Izzināt, uzticēties, paļauties un sasniegt Dievu 05.06.2021
Lai cilvēks pilnībā uzticētos un paļautos uz Dievu, ir jāiet apzināts garīgās attīstības ceļš, t.i., jāmācās izprast dzīvi, paplašinot savu apziņu un iemācītais jāpraktizē ikdienas situācijās. Jo tālāk cilvēks šajā ceļā ir ticis, jo lielāka viņā ticība un paļaušanās uz Dievu un Tā gribu. Var mācīties no pieredzes, bet tas ir grūts ceļš, jo jāpiedzīvo ciešanas. Vieglāks ceļš ir mācības ceļš, kas nozīmē, ka cilvēks apgūst Gaismas Skolotāju doto Mācību. Mācību jāapgūst no vienkāršākā uz sarežģītāko. Sākumā lasīt avotus, kur informācija ir izskaidrota pavisam vienkāršā valodā, klausīties lekcijas pie skolotājiem, kas spēj sarežģītus jautājumus vienkāršā valodā izskaidrot un tikai pēc tam sākt iepazīties ar informāciju, kas skaidrota sarežģītākā valodā. Labs skolotājs ir tāds, kas spēj sarežģītus jautājumus izskaidrot vienkāršā valodā, lai sarežģīto informāciju spētu uztvert ikviens, kas vēlas sākt mācīties.
Kad cilvēks iet garīgās attīstības ceļu, tad viņam jārēķinās ar tumsas spēku uzbrukumiem, kuri dara visu, lai cilvēkā radītu šaubas un bailes, jo tieši šaubas un bailes grauj ticību un neļauj cilvēkam uzticēties Dievam un uz To paļauties dažādās dzīves situācijās.
Cilvēks, kas meklē pierādījumus Dieva esamībai, patiesībā pasaka, ka viņš tam netic. Lūgšanas vēl nenozīmē ticību Dievam. Cilvēks, kas tic Dievam, nemeklē pierādījumus. Ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus, taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi. Cilvēka zinātnisko atziņu līmenis vēl nav tik augsts. Taču jebkurš saprātīgs un jūtošs cilvēks spēj saprast, ka viņš Visumā nav viens, ka ir kāds saprāts, kas ir varenāks par to, kurš mājo katrā cilvēkā. Piemēram, bērniņa iemiesošanās ir absolūti Dievišķs process un tikai Dievs lemj, vai bērniņš piedzims vai aizies no dzīves priekšlaicīgi (spontānais aborts) un tam nav nekāda sakara ar mātes veselību. Ir daudz pierādījumu, kad ļoti slimas mātes ir dzemdējušas veselus bērnus, jo ir ticējušas, ka bērns ir Dieva dāvana un visu atstājušas Dieva ziņā, neizvirzot Dievam nekādas prasības, jo arī slims bērns ir cilvēks, kas nav sliktāks par veselu bērnu. Tanī pašā laikā ir pilnīgi veselas māmiņas, kuras nespēj saglabāt bērniņu, jo notiek spontānais aborts. Lēmumu par to, vai bērniņš piedzims vai aizies, lemj tikai Dievs. Tāpēc tik svarīgi ir atgriezties ticībā pie Dieva un izprast Dievišķos likumus, jo tikai to ievērošana, virza tuvāk cilvēku Dievam un Viņš dāvā šim uzticīgajam brīnumus. Piemēram, kad slima māmiņa spēj iznēsāt un piedzemdēt veselu bērnu, ir Dieva dāvātais brīnums.
Garīgam cilvēkam neredzamā pasaule ir realitāte, to var redzēt, just un sasniegt. Neredzamo pasauli mums traucē redzēt mūsu stresi, aizspriedumi, uzskati, zināšanas, dogmas u.tml. Jūs esat pieraduši pamatot savu pasaules uztveri, balstoties uz saviem maņu orgāniem, un jūs pilnībā uzticaties saviem maņu orgāniem. Dieva eksistence ir jūsu ticības jautājums. Jūs vai nu ticat tam, ka jums apkārtesošā pasaule nav viss, kas ir Radīts, un ka viss Radītais patiesībā ir daudz plašāks, vai arī jūs tam neticat. Jūs nevarat sākt izzināt to, kā eksistencei jūs neticat. Jūs nevarat sajust to, par ko jūs skaidri zināt, ka tas neeksistē. Tiklīdz jūs sākat ticēt reālajai Dieva pasaulei, kas ir neredzama un neuztverama ar jūsu maņu orgāniem, bet tāpēc nav mazāk reāla, tā uzreiz un gandrīz tūlīt jūs sākat iegūt priekšstatus par Dieva pasauli.
