Viss skaistais, kas ielīksmo sirdi un dvēselē rada prieka gaviles, ir Garīgs.

    — Satja Sai Baba

    Visam, ko mēs darām – vai labu vai sliktu, vai apzināti vai neapzināti – seko rezultāts.Tādēļ darīt labu ir nepieciešamība – lai sekas būtu labas.

    — Satja Sai Baba

    Dzīve nav vienvirziena kustība. Mums jābūt gataviem gan dot, gan ņemt.

    — Satja Sai Baba

    Esiet labi, dariet labu, redziet labu. Tas arī ir ceļš pie Dieva.

    — Satja Sai Baba

    Dievišķo var sasniegt vienīgi, pārstājot izcelt citu un slēpt savas kļūdas.

    — Satja Sai Baba

    Dieva īstās mājas ir cilvēka sirds. Dievam nav dārgāka tempļa par cilvēka sirdi.

    — Satja Sai Baba

    Kad jums parādīsies Mīlestības spēks, jūs iegūsiet visus spēkus!

    — Satja Sai Baba

    Ne jau tas, kas zākā, apvaino, bet gan tas, ko mēs uzskatām par apvainojošu; tāpēc tevi neizaicina nekas cits kā paša uzskati.

    — Epiktēts

    Centies mainīt pasauli, kaut mazliet! Saskati būtisko un palīdzi citiem! Nekaitē! Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!

    — Ričards Brensons

    Mūsu laikmetā ceļš uz svētumu noteikti iet cauri darbības pasaulei.

    — Dags Hammarskjolds

    Ja vēlaties vienmēr būt laimīgi, lūdziet labklājību citiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja kādam iespējams palīdzēt, kādēļ lai es par to justos nelaimīgs?Ja kādam nav iespējams palīdzēt, ko līdz būt nelaimīgam?

    — Šantideva

    Neskrien pakaļ pagātnei un nepazaudē sevi nākotnē.Pagātnes vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi. Dzīve rit šeit un tagad.

    — Buda

    Meditācijai un medicīnai ir vienas saknes – tas, kas dziedē, kas tevi padara veselu un pilnīgu, ir medicīna, bet augstākā līmenī – meditācija.

    — Senindiešu gudrība

    Nezinot, cik patiesība tuvu, cilvēki to meklē tālumā – cik žēl! Viņi līdzinās tiem, kuri, ūdens vidū stāvot, kliedz aiz slāpēm.

    — Hakuins

    Nepietiek ar zināšanu, mums tā jālieto praksē. Nepietiek ar gribēšanu, mums ir jārīkojas.

    — J.V. Gēte

    Jo lielāks ir spēks, kas piekritis tev kalpot, jo lielāko godprātību tas prasa no tevis.

    — Sokrats

    Mūsu šaubas ir nodevēji un liek mums pazaudēt labo, ko mēs varētu iegūt, liekot mums baidīties mēģināt.

    — Šekspīrs

    Mēs esam tādēļ, ka Dievs ir.

    — Emānuels Svēdenborgs

    Cilvēka dzīves mērķis un nolūks ir vienojoša zināšana par Dievu.

    — Oldoss Hakslijs

    Jaunais cilvēks būs mistiķis – vai viņa nebūs vispār.

    — Karls Rāners

    Mieru tu iegūsi vienīgi tad, ja pats to sniegsi!

    — Marija fon Ēbnere Ešenbaha

    Katra diena ir laba diena.

    — Budistu sakāmvārds

    Nedzen upi, ļauj tai plūst.

    — Āzijas gudrība

    Tajā acumirklī, kurā tu sapratīsi, kas patiesībā esi, visi šīs pasaules noslēpumi tev būs kā atvērta grāmata.

    — Bhagavadgīta

    Naids nekad nenovērsīs naidu- vienīgi mīlestība var pārvarēt naidu.Tas ir mūžīgs likums.

    — Buda

    Esi mīlošs, esi laipns, ej labestības ceļu.

    — Buda

    Neizglītotie savās likstās parasti vaino citus; iesācēji – paši sevi; pilnīgi izglītotie nevaino nedz kādu citu, nedz arī paši sevi.

    — Epiktēts

    Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir.

