pie jūras un pēc iepriekšējas pieredzes zinām, ko ieraudzīsim, tad varam saņemt tikai to, ko  jau gaidījām.  Turklāt  – zemākā kvalitātē, jo otrreiz pārdzīvojums nekad nebūs tik spilgts kā pirmoreiz. Līdz ar to arī vilšanās piegarša būs klāt.

Kā iemācīties klausīties iekšēji?

Tautasdziesmās runā par Sauli un Mēnesi. Par patieso gaismu un par atstaroto gaismu. Par avotu, kas staro, un par to, kas šo gaismu izmantos. Tas ir līdzīgi, kā mums ir divas prāta daļas. Radošā daļa, kas ir spējīga ieraudzīt visu no jauna, radīt jaunas sajūtas, bet mums ir arī tāda patērējošā daļa, kura visu sakrāj, saliek pa plauktiņiem un pēc tam izmanto šo iepriekšējo pieredzi.

Mēs esam pieraduši balstīties uz šo iepriekšējo pieredzi, līdz ar to arvien mazāk un mazāk gūstam jauno, un tad dzīve kļūst tāda kā aplaupīta, kļūst aizvien pelēkāka. Kad bijām mazi, mums tā izskatījās tik krāsaina! Taču mēs vienkārši esam aizvēruši savu viedo daļu, kura spējīga redzēt lietas arvien no jauna, ieraudzīt to pirmreizību. Mēs paši varam radīt šo pirmreizību caur savu radošo daļu, bet diemžēl ierastības rutīnā kļūstam par patērētājiem, pārstājam augt. Ārējā pasaule  ir tikai iekšējās pasaules atspoguļojums. Ja iekšējā mēs vairāk balstāmies uz racionālu aprēķinu, patērējot veco, arhīva enerģijas depozītu, tad, skatot vai pieredzot kaut ko otrreiz, mūsos šīs enerģijas jau ir mazāk, un no reizes uz reizi kļūst arvien mazāk. Savukārt ikviens jauns tēls, pirmreizīga pieredze, sajūtu piepildītība mums nāk ar 100% enerģiju, jo Esība to nežēlo . Dievs grib dzīvot interesanti!

Tātad radoši un šeit un tagad?

Bērns līdz 2-4 gadu vecumam dzīvo šai intensitātē, zināšanā – man pieder viss un reizē nekas. Viņš nepieķeras darbības rezultātiem, augļiem. Taču kādā brīdī tiek pazaudēts, aizmirsts, kā tas ir  – lietot šo iedvesmas, radīšanas, spontanitātes, uzticēšanās, paļāvības un  ļaušanās mūžam plūstošo enerģiju. Cilvēks aizmirst, kā ir, kad slūžas ir vaļā.

Tāpēc, manuprāt, šodien audzināšanas galvenais uzdevums ir saprast, vai ir iespējams šo intensitāti saglabāt, nepazaudēt. Agrāk šī nezināšana  bija attaisnojama, jo cilvēcei vajadzēja uzkrāt pieredzi, apjaust robežas.  Nu tās iegrožo.  Dominē racionālā daļa  un  viss sāk bremzēties.  Pasaule unificējoties  zaudē radošo enerģiju.  Notiekošais zaudē veselumu mūsu acīs un salūst daudzos gabaliņos  – tad  redzam tikai atsevišķas pretstatītas daļiņas un sāk trūkt mīlestības.  Parādās akūta vajadzība , lai kāds mūs mīl,  un tas jau ir pamats manipulācijām.  Dzīve kļūst kā kaleidoskops ar tumšākiem  un  gaišākiem stikliņiem. Krāsainās drumslas sakrīt dažādās kombinācijās, uzburot personiskās patiesības ainas caur kurām tiecamies saskatīt Īstenību. Tumšākos ir grūtāk caurstarot , tāpēc rodas nosacījumi – būsi labs bērniņš, mīlēšu. Mēs sākam taupīt, meklējam racionālu veidu, kā šo mīlestību, šo enerģiju  iegūt, un līdz ar to zaudējam plūstamību.