Nevajag meklēt Dieva esamības pierādījumus un nevajag tērēt spēkus tam, lai pierādītu sev mūžīgās Dzīvības pastāvēšanu. Ir Ceļš, kas ir jūsu sirdīs. Dievs ir parūpējies, lai katrs no jums spētu saņemt tiešu pieeju Dievišķajai pasaulei. Caur personisko mistisko pieredzi, caur personisko saskarsmi ar Mūžīgo. Kosmosa bezrobežība un noslēpumainība ir daudz plašāka un dziļāka par cilvēka racionālā prāta iespējām. Jebkura reliģija ir tikai viens no variantiem tam, kā cilvēki izprot Dievu. Dievu nevar iespiest reliģisko rituālu ietvaros, lai gan reliģiski rituāli, neapšaubāmi, ietver Dievišķās enerģijas. Dieva dzirksts ir katrā no mums.
Dievs caur mums dzīvo, rada, un izzina. Viņš izzina Pats sevi caur mums, caur katru dzīvo būtni. Mēs visi esam Viņa šūniņas un asinsvadiņi. Mēs veidojām Viņa ķermeni. Mēs visi esam saistīti gan ar Viņu, gan savā starpā.
Kā izzināt Dievu?
- posms – kad cilvēks uztver Dievu kā kaut ko, kas pastāv ārpus viņa. Cilvēki pielūdz Dievu tempļos, rada dievu attēlus uz altāra statuju, ikonu vai citu attēlu formā. Šajā posmā cilvēki cenšas pielūgt Dievu baznīcās vai svētvietās.
- posms – kad cilvēks apjauš to, ka Dievs ir viņā, viņa sirdī. Šajā posmā cilvēks saprot, ka Dievs nav obligāti jāpielūdz baznīcā, ka sarunāties ar Dievu var jebkurā vietā, jo Dievs vienmēr ir tur, kur atrodas cilvēks.
- posms – kad cilvēks apjauš, ka viss ir Dievs – gan viņš pats, gan viss, kas ir ap viņu. Viss ir Dievs. Šajā posmā uz visu raugās kā uz Dieva radīto un neko nemēģina no tā atdalīt. Cilvēks sāk izprast, kāpēc tik svarīgi visu radīto mīlēt, kā viss radītais savstarpēji mijiedarbojas un kā cilvēks ar savām izvēlēm ietekmē notikumus pasaulē.
Kā uzticēties Dievam?
Savā visdziļākajā būtībā cilvēks zina atbildes uz visiem jautājumiem, tikai problēma tā, ka viņš tās ir aizmirsis un nespēj sadzirdēt tās no savas sirds, jo simboliski tā ir aizvērta ar daudz durvīm vai nosmērēta tik netīra, ka nevar redzēt tās baltumu un mirdzumu.
Piemēram, skolēns mājās ir iemācījies dzejoli. Viņš to skaita no galvas bez aizķeršanās, bet nonākot stresa situācijā – skolotāja skolēnam liek dzejoli skaitīt klases priekšā, viņš aiz satraukuma aizmirst dzejoļa vārdus, kaut arī zina, ka tos ir zinājis. Viņš klases priekšā pūlas tos atcerēties, bet nespēj. Viņš apbēdināts apsēžas solā, lēnām nomierinās un atkal atceras dzejoli bez aizķeršanās.
Kāpēc cilvēki ir aizmirsuši par Dieva eksistenci un tam neuzticas? Tāpēc, ka Visumā evolūcija notiek pa spirāli. Viens laikmets nomaina nākamo laikmetu un brīdī, kad vecajam laikmetam ir jāaiziet un jaunajam jānāk vietā, notiek daudz sliktu notikumu. Mēs esam atnākuši iemiesojumā brīdī, kad vecajam Zivs laikmetam (materiālisma laikmetam) ir jāaiziet, jo ir atnācis Ūdensvīra laikmets (mīlestības un vienotības laikmets). Materiālisma laikmetā cilvēks tikai koncentrējās uz labklājības celšanu, Dievu it kā noliekot malā vai atstājot otrajā vietā. Cilvēks nejuta to brīdi, kad viņš sāka uzskatīt, ka dzīvē visu kontrolē, un Dievs viņam vairs nav nepieciešams. Tā notika attālināšanās no Dieva un Viņa aizmiršana.
Atskatoties ļoti ilgā cilvēces pastāvēšanas vēsturē, kas ir aprakstīta Teosofijā, ir zināms, ka sākotnēji cilvēkiem nebija saprāta un brīvās gribas. Visi cilvēki izpildīja Dieva pavēles. Vizuāli cilvēki izskatījās kā gandrīz caurspīdīga enerģijas plūsma. Dievs redzēja, ka cilvēks izpildot pavēles neattīstās. Tāpēc, lai notiktu cilvēces attīstība, Dievs cilvēkam deva brīvo gribu un saprātu, lai tas varētu kontrolēt savu rīcību. Tiklīdz cilvēks ieguva brīvo gribu, tā viņš sāka eksperimentēt, pieļaujot daudz dažādas kļūdas, attālinoties no Dieva, un sāka veidot ap sevi ilūziju. Jo vairāk cilvēks eksperimentēja un pieļāva kļūdas, jo blīvāks kļuva viņa fiziskais ķermenis un izveidojās iluzorā pasaule, ko mēs saucam par fizisko plānu.