    — Juris Rubenis

    Viss, kas tev dzīvē ir vajadzīgs, ir tevī. Tu ieklausies savā iekšējā balsī, lai nevajadzētu iztaujāt nevienu citu.

    — Jozefs Kiršners

    Dvēsele vienmēr redz, ar ko slimo miesa. Ķermenis ir dvēseles templis, par ko jārūpējas.

    — Hipokrāts

    Stāvot pie jūras un tikai tajā lūkojoties vien, to pārpeldēt nevar.

    — Rabindranats Tagore

    Labāk ir pieņemt nepareizus lēmumus nekā neizlemt neko, jo no savas rīcības kļūdām tu vari mācīties.

    — Jozefs Kiršners

    Visi šķēršļi un grūtības ir pakāpieni, pa kuriem mēs kāpjam augšā.

    — Fridrihs Nīče

    Iziet cauri pasaulei, nedarot sevi pilnīgāku, ir tas pats, kas iznākt no pirts netīram.

    — Ališers Navoji

    Cilvēks kļūst vesels, neslēpjot savas slimības, nevis izliekoties vesels.

    — Juris Rubenis

    Reizi dzīvē laime klaudzina pie ikviena cilvēka durvīm, taču bieži vien šajā laikā cilvēks sēž tuvējā krodziņā un nedzird tās klauvējienu.

    — Marks Tvens

    Prāts pieder pats sev, un tas spēj pārvērst elli par Debesīm, bet Debesis par elli.

    — Džons Miltons

    Dzīves māksla ir prasme gaidīt. Ar varu atplēsts pumpurs nekad īsti neuzplauks.

    — Zenta Mauriņa

    Lai kāds būtu jūsu darbs, veiciet to kā ziedojumu Dievam.

    — Satja Sai Baba

    Prāts ir vienīgais laimes vai nelaimes, verdzības vai brīvības cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Kad jūs uz kādu norādāt ar pirkstu, tad atcerieties, ka trīs pirksti ir vērsti pret jums pašiem.

    — Satja Sai Baba

    Ja jūs citos atrodat trūkumus, tad ar trīskārt saasinātu uzmanību vērsieties pret saviem trūkumiem.

    — Satja Sai Baba

    Patiess garīgums ir prasme atrast savas kļūdas un tās izlabot.

    — Satja Sai Baba

    Gudrība un citas cēlas īpašības rodas tikai sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Mēs varam sasniegt atbrīvošanu, izpildot savus pasaulīgos pienākumus, bet tikai tad, ja mūsu prāts vienmēr paliks iegremdēts Dievišķajā.

    — Satja Sai Baba

    Laime nav mērķis, bet pienākuma pildīšanas dabīgas sekas.

    — Pauls Dāle

    Cilvēka laime – viņa griba.

    — Gēte

    Laime padara priecīgu, nelaime – gudru.

    — Latviešu sakāmvārds

    Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu Likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums.

    — Paulu Koelju

    Laimi nes mīlestība, nevis patiesība.

    — Juris Rubenis, Māris Subačs

    Tici un dari, sevi un pasauli. Dari laimi, un būs laime.

    — Rainis

    Augstākā gudrība un laime ir dievišķas kārtības izprašana un piemērošanās tai.

    — Edvarts Virza

    Cilvēks, kas domā tikai par sevi un meklē visur izdevīgumu, nevar būt laimīgs. Gribi dzīvot sev – dzīvo citiem!

    — Seneka

    Nemeklējiet laimi pasaulē, laime ir jūsos pašos, esiet uzticīgi sev.

    — Ērihs Marija Remarks

    Vēlēšanās kalpot vispārības labā jāpadara par dvēseles nepieciešamību, par priekšnoteikumu personiskajai laimei.

    — Antons Čehovs

    Laime ir ar tikumību apvienota labklājība.

    — Aristotelis

    Cilvēks vairo savu laimi par tik, par cik viņš dara laimīgus citus.

    — Bentams

    Labākais veids, kā atbrīvoties no ienaidnieka, ir apzināties, ka viņš nav tavs ienaidnieks.

    — Buda

    Dari to, kas nes svētību, nevis savā labā, bet tādēļ, lai visas Visuma būtnes darītu laimīgas.

