Islāms 21.08.2012

Islāms (arābu val. islam – padevība; specifiski padevība vienam Dievam – arābu val. Allah) ir otra lielākā pasaules reliģija (aiz kristietības). Islāma piekritējus sauc par musulmaņiem. (Latvijā daļa islāmticīgo uzskata, ka latviski islāmticīgos pareizāk būtu saukt par muslimiem.)

Islāms ir stingri monoteistiska reliģija. To 7. gs. sākumā Rietumarābijā dibinājis Muhameds (Muhammad, ap. 570.–632.), kuru islāmticīgie uzskata par pravieti, par pēdējo un vispilnīgāko Dieva sūtni.

Jauno reliģiju Muhameds sāk veidot ap 610. gadu, kad pēc islāma tradīcijas viņš ramadāna mēneša (devītais mēnesis pēc musulmaņu kalendāra) septiņpadsmitajā naktī Hiras kalnā netālu no Mekas saņem pirmo Dieva atklāsmi. 622. gadā Muhameds bija spiests pamest Meku un doties uz Medīnu (Medšru). Iziešana no Mekas (arābiski Hidžra) iezīmēja Muhameda slavas ceļa sākumu, un musulmaņi to uzskata par sava laikmeta pārskata punktu: ar šo gadu sākas gadu skaitīšana pēc islāma kalendāra. 630.–631. gadā musulmaņi Muhameda vadībā pakļauj Meku, vēlāk citus Arābijas rajonus un nodibina pirmo musulmaņu valsti – Arābu kalifātu.  Islāma valsts varā drīz nonāca Sīrija (7. gs.), Palestīna (7. gs.), Persija (7. gs.), Irāka (8. gs.).  Kad 750. gadā varu pārņēma Abāsīdi, par lielu islāma centru kļuva Bagdāde. V

iduslaikos nozīmīgi islāma kultūras centri bija Spānija un Ziemeļāfrika. 9. gadsimtā sākās kalifāta noriets, un par galvenajiem noteicējiem islāma zemēs kļuva turki un citas tautas. Pēc mongoļu iebrukumiem izveidojās četras islāma impērijas – Uzbekijā, Persijā, Indijā (Mogulu impērija), Mazāzijā (Otomaņu impērija). Otomaņu valsts pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam. Līdz ar Eiropas militāro ekspansiju daudzas islāma teritorijas nonāca tiešā Rietumu kontrolē. Līdz ar to modernizācijas un sekularizācijas process skāra arī zemes, kurās dominēja islāms. Visspilgtākais piemērs ir Turcija, kur pēc Pirmā pasaules kara reliģija tika nodalīta no valsts. Islāmā šie procesi uztverti neviennozīmīgi un ir radījuši pretreakciju. 18. gs. Arābijā radās vahābītu skola, kas prasīja atgriešanos pie striktām Korāna normām. 1806. gadā viņi uz laiku ieņēma Meku un nojauca Muhameda un viņa ģimenes locekļu pieminekļus. Tieši no šīs kustības ir veidojies islāma fundamentālisms.

Islāma ticība pieprasa absolūtu pazemību Dievam. Postulējis stingru monoteismu, Muhameds mācīja, ka cilvēkam neatkarīgi no viņa izcelšanās ir jānodod visu sevi Dieva rokās. Islāma svētie raksti ir Korāns (arābu val. kur’ān – lasīšana, deklamēšana). Musulmaņi tic, ka Korānā apkopotas Dieva atklāsmes, ko Muhamedam pēc 610. gada darījis zināmas eņģelis Džibrils (Džibrails – atbilst Bībelē minētajam eņģelim Gabrielam). Korāna teksts pirmoreiz pierakstīts tikai pēc Muhameda nāves. Pēc kalifa Usmana rīkojuma 650.– 655. gadā izveidota Korāna galīgā redakcija. Korāns sastāv no 114 sūrām (nodaļām). Latviski Korānu atdzejojis Uldis Bērziņš.

Par islāma ticības un prakses avotu tiek uzskatīta arī Sunna (arābu val. – izturēšanās, paradums), kurā no 7. līdz 9. gs. apkopoti vēsturiski materiāli, pastāsti un dzīves mācība (hadīsi), leģendas un skaidrojumi par Muhameda darbību, izteikumiem un pravietojumiem. Uz Korānu un Sunnu balstās šariats (arābu val. šarī’a[t] – pareizs ceļš) – musulmaņu reliģisko, ētisko un tiesisko normu kopums, kas nosaka musulmaņa dzīves veidu. Izstrādāts 7. – 12. gs.

2005. gadā pasaulē bija aptuveni 1,3 miljardi musulmaņu. Islāmā ir divi pamatvirzieni, kas radušies 7. gs. otrajā pusē: sunnisms un šiisms. Aptuveni 90% (vairāk nekā viens miljards) islāmticīgo ir sunnīti. Šiisms pasaulē kļuva labāk pazīstams pēc Irānas revolūcijas 1979. gadā, kad Irānā pie varas nāca šiītu garīgais vadītājs Ajatola Homeini (1902–1989.) Pie šī virziena pieder aptuveni 170 miljoni musulmaņu. 8. – 9. gs. radies sūfisms – mistiskais virziens islāmā, kas izveidojās 10. – 12. gs. Pasaulē ir aptuveni 240 miljoni šā virziena ticīgo. 1853. gadā Irānā islāma ietvaros sāka veidoties Bahaī reliģija, kurai mūsdienās ir vairāk nekā 5 miljoni piekritēju visā pasaulē.

19. – 20. gs. islāmā izveidojušās arī ietekmīgas islāma atjaunotnes kustības, piemēram, vahābīti Saūda Arābijā. Pasaulē lielākā politiskā islāma organizācija ir “Musulmaņu brālība”, kas dibināta 1928. gadā Ēģiptē. 20. gadsimta 50. gados daļa tās piekritēju iesaistījās terora akcijās, kuru mērķis bija cīņa pret pārāk laicīgo režīmu musulmaņu valstīs. Mūsu gadsimta sākumā šī organizācija nostiprina savu struktūru un ietekmi arī Rietumu valstīs. Organizācijas pašreizējais vadītājs ir Mohammads Mahdi Akefs.

Blakus fundamentālismam (saskaņā ar Gorlija Brūsa un Olivjē Roja sniegtajām definīcijām par fundamentālistiskām islāma kontekstā tiek sauktas reliģiskas ideoloģijas, kuras aizstāv burtisku islāma sakrālo tekstu un šariata likumu interpretāciju un asi vēršas pret Rietumu ietekmi), šajā reliģijā pastāv arī mērenāki strāvojumi, kas pieļauj modernismu. Šeit varam minēt, piemēram, islāma politisko reformismu Turcijā un Ēģiptē.

Musulmaņu galvenie reliģiskie pienākumi ir izteikti islāma Piecos pīlāros (praksēs), un tie ir šādi: svinīgi apliecināta ticība vienīgajam Dievam Allāham un Muhameda atzīšana par viņa sūtni; vismaz piecas lūgšanas (salā) katru dienu; īpašs ikgadējo ienākumu daļas ziedojums kopienas fondam (zakā); 30 dienu gavēnis ramadāna mēnesī; svētceļojums uz Meku (hādžs). Liela nozīme tiek piešķirta arī dievkalpojumam, kas notiek piektdienās mošejā imāma vadībā; pravieša dzimšanas dienai (mauludai) un pravieša debesceļojuma svētkiem (miradžai).

Latvijā islāmticīgie pirmoreiz minēti 1838. gadā. 1898. gadā šeit dzīvoja aptuveni 2000 musulmaņu. Lielākoties sunnīti. Mūsdienās, pēc dažādu avotu ziņām, varētu būt no 0,5 līdz 12 tūkstošiem islāmticīgo, precīzu datu nav. Lielākā daļa Latvijā ieceļojuši no bijušās PSRS. 2004. gadā bija reģistrētas un aktīvi darbojās šādas islāmticīgo reliģiskās organizācijas: Rīgas pilsētas musulmaņu draudze “Ideļ” (reģ. 1996. g. decembrī), Rīgas musulmaņu kopiena “Islam” (reģ. 1998. g. decembrī); Rīgas musulmaņu kopiena “Korāns” (reģ. 1998. g. decembrī); Rīgas musulmaņu kopiena “Iman” (reģ. 2002. g. februārī); Daugavpils musulmaņu reliģiskā kopiena “Ideļ” (reģ. 1996. g. decembrī) u.c. Darbojas arī draudzes Ventspilī un Jēkabpilī. Viens no islāma centriem un lūgšanu telpām atrodas Rīgā, Brīvības ielā 104. Tajā strādā arī svētdienas skola, kur māca arābu valodu un islāma pamatus.

Informācija no:http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/jrk.html