Cik daudz iemiesojumā ir cilvēku, kas patiešām apzinās, ka viņi šajā iemiesojumā spēlē tikai savu lomu, ka visa dzīve ir izrāde, kas sastāv no daudz mazām ainiņām no kurām kaut kas ir jāmācas? Režisors ir Dievs, tikai Viņš atšķirībā no laicīgiem režisoriem nesaka priekšā mums kā spēlēt uzticēto lomu. Viņš raugās no malas kā mēs to spēlējam, un ja mēs nesaprotam tās mācības, kas ir jāizprot šī iemiesojuma laikā, tad Viņš liek mums kādā no dzīves ainiņām sastapties ar tādu situāciju, lai mēs paši par to sāktu aizdomāties. Brīdī, kad mēs sākam domāt un izdarām pareizus secinājumus, notiek attīstība.
Piemēram, neticīgs cilvēks sāk domāt par Dieva eksistenci izmisuma brīdī vai ļoti lielu ciešanu laikā. Vai cilvēkam būtu bijis jāpiedzīvo tik milzīgas ciešanas, ja viņš ticētu Dievam? Situācija iespējams būtu tikpat smaga, bet cilvēks šo situāciju uztvertu harmoniski, neizjūtot ciešanas. Piemēram, visiem cilvēkiem ir sāpīgi zaudēt mīļus tuviniekus. Tomēr cilvēks, kas tic Dievam un uz To paļaujas, šādas situācijas uztver nesalīdzināmi mierīgāk nekā tie, kas Viņam netic.
Lai cilvēki neapmaldītos savās dzīves spēlītēs, vienmēr viņiem līdzās ir bijuši Dievišķie Skolotāji un to skolnieki, kas atgādināja viņiem par Tēva Mājām un Dievu. Mūsdienās mums atgādina par Dieva eksistenci dažādas reliģijas, Sūtņi un citi augsti garīgi attīstīti cilvēki.
Nepietiek tikai ar atziņu, ka Dievs eksistē. Lai Tam uzticētos, ir ļoti daudz kas jāsaprot. Nepietiek tikai ar sapratni, Dievs mūs pārbauda ikdienas situācijās. Tāpēc garīgās attīstības ceļš ir Dievišķo Skolotāju dotās Mācības apgūšana un pielietošana ikdienas situācijās. Jo vairāk cilvēks apgūst Dievišķo Skolotāju Mācību, jo vairāk viņš sāk atcerēties no tā, ko ir zinājis, un kas ir slēpts viņa sirdī, jo vairāk viņš uzticas Dievam.
Ir cilvēki, kas atsakās apgūt Dievišķo Skolotāju doto Mācību, uzskatot, ka viņi visu zina, ka spēj atbildes sadzirdēt savā sirdī. Šie cilvēki ir pakļauti tumsas spēku tīkliem. Daudzi no viņiem ir iekrituši šajos tīklos, domādami, ka paši spēj visu saprast, bez mācīšanās, ka Dievs ar viņiem runā, neapzinoties, ka tas nav Dievs, kas ar viņiem runā. Viņi ir izvēlējušies maldu ceļu, bet iegūstot arī šo maldu pieredzi agrāk vai vēlāk, šajā vai nākamajās dzīvēs, viņi atgriezīsies uz pareizā ceļa, kas vedīs viņus atpakaļ uz Tēva Mājām. Tomēr ir zināms, ka daudziem otrgadniekiem, kas ir nākuši daudz reizes iemiesojumā, lai apgūtu vienas un tās pašas mācības, vairs netiks dota iespēja turpināt cilvēka evolūciju, jo viņi savu iespēju kredītu ir izsmēluši. Viņiem viss būs jāsāk no sākuma vai zemāka attīstības līmeņa. Žēl šo cilvēku, jo tomēr evolūcijā viņi ir tik tālu tikuši, bet jārespektē viņu izvēle…
Kā paļauties uz Dievu?