    — Buda

    Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus.

    — Drukpa Rinpoče

    Lietas rodas un atkal izzūd. Laimīgs ir tas, kas to vienkārši mierīgi vēro.

    — Buda

    Ja vēlies zināt savu nākotni, tad aplūko sevi tagadnē, jo tā ir cēlonis tavai nākotnei.

    — Buda

    Ceļš uz prieku ved caur laipnības izrādīšanu, spēcinot sirdi ar līdzcietību.

    — Buda

    Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kas dāvā laimi vislielākajam cilvēku daudzumam.

    — Didro

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu sakāmvārds

    Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

    — Pitagors

    Kurš ir laimīgs? – Tas, kura miesa ir vesela, gars mierīgs un izkopj savas dotības.

    — Taless

    Dzīve – tas ir ceļš mājup.

    — Melvils

    Lielā māksla dzīvot laimīgi slēpjas spējā dzīvot tagadnē.

    — Pitagors

    Dzīve gūst savu bagātību no pasaules, bet nozīmi no mīlestības.

    — Tagore

    Dzīvot vajag tā, lai nevajadzētu nāves baidīties un arī tās vēlēties.

    — Tolstojs

    Tur kur ir sirds, mīt arī laime.

    — Poļu sakāmvārds

    Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

    — Zenta Mauriņa

    Laime ir ceļa redzējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, un domu un jūtu bagātību.

    — Saulcerīte Viese

    Laime pati atrod ceļu pie garā stiprajiem.

    — Indiešu gudrība

    Runā, ka pilnīgai laimei cilvēkam ir nepieciešamas tikai dažas lietas: kāds, kuru mīlēt, darbs, ko darīt, un kaut kas, uz ko cerēt.

    — Toms Bodets

    Skaistums nav ķermenī, to rada raksturs un šķīstība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēku bez rakstura nevar nosaukt par cilvēku. Viņš ir tikai dzīvnieks.

    — Satja Sai Baba

    Raksturs ir cilvēka patiesā rota, tā pazaudēšana ir visu viņa ciešanu un bēdu cēlonis.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tāds, kuram ir stiprs raksturs.

    — Satja Sai Baba

    Īsts humānisms pastāv vienīgi domu, vārdu un rīcības saskaņā.

    — Satja Sai Baba

    Tas, kurš saglabā harmoniju savās domās, vārdos un darbos, ir Patiess Cilvēks.

    — Satja Sai Baba

    To, kurš ir izpratis Dieva vienoto dabu (bez duālisma), var uzskatīt par Patiesu Cilvēcisko būtni.

    — Satja Sai Baba

    Patiess Cilvēks ir tas, kurš apzinās cilvēcei piemītošo Dievišķumu.

    — Satja Sai Baba

    Lai kādu ļaunumu tu otram nodarītu, tu to nodari vispirms sev.

    — Ričards Bahs

    Piepildi dzīvi ar to, ko vienmēr esi sapņojis darīt, un tev vairs neatliks laika justies slikti.

    — Ričards Bahs

    Izvairies no problēmām, un tu nekad tās nepārvarēsi.

    — Ričards Bahs

    Vēlies nākotni bez grūtībām? Kāpēc gan tu parādījies šajā laikā un telpā, ja nevēlies saskarties ar grūtībām?

    — Ričards Bahs

    Tava misija ir soļot pa gaismas taku, lai cik melna nakts valdītu visapkārt.

    — Ričards Bahs

    Tavas iedzimtās īpašības ir atkarīgas no jūtām, kādas tu turi savā sirdī.

    — Satja Sai Baba

    Nekad nerunā nepatiesi vai ar mērķi kādu sāpināt.

    — Satja Sai Baba

    Mūsu raksturs atspoguļojas mūsu vārdos, uzvedībā un ikdienas darbos.

    — Satja Sai Baba

    Lai atbrīvotos no ego, ir jākontrolē savas pasaulīgās domas un jūtas.

    — Satja Sai Baba

    Dariet citiem to, ko vēlaties, lai citi darītu jums.

    — Satja Sai Baba

    Līdzjūtība ir patiesa dievlūdzēja raksturīgākā īpašība.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā īpašība, kas tiek gaidīta no dievbijīgā, ir iecietība.

    — Satja Sai Baba

    Lepnība un iedomība ir vispeļamākās īpašības.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēkam ir dota Dievišķā gudrība, lai viņš ieraudzītu savu patieso būtību.

    — Satja Sai Baba

    Galva ir slikto domu avots, sirds – cēlo domu avots.

    — Satja Sai Baba

    Nepietiek paziņot, ka jūs esat šķīsti. Tā būs taisnība, ja citi to teiks.

    — Satja Sai Baba

    Domu, vārdu un rīcības vienotība ir Patiesa Cilvēcība.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēks var iekarot visu pasauli, kad viņa domas ir šķīstas.

    — Satja Sai Baba

    Tu neiemantosi cieņu, ja tavas domas būs pretrunā ar taviem vārdiem.

    — Satja Sai Baba

    Nekad savu domu nepārvērt rīcībā steigā.

    — Satja Sai Baba

    Sirdij ir jābūt tik mīkstai kā sviests. Prātam ir jābūt tik vēsam kā mēnesgaisma, un runai ir jābūt tik saldai kā medus.

    — Satja Sai Baba

    Prāta līdzsvars ir Patiesas Cilvēciskās būtnes galvenā pazīme.

    — Satja Sai Baba

    Cilvēka svētums dara viņu labu.

    — Satja Sai Baba

    Galvenā darbība, kurā cilvēkam jāiesaistās, ir kalpošana citiem cilvēkiem.

    — Satja Sai Baba

Izzināt, uzticēties, paļauties un sasniegt Dievu 05.06.2021

Lai cilvēks pilnībā uzticētos un paļautos uz Dievu, ir jāiet apzināts garīgās attīstības ceļš, t.i., jāmācās izprast dzīvi, paplašinot savu apziņu un iemācītais jāpraktizē ikdienas situācijās. Jo tālāk cilvēks šajā ceļā ir ticis, jo lielāka viņā ticība un paļaušanās uz Dievu un Tā gribu. Var mācīties no pieredzes, bet tas ir grūts ceļš, jo jāpiedzīvo ciešanas. Vieglāks ceļš ir mācības ceļš, kas nozīmē, ka cilvēks apgūst Gaismas Skolotāju doto Mācību. Mācību jāapgūst no vienkāršākā uz sarežģītāko. Sākumā lasīt avotus, kur informācija ir izskaidrota pavisam vienkāršā valodā, klausīties lekcijas pie skolotājiem, kas spēj sarežģītus jautājumus vienkāršā valodā izskaidrot un tikai pēc tam sākt iepazīties ar informāciju, kas skaidrota sarežģītākā valodā. Labs skolotājs ir tāds, kas spēj sarežģītus jautājumus izskaidrot vienkāršā valodā, lai sarežģīto informāciju spētu uztvert ikviens, kas vēlas sākt mācīties.

Kad cilvēks iet garīgās attīstības ceļu, tad viņam jārēķinās ar tumsas spēku uzbrukumiem, kuri dara visu, lai cilvēkā radītu šaubas un bailes, jo tieši šaubas un bailes grauj ticību un neļauj cilvēkam uzticēties Dievam un uz To paļauties dažādās dzīves situācijās.

Cilvēks, kas meklē pierādījumus Dieva esamībai, patiesībā pasaka, ka viņš tam netic. Lūgšanas vēl nenozīmē ticību Dievam. Cilvēks, kas tic Dievam, nemeklē pierādījumus. Ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus, taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi. Cilvēka zinātnisko atziņu līmenis vēl nav tik augsts. Taču jebkurš saprātīgs un jūtošs cilvēks spēj saprast, ka viņš Visumā nav viens, ka ir kāds saprāts, kas ir varenāks par to, kurš mājo katrā cilvēkā. Piemēram, bērniņa iemiesošanās ir absolūti Dievišķs process un tikai Dievs lemj, vai bērniņš piedzims vai aizies no dzīves priekšlaicīgi (spontānais aborts) un tam nav nekāda sakara ar mātes veselību. Ir daudz pierādījumu, kad ļoti slimas mātes ir dzemdējušas veselus bērnus, jo ir ticējušas, ka bērns ir Dieva dāvana un visu atstājušas Dieva ziņā, neizvirzot Dievam nekādas prasības, jo arī slims bērns ir cilvēks, kas nav sliktāks par veselu bērnu. Tanī pašā laikā ir pilnīgi veselas māmiņas, kuras nespēj saglabāt bērniņu, jo notiek spontānais aborts. Lēmumu par to, vai bērniņš piedzims vai aizies, lemj tikai Dievs. Tāpēc tik svarīgi ir atgriezties ticībā pie Dieva un izprast Dievišķos likumus, jo tikai to ievērošana, virza tuvāk cilvēku Dievam un Viņš dāvā šim uzticīgajam brīnumus. Piemēram, kad slima māmiņa spēj iznēsāt un piedzemdēt veselu bērnu, ir Dieva dāvātais brīnums.

Garīgam cilvēkam neredzamā pasaule ir realitāte, to var redzēt, just un sasniegt. Neredzamo pasauli mums traucē redzēt mūsu stresi, aizspriedumi, uzskati, zināšanas, dogmas u.tml. Jūs esat pieraduši pamatot savu pasaules uztveri, balstoties uz saviem maņu orgāniem, un jūs pilnībā uzticaties saviem maņu orgāniem. Dieva eksistence ir jūsu ticības jautājums. Jūs vai nu ticat tam, ka jums apkārtesošā pasaule nav viss, kas ir Radīts, un ka viss Radītais patiesībā ir daudz plašāks, vai arī jūs tam neticat. Jūs nevarat sākt izzināt to, kā eksistencei jūs neticat. Jūs nevarat sajust to, par ko jūs skaidri zināt, ka tas neeksistē. Tiklīdz jūs sākat ticēt reālajai Dieva pasaulei, kas ir neredzama un neuztverama ar jūsu maņu orgāniem, bet tāpēc nav mazāk reāla, tā uzreiz un gandrīz tūlīt jūs sākat iegūt priekšstatus par Dieva pasauli.

Nevajag meklēt Dieva esamības pierādījumus un nevajag tērēt spēkus tam, lai pierādītu sev mūžīgās Dzīvības pastāvēšanu. Ir Ceļš, kas ir jūsu sirdīs. Dievs ir parūpējies, lai katrs no jums spētu saņemt tiešu pieeju Dievišķajai pasaulei. Caur personisko mistisko pieredzi, caur personisko saskarsmi ar Mūžīgo. Kosmosa bezrobežība un noslēpumainība ir daudz plašāka un dziļāka par cilvēka racionālā prāta iespējām. Jebkura reliģija ir tikai viens no variantiem tam, kā cilvēki izprot Dievu. Dievu nevar iespiest reliģisko rituālu ietvaros, lai gan reliģiski rituāli, neapšaubāmi, ietver Dievišķās enerģijas. Dieva dzirksts ir katrā no mums.

Dievs caur mums dzīvo, rada, un izzina. Viņš izzina Pats sevi caur mums, caur katru dzīvo būtni. Mēs visi esam Viņa šūniņas un asinsvadiņi. Mēs veidojām Viņa ķermeni. Mēs visi esam saistīti gan ar Viņu, gan savā starpā.

Kā izzināt Dievu?

  1. posms – kad cilvēks uztver Dievu kā kaut ko, kas pastāv ārpus viņa. Cilvēki pielūdz Dievu tempļos, rada dievu attēlus uz altāra statuju, ikonu vai citu attēlu formā. Šajā posmā cilvēki cenšas pielūgt Dievu baznīcās vai svētvietās.
  2. posms – kad cilvēks apjauš to, ka Dievs ir viņā, viņa sirdī. Šajā posmā cilvēks saprot, ka Dievs nav obligāti jāpielūdz baznīcā, ka sarunāties ar Dievu var jebkurā vietā, jo Dievs vienmēr ir tur, kur atrodas cilvēks.
  3. posms – kad cilvēks apjauš, ka viss ir Dievs – gan viņš pats, gan viss, kas ir ap viņu. Viss ir Dievs. Šajā posmā uz visu raugās kā uz Dieva radīto un neko nemēģina no tā atdalīt. Cilvēks sāk izprast, kāpēc tik svarīgi visu radīto mīlēt, kā viss radītais savstarpēji mijiedarbojas un kā cilvēks ar savām izvēlēm ietekmē notikumus pasaulē.

Kā uzticēties Dievam?

Savā visdziļākajā būtībā cilvēks zina atbildes uz visiem jautājumiem, tikai problēma tā, ka viņš tās ir aizmirsis un nespēj sadzirdēt tās no savas sirds, jo simboliski tā ir aizvērta ar daudz durvīm vai nosmērēta tik netīra, ka nevar redzēt tās baltumu un mirdzumu.

Piemēram, skolēns mājās ir iemācījies dzejoli. Viņš to skaita no galvas bez aizķeršanās, bet nonākot stresa situācijā – skolotāja skolēnam liek dzejoli skaitīt klases priekšā, viņš aiz satraukuma aizmirst dzejoļa vārdus, kaut arī zina, ka tos ir zinājis. Viņš klases priekšā pūlas tos atcerēties, bet nespēj. Viņš apbēdināts apsēžas solā, lēnām nomierinās un atkal atceras dzejoli bez aizķeršanās.

Kāpēc cilvēki ir aizmirsuši par Dieva eksistenci un tam neuzticas? Tāpēc, ka Visumā evolūcija notiek pa spirāli. Viens laikmets nomaina nākamo laikmetu un brīdī, kad vecajam laikmetam ir jāaiziet un jaunajam jānāk vietā, notiek daudz sliktu notikumu. Mēs esam atnākuši iemiesojumā brīdī, kad vecajam Zivs laikmetam (materiālisma laikmetam) ir jāaiziet, jo ir atnācis Ūdensvīra laikmets (mīlestības un vienotības laikmets). Materiālisma laikmetā cilvēks tikai koncentrējās uz labklājības celšanu, Dievu it kā noliekot malā vai atstājot otrajā vietā. Cilvēks nejuta to brīdi, kad viņš sāka uzskatīt, ka dzīvē visu kontrolē, un Dievs viņam vairs nav nepieciešams. Tā notika attālināšanās no Dieva un Viņa aizmiršana.

Atskatoties ļoti ilgā cilvēces pastāvēšanas vēsturē, kas ir aprakstīta Teosofijā, ir zināms, ka sākotnēji cilvēkiem nebija saprāta un brīvās gribas. Visi cilvēki izpildīja Dieva pavēles. Vizuāli cilvēki izskatījās kā gandrīz caurspīdīga enerģijas plūsma. Dievs redzēja, ka cilvēks izpildot pavēles neattīstās. Tāpēc, lai notiktu cilvēces attīstība, Dievs cilvēkam deva brīvo gribu un saprātu, lai tas varētu kontrolēt savu rīcību. Tiklīdz cilvēks ieguva brīvo gribu, tā viņš sāka eksperimentēt, pieļaujot daudz dažādas kļūdas, attālinoties no Dieva, un sāka veidot ap sevi ilūziju. Jo vairāk cilvēks eksperimentēja un pieļāva kļūdas, jo blīvāks kļuva viņa fiziskais ķermenis un izveidojās iluzorā pasaule, ko mēs saucam par fizisko plānu.

Cik daudz iemiesojumā ir cilvēku, kas patiešām apzinās, ka viņi šajā iemiesojumā spēlē tikai savu lomu, ka visa dzīve ir izrāde, kas sastāv no daudz mazām ainiņām no kurām kaut kas ir jāmācas? Režisors ir Dievs, tikai Viņš atšķirībā no laicīgiem režisoriem nesaka priekšā mums kā spēlēt uzticēto lomu. Viņš raugās no malas kā mēs to spēlējam, un ja mēs nesaprotam tās mācības, kas ir jāizprot šī iemiesojuma laikā, tad Viņš liek mums kādā no dzīves ainiņām sastapties ar tādu situāciju, lai mēs paši par to sāktu aizdomāties. Brīdī, kad mēs sākam domāt un izdarām pareizus secinājumus, notiek attīstība.

Piemēram, neticīgs cilvēks sāk domāt par Dieva eksistenci izmisuma brīdī vai ļoti lielu ciešanu laikā. Vai cilvēkam būtu bijis jāpiedzīvo tik milzīgas ciešanas, ja viņš ticētu Dievam? Situācija iespējams būtu tikpat smaga, bet cilvēks šo situāciju uztvertu harmoniski, neizjūtot ciešanas. Piemēram, visiem cilvēkiem ir sāpīgi zaudēt mīļus tuviniekus. Tomēr cilvēks, kas tic Dievam un uz To paļaujas, šādas situācijas uztver nesalīdzināmi mierīgāk nekā tie, kas Viņam netic.

Lai cilvēki neapmaldītos savās dzīves spēlītēs, vienmēr viņiem līdzās ir bijuši Dievišķie Skolotāji un to skolnieki, kas atgādināja viņiem par Tēva Mājām un Dievu. Mūsdienās mums atgādina par Dieva eksistenci dažādas reliģijas, Sūtņi un citi augsti garīgi attīstīti cilvēki.

Nepietiek tikai ar atziņu, ka Dievs eksistē. Lai Tam uzticētos, ir ļoti daudz kas jāsaprot. Nepietiek tikai ar sapratni, Dievs mūs pārbauda ikdienas situācijās. Tāpēc garīgās attīstības ceļš ir Dievišķo Skolotāju dotās Mācības apgūšana un pielietošana ikdienas situācijās. Jo vairāk cilvēks apgūst Dievišķo Skolotāju Mācību, jo vairāk viņš sāk atcerēties no tā, ko ir zinājis, un kas ir slēpts viņa sirdī, jo vairāk viņš uzticas Dievam.

Ir cilvēki, kas atsakās apgūt Dievišķo Skolotāju doto Mācību, uzskatot, ka viņi visu zina, ka spēj atbildes sadzirdēt savā sirdī. Šie cilvēki ir pakļauti tumsas spēku tīkliem. Daudzi no viņiem ir iekrituši šajos tīklos, domādami, ka paši spēj visu saprast, bez mācīšanās, ka Dievs ar viņiem runā, neapzinoties, ka tas nav Dievs, kas ar viņiem runā. Viņi ir izvēlējušies maldu ceļu, bet iegūstot arī šo maldu pieredzi agrāk vai vēlāk, šajā vai nākamajās dzīvēs, viņi atgriezīsies uz pareizā ceļa, kas vedīs viņus atpakaļ uz Tēva Mājām. Tomēr ir zināms, ka daudziem otrgadniekiem, kas ir nākuši daudz reizes iemiesojumā, lai apgūtu vienas un tās pašas mācības, vairs netiks dota iespēja turpināt cilvēka evolūciju, jo viņi savu iespēju kredītu ir izsmēluši. Viņiem viss būs jāsāk no sākuma vai zemāka attīstības līmeņa. Žēl šo cilvēku, jo tomēr evolūcijā viņi ir tik tālu tikuši, bet jārespektē viņu izvēle…

Kā paļauties uz Dievu?

Uz Dievu spēj paļauties tikai cilvēks, kas patiesi tic Dievam, uzticot Viņam savu dzīvi. To nespēj panākt cilvēks, kas uz pasauli raugās no prizmas “es un mans”. Tikai cilvēks, kas spēj visu atdot Dievam – gan savu darbu, gan darba rezultātu, neizvirzot Dievam prasības vai neizsakot norādes, kādu vēlas sasniegt rezultātu, tikai tāds cilvēks patiešām paļaujas uz Dievu. Tas, kas ir zināms Dievam, nav zināms cilvēkam. Tāpēc pilnīga paļaušanās uz Dievu ir ļaušanās tam, kas dzīvē nāk pretī, pieņemot dzīves grūtības kā taisnīgas. Tikai pārvarot grūtības, cilvēks aug garā. Dievs nekad neatstāj vienu cilvēku, kas uz To paļaujas. Tomēr Viņš neiejaucas cilvēka izvēlēs, lai dotu iespēju cilvēkam pašam apzināties, kas ir pareiza izvēle un kas kļūdaina. Piedzīvotās sekas agrāk vai vēlāk liek pašam cilvēkam saprast, kāda rīcība bija pareiza un kāda kļūdaina.

Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, tic sev, labajam un saprātīgajam. Viņš zina, ka lai kas notiks viņa dzīvē, tas viss būs labākais priekš paša cilvēka, lai viņš varētu turpināt ceļu pie Dieva.

Kā sasniegt Dievu?

Dievu var sasniegt tikai tas, kam ir stipra ticība. Bez ticības jūs nevarat iegūt Dieva pieredzi. Vispirms ir vajadzīga ticība sev pašam. Attīstiet pašpaļāvību, tā vedīs uz apmierinātību pašam ar sevi. Ja jūs esat apmierināts ar sevi, jūs esat gatavs kalpot Dievam. Piepildot savu sirdi ar dievbijību un mīlestību, ikviens var stāties pretī izaicinājumiem. Tanī brīdī cilvēks sāk paļauties uz Dievu, pieņem Dieva gribu un ir uzticīgs Dievam. Uzticība Dievam nozīmē veltīt Viņam visas domas un darbības, nevēloties pretī saņemt kādus augļus. Kad jūs pilnībā uzticaties Dievam, kļūstot par Tā zīdaini, jums nav Dievam jāprasa tas, ko jūs vēlaties. Viņš iedos jums pat vairāk, nekā jūs varējāt paprasīt. Bez mīlestības jums nav tiesību izjautāt vai lūgt Dievu. Ar sliktām domām un jūtām sirdī nav iespējams pielūgt Dievu, kas ir tīrs, neaptraipīts un rāms.

Dievam ir jālūdz žēlastība. Lūgšanu ir svarīgi izteikt vārdos, tai ir jāsakrīt ar domām. Domām ir jābūt izteiktām patiesos vārdos. Ja Dieva pielūdzējam ir tīras domas, tīra sirds, tad Dievs rūpējas par šī cilvēka dzīvi. Ja cilvēkam ir ļoti stipri attīstīts EGO, kad viņš paļaujas uz savām vēlmēm, bet ne uz Dievu, tad Dievs turas pa gabalu un neiejaucas.

Labākais veids, kā mīlēt Dievu, ir mīlēt visus un kalpot visiem. Dievam nav nepieciešami jūsu pakalpojumi. Viņam nav vajadzīga jūsu klanīšanās. Dievs no jums vēlas tikai vienu – mīlestību. Esi labs, dari labu, redzi labu, tas arī ir ceļš pie Dieva.  Dieva mīlestība ir pieejama visiem vienādās devās. Trūkums slēpjas jūsos pašos. Jums ir jāattīra sava sirds.

Kas jūsu dzīvē ir galvenais: jūs vai Dievs? Kad jūs izdarāt izvēli, ka jūsu dzīvē galvenais ir Dievs, tad jūs automātiski sākat pakļaut savu dzīvi Dieva Gribas izpildīšanai fiziskajā pasaulē.

Sākt vajag ar sevi. Kad jūs nodibināt savas personiskās attiecības ar iekšējo Dievu, jūsu dzīve sāk mainīties. Tikai tad, kad jūs rodat pilnīgu apmierinājumu no saskarsmes ar Dievu sevī un jums nav vajadzības ne ar vienu dalīties savā klusajā priekā, jo jūs esat pilnīgi apmierināti un laimīgi, tikai tad jūs atrodat īsto Dievu.

Kā jūs varat noteikt, ka jūs esat Dievā jeb saplūduši kopā ar Dievu? Ja jūs esat pakļauti jebkādām negatīvām jūtām, vai tās būtu nosodījums, satraukums, depresija, aizkaitināmība, tad jūs neesat Dievišķā apziņas stāvoklī. Tikai tad, kad jūs izjūtat ne ar ko nesalīdzināmu klusu prieku un mieru, jūs esat Dievā, Dievišķā apziņas stāvoklī. Kad Mīlestība mājo jūsu sirdī, jums nav vajadzīgs nekāds sludinātājs ārpus jums, jums nav jātērē laiks, meklējot Dievu ārpus sevis, jo jums ir Mīlestība, un tātad jūs esat Dievā, jo Dievs ir Mīlestība.

Autore: Elvita Rudzāte