Ko nozīmē dzīvot jeb  būt plūsmā?

Ja esam plūsmā, mums nav jāiet uz kursiem, lai „atgūtu sevi”.  Jautājums ir –  kurā brīdī šo veselumu  pazaudējam? Vai var atgriezties? Sākt no jauna?

Es apzinos, ka mana domāšana norisinās vairākos līmeņos vienlaikus. Līdzīgi kā mākoņi slīd dažādos līmeņos – vieni tepat tuvu, tuvu, citi – pavisam  augstu. Un vēl virs tā visa  – pati debess un nepārtrauktība. Ja vienkārši paskatāmies uz savām domām, tad varam redzēt, ka mūsos vienlaikus mēdz būt vairāki domātāji. Piemērām, es mēģinu sevī apklusināt vienas domas, un līdz ar to konstatēju, ka ir vēl šis kaut  kas cits manī – tas, kurš grib apklusināt viņam netīkamās domas un viņš domā citādāk.  Bet  tad jau – ir vēl arī kāds trešais, kas uz to visu noskatās, kā tie divi mēģina tikt viens ar otru galā. Varam pamanīt, ka mūsos notiek vesela domu izrāde.

Stāvoklī, kad šī domāšana ir nepārtraukta plūsma, mēs varam izgaismot konkrētā brīdī vajadzīgo, neizraujot to no konteksta, veseluma. Šāda doma ņem vērā arī visu pārējo, šāda doma ir mierpilna, tā nav pretstatīta, viņa nav pretencioza un  necīnās,  viņa vienkārši ir. Viņa apliecina kaut kā pastāvēšanu. Es esmu pārliecināts, ka pastāv tāds līmenis, kurā mīt radīšanas domas. Varbūt tas ir šis līmenis, varbūt vēl cits… Kad varam apzināties, ka viss ir kā lielas domas, kā Dieva domas. Pirmatnējā līmenī radīšana nav un nevar būt pretstatīta. Tas ir vienots veselums, esošs harmonijā un dinamiskā mijiedarbībā, un dievišķā radīšana ir tieši tas, ka jebkura izmaiņa ir neizraujama no konteksta. Viņa ir saskaņota ar visu pārējo.  Ar visu, visu esošo.

Mēs bieži esam iekrituši tādās mazākās domās. Un tad nokļūstam pretstatos, pretrunās, ierobežojumos un pretenzijās u.t.t.

Tās ir mūsu pašu iespējas ceļot pa saviem iekšējiem domu mākoņiem, esības debesīm. Kad esam to iemācījušies, tad saprotam, ka tā ir mūsu izvēle un atbildība, no kura horizonta šobrīd runājam vai rīkojamies, vai domājam. Mēs varam izvēlēties- reaģēt vai nereaģēt. Jo pilnīgākā nepārtrauktības apziņā esam, jo mazāk reaģējam – mēs paši izvēlamies sevi. Ja redzam, kas notiek, izprotam notiekošā dinamiku, tad ir viegli piedalīties tajā bez personiskas – ego savtīguma motivācijas. Tad izzūd darbība vai pretdarbība no kāda statiska, inerta stāvokļa un atklājas iespēja neparedzētai rīcībai, dzīvai saspēlei, kopradīšanai. Tad varam atrast sevī tādas debesis, kurās  viedokļu sadursmi nomaina jūtu vienotība – mēs apzināmies, cik svarīgs ir tas, ko katrs sajūt.  Līdz ar to vispār mainās nozīmības, vērtības, kritēriji, motivācija. Visu var atkal un atkal pārskatīt jaunā gaismā. Un izrādās – tevī pašā ir gaisma, no kuras mācīties, kurai pajautāt. Pieskaras  Mīlestības likums, kurš aicina mainīties ik mirkli. Kā augam plaukt saulītē. Tas ne vienmēr ir viegli. Tomēr, ja izdodas noturēties šajās debesīs, tad jūtas kļūst dziedinošas gan priekš sevis, gan citiem. Tā ir mūsu izvēle – dzīvot, ceļot pa domu stara bezgalību vai – atrasties tikai ierobežotā nogrieznī.

Vai dziesma atbrīvo, palīdz izrauties no šiem ierobežotajiem domu nogriežņiem?

Jā. Tomēr tas jau atkal būtu stereotips – pateikt, ko cilvēkam būtu jājūt, kad mēs darām to vai to. Bet tajā pašā laikā, protams, ir likumsakarības, ir kādi lieli dabas likumi, kas norisinās, kad mēs dziedam, ko varam pieredzēt, kad notiek šāda dziedāšana. Lai mēs varētu šīs likumsakarības sevī atklāt, ir jābūt atvērtiem, par ko jau runāju iepriekš. Ir jāatmet patērētāja process, jāļaujas jaunai pieredzei.

Piemēram, divi cilvēki runājas savā starpā. Kas ir viņiem pa vidu? –  Kaut kāds viedoklis par otru, kaut kāda klišeja. Dzimuma atšķirības, vecuma atšķirība, sociālā stāvokļa, intelektuālās, emocionālās atšķirības, dažāds enerģētiskais stāvoklis. Ir ļoti daudz aspektu, kas cilvēkus var norobežot, noslēgt vienu no otra. Tādējādi  viņi nemaz nevar iegūt patiesu pieredzi viens no otra. Informācijas apmaiņa ir virspusēja, bieži vien apstiprina, nostiprina esošo traumatisko pieredzi vai rada jaunus ievainojumus. Ceļ gudrus nocietinājumus cilvēka esības perifērijā. Saziņa dvēseļu pieredzes līmenī tad nenotiek. Tā tiek bremzēta,  filtrēta, pārveidota, sargāta. Ja esam kā zem liela spilvena, tad kā gan saklausīt apkārtējās pasaules krāšņo norisi.

Ar dziesmas palīdzību vispirms varam novākt šos filtrus, vienkārši iegūt atvērtu stāvokli, lai ar mums kaut kas sāktu notikt. Un tad jau tālāk just un izzināt, kas tad ar mums īsti notiek. Ļauties, ļaut sev izpausties apzinātā redzējumā šīm lielajām likumsakarībām. Mēs piedzīvojam jaunus stāvokļus, jaunus veidus, kā varam justies. Beidzas šis pasūtījums – ko es gribētu sajust, kā man vajadzētu justies, kad es dzirdu noteiktu mūziku. Tā mēs esam pieraduši mūsdienās. Agrāk tā nebija.

Ja pavērojam seno vai etnisko mūziku, mēs redzam ļoti lielas variācijas, kā cilvēki  skaņu, mūziku pielietojuši, kā viņi ir ar to kopā dzīvojuši – tikpat dabiski, kā elpot. Spontāna, dzīva improvizācija, protams, kaut kādas tradīcijas ietvaros, un tomēr  tas vienmēr ir bijis kā no jauna un patiesi. Patiesi tādā ziņā, ka cilvēks nenošķiras, viņš ir veselumā. Mūsdienās cilvēks atnāk pie psihologa, pie ārsta, pie imidža vai menedžmenta  konsultanta  un jautā pēc receptes. Viņš ir nošķirts. Viņš nedzīvo veselumā, kur sevī pašā ir atrodams  gan jautājums, gan atbilde.

Kādas atbildes vai receptes mūsdienu cilvēks var atrast latviešu dainās?

Manuprāt, kā ar pilnasinīgu klātbūtni būt šeit – savstarpējā mijiedarbībā.

Mūsu dainu kodols ir radīts no  apziņas „šeit un tagad”. Dainu teicēji redz – viss tiek viņu acu priekšā radīts no mīlestības gaismas, tīrības un skaistuma.  Arī cilvēki paši. Viņi redz ar dvēseles – Saules meitas acīm. Tas ir viens solis ceļā pie īstenības. Tam seko  apzināšanās „vienmēr un visur”. Viss ir mūžīgs, dzīvs un klātesošs, nemirstīgs un pārtopošs, nepārtraukti jaunos veidos pārplūstošs.  Es sauktu to par redzējumu ar Dieva dēla acīm. Jūs taču zināt – Dainu mistērijas īpašākais brīdis notiek, kad Saules meita satiek Dieva dēlu.

Nepārprotami – tautasdziesmu kodols izsaka zināšanu par to, kas ir radīšana, kāda ir cilvēka vieta tajā. Mūsdienīgi sakot – tās ir holistiskas zināšanas. Tās vedina uz viedumu – tiešu zināšanu caur pilnvērtīgu īstenības uztveri.

Veselība ir viena, slimības – daudzas.  Dainu uzdevums kā veseļotājam ir  sataustīt to punktu, kas ir slims, kurā ir meli, un sākt no šī punkta atveseļot, vest uz cilvēka paša gaismu. Tam dažreiz noder arī īpašu uzdevumu dainas.  Vairāk tomēr dziesmu ir laikus sagatavojošas, audzējošas. Tās audzē cilvēkā tīru, viņa dvēseles jūtu plūdumā sakņotu tēlu sistēmu.  Visam, kam cilvēkam ir jāiziet cauri, ir dotas dainas profilaksei – palīdzēt ieiet jaunā posmā, ciklā – tā teikt, iniciācijas rituāli.

Ir dzirdēts viedoklis, ka mūsdienu cilvēkam iztrūkst šie „pārejas” rituāli. Varbūt tāpēc kopā sanākšana un dziedāšana kļūst arvien izplatītāka vai pieprasītāka prakse?

Sabiedrībā  ir mainījušās valdošās tēlu sistēmas cilvēku apziņā. Tas savukārt nosaka vērtības, attieksmes un attiecības ar savām iekšējām struktūrām un ārējām parādībām, notikumiem. Cilvēks tiek uztverts kā resurss… jāpaspēj sevi pārdot dārgāk, kamēr tev vēl kāda cena… Iniciācijas jau notiek gan, taču tās lielā mērā šobrīd vada sabiedrisko mediju sistēma. Tā pasaka priekšā, kas vajadzīgs katrā vecumposmā cilvēkam, lai būtu laimīgs, uzrāda tēlus, pēc kuriem līdzināties un tiekties. No kurienes nāk šī informācija? Vai no sabiedrības viedākajiem ļaudīm, no katra cilvēka dziļākajām dvēseles ilgām?

 Tieši otrādi – jau no bērnības nākas pakļauties stingām domāšanas klišejām. Protams, ne visi tām pilnībā ļaujas, bet cik daudzi staigā ar nepiepildītām, apspiestām ilgām sirdī un kaut kur uzprojektētu imidžu uz sejas.

Dabiski, ka veidojas arī cita – atveroša, atbrīvojoša notikumu plūsma, to barojošie avoti ir seni un dziļi, to uztur, attīsta un  aizvien pārliecinošāk tajā vienojas cilvēki no dažādām zemēm un kultūrām. Šī augošā realitāte arī pieprasa, atjauno un rada atbilstošas prakses. Kā atvērt sirdis un prātus savā starpā, kā vienoties.  Mēs tagad runājam par to, ka ik pa laikam ir jāatrod ceļš atpakaļ pie sevis – sava centra jeb saules, jeb sirds, kas dziļākajā būtībā ir mūsu izpaušanās punkts.  Ja  arī esam iestrēguši kādā standarta pielietojumā, ir apziņas stūrītis, kurš tomēr atgādina  par to, ka mums ir svarīgs šis vislielākās intensitātes punkts – tātad centrs. Mūsu garīgo starojumu, visu dvēseles gaismu (iekšējās zināšanas, radīšanas spēju) varam pielietot bezgalīgi daudzos veidos.  Taču, ja esam atklājuši kādu vienu savas dvēseles staru, kurš ir labi pielietojams dzīvē, un to ekspluatējam, tad sāk izsīkt enerģija. Lai izspruktu no patērētāja situācijas, agrāk vai vēlāk būs jāgriežas pie sirds avota.

Un īstenībā šis kvēlais punkts mūs nekad nav pametis, mēs paši no viņa attālināmies, kļūstot utilitārāki, racionālāki, paliekot kaut kādā inercē, līdz varam nonākt slazdā. Ja dzīvojam ar pilnu apziņu, tad tas nav nekas – tikai spēles. Tad varam tajās piedalīties apzināti, ienest zināšanas, kaut ko jaunu tajā, kur bijusi tikai inerce, bet neaizmirst, kas patiesībā esam.

Kad dziedāšanu saprotam kā instrumentu –  kokli, kā tas latviešu dainās arī teikts, mēs spēlējam savu dvēseli. Katra stīga kā stars –  un varam redzēt, kurp šīs krāsu skaņas mūs aizved jeb kā viņas rada mūsu pasauli plūstot no centra uz perifēriju. Mēs atklājam dzīvus tēlus sevī, tie labāk saskaņojas savā starpā,  iekšējā pasaule kļūst viengabalaināka un stiprāka.

 Ja cilvēks atnāk uz dziedāšanu, tas nozīmē, ka viņš ir uzklausījis savas ilgas. Ilgas satikt, sazināties ar citām Dvēselēm.  Kopīga dziedāšana ir gan būšana pašam tiešāk ar sevi, gan vienlaikus arī kopīgs plūdums.  Ja ļaujam dziesmai sevi dziedāt, tad dziedāšana māca ļauties izmaiņai.

Tā atgriežamies stāvoklī, kad varam saklausīt, ko mums saka mūsu dvēseles. Tieši mums.

Lai arī neesam apzināti gājuši uz to,  jau vairākas reizes tikām aicināti  novadīt krustabas bērniem  un citus ritus, kurus ļaudis sajutuši kā sev vajadzīgus. Katru reizi cilvēki ir savā veidā gājuši uz šo notikumu un vienmēr tas ir īpašs. Es redzu, ka Latvijā ir ne mazums ļaužu, kuri tiecas aizvien stiprāk sajust savu Zemi un Debesis, dzīvi starot un atveseļot Dzimtas koku, vēlas būt noderīgi savai tautai un veido sevī arī jaunas pasaules redzējumu. Es ticu viņiem un Latvijas iniciācijai pārejai jaunā laiku lokā.

Tas šķiet tik pašsaprotami, vienkārši,  kad esi vienatnē vai domubiedru vidū, bet tik grūti realizējams ikdienas dunā…

Maziem bērniem tas sanāk pašsaprotami vienmēr… Atveroties šaurā lokā, bet pēc tam atkal aizveroties, mēs dzīvē nevaram ienest savu dvēseles gaismu, attaisnot  savas dvēseles uzticību. Un par to tad ciešam. Gaisma jau  tiecas starot tik un tā, mēs tikai mēģinām dabūt durvis viņai priekšā, jo sabiedrība to it kā prasa. Kā tas notiek? Kad esi mazs, reti kuram interesē, ko tu jūti, bet tiek prasīta noteikta ārējā darbība, uzvedība. Ja pakļaujies, dzimst pirmās izlikšanās, noslēgšanās. Vēlāk no cilvēkiem gaida, lai  viņi runā to, ko nemaz nedomā. Nu, ja gribi labu atzīmi, karjeru, vietu sabiedrībā. Protams, ideoloģijas izdara aizvien savu spiedienu, lai kontrolētu domas. Cilvēks apslēpj sevi vēl dziļāk, sākas liekulība un arī cinisms, vērojot sabiedrības rīcību. Bieži vien nākas  apspiest arī dziļākās jūtas,  pieņemot, ka tām nav iespējams īstenoties dzīvē. Cilvēks gan izliekas, ka viss ir labi, bet dvēsele sauc – kāpēc es te vispār atnācu?  Tā rodas bailes un kauns skatīties acīs savai dvēselei. Lai būtu vieglāk dzīvot, cilvēks  var apkarot sevī pats sevi. Pieņemt iekšēji apmierinošu paštēlu, ārēji  – ērtu  imidžu, bet dziļumā slēpt mirušo sapņu kapsētu.  Pēc tam šāds sabiedrības loceklis, dziļi sevī ievainots,  atstaro visu to pašu attieksmi atkal dzīvē un rats turpina griezties.  Kā no tā izkāpt?

Mēs taču it kā zinām – piedot sev un citiem, pieņemt ik mirkli šo mirkli – ir tas, kas ir – un iet tālāk atjaunotam. Ir dažādas metodes, kā pārkārtoties un sakārtoties. Un tomēr – kā mazi bērni to tik viegli dara bez kādām metodēm? Varbūt viņi vēl nezina, ka var kāds aizliegt patiesi just… Un viņiem ir taisnība. Patiešām – to sev var nodarīt tikai cilvēks  pats. Un tātad – arī atļaut var tikai pats. Tik viegli un vienkārši, cik pats vēlas. Ja Tev uz ielas „ikdienas dunā”, kā pati saki, uz pleca nolaistos pavasarīgs taurenis – vai aizliegtu sev to just? Šo vieglo pateicības sajūtu par trauslās radībiņas uzticēšanos… uzmanīgās rūpes, lai to pasargātu… virspusējais, sadomātais zaudē nozīmību… ir tikai šis mirkļa brīnums…   Tu to vienkārši sajustu – dabiski, viegli un pašsaprotami. Tik vienkārši tas arī ir. Izvēlies just  un velti tam uzmanību. Kāda gan nozīme, ko domā „ikdienas duna”, ja lielākā daļa uzmanības ir Tevī, lai Tu varētu attaisnot savas dvēseles uzticību un nest savu pavisam īpašo jūtu un sajūtu taureni pasaulē? Vai svarīgāk ir baidīties būt pārāk  apgarotai, skaistai un laimīgai? Vai patiesi vērts lielāko daļu savas uzmanības enerģijas tērēt, lai uzturētu veco lomu? Dziedāšana vai kas cits var palīdzēt izkāpt no ierastā paštēla un sajust sevi citādāk. Vienlaikus arī atbrīvojas daļa enerģijas, kas tika tērēta pagātnes uzturēšanai.  Vēl vajadzīga tikai apzināta izvēle būt jaunajā sevis sajūtā. Tikai ļaut sev būt apzinātībā. Un tad sāk mainīties arī ikdiena.

Par idejām. Vai tad sekot savai idejai ir slikti?

Idejai vai ideāliem? Varbūt tomēr būt aizvien saskaņā ar dvēseles degsmi?  Tad paklausies, kā tas sanāk – Tu pati, tāda plaša, savā dvēselē bezgalīga būtne un visapkārt neskaitāmi daudzu  ideju Visums… un nu tagad sāc sekot kādai vienai idejai, kura taču ir mazāka par Tevi – tā ir tikai daļiņa no apziņas telpas. Tomēr šī ideja ved kaut kur, uzņemas vadību pār Tevi, pārņem prātu, aizsedz pārējās apziņas debesis, aiziet kā Mēness Saulei priekšā… aptumsums…  Un nu sāc kalpot tai vienai daļiņai, kura aizsegusi veselumu, jūties lepna par savu misiju… ka Tu tāda maza vari būt noderīga lielajai idejai.  Bet tad notiek satikšanās ar ļoti atšķirīgas idejas nesēju. Sadursme. Agresija un cīņa.  Kur palicis Tavs mīlestībā mirdzošais plašums? Vai Tavas dvēseles stari tagad iespīd pasaulē?

Es ticu, ka ir iespējams būt tādā apzinātības stāvoklī, lai varētu ienest pasaulē jaunas idejas, paliekot plašam un brīvam, īstenot vai atbalstīt tās paliekot savā gara spēkā, cīnīties par tām, ja esi tā izlēmis, pieaugot mīlestībā, atceroties  Ideālus. Katru no mums un Cilvēku vispār taču var uzskatīt par diženu, dinamisku Radītāja ideju…  

Bieži tomēr notiek tieši otrādi. Pieķeroties kādai idejai, apziņa sašaurinās, zaudē pašnoteikšanās spēju un nokļūst nebrīvē. Kādam šķiet, ka ideja dod spēku, bet patiesībā viņš sāk noliegt savu potenciālu, aizmirstot, ka pats palīdz iemiesoties tai dzīvē ar savu gara spēku un dvēseles iedvesmu. Cīnoties par vai pret kaut ko, ātri var nonākt pretrunā ar sākotnējiem ideāliem.  Pārņemti ar kādu ideju, redzēsim visu tās gaismā – vai nu paši sāksim radīt ideoloģiju un gribēsim, lai pārējie rīkojas saskaņā ar to, vai arī pakļausimies kādai svešai gribai.

 Ideoloģija piedāvā ārējus risinājumus – rīcības shēmu un likumu paketi. Mēs to lietojam, lai izveidotu un uzturētu stāvokli, kurā valda mūsu noteikumi , kur viss ir saprotams un jūtamies droši. Taču tas ir manipulācijas instruments un dvēseles suverenitāte tiek upurēta.  Parādās daudz jau nodefinētu lielumu un  radošumam paliek maz vietas.  Bailēs no iegūtā stāvokļa izmaiņām mazinās iejūtība, cilvēciskums,  dvēseles dinamika, zūd šī mirkļa piepildījums.  Iestrēguši ideoloģijās, kļūstam kā pielipuši pie mušpapīra , pārtopam par ekrāna attēliem, aizmirstot, ka taču paši radām gaismu šim ekrānam –  no rādītāja kļūstot par kaut kādu gala rezultātu vai projekciju, un  tajā brīdī sākam manipulēt ar apkārtni.  Jo vairs neapzināmies sevi kā radītājus un domājam, ka tas nu ir veids, kā kaut ko var panākt. Spiežot  citus rīkoties pēc mūsu stereotipiem, liekam viņiem lauzt sevi, pieskaņoties mums neadekvātā veidā. Būtībā – veidot hierarhiju. Mēs nosakām toni vai kāds cits uzspiež savu gribu, mēs šo spiedienu dodam tālāk, un veidojas hierarhija.  Cenšoties ierobežot citus, pats nostiprini savu gūstu.   Ir maziņas personiskās un lielas civilizāciju ideoloģijas, bet būtība jau tā pati un, kamēr sevī auklēsim mazu hierarhiju, tikmēr būsim iekalti lielajā. Tā atsakāmies no atbildības par sevi, savu dzīvi, lietojot  augstākstāvošas direktīvas, kur viss uzrakstīts priekšā. Tad nu sakām – viņš jau zina labāk un gaidām, klausām, ko mums saka. Diemžēl tā ir cilvēces slimība, kas tik dziļi prātos ielaista un kas, ja paskatāmies vēsturē, radījusi daudzas traģēdijas – karus, ekonomiskus sabrukumus.

Taču Jūs iepriekš „aizkadrā” minējāt, ka tad, kad kaut kas tiek sagrauts, tā ir iespēja radīt kaut ko pilnīgi no jauna…

Jā, graujošas, krīzes situācijas pastāv, lai mūs izārstētu.   Tas vienkārši liecina, ka bijām apstājušies kādā stāvoklī, nepratām plūstoši pāriet citā.   Tās saka:  Meitenes un zēni, ir laiks pašiem uzņemties atbildību – par savu dzīvi, par savu valsti, par zemeslodi! Tā ir absolūta nepieciešamība,  ja mēs gribam pastāvēt. Šai ziņā arī Latvijai, kas piedzīvo krīzi, ir lielas iespējas pārdzimt jaunā veidolā, jo ir daudz cilvēku, kas saprot, ka nu ir jādara pašam, neviens vairs tev īpaši netaisās palīdzēt. Pašam jāatrod, kā pastāvēt. Pašam jāierauga pamats – ir jākļūst radītājam. Un tā taču ir lieliska iespēja.  Tā iznācis, ka dzīvojam pārmaiņu laikā, kad hierarhijas ideja cilvēku sirdīs izkūst, kad mēs atkal nokļūstam plūstamībā, vienotajā laukā, kur katrs punkts ir vienādi nozīmīgs.

Viss jau sākas no katra atsevišķa cilvēka. Lielais ir mazā atspoguļojums (cilvēks- sabiedrība – valdība – valsts). Pat ķermeņa struktūras no sevis uz leju –jūtas, domas, šūnas. Tās visas mēs varam tīrīt. Mēs varam izmainīt šos „valdziņus”, no kuriem esam uzadīti, būvēti.  Emocijas var kļūt daudz tīrākas, vieglākas, laimīgākas. Mūsu enerģija var kļūt daudz ilgstošāka, mūsu ķermenis var kļūt daudz veselāks, daudz vieglāks, arī laimīgāks – vienkārši no dzīves prieka. Tās visas ir mūsu iespējas – veidot jaunu valdziņu, jaunu paraugu, jaunu rakstiņu priekš visas sabiedrības, kas to var atspoguļot. Lielais atspoguļošanas likums un vēl plašākā nozīmē – veseluma princips ļauj mums šo pasauli uzaust visiem kopā.

Katrs var iedegties spožāk no kādas citas dzirksteles, cita cilvēka dvēseles.  Vienkārši saņemot jūtu informāciju no viņa, vienlaikus neaizverot sevi ciet un neatsakoties no savas atbildības. Dvēseles darbs ir radīt. Dvēsele nāk ar savu vīziju, viņai ir iedotas īpašas ideju sēklas, kuras  tieši viņai vajadzētu ienest dzīvē  kā starus – dvēsele ir primārāka par šīm idejām, un vēl sākotnējāks ir tas, kas piešķir dvēselei šo impulsu iemiesoties, augt, uzmirdzēt dinamiskos veidolos. Ko mēs katrs pats vēlamies ienest pasaulē? Esam jau gana pieredzējuši,  kāds rezultāts ir iepriekšējam dzīves modelim. Vēl jau tas darbojas ar to pašu veco dzinēju – „Skaldi un valdi”, radot impērijas, hierarhijas, varas struktūras un liekot cīnīties savā starpā. Tomēr daudzi redz, ka šis princips var nest tikai iznīcību. Es dzirdu, kā nākošais laikmets aicina – „Vienojies un esi brīvs”. Tomēr mums katram jāpārtop, lai spētu tajā ieiet vienlaikus to radot – no nobružātām aizvakardienas reprodukcijām vai lētām pavairotām bildītēm jākļūst pašiem par savu oriģinālu. Kas mēs patiesībā arī esam.  Vai spēsim atteikties no pakļaušanas un pakļaušanās savās sirdīs? Vai spēsim ticēt un uzticēties viens otram? Vai spēsim atvērt sirdi un prātu sev un citiem? Vai spēsim rast jaunu dzīves redzējumu  un starot to pasaulē? 

Autore: Alda Rusiņa