Uz Dievu spēj paļauties tikai cilvēks, kas patiesi tic Dievam, uzticot Viņam savu dzīvi. To nespēj panākt cilvēks, kas uz pasauli raugās no prizmas “es un mans”. Tikai cilvēks, kas spēj visu atdot Dievam – gan savu darbu, gan darba rezultātu, neizvirzot Dievam prasības vai neizsakot norādes, kādu vēlas sasniegt rezultātu, tikai tāds cilvēks patiešām paļaujas uz Dievu. Tas, kas ir zināms Dievam, nav zināms cilvēkam. Tāpēc pilnīga paļaušanās uz Dievu ir ļaušanās tam, kas dzīvē nāk pretī, pieņemot dzīves grūtības kā taisnīgas. Tikai pārvarot grūtības, cilvēks aug garā. Dievs nekad neatstāj vienu cilvēku, kas uz To paļaujas. Tomēr Viņš neiejaucas cilvēka izvēlēs, lai dotu iespēju cilvēkam pašam apzināties, kas ir pareiza izvēle un kas kļūdaina. Piedzīvotās sekas agrāk vai vēlāk liek pašam cilvēkam saprast, kāda rīcība bija pareiza un kāda kļūdaina.
Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, tic sev, labajam un saprātīgajam. Viņš zina, ka lai kas notiks viņa dzīvē, tas viss būs labākais priekš paša cilvēka, lai viņš varētu turpināt ceļu pie Dieva.
Kā sasniegt Dievu?
Dievu var sasniegt tikai tas, kam ir stipra ticība. Bez ticības jūs nevarat iegūt Dieva pieredzi. Vispirms ir vajadzīga ticība sev pašam. Attīstiet pašpaļāvību, tā vedīs uz apmierinātību pašam ar sevi. Ja jūs esat apmierināts ar sevi, jūs esat gatavs kalpot Dievam. Piepildot savu sirdi ar dievbijību un mīlestību, ikviens var stāties pretī izaicinājumiem. Tanī brīdī cilvēks sāk paļauties uz Dievu, pieņem Dieva gribu un ir uzticīgs Dievam. Uzticība Dievam nozīmē veltīt Viņam visas domas un darbības, nevēloties pretī saņemt kādus augļus. Kad jūs pilnībā uzticaties Dievam, kļūstot par Tā zīdaini, jums nav Dievam jāprasa tas, ko jūs vēlaties. Viņš iedos jums pat vairāk, nekā jūs varējāt paprasīt. Bez mīlestības jums nav tiesību izjautāt vai lūgt Dievu. Ar sliktām domām un jūtām sirdī nav iespējams pielūgt Dievu, kas ir tīrs, neaptraipīts un rāms.
Dievam ir jālūdz žēlastība. Lūgšanu ir svarīgi izteikt vārdos, tai ir jāsakrīt ar domām. Domām ir jābūt izteiktām patiesos vārdos. Ja Dieva pielūdzējam ir tīras domas, tīra sirds, tad Dievs rūpējas par šī cilvēka dzīvi. Ja cilvēkam ir ļoti stipri attīstīts EGO, kad viņš paļaujas uz savām vēlmēm, bet ne uz Dievu, tad Dievs turas pa gabalu un neiejaucas.
Labākais veids, kā mīlēt Dievu, ir mīlēt visus un kalpot visiem. Dievam nav nepieciešami jūsu pakalpojumi. Viņam nav vajadzīga jūsu klanīšanās. Dievs no jums vēlas tikai vienu – mīlestību. Esi labs, dari labu, redzi labu, tas arī ir ceļš pie Dieva. Dieva mīlestība ir pieejama visiem vienādās devās. Trūkums slēpjas jūsos pašos. Jums ir jāattīra sava sirds.
Kas jūsu dzīvē ir galvenais: jūs vai Dievs? Kad jūs izdarāt izvēli, ka jūsu dzīvē galvenais ir Dievs, tad jūs automātiski sākat pakļaut savu dzīvi Dieva Gribas izpildīšanai fiziskajā pasaulē.
Sākt vajag ar sevi. Kad jūs nodibināt savas personiskās attiecības ar iekšējo Dievu, jūsu dzīve sāk mainīties. Tikai tad, kad jūs rodat pilnīgu apmierinājumu no saskarsmes ar Dievu sevī un jums nav vajadzības ne ar vienu dalīties savā klusajā priekā, jo jūs esat pilnīgi apmierināti un laimīgi, tikai tad jūs atrodat īsto Dievu.
Kā jūs varat noteikt, ka jūs esat Dievā jeb saplūduši kopā ar Dievu? Ja jūs esat pakļauti jebkādām negatīvām jūtām, vai tās būtu nosodījums, satraukums, depresija, aizkaitināmība, tad jūs neesat Dievišķā apziņas stāvoklī. Tikai tad, kad jūs izjūtat ne ar ko nesalīdzināmu klusu prieku un mieru, jūs esat Dievā, Dievišķā apziņas stāvoklī. Kad Mīlestība mājo jūsu sirdī, jums nav vajadzīgs nekāds sludinātājs ārpus jums, jums nav jātērē laiks, meklējot Dievu ārpus sevis, jo jums ir Mīlestība, un tātad jūs esat Dievā, jo Dievs ir Mīlestība.
Autore: Elvita Rudzāte