Janas pieredzes stāsts par bērna atveseļošanos no vēža 30.09.2019

Jana raksta: Elvita, ja vien Jūs zinātu, cik daudz mums nozīmē šī vēsts. Mēs esam uz pareizā ceļa. Izmeklējumi apstiprina, ka meitai vēzis vēl aiz vien nav atgriezies,  viņa ir tīra. Paldies par pacietību, iejūtību, stingrāku vārdu (kad citādi nedzirdēju), virzienu un izpratni. Esmu gatava turpināt. Paldies par šo iespēju!

Elvitas Rudzātes skaidrojums: Vairākus gadus atpakaļ Janas meitiņai konstatēja vēzi. Vecāki izmantoja gan tradicionālās medicīnas, gan alternatīvās medicīnas palīdzību, gan sāka darbu ar sevi, lai izprastu meitas saslimšanas cēloņus, gan sāka izzināt Dievišķo pasauli.

Tas bija grūts ceļš, jo abiem vecākiem nācās mainīt savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, pat bija jāiedziļinās dažādu reliģiju un Mācību uzskatos un tas patiesībā nav viegli. Vairākas reizes es pat sastrīdējos ar bērna tēvu, jo viņš negribēja pieņemt manas zināšanas, uzskatot, ka es nepareizi domājot, tomēr turpinot sarunas ar mani un domājot, kāpēc mani uzskati tik ļoti atšķiras no viņa pārliecības. Visi cilvēki ir ļoti pieķērušies saviem uzskatiem un nevēlas pieņemt viedokli, īpaši ja tas ir pretējs taviem uzskatiem.

Mani vērojumi rāda, ka bieži cilvēki nav gatavi mainīties un uz dzīvi paskatīties plašāk, ja problēma skar tikai viņu pašu, bet ja problēma skar viņa bērnu, tad vecāki ir gatavi izdarīt daudz vairāk, jo ir izmisumā un bailēs par savu bērnu. Tā tas notika arī Janas ģimenes nelaimes gadījumā.

Priecājos, ka Janas meitiņa ir saņēmusi no Dieva žēlastību un atveseļojusies, jo patiesībā no visām slimībām ārstē Dievs.  Žēl to bērnu, kuri ir jau miruši no vēža un citām slimībām tikai tāpēc, ka to vecāki ir tikai paļāvušies uz medicīnu, bet paši nav neko darījuši, lai izprastu sava bērna saslimšanas cēloņus, lai atgrieztos ticībā pie Dieva. Janas ģimene bija liecinieki, ka daļa bērnu, kas vienlaicīgi ar Janas bērnu gulēja slimnīcā ar to pašu diagnozi, saņemot vienādu ārstēšanu, tagad ir miruši, bet tā varēja nenotikt, ja to vecāki būtu sākuši strādāt ar sevi. Pie tam darbs ar sevi nemaksā neko! Tik daudzi bļauj, ka medicīnai pietrūkst resursu, bet kāpēc neizmanto tās iespējas, kas nemaksā neko?

Esmu piedāvājusi mediķiem izglītošanās iespējas, lai viņi zinātu kā palīdzēt saviem pacientiem, strādājot ar sevi jeb domu spēku, bet atsaucība no mediķu puses var teikt nav nekāda, jo medicīnas augstskolās šādas zināšanas netiek dotas un tāpēc tās nevar būt pareizas, īpaši ja tās sniedz cilvēks, kas nav mediķis. Tas, ka es pašmācības ceļā esmu apguvusi to, ko citi augstskolās, tas netiek atzīts, jo mūsdienu sabiedrībai svarīgāki ir diplomi un sertifikāti nekā tas ko tu patiešām spēj izdarīt. Tāpēc sabiedrībai nākas ciest, jo daudz kļūdu pieļauj visās jomās cilvēki, kas intelektuāli ir labi attīstīti, saņēmuši atzītus diplomus un sertifikātus, bet dzīves gudrībā ir palikuši kā zīdaiņi.

Es nezinu cik daudz cilvēkiem vēl būs jānomirst un cik lielā mērā katru gadu tiks pacelts atvēlētais budžets medicīnai, bet es zinu pavisam noteikti, ka medicīna neiegulda resursus tur, kur patiešām vajadzētu ieguldīt, bet iegulda tur, kur nauda pazūd kā tukšā mucā. Acīmredzot mēs esam bagāta valsts, ka tā varam atļauties dzīvot un nekas cits mūs nepārmācīs, kā tikai trūkums, jo tad kad nav naudas, tad cilvēks sāk domāt kā palīdzēt pašam